Vēnu varikoze. Vai tikai kosmētisks defekts?

Raksta pamatā ir pieredze, kas gūta darbā ar vairākām vēnu ārstēšanas tehnoloģijām, problēmai pievēršoties no praktizējoša ārsta skatpunkta.

Diagnostika un profilakse

Kāju vēnu varikoze ir viena no hroniskas vēnu mazspējas (HVM) simptomu kompleksa galvenajām sastāvdaļām. HVM galvenie simptomi ir zem-ādas vēnu parādīšanās, smaguma sajūta un kāju uzpampšana, sevišķi vakaros un karstā laikā.

HVM klasifikācija raksturo šādas vizuālas jeb klīniskas izpausmes:

• bez vizuālām patoloģiskām atradēm — C0;
• venozas teleangiektāzijas un retikulāras vēnas — C1;
• varikozas zemādas vēnas — C2;
• kāju tūska un corona phlebectatica paraplantaris — C3;
• ādas pārmaiņas (a — hiperpigmentācija, b — dermatoskleroze, balta atrofija) — C4ab;
• sadzijusi čūla — C5;
• vaļēja čūla — C6.

Šādas vizuālas izmaiņas var novērot gan izolēti, gan kombinācijā.

Pēc izcelsmes (etioloģijas) HVM ir:

• iedzimta — Ec;
• primāra — Ep;
• sekundāra — Es.

Anatomiski HVM var skart dažādas vēnu sistēmas un to kombinācijas:

• virspusējās vēnas — As;
• dziļās vēnas — Ad;
• perforantas vēnas — Ap.

Patofizioloģiski HVM var izpausties kā:

• obstrukcija — Po;
• atvilnis (reflukss) — Pr.

Bieži vien pacienti uzdod jautājumu: gadījumā, ja viņiem nekas netraucē un slimības ārējo izpausmju ir maz, vai vērts satraukties? Spriežot pēc klasifikācijas, par slimības esību un tās smagumu ne vienmēr var spriest pēc ārējām izpausmēm, arī ārējās izpausmes (C0—C1 gadījumā) ne vienmēr liecina par slimību vai iespējamajām komplikācijām. Jāņem vērā arī tas, ka slimībai ir tendence progresēt un var attīstīties tādas nevēlamas komplikācijas kā perifēro varikozo zaru tromboze, zemādas stumbra vēnu ascendējoša tromboze, ādas trofikas traucējumi un pat trofisko venozo čūlu veidošanās.

Flebologam konsultācijā jānoskaidro, kāda pēc CEAP klasifikācijas ir slimības stadija, kādi ir komplikāciju attīstības riski, kādas var būt sekas un kādu iespaidu slimības attīstība var atstāt pacienta ikdienas darbībās, ņemot vērā pacienta dzīvesveidu, profesiju, ieradumus. Der atcerēties, ka jāārstē pacients kopumā, nevis tikai ultraskaņas atrade. Lai noteiktu HVM smaguma pakāpi, iespējamās sekas un slimības prognozi un lai nodrošinātu racionālu un patoģenētiski pamatotu ārstēšanu, jāņem vērā arī visi riska faktori: ģimenes anamnēze, dzīvesveids, darba īpatnības, lietotie medikamenti, sporta aktivitātes, gūtās traumas, operācijas, grūtniecības.

Ultraskaņa — precīzai diagnostikai

Svarīga nozīme ir precīzai diagnostikai, kas satur anatomisku un funkcionālu informāciju. Tādēļ mūsdienās flebologa darbavieta nav iedomājama bez ultraskaņas diagnostikas iekārtas. Laikā, kad nebija pietiekami informatīvu diagnostikas iekārtu, HVM izpratne un atpazīstamība bija visnotaļ zemā līmenī. Liels solis uz priekšu sperts šā gadsimta sākumā, kad ultraskaņas aparātus šo iekārtu ražotāji jau standarta komplektācijā sāka aprīkot ar krāsu kodēto asinsvadu doplerogrāfijas programmatūru.

Ultraskaņas doplerogrāfijas metode ar krāsu kodēšanu (duplekssonogrāfija) šobrīd ir ātrākā un informatīvākā no neinvazīvajām HVM diagnostikas metodēm. Tehnoloģijas turpina attīstīties, piemēram, ir izgudrotas ultraskaņas bezvadu zondes, ko, izmantojot specializētu programmatūru, pa bluetooth kanālu var savienot ar viedtālruni vai planšetdatoru, padarot aprīkojumu kompaktāku. Pašlaik gan šāda aprīkojuma izšķirtspēja vēl nav tik augsta un attēla kvalitāte nevar konkurēt ar ultraskaņas aparātu, tomēr šīs tehnoloģijas attīstība ir laika jautājums.

