Šis klīniskais gadījums radīs priekšstatu par šizofrēnijas vēlīno izpausmi un par Latvijas likumdošanā paredzēto kārtību pacienta ārstēšanai bez viņa piekrišanas.
Klīniskais gadījums
Sieviete, 59 gadi. Psihiatriskajā stacionārā stacionēta pirmo reizi. Atvesta ar NMP no degvielas uzpildes stacijas (DUS) policijas darbinieku pavadībā; psihomotoriska uzbudinājuma, agresīvas uzvedības dēļ ir fiksēta. No NMP pavadlapas zināms, ka uzmākusies DUS apmeklētājiem, vainojusi tos indēšanas mēģinājumos. NMP darbiniekiem stāstījusi, ka saule esot nepareizā tonī, no aizmugurē braucošās automašīnas caur savas automašīnas ventilatoru salonā jutusi spirta smaku no “dzērājšoferiem”.
No policijas darbinieku ziņojuma zināms, ka sarunas laikā paciente atkārtojusi — saule esot nepareizā krāsā, mēness lecot nepareizos laikos. Viņai esot sajūta, ka tiek indēta, viņas dārzs arī esot saindēts. Policijas darbinieku klātbūtnē jutusi neesošas smakas.
Uzņemšanas nodaļā noliegusi augšminēto dokumentēto informāciju, paudusi murgainas idejas par dabu. Bijusi psihomotorski uzbudināta, uzvedība verbāli nekoriģējama, tāpēc bez pacientes piekrišanas tikusi stacionēta saskaņā ar ĀL 68. panta 1. daļas 1. un 2. punktu. Psihomotoriskā uzbudinājuma dēļ tikusi mehāniski fiksēta, saņēmusi sedatīvi hipnotisku terapiju, saskaņā ar ĀL 69. pantu. [19]
Dzīves anamnēze no pacientes un viņas piederīgajiem
Vidējais bērns trīs bērnu ģimenē. Ģimenes narkoloģiskā anamnēze neapgrūtināta, psihiatriskā — apgrūtināta, pacientes māsa slimojot ar “depresiju”. Par perinatālo periodu, agrīno attīstību un bērnību objektīvu ziņu nav. Skolu sākusi apmeklēt laicīgi. Klases nav dublējusi. Mācījusies viduvēji un labi. Bērnībā un jaunībā bijusi aktīva, kustīga, puiciska raksturā. Paziņu loks bijis plašs, tomēr tuvu draugu neesot.
Ieguvusi vidējo profesionālo izglītību (zootehniķis). Strādājusi profesijā, arī citās darbavietās, tomēr jau ilgāku laiku algotu darbu nestrādājot. Pašlaik pārtiekot no iekrājumiem, tā, ko izaudzē savā dārzā, pārdotajiem stādiem. Atklāj, ka bijusi precējusies, piemin, ka viņai esot meita, tomēr sev vien zināmu apsvērumu dēļ neprecizē pašreizējo sociālo statusu. Daļu no šīs informācijas interpretē murgaini.
Apgalvo, ka esot praktiski vesela, jebkādu smagu vai hronisku slimību, traumu, ķirurģisku operāciju esību anamnēzē noliedz. Medikamentus ikdienā nelieto. Apgalvo, ka spēj “pati kontrolēt savu veselības stāvokli”. Smēķē. Pastiprinātu alkohola lietošanu vai citu apreibinošu vielu lietošanu dzīves anamnēzē neuzrāda.
No pacientes piederīgajiem noskaidrots, ka praktiski visu apzināto pieauguša cilvēka dzīvi bijusi samērā savrupa, ar savdabīgiem, neordināriem uzskatiem visdažādākajās dzīves jomās. Bijusi emocionāli vēsa, strupa, stēniska attiecībā pret sev tuviem cilvēkiem, vienlaikus varējusi paust ārēji nesaprotamas, situācijai šķietami pārspīlētas emocionālas reakcijas par dažādiem sev nozīmīgiem ikdienišķiem niekiem. Bijusi tendēta citu cilvēku uzvedībā saskatīt ļaunus nolūkus, pārestības vai pat atklātas kaitnieciskas darbības, vērstas pret savu ģimeni un sevi.
