Skatoties labdarības raidījumus par bērniem, kas cietuši no seksuālas, fiziskas un emocionālas vardarbības, vienmēr jādomā, ka ikvienam no šiem bērniem ir ģimenes ārsts. Ņemot vērā statistiku, mēs šos bērnus satiekam praksē, bet bieži pat nenojaušam, kas ar viņiem notiek.
Šis raksts nav literatūras pārskats par vardarbības izplatību un risinājumiem, algoritmiem Latvijā, bet gan pārdomas par situāciju un medicīnas darbinieku atbildību. Kāpēc mūsu sabiedrībā vardarbība pret bērnu tik bieži paliek nesodīta? Turklāt bieži vien spriedumi ir pārāk viegli vai lēmums nemaz netiek izpildīts. Varbūt kāds iebildīs, ka ir skaidri zināms, kā jārīkojas aizdomu gadījumā, un lieki ceļam paniku. Tomēr, runājot no ģimenes ārsta pozīcijas, stingri definēta rīcības algoritma nav, katrs šajās situācijās rīkojamies pēc savas sirdsapziņas vai dzīves pieredzes, kas liek klausīt intuīcijas signāliem vai tieši pretēji — tos apklusināt. Bet, ja šādas pieredzes nav, tad šīs prātam neapveramās situācijas jaunais ārsts palaidīs garām.
Sevi pieskaitām jaunajiem ārstiem ar modernu izglītību, bet izglītojoša kursa par vardarbības atpazīšanu ģimenē nebija nedz universitātē, studējot medicīnu, nedz pēcdiploma mācībās. Ārsta izglītības programmas ir par vispārēju veselības, ķermeņa un mentālā stāvokļa novērtēšanu, bet ar to vardarbības gadījumā nepietiek. Vai mums ir reāli instrumenti, kā vardarbību atpazīt? Vai ir labi zināma shēma, kā rīkoties šajās situācijās? Vai ir viena valoda vai termini, ko saprot visas iesaistītās instances (policija, sociālais dienests, bāriņtiesa), lai efektīvi komunicētu šos jautājumus un rastu ātrus risinājumus?
Mazliet statistikas
Pasaules Veselības organizācija ziņo, ka 2016. gadā pasaulē aptuveni miljards bērnu vecumā no diviem līdz 17 gadiem ir pieredzējuši fizisku, seksuālu vai emocionālu vardarbību vai nolaidību no vecāku puses.
ES katru gadu ap 9100 bērnu nomirst tīša ievainojuma dēļ, Latvija šajā sarakstā ieņem 7. vietu. Turklāt Latvija ir trešajā vietā starp ES valstīm saistībā ar bērnu slepkavību (homicīdu) gadījumu skaitu.
Veselības ministrijas pētījumā par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi 2011. gadā gandrīz trešdaļa (31,5 %) respondentu atzinuši, ka bērnībā ir cietuši no emocionālas vardarbības no saviem vecākiem vai cita mājās dzīvojoša pieaugušā ģimenes locekļa, 16,4 % respondentu ir pieredzējuši fizisku vardarbību no mājās dzīvojoša pieaugušā, bet 10,3 % respondentu bērnībā ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību. 12,6 % respondentu bērnībā pieredzējuši tēva vai patēva vardarbību pret māti vai pamāti.
Tajā pašā laikā pētījumā “Vardarbība pret sievietēm un bērniem Latvijā. Situācijas pārskats 2019. gadā” tiek secināts, ka Latvijā ir liela plaisa starp to cilvēku skaitu, kuri saskārušies ar vardarbību, un tiem, kuri saņēmuši rehabilitāciju vai atzīti kā cietuši no vardarbības. Tāpat arī bieži par šiem gadījumiem netiek ziņots, jo vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par ģimenes lietu vai pat par upura paša vainu/atbildību.
Sabiedrības izpratne un aizspriedumi
Esam pārliecinātas, ka svarīgāka par rīcības un sodīšanas algoritmiem ir visas sabiedrības sapratne par to, kas īsti ir vardarbība, vai tiešām tā ir tikai ģimenes lieta vai paša upura vaina. Mūsuprāt, tieši šie aizspriedumi medicīnas darbiniekiem neļauj ziņot par vardarbības gadījumiem un tos kvalitatīvi novērtēt. Tāpēc katru aicinām padomāt — vai ir robeža, kad varmācības aktu uzskatām par ģimenes lietu un kad ne? Vai seksīgi ģērbusies sieviete/meitene pubertātes sākumā pati ir vainīga, ka izprovocē fizisku vardarbību? Vai emocionāla vardarbība vispār ir vardarbība? Teorijā atbildes ir skaidras: tā IR vardarbība. Bet kas notiek mūsu galvā?
Piemēram piedāvājam pētījumu par bērnu sišanu kā sodu bērna audzināšanas nolūkos 2009. un 2017. gadā. Atbildes ir pārsteidzošas.
- Nevajadzētu, bet dažreiz attaisnojams. Atbalsta — 49 % (2009) un 47 % (2017).