HVM profilaksei vispirms iespēju robežās jānovērš jau pieminētie riska faktori. Proti, jāsamazina liekais svars, jāveicina aktīvs dzīvesveids, jāveic fiziskās aktivitātes (piemēram, pastaigas, peldēšana), jāizvēlas ērti apavi ikdienai, jāizvairās no apspīlētiem apģērbiem, jāpadomā par alternatīvu hormonālajai kontracepcijai, jāpiemeklē kompresijas zeķes u.c.

Konservatīvās ārstēšanas metodes

Medikamentozā ārstēšana (VAD — venoactive drug)

Ārstu attieksme pret VAD ir pretrunīga. Tā daļa, pie kuras piederu arī es, norāda uz pozitīvu pieredzi, kas bijusi, VAD lietojot profilaksei, HVM ār-stēšanā visās klīniskajās pakāpēs, kā arī pēcoperācijas rehabilitācijai.

Arī publikācijās starptautiski atzītos zinātniskos avotos, kuru pamatā ir starptautisku daudzcentru pētījumu un meta–analīžu rezultāti, pierādīts VAD klīniskais efekts, it sevišķi bioflavonoīdu, γ benzopironu grupas pārstāvju — mikronizētas attīrītas flavonoīdu frakcijas (MPFF — micronised purified flavonoid fraction). Piemēram, ir pierādīta MPFF priekšrocība pār nemikronizēto. Šīs grupas medikamenti tonizē venozo sienu, samazina kapilāru caurejamību, paātrina limfas plūsmu, samazina leikocītu adhēziju pie venozās sienas un tādējādi endotēlija šūnas pasargā no bojāejas, inhibējot iekaisuma mediatoru izdalīšanos. Klīniski šo medikamentu efekts ir HVM simptomu mazināšana.

Kompresijas terapija

Kompresijas terapiju zeķu veidā var izvēlēties gan profilaktiski, gan praktiski visās HVM klīniskajās stadijās. Kompresijas zeķes, saspiežot perifērās virspusējās vēnas, paātrina venozo plūsmu dziļo vēnu sistēmā. Dati no publikācijām liecina, ka labāks efekts sasniedzams, kompresijas zeķes lietojot kombinācijā ar VAD.

Kompresijas zeķu lietošanas ilgums saistīts ar slimības gaitu un smagumu. Tāpēc kompresijas zeķes var lietoti ilglaicīgi: dažas nedēļas vai vairākus mēnešus (dziļo vēnu trombozes gadījumā) un pat gadiem ilgi (piemēram, ja HVM ir izteikta vai ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējama aktīva ārstēšana). Savukārt gadījumos, kad ārstnieciskā procedūra uzreiz likvidē HVM, kompresijas terapija vispār netiks nozīmēta.

Protams, konservatīvās ārstēšanas iespējas nevar pilnībā atrisināt visas problēmas. HVM ir ķirurģiska slimība, kuras ārstēšanā svarīga nozīme ir aktīvai jeb invazīvai ārstēšanai. Jāatzīmē, ka līdz neseniem laikiem invazīvā ārstēšana bija iespējama vienīgi virspusējo vēnu sistēmai un perforantām vēnām. Ķirurģiskas (pārsvarā rekonstruktīvās) operācijas dziļajām un iegurņa vēnām bija ļoti retas, parasti tehniski sarežģītās anatomiskās lokalizācijas un trauslo vēnu sienu dēļ. Tomēr pēdējos gados strauji attīstītās rentgenvaskulāra ķirurģija ar endovaskulāru intervenci, kas ļauj aktīvi endovaskulāri operēt iegurņa vēnas, kā arī v. cava inferior baseina zarus. Iespējams, tuvākajā laikā varēsim sagaidīt arī inovācijas dziļo vēnu rekonstruktīvās ķirurģijas jomā.

Invazīvās ārstēšanas metodes

Šobrīd ķirurģisku iejaukšanos, operējot virspusējās vēnas, nosacīti var dalīt divās grupās:

• ne–endovaskulāra (ne–endovenoza),
• endovaskulāra (endovenoza).