Piederīgie atzīmē epizodi, kad, iespējams, noindējusi kaimiņa suni, lai tam atriebtos par kādu šķietamu pāridarījumu (epizode vairāk nekā 20 gadus pirms stacionēšanas brīža). Faktiski kopš tā laika pacientes piederīgie atzīmē aizvien pieaugošas izmaiņas pacientes uzvedībā. Pret dažādiem apkārtējiem notikumiem sāk izturēties aizvien aizdomīgāk, draudīgāk, tāpēc zaudē darbu, pakāpeniski aprauj līdzšinējos kontaktus ar bijušajiem draugiem un paziņām. Pasliktinās attiecības ģimenē, ko daļēji veicina pacientes personības īpatnības, kas laika gaitā, attīstoties murgu idejām, aizvien saasinās, daļēji saistībā ar pacientes vīra nāvi pirms ~15 gadiem, ko arī interpretē savas murgu fabulas ietvaros.
Zināms, ka pacientes meita samērā neilgi pēc pilngadības sasniegšanas aizgājusi no mājām, dibinājusi savu ģimeni, jo nav spējusi ilgāk sadzīvot ar pacienti viņas uzskatu un no tiem izrietošās uzvedības dēļ. Pēdējos 7—8 gadus dzīvo savrupi, lauku mājā, kas atrodas mežā. Ar piederīgajiem komunicē retumis, pārsvarā pēc piederīgo iniciatīvas. Šādās komunikācijas reizēs aktīvi iesaista piederīgos dažādās sazvērestības, attiecību, indēšanas idejās, komunikācijas reizes parasti beidzas ar strīdiem vai situācijām, kad paciente savu iekšējo apsvērumu vadīta no piederīgajiem bēg.
Saruna ar pacienti
Sarunā paciente sākotnēji par stacionēšanas iemeslu, notikumiem, kas pie tās noveduši, stāstīt nevēlas. Sarunas sākumā piebilst, ka nevēlas, lai tiktu uzrunāta par “kundzi”, jo kundze nevienam neesot, tikai pār viņu esot uzkundzējušies. Atklāj, ka domā — kāds viņai aktīvi mēģina kaitēt. Pagastā, kur dzīvo, jau vienu mēnesi neesot svaiga gaisa, tas esot saindēts, daba esot saindēta, augi viņas dārzā noindēti.
Stāsta, ka no gaisa dzirdot “blīkšķus”, pār viņas īpašumu aizdomīgi bieži — biežāk nekā līdz šim — pārlidojot lidmašīnas, par ko sūdzējusies pat NBS, viņas mājās apmetums sācis gāzties no griestiem, kāds viņas mājās “laižot spožu gaismu”. Apgalvo, ka kādam esot atslēgas no viņas mājas.
To zinot, jo regulāri pazūdot, tiekot sabojātas, pārvietotas, kā arī parādoties jaunas (svešas) lietas. Ap sevi sajūt nepatīkamu smirdoņu, dažādas nepatīkamas smakas, piemēram, smaku kā gaļas kombinātā vai dedzinātu līķu smaku. Stāsta, ka tad, kad “sajūt smirdoņu”, no tās glābjas, patveroties mājās, un tad gaida, “kad gaiss ies uz augšu”.
