Vientulība saistīta ar daudziem negatīviem aspektiem, kas atstāj sekas uz veselību. Depresija, pašnāvnieciskas domas, pozitīvas domāšanas trūkums, slikts miegs, fizioloģiskas izmaiņas (paaugstināts rīta kortizola līmenis, pro–iekaisuma gēna ekspresija), neapmierinātība ar dzīvi — tā ir tika daļa no vientulības smagās nastas.
Kāda ir vientulības, sociālas izolētības saikne ar depresijas simptomiem?
Pozitīvu sociālu mijiedarbību uzskata par aizsargājošu faktoru labai veselībai, turpretī vientulība, sociāla izolētība nāk komplektā ar daudzām blakusparādībām.
Vairākos pētījumos pierādīta sociālas izolācijas un vientulības korelācija ar depresijas simptomiem. Galvenie indikatori, kas liek aizdomāties par depresiju, ir dzīvošana vienam bez dzīvesbiedra, mazs vai ļoti ierobežots draugu/paziņu loks, retas socializēšanās reizes dažādu iemeslu dēļ.
Singapūrā veiktā pētījuma rezultāti rāda, ka biežāk sociāli izolēti ir tieši vecāka gadagājuma cilvēki, atraitņi, šķirteņi, cilvēki ar zemāku izglītības līmeni, bezdarbnieki, vientuļie vecāki, smēķētāji. Interesanti, ka šiem cilvēkiem bija visizteiktākās somatiskās sūdzības un iepriekš diagnosticēta depresija, bet alkohola ļaunprātīga lietošana raksturīga vismazāk.
Šajā pašā pētījumā par vientulību visvairāk sūdzējās šķirteņi vai atraitņi vecumā no 21 līdz 39 gadiem un pēc 75 gadu vecuma. Izteiktāki depresijas simptomi bija sociāli izolētajiem vai vientuļajiem. [1]
Vai sociāla izolētība saistās ar augstākas pakāpes mirstības risku?
Pēdējā laikā veiktās meta–analīzes rāda, ka pastāv saikne starp sociālām attiecībām un mirstību: sociālo kontaktu trūkums var būt tikpat liels mirstības riska faktors kā tradicionālie ar veselību saistītie riska faktori (alkohola pārmērīga lietošana, smēķēšana, aptaukošanās).
Ar vientulību un sociālo izolētību galvenokārt saistās slikts somatiskās veselības stāvoklis, ļaunprātīga alkohola lietošana, bezdarbs vai izglītības trūkums un zems ienākumu līmenis.
Kādā pētījumā Somijā noskaidrojās, ka sociālas izolācijas gadījumā par katru vienību sociālās izolācijas novērtēšanas skalā mirstības risks pieaug par 4 %. Tas varētu nešķist liels skaitlis, bet, ja rēķina skalā no 0 līdz 100, tad risks pieaug dramatiski ātri! [2]
Kas ir pašnāvību iemesls un kur visaugstākie rādītāji pasaulē?
Gandrīz visās industriāli attīstītajās valstīs līderi pašnāvību ziņā ir vīrieši pēc 75 gadu vecuma. Jaunāki cilvēki pašnāvību bieži vien veic impulsīvi un nepārdomāti, bet cilvēki gados