Ne–endovenozās ārstēšanas metodes

Pie šīs grupas metodēm pieder atklāta vēnu ķirurģiska operācija flebektomija vai varicektomija. Šāda veida operācijas zināmas kopš 19. gadsimta beigām, kad vācu ķirurģi Otto Vilhelm Madelung un Friedrich Trendelenburg lika pamatus operācijas tehnikai, kas tiek lietota līdz pat mūsdienām.

Operācijas tehnika ir šāda: tiek veikta lielās vai mazās zemādas vēnas liģēšana proksimāli no ieplūšanas dziļajā vēnā, stumbra vēna tiek izrauta (ekstirpēta) no zemādas audiem ar speciālas zondes palīdzību, perifēriskie varikozie zemādas vēnu zari tiek izgriezti (ekscidēti) caur nelieliem ādas griezieniem. Operācija darba ziņā ir laikietilpīga, ļoti traumatiska, ir jāievada vispārējā vai spinālā anestēzija, nepieciešama ilga pēcoperācijas rehabilitācija (vidēji divi mēneši līdz darbspēju atjaunošanai). Šādas operācijas iespējamas tikai stacionāra apstākļos, mūsdienās gan tās tiek veiktas t.s. dienas stacionāros. Staigāšana pēc šādām operācijām pacientam sagādā grūtības.

Šobrīd tehnoloģiski atpalikušas un morāli novecojušas operāciju metodes atsevišķām medicīnas iestādēm kā pakalpojuma sniedzējiem Nacionālais veselības dienests apmaksā par tādu cenu, kas nesedz pat operācijas pašizmaksu. Šāda pieeja ir absolūti nelietderīga — ja 19. gadsimta beigās tādas operācijas bija revolucionārs pavērsiens pasaules medicīnā, tad 21. gadsimtā tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka ļauj pilnībā iztikt bez tām.

Endovenozās ārstēšanas metodes

Otrās grupas metodes, kas šobrīd turpina strauji attīstīties, var iedalīt divās lielās apakšgrupās: endovenozās termālās tumeniscentās metodes (TT) un endovenozās netermālās netumeniscentās metodes (NTNT). Visas termālās endovenozās operācijas veic lokālā (tumeniscences) anestēzijā — tiek izmantots 0,05 % lidokaīna šķidrums, kas tiek injicēts ar speciāla injekcijas sūkņa palīdzību. Bez anestezējoša efekta tiek mehāniski atbīdīti un atdzesēti apkārtējie audi un saspiesta ārstējamā vēna. Vispārēja, spināla vai vadu anestēzija šāda tipa operācijām nav nepieciešama.

Termālās tumeniscentās (TT) metodes

• Endovenozā lāzerablācija (EVLA) — termiska (600—900 °C) iedarbība uz vēnu, izmantojot lāzera enerģiju. Metode izgudrota 1998. gadā. Šobrīd plašāk izmantotā no TT metodēm Latvijā un Eiropā. Pirmās lāzera iekārtas strādāja ar viļņa garumu no 810 līdz 960 nanometriem (nm) un stiklšķiedras gaismas vads bija ar gala staru, lāzera enerģija absorbējās asins hemo-globīnā. Lai noslēgtu varikozo stumbra vēnu, vajadzēja 30 W enerģijas. Metodes trūkums — procedūras laikā vēnas mēdza perforēties, tam sekoja zemādas asinsizplūdumi un pēcoperācijas sāpes. Turklāt procedūras laikā gaismas vads mēdza karbonizēties (apdegt), kas, savukārt, neļāva vēnai pilnībā noslēgties. Laika gaitā lāzera iekārta evolucionēja līdz viļņa garumam 1470 nm un gaismas vads tika pārveidots uz radiālo staru, kas iedarbojas tieši uz venozo sienu un lāzera enerģija absorbējas endotēlija šūnās esošajā ūdenī. Šāda iedarbība ir venozo sienu saudzējošāka, tā ļauj patērēto enerģiju samazināt līdz 10 W, kā arī samazina vēnas perforācijas un gaismas vada karbonizācijas risku. Pašlaik apritē ir trešās paaudzes lāzera iekārtas ar viļņa garumu 1950 nm. Šāds lāzers prasa vēl mazāk enerģijas un vēl saudzīgāk iedarbojas uz vēnu. Manuprāt, tālāk vairs nav kur evolucionēt.
• Endovenozā radiofrekvences ablācija (EVRF) — termiska (120 °C) iedarbība uz vēnu, izmantojot līdz 3000 kHz garus radiofrekvences viļņus. Metode izgudrota reizē ar lāzera iekārtu un ilgi konkurēja ar to. Pirmās paaudzes RF iekārta nebija īpaši veiksmīga, jo darbojās lēni, ar relatīvi zemu temperatūru (85 °C). Otrās paaudzes RF iekārta nākusi klajā 2007. gadā un saglabājusies nemainīga līdz šodienai. Šī metode veiksmīgi konkurē ar pirmās paaudzes lāzeriem, ļaujot ātrāk nekā ar lāzeru noslēgt varikozas stumbra vēnas, turklāt saudzējošā temperatūras režīmā, tātad procedūra ir drošāka nekā ar lāzeru. Speciāli tam paredzētais aksesuārs stilets ļauj noslēgt nefunkcionējošas perforantās vēnas.
• Endovenozā tvaika obliterācija (SVS — Steam Venous Sclerosys) — termiska (120—150 °C) iedarbība uz vēnu, izmantojot ūdens tvaiku. Metode izgudrota 2008. gadā. Tās darbības princips ir šāds: ūdens tvaiks tiek iesmidzināts caur tievu zondi (3,6 F/1,2 mm) ar noteiktu spiedienu 2—3 cm uz priekšu. Tvaika ie-smidzināšana ļauj noslēgt ne tikai varikozās stumbra vēnas, bet arī lielās un mazās zemādas vēnas sānu zarus. Izmantojot tvaika enerģijas fizikālās īpašības, šī metode ļauj noslēgt arī varikozās vēnas ar pēctrombotiskām izmaiņām, ko tehniski nevar ne lāzers, ne RF metode. Diemžēl pēdējā laikā konkrēto tvaika iekārtu ražotājs ir nonācis finansiālās grūtībās, tāpēc metodes attīstība un ražošana pagaidām ir apstājusies.