- Var, ja uzskata par efektīvu. Atbalsta 8 % (2009) un 2 % (2017).
- Nekad nevajadzētu. Atbalsta 49 % (2009) un 39 % (2017).
Attieksme pret miesas sodiem bērna audzināšanā dažādās valstīs atšķiras. Šādu rīcību neattaisnojam, jo pieskaitām sevi cilvēkiem ar Rietumeiropas vērtībām. Nesen Āfrikā aizdomājos — vai vardarbība ģimenē kādam tur vispār liekas problēma? Pētījumi liecina, ka kultūras uzskati spēlē svarīgu lomu vardarbības attīstībā.
Kad aizdomāties par vardarbību ģimenē?
Protams, vieglāk aizdomāties saskarē ar ģimenēm sociālā riska grupā. Bet kā ģimenes ārstam to zināt, ja šādas informācijas nav?
Praksē cilvēku vērtēju pēc sūdzībām, objektīvās atrades. Vēl, iespējams, kādu lomu spēlē apģērba tīrība, runas veids, bet diez vai tas tiek uzsvērts ambulatorajā kartē un maina ārstēšanas taktiku. Ja vecāks uz praksi atvedis bērnu, tātad izskatās, ka par bērnu rūpējas. Mūsdienās grūti atšķirt sociālā riska ģimeni no tādas, kur šādu risku nav. Tāpat arī — kas īsti ir nelabvēlīga ģimene? Vai tāda, kurā ir cilvēks, kas kādreiz sodīts par varmācību vai bērna seksuālu izmantošanu? Alkoholisms, narkotikas, dažkārt zems sociāli ekonomiskais stāvoklis, daudzbērnu ģimenes, tomēr — kā ārsts to var zināt? Tajā pašā laikā ir iestādes, kas to zina, un, mūsuprāt, šo iestāžu aktīvāka sadarbība ar ģimenes ārstu veicinātu bērnu pasargāšanu.
Protams, vardarbība notiek arī labvēlīgās un turīgās ģimenēs. Un to pamanīt ir vēl komplicētāk.
Tāpēc vardarbības izslēgšanas skrīningi būtu jāievieš rutīnā.
Par ziņošanu
Jautājumi, kamēr lemjam — ziņot vai neziņot
Pirmkārt, iespējams, ka nepārliecinošu aizdomu gadījumā par vardarbību un brīdī, kad domājam ziņot vai neziņot, lomu spēlē arī tas, vai uzticamies savai bāriņtiesai. Varbūt neziņošanas gadījumā domājam, ka rīkojamies bērna interesēs, jo uzdodam sev jautājumu: vai bērnam būs labāk, ja viņu izņems no ģimenes? Te katram vajadzētu atcerēties, ka mums šajā jautājumu nav jābūt kompetentiem, un būtu labi, ja būtu iestādes, kurām varam uzticēties šādu lēmumu pieņemšanā.
Otrkārt, ja ziņošu, vai varu būt drošs, ka upuris patiešām tiks pasargāts un mana rīcība neizraisīs vēl lielāku kaitējumu, un vai nenotiks tā, ka varmāka “uzmetas” bērnam vai personai, par kura zilumiem ziņojuma vēl nav? Pastāv arī risks, ka vardarbīga rīcība neapstiprinās un ģimene cieš no psiholoģiska kaitējuma. Mums vajadzētu būt labai un, galvenais, drošai kārtībai, kā šos gadījumus vispirmām kārtām identificēt, kā nodrošināt upura drošību izmeklēšanas laikā, kamēr tiek skaidroti lietas apstākļi.
Treškārt, vai es kā ārste varu būt pārliecināta, ka beigās netikšu sodīta par to, ka “jaucos ģimenes lietās”? Manā veselības inspekcijas sodu sarakstā pagaidām šis ir pirmais un vienīgais gadījums, par kuru esmu samaksājusi sodu ģimenes ārsta gaitu sākumā. Biju uzrakstījusi ziņojumu policijai par to, ka man ir aizdomas par fizisku un emocionālu vardarbību pret bērnu. Varmāka vērsās pret mani Veselības inspekcijā, kas mani sodīja par jaukšanos ģimenes lietās. Atzīstu, ka pacienta ambulatorajā kartē nebija aprakstīti bērnam nodarītie fiziskie nodarījumi, jo nebija zilumu un asiņošanas no dzimumorgāniem. Veselības inspekcijai tas bija galvenais arguments, lai pieņemtu lēmumu. Taču vai nav tā, ka vairākumā gadījumu šiem pacientiem, atnākot uz vizīti pie ārsta, tik tiešam nav nekādu uzkrītoši redzamu pazīmju? Mans personīgais rūgtums un netaisnības izjūta bija milzīga. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka šie bērni cieš. Cik vēl ir tādu gadījumu, kam ir personīga pieredze par “it kā jaukšanos ģimenes lietās”, kad ziņotājs pats kļūst par cietušo? Un tas nav attiecināms tikai uz ārstu, bet jebkuru ziņotāju, kas uzskata par savu pienākumu aizstāvēt bērnu.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada jūlija numurā