Novērojusi izmaiņas dabā — putnu un dzīvnieku uzvedības paradumi kļuvuši tiem neraksturīgi, piemēram, parādījušies žagatu bari, kas ēdot smiltsērkšķa ogas un ķērcot nebalsī. Putni kļuvuši it kā mākslīgi, pauž aizdomas, ka daļa no tiem esot “zinātniski mehāniski”. Ievērojusi, ka mēness uzlec neīstajā fāzē attiecībā pret paredzēto, reizēm tas aug vai dilst uz pretējo pusi paredzētajam. Stāsta, ka augšminētās parādības novēro, izjūt jau ilgstoši (vismaz kopš 2012. gada), tomēr pēdējā mēneša laikā tās kļuvušas intensīvākas, “lielākā koncentrācijā”.
Arī cilvēku uzvedība ap viņu kļuvusi neparasta, uz “pagasta ceļa” ievērojusi līdz šim neredzētus cilvēkus, kas tur it kā strādājot, tomēr, pēc pacientes domām, darot darbu, pēc kāda tur neesot vajadzības. Kad vada auto, ievērojusi, ka automašīnai, kas viņu apdzen, nesakrīt valsts numurzīmes vai auto markas emblēmas priekšpusē un mugurpusē. Stāsta, ka vairākkārt mēģinājusi zvanīt uz 112, lai augšminēto darītu zināmu varas iestādēm, vērsusies pagasta pārvaldē, tomēr visur tiekot “atmesta atpakaļ”. Domā, ka pret viņu vērsta kāda sazvērestība, to organizējot augšminētās un citas augstākstāvošas valdības institūcijas.
Tas tiekot darīts, jo paciente esot atklājusi kādu valsts un pasaules mēroga noslēpumu — eksperimentu ar cilvēkiem. Stāsta, ka laikā, kad bijusi stāvoklī, viņai bijis ļoti liels vēders, “kā trīs arbūzi”, tomēr jaundzimušais bijis salīdzinoši niecīgs. Nav pārliecināta, ka bērns tiešām esot viņas pašas, pauž aizdomas, ka auglis viņā implantēts. To vēl vairāk pastiprinājis tas, ka no pacientes mājas it kā pazuduši dokumenti, kas kaut kādā veidā apliecinot šīs aizdomas. Izsecinājusi, ka tiekot veikti līdzīga veida ģenētiskie eksperimenti, līdz ar to daļa cilvēku esot īsti, dabīgi, daļa — mākslīgi. Baidās, ka viņas prombūtnes laikā varot pazust vēl kādi vērtīgi dokumenti, nauda, organizāciju dalībnieki varot nozagt viņas mašīnu, kurā esot “puse iedzīves gadījumam, ja jādodas uz mežu”.
Izmeklēšana
Psihiskais stāvoklis
Apziņa skaidra. Kontakts visai formāls. Sarunas sākumā bieži atbild ne pēc būtības, ar pretjautājumiem, izvairīga, tomēr sarunas laikā kļūst nedaudz atklātāka, tad sāk atbildēt pēc būtības. Orientēta pareizi savā personā, vietā, datumu nebūtiski jauc. Izzināma nepilnīgi.
Ģērbusies personīgajā apģērbā. Ārēji relatīvi nekārtīga. Sarunas laikā sēž krēslā pretī ārstam. Kopumā motoriski visai nemierīga, knosās, ceļas kājās, aktīvi žestikulē. Sarunas laikā ārēju agresiju neizrāda, tomēr izturēšanās maniere pasīvi agresīva.
Saspringta, aizdomīga, manīga un uzmanīga, tramīga. Acu kontaktu veido epizodiski, to nenotur, bieži skatās apkārt. Mīmika un intonācija visai vienveidīga, pauž iekšējas dusmas, neapmierinātību, diskomfortu. Brīžiem acīs asaras (situācijai neatbilstošas). Veido grimases. Runa skaļa, ātra, brīžiem grūti pārtraucama, grūti koriģējama. Visai rupji manierīga.
Garastāvoklis svārstīgs. Emocionālās reakcijas situācijai paradoksālas, blāvinātas. Afektīvi nelīdzsvarota, piesātināta, sarunā brīžiem afektējas, reaģē disforiski, viegli aizkaitināma. Atklāj uztveres traucējumus ožas halucināciju, dzirdes un redzes (pseido–) halucināciju veidā. Pauž parafrēna mēroga kaitēšanas, attiecību un sazvērestības murgu idejas. Domāšana paātrināta, visai saraustīta, simboliska, ambivalenta, paraloģiska.