Netermālas netumeniscentās (NTNT) metodes

Pēc dažu speciālistu domām, šai metožu grupai varētu būt labas perspektīvas fleboloģijā. To darbības princips ir ķīmiska iedarbība uz venozo sienu, kuras rezultātā tiek noslēgts vēnas lūmens. Varikozas stumbra vēnas slēgšana notiek bez siltuma enerģijas iedarbības, tāpēc nav nepieciešama lokālā tumeniscentā anestēzija. Šīs metodes sākušas attīstīties pavisam nesen un atšķirībā no TT metodēm turpina attīstīties.

Jāatzīmē, ka jau sen veiksmīgi tiek izmantota viena no NTNT metodēm — stumbra vēnu putu skleroterapija ultraskaņas kontrolē. Sklerozanta (biežāk polidocanol) iedarbība uz venozo sienu izraisa aseptisku flebītu ar endotēlija šūnu bojājumu, kura rezultātā vēna noslēdzas. Tā kā šī metode nespēj veiksmīgi konkurēt ar TT metodēm, tiek meklētas citas iespējas NTNT stumbra vēnu noslēgšanai.

• MOCA (mechanochemical ablation) — varikozās stumbra vēnas ablācija, izmantojot ķīmisko reaģentu (sklerozantu) un vienlaicīga mehāniska endotēliju slāņa bojāeja, kas nodrošina stabilāku vēnas lūmena slēgšanos.
• Biolīmes ablācija — varikozās stumbra vēnas slēgšana, izmantojot bioloģiski neitrālu līmi. Parasti lieto N–butyl cyanoacrylat. Pēc vēnas ablācijas ar biolīmi pat nav nepieciešama kompresijas terapija. Metodei ir salīdzinoši vienkāršs tehniskais izpildījums, tāpēc, manuprāt, tā būtu jālieto krietni plašāk nekā šobrīd. Tomēr šīs metodes plašāku izmantošanu ierobežo nepamatoti liela vienreizējās lietošanas komplekta cena. To varētu uzskatīt par t.s. “amerikāņu mārketinga” piemēru, kad parastas kvalitātes prece tiek pārdota par luksusa kvalitātes preces cenu.
• HIFU (high intensity focused ultrasound) — metode, ko 2018. gadā prezentēja ikgadējā Vācijas flebologu kongresā. Metode vēl atrodas izstrādes stadijā, bet ideja ir ļoti interesanta — perkutāni fokusēta augstas intensitātes ultraskaņas iedarbība uz varikozo vēnu. Lai veiktu procedūru, nav nepieciešama sterila operāciju telpa. Izklausās pēc fizikālās terapijas procedūras. Kas zina, varbūt metodei būs nākotne varikozo zemādas vēnu ārstēšanā.

Metožu kombinācijas un citas iespējas

Gan visas TT, gan NTNT metodes pārsvarā paredzētas venozā refluksa likvidēšanai zemādas stumbra vēnās.

Tomēr HVM ārstēšana neaprobežojas vienīgi ar to. Bieži vien nepieciešams likvidēt arī sānu zaru un perifēro zaru varikozi, pat ādas venozas teleangiektazijas (TAE) un retikulāras vēnas (VR), kas pašas par sevi var būt izolētas, kā arī varikozo stumbra vēnu sekas.

Ir gadījumi, kad ultraskaņas doplerogrāfijā labi redzams, ka varikoziem sānu zariem ir tieša saistība ar nefunkcionējošām (incompetent) stumbra vēnām, un tad var aprobežoties ar TT vai NTNT metodi. Taču bieži perifēro zaru varikoze jālikvidē vienlaikus, slēdzot nefunkcionējošu stumbra vēnu. TT gadījumā bieži veic varicektomiju pēc Millera—Varady metodes, kad caur smalkiem (1—2 mm) ādas griezieniem, lietojot speciālus āķīšus un lāpstiņas, izņem varikozos zemādas zarus. Varicektomiju bieži papildina putu skleroterapija (ultraskaņas kontrolē) ar nolūku slēgt sānu zarus, kā arī labākai hemostāzei pēc sānu zaru ekscīzijas.

Izolēto retikulāro varikozo vēnu un ādas venozo teleangiektāziju slēgšanai pēdējos gados attīstījies jauns fleboloģijas atzars — estētiskā fleboloģija. Bieži vien pacienti, pārsvarā sievietes, vēlas atbrīvoties no sīkām perifērām ādas/zemādas vēnām. Tās ne vienmēr liecina par slimību (HVM), toties sagādā vizuālu diskomfortu. Tad var izmantot skleroterapijas metodi. Skleroterapijā jau vairākus gadus veiksmīgi lieto preparātu polidocanol dažādās koncentrācijās, gan šķidrā veidā, gan (biežāk) putu veidā. Putas labāk aizpilda vēnas lūmenu, izspiežot asinis no vēnas, un nodrošina ilgāku ievadāmā preparāta ekspozīciju ar venozo endotēliju. Dažās valstīs skleroterapijā lieto sodium tetradecyl sulfas (STS) vai 60 % glikozes šķīdumu.

Attīstoties lāzera tehnoloģijām, izstrādāta vir-kne lāzera iekārtu gan fleboloģijā, gan estētiskajā dermatoloģijā. Tāpēc šobrīd ādas venozās TAE un VR var veiksmīgi piededzināt ar Niodim (Nd:Yag) tipa lāzeru (ar viļņa garumu 1064 nm) vai virspusējo lāzera koagulāciju kombinēt ar skleroterapiju. Šādu metodi sauc par ClaCS (cryo laser and cryo sclerotherapy). Procedūras laikā uz apstrādājamās ādas virsmas tiek uzpūsts atdzesēts gaiss, kas mazina nepatīkamas sajūtas procedūras laikā un sašaurina apstrādājamos asinsvadus.

Vēnu varikozes ārstēšanas attīstība Latvijā

Latvija godam ierindojusies fleboloģijas lielvalstu sarakstā. Par spīti (vai tieši pretēji — pateicoties) valsts atbalsta un finansējuma trūkumam, vienīgi ar privātuzņēmēju iniciatīvu Latvijā ir ieviestas visas modernās fleboloģijas tehnoloģijas. Piemēram, skleroterapija ieviesta pagājušā gadsimta 90. gados. Pirmās varikozo vēnu lāzera operācijas Latvijā veiktas 2002. gadā, radiofrekvences vēnu operācijas 2007. gadā, endovenozā tvaika ablācija ieviesta 2011. gadā, biolīmes ablācija 2012. gadā (tad Latvija bija piektā valsts pasaulē, kas šo metodi ieviesusi).