Uzmanības apjoms viegli sašaurināts. Kognitīvi mnestiskās spējas šķietami bez klaji redzama rupja deficīta. Suicidāla rakstura domas un nodomus kategoriski noliedz. Pret savu psihiskās un somatiskās veselības stāvokli, kā arī uzvedību pilnīgi nekritiska.
Neiroloģiskais stāvoklis
Bez akūtas CNS perēkļa simptomātikas. Seja simetriska. Zīlītes D = S, vidēja platuma, uz gaismu reaģē dzīvi, simetriski. Spontānas kustības netraucētas. Tremoru nevēro. Gaita stabila, simetriska. Pauž sūdzības par muguras sāpēm. Plašāk izmeklēties neļaujas.
Somatiskais stāvoklis
Vispārējais stāvoklis relatīvi apmierinošs. Vidēja auguma, viegli pastiprināta barojuma. Āda silta, sausa, fizioloģiskas nokrāsas. Gļotādas sārtas, valgas. Redzamus svaigus miesas bojājumus nekonstatē. Tūskas nekonstatē. Hemodinamiski stabila, cor — ritmiska, 72 ×/min., TA = 105/70 mmHg. Elpo brīvi, ritmiski. Plašāk izmeklēties neļaujas.
Darba diagnoze
F20.09 jeb paranoīda šizofrēnija — novērošanas laiks mazāks par vienu gadu. Halucinatori paranoīdais sindroms ar parafrenizāciju.
Ārstēšanai psihiatriska profila stacionārā paciente nepiekrīt, no piedāvātās ārstēšanās atsakās. Ņemot vērā līdzšinējo informāciju par pacientes uzvedību un izteikumiem posmā pirms stacionāra, psihisko stāvokli un no tā izrietošo uzvedību stacionārā, tiek turpināta stacionēšana saskaņā ar ĀL 68. panta 1. daļas 1. un 2. punktu, bez pacientes piekrišanas.
Dinamikā
Tā kā paciente stacionēta bez viņas piekrišanas, tad saskaņā ar Ārstniecības likuma 68. pantu, kas paredz gadījumus, kad psihiatriskā palīdzība sniedzama bez pacienta piekrišanas, nākamajā dienā pēc pirmās apskates nodaļā tiek skatīta ārstu konsilijā (ĀKK). Paciente nakti gulējusi ar pārtraukumiem, jau no rīta pilna režīma palātā aktīva, komunikācijā ar medicīnas personālu paasa, pretencioza, kāpj gultā ar apaviem, sēžas uz naktsskapīša, izvēlīga pret ēdienu, pieprasa kafiju, cigaretes. Sarunas sākumā visai izvairīga, aizdomīga, pat pretencioza, tomēr runājot kļūst nedaudz brīvāka, atklāj iekšējos pārdzīvojumus. Runājot motoriski nemierīga, knosās krēslā, ceļas kājās, aktīvi žestikulē. Manierīga. Reizēm atbild ar pretjautājumiem. Mīmika un intonācija mainīga — no aizkaitināmības līdz smaidam un smiekliem, kas bieži neatbilst situācijai. Veido grimases. Sarunas beigās bez aicinājuma ceļas kājās, staigā pa kabinetu, aplūko priekšmetus, skatās laukā pa logu, pieprasa kafiju un cigareti, pretējā gadījumā ar ĀKK sarunu neturpināšot. Kad pacientei paziņots ĀKK lēmums, kļūst iecirtīga, ar smaidu sejā apgalvo, ka “visi psihiatru lēmumi un slēdzieni ir muļķības”, simboliski pieskaras ĀKK biedriem, noglauda viņu muguru, galvu.
Izvaicāta pārstāsta jau iepriekš aprakstītos pēdējā laika notikumus un tos papildina, piemēram, ar novērojumu, ka saule uzlecot un norietot ne tajā debess pusē. Apgalvo, ka spožās gaismas iedarbības rezultātā viņai sabojāta redze, acis esot “nomainītas uz citām, mākslīgām”. Stāsta par savu meitu, ar to izbojātas attiecības, pie kā vainojams znots, kas negatīvi noskaņots pret pacienti. Runā par “nepatīkamajām smakām”, apgalvo, ka to dēļ nopostīta visa viņas dārzā izaudzētā raža. Sarunas laikā sauc sevi par “profesionālu bomzi”, saka: “Labāk būt profesionālam bomzim nekā vienam otram ministram!” Stabili fiksēta iekšējos pārdzīvojumos.
Garastāvoklis svārstīgs. Emocionālās reakcijas situācijai paradoksālas, blāvinātas. Afektīvi nelīdzsvarota, piesātināta, sarunā afektu nesatur. Atklāj uztveres traucējumus ožas halucināciju, dzirdes un redzes (pseido–) halucināciju veidā. Pauž parafrēna mēroga kaitēšanas un attiecību murgu idejas. Domāšana paātrināta, saraustīta, simboliska, ambivalenta, paraloģiska. Uzmanības apjoms viegli sašaurināts. Kognitīvi mnestiskās spējas šķietami bez klaji redzama rupja deficīta. Suicidāla rakstura domas un nodomus kategoriski noliedz. Pret savu psihiskās un somatiskās veselības stāvokli, kā arī uzvedību pilnīgi nekritiska.
Sūdzas par muguras sāpēm, apgalvo, ka esot “pirmo diennakti slimnīcā nogulējusi, pieķēdēta pie gultas” (kas neatbilst patiesībai). Akūtu somatiska rakstura patoloģiju gan pārliecinoši nekonstatē.
Konsilija lēmums
Ņemot vērā pacientes psihisko stāvokli un uzvedību, ĀKK lemj, ka pacientes stacionēšana psihiatriska profila stacionārā bez viņas piekrišanas bijusi pamatota. ĀKK laikā paciente no piedāvātās ārstēšanas psihiatriska profila stacionārā atkārtoti atsakās. ĀKK secina, ka nepieciešams turpināt stacionēšanu pēc ĀL 69. panta 1. daļas 1. un 2. punkta, bez pacientes piekrišanas.
Regulāra medikamentozā terapija pašlaik netiek nozīmēta. Sagatavots rakstisks ĀKK lēmums, kas nosūtīts tiesai, saskaņā ar ĀL 68. pantā atrunāto kārtību. Paciente ar ĀKK lēmumu iepazīstināta. Tiesa, kas izskata minēto gadījumu izbraukuma slēgtā tiesas sēdē 72 stundu laikā pēc ārstu konsilija lēmuma saņemšanas, nolemj apmierināt ārstu konsilija prasību par ārstēšanu bez pacientes piekrišanas, nozīmējot to uz laiku līdz diviem mēnešiem. Tikai pēc tiesas sprieduma noskaidrošanas pacientei nozīmēta pirmā regulāri lietojamā medikamentozā terapija (Haloperidolum, Levomepromazinum, Diazepamum, Buperidenum) parenterālā ievades ceļā, jo savu murgaino pārdzīvojumu ietekmē paciente no jebkādiem medikamentiem atsakās. Apmēram pirmās divas ārstēšanas nedēļas, īpaši ārstēšanas sākumā, paciente brīžiem impulsīva, verbāli un fiziski agresīva pret medicīnisko personālu, tiek novērotas afektīvas svārstības, disforiski opozicionāras reakcijas sakarā ar nozīmēto ārstēšanu un režīmu nodaļā.