SIA “Veselības centrs 4” ir vienīgā vieta Latvijā, Baltijas valstīs, Ziemeļeiropā un Austrumeiropā, kur gandrīz visas uzskaitītās metodes ir ieviestas un ikdienā tiek plaši lietotas. Tiek izglītoti arī speciālisti, kas pārvalda vairākas modernas vēnu ārstēšanas metodes. Latvijā izveidojusies unikāla situācija flebologu konkurences jomā. Flebologu palīdzība ir plaši pieejama ne tikai Rīgā, bet arī visos Latvijas reģionos. Lielā flebologu konkurence veicinājusi pakalpojumu cenu samazinājumu, šobrīd tie ir lētāki nekā kaimiņvalstīs. Lai gan specializēto klīniku agresīvais mārketings ar mērķi piesaistīt vairāk pacientu bieži vien balansē uz izmisuma robežas, tomēr konkurence noteikti nāk par labu pacientu interesēm. Savukārt, ja kādam pakalpojums šķiet nepamatoti dārgs, jāatceras, ka tas ir atkarīgas no tehnoloģiskā aprīkojuma un konkrētā speciālista pieredzes.

Lētāks pakalpojums parasti nozīmē vecākas paaudzes tehniku vai mazāk pieredzējušu speciālistu. Arī lielākā daļa flebologu prakšu vai klīniku parasti strādā ar divām vai labākajā gadījumā trim metodēm (lāzers, skleroterapija un radiofrekvences ablācija). Tomēr labai klīnikai būtu jānodrošina daudzdisciplīnu pieeja ar modernu venozās sistēmas vizuālo diagnostiku, kvalificētu un tehnoloģiski attīstītu trofisku venozo čūlu ārstēšanu, kā arī drošu un kvalitatīvu estētisko fleboloģiju.

Jāatzīst, ka ik pa laikam tiek izteiktas bažas par fleboloģijas attīstību. Piemēram, sirds un asinsvadu ķirurģi dažkārt pārmet, ka tuvākajā nākotnē pie tik aktīvas fleboloģiskās palīdzības pacientiem uz kājām vairs nepaliks maģistrālo virspusējo vēnu, kuras nepieciešamības gadījumā varētu izmantot aortokoronārajai šuntēšanai un maģistrālo artēriju rekonstrukcijai.

Tomēr jānorāda, ka šobrīd pieejamā diagnostika un selektīvā ārstēšana ļauj slēgt tikai funkcionāli nepilnvērtīgo maģistrālas zemādas vēnas posmu, atstājot veselo posmu, kas varētu noderēt maģistrālo artēriju rekonstrukcijai.

Savukārt citreiz izskan bažas par iespējamo HVM “hiperdiagnostiku”, proti, operācijas indikāciju pārspīlēšanu un nepamatotu veselo vēnu ārstēšanu, lai piesaistītu vairāk pacientu. Arī manā praksē bijuši pacienti, kas izmeklēti citās ārstu praksēs, kur viņiem konstatēja slimību un indicēja operāciju, bet patiesībā slimības tur nebija. Vēnu slimības tāpat kā jebkuras citas slimības diagnostika saistīta ar cilvēcisko faktoru, un mēs nevaram būt pilnībā pasargāti no iespējamām kļūdām.

Šādi gadījumi tomēr nav sistemātiski, tāpēc nevar apgalvot, ka tā ir konkrētu speciālistu ierasta prakse. Turklāt mēs dzīvojam mazā valstī, kur informācija par ārsta reputāciju izplatās ļoti ātri. Tāpēc uzskatu, ka šādām bažām nav pamata.

Noslēgumā

Varu secināt, ka mūsdienās ir plašas iespējas vēnu varikozes diagnostikā un ārstēšanā. Tomēr modernā fleboloģija vēl nav atradusi vienīgo ideālo ārstēšanas metodi. Nav arī zināms, vai tāda universāla metode vispār tiks izgudrota. Pašlaik tieši metožu daudzveidība ļauj ārstam piemeklēt konkrēta pacienta klīniskajai situācijai piemērotāko ārstēšanas metodi.

KOPSAVILKUMS

• Kāju vēnu varikoze ir viena no hroniskas vēnu mazspējas (HVM) simptomu kompleksa galvenajām sastāvdaļām.
• Bieži vien pacienti uzdod jautājumu: gadījumā, ja viņiem nekas netraucē un slimības ārējo izpausmju ir maz, vai vērts satraukties?
• Svarīga nozīme ir precīzai diagnostikai, kas satur anatomisku un funkcionālu informāciju.
• Tomēr der atcerēties, ka jāārstē pacients kopumā, nevis tikai ultraskaņas atrade.
• Ārstēšanas iespējas: konservatīva terapija (medikamentoza un kompresijas) un ķirurģiska iejaukšanās.
• Mūsdienās turpina strauji attīstīties dažādas ķirurģiskas terapijas metodes, un ārsts var piemeklēt konkrēta pacienta klīniskajai situācijai piemērotāko.