Paciente visai strauji iesaista ārstu un medicīnisko personālu savā murgu fabulā, kas būtiski nemainīga praktiski visas ārstēšanas laikā. Tomēr ārstēšanas rezultātā pacientes stāvoklis kopumā ar pozitīvu dinamiku. Mazinās afektīvās svārstības, piesātinājums, aizvien retāk vēro disforiskas reakcijas, kas ārstēšanas kursa beigās praktiski izzudušas. Būtiski un visai strauji reducējas uztveres traucējumi ožas, dzirdes un redzes halucināciju veidā, to esību ārstēšanas beigās noliedz, tomēr kritika pret uztveres traucējumiem tā arī neveidojas.
Saglabājas un pat spilgtāk iezīmējas šizofrēnijas negatīvā simptomātika emocionālajā un gribas sfērā. Murgu idejas, kas pēc struktūras attīstījušās pakāpeniski, sistematizētas, bez afektīva komponenta un mēroga ziņā sasniegušas parafrēnijas apjomu, ārstēšanas rezultātā būtiski nemainās, ko šajā situācijā gaidīt nav mērķtiecīgi. Līdz ar pakāpenisku stāvokļa uzlabojumu visa ārstēšanas kursa laikā atkārtoti koriģēta terapija, no parenterālām medikamentu formām pārejot uz enterālām, kam paciente piekrīt.
Atceļ benzodiazepīnu grupas medikamentus, nozīmējot papildu garastāvokļa stabilizatoru (lai līdzsvarotu afektīvās svārstības), kā arī depo preparātu, lai mazinātu risku stāvoklim atkārtoti strauji pasliktināties pacientes nelīdzestības gadījumā (terapija izrakstoties: Haloperidoli līdz 15 mg/dnn; Quetiapini līdz 50 mg/dnn; Trihexyphenidyli līdz 6 mg/dnn; Natrii valproas/Acidi valproici līdz 1000 mg/dnn; Fluphenazini depo 2,5 % 1 ml 1 ×/mēn.).
Pacientes stāvoklis izrakstoties
Paciente stacionārā pavadījusi visu tiesas nozīmēto ārstēšanās laiku, tā beigās izrakstīta mājās meitas pavadībā ar stingrām medicīniskām un sociālām rekomendācijām, ko paciente formāli solās ievērot, tomēr, ņemot vērā slimības gaitas īpatnības (ilgstošo norisi, simptomātikas struktūru un tās īpatnības, pastāvošo sociālo dezadaptāciju, kā arī kritikas trūkumu pret savu slimību un pārdzīvojumiem), sagaidāms, ka iznākums ilgtermiņā vērtējams kā slikts.
Teorētiskais apskats
Šizofrēnija pārmantojas ap 10—12 % pirmās pakāpes radinieku, 5—6 % otrās pakāpes radinieku, bet, ja slimi abi vecāki, tad risks saslimt bērniem ir apmēram 40 %. Sibiem varbūtība saslimt ir 9 %, bet vienolas dvīņiem varbūtība saslimt pieaug jau līdz 45—50 %, divolu dvīņiem 12—15 %. [3; 16] SPKC dati rāda, ka Latvijā 2016. gadā kopumā reģistrēti 88 319 pacienti ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, kas veido 4,5 % no Latvijas populācijas. No lielākā īpatsvara diagnožu grupām 2016. gadā pirmreizēji reģistrēto pacientu skaits uz 100 000 iedzīvotāju ir nedaudz samazinājies F2 (šizofrēnija, šizotipiskie traucējumi un murgi) un F7 (garīga atpalicība) diagnožu grupās, bet pārējās diagnožu grupās vērojams izteiktāks vai mazāk izteikts pirmreizējo pacientu skaita pieaugums.
Pacienti F2 diagnožu grupā veido 22,4 % no kopējā reģistrēto pacientu skaita. 2016. gadā Latvijā reģistrēti 15 879 šizofrēnijas pacienti, pirmreizēji — 161. [11] 2016. gada beigās Latvijā kopumā bija 182 048 (173 752 pieaugušie un 8296 bērni) invalīdi, no kuriem 25 158 (13,8 %) invaliditāte noteikta psihisku un uzvedības traucējumu dēļ. Pirmreizēji invaliditāte 2016. gadā noteikta 17 865 personām, no kurām 9,3 % jeb 1667 personām (256 līdz 18 gadu vecumam un 1411 pēc 18 gadu vecuma) pirmreizēji invaliditāte noteikta psihisko un uzvedības traucējumu dēļ. [11]
No vēstures
Šizofrēnijas definīcija laika gaitā vairākkārt pārveidota. 1852. gadā franču psihiatrs Benedict Morel (1809—1873) ieviesa terminu demence precoce, ko 1869. gadā no viņa aizņēmās Emil Kraepelin (1856—1926), pārtulkojot to kā dementia praecox (priekšlaicīga demence), norobežojot no maniakāla un depresīva stāvokļa.
Krepelīns apvienoja Morela priekšlaicīgo demenci, Hekera priekšlaicīgo demenci un hebefrēniju (Hecker, 1871), Kalbauma katatonijas terminu (Kahlbaum, 1890) un Magnana hroniskas murgainas psihozes (Magnan, 1891). [1; 2; 4] Krepelīna nozoloģiskajai koncepcijai vācu sabiedrībā bijuši vairāki oponenti, taču 1911. gadā Šveices psihiatrs, psihoanalītiķis Eugen Blauer (1857—1939) ieviesa vārdu “šizofrēnija”, ko apzīmēja tiešā skaidrojumā “šķelta dvēsele”, uzskatot par diagnostisko kritēriju, pretstatā Krepelīnam, kas slimību pamatoja ar norisi un iznākumu, domāšanas traucējumiem. [5]
Šizofrēnija mūsdienās tiek uzskatīta par daudzfaktoru etioloģijas psihisku slimību, kurai raksturīga psihisko funkciju disharmonija un vienotības zudums, ilgstoša nepārtraukta vai epizodiska norise ar pozitīvu psihopatoloģisko simptomātiku (murgu idejas, dezorganizēta domāšana, emocionāli traucējumi, katatoniski simptomi), apkārtējās pasaules aplama uztvere (halucinācijas, pseidohalucinācijas, psihiskie automātismi) un negatīvu psihopatoloģisko simptomātiku (apātija, autisms, domāšanas formālie traucējumi (ataktiskā domāšana, simbolisms, rezonēšana)), kas ir iemesls pacienta enerģētiskā potenciāla pavājinājumam, pieaugošam emocionālam trulumam, sociālai dezadaptācijai, funkcionēšanas traucējumiem, personības izmaiņām un darbaspēju zudumam. [2; 9; 10]
Slimība parasti izpaužas vecumposmā no 16 līdz 25 gadiem, vīriešiem saslimstības pīķis 18—25 gadu vecumā, sievietēm to var novērot 25—30 gadu vecumā, var būt arī slimības agrīnā (pirms 13 gadu vecuma) vai vēlīnā (40—60 gados) izpausme. [17] Šizofrēnija ar vēlīnu sākumu raksturīgāka sievietēm, mazāk izteikta negatīvā simptomātika, prevalē murgu idejas un halucinācijas. Pēc atsevišķiem literatūras datiem apmēram 20 % pacientu ir šizofrēnija ar vēlīno sākumu. Šādu slimības attīstības gaitu raksturo veiksmīgāka realizēšanās profesijā un ģimenes dzīvē, salīdzinot ar šizofrēnijas agrīnu attīstību. [13; 18]
Likumdošana Latvijā
Raksta autori aicina iepazīties ar Latvijas likumdošanā paredzēto kārtību pacientu ārstēšanai bez viņu piekrišanas. Saite uz Ārstniecības likuma 68., 68.1, 69. pantu: http://ejuz.lv/6ae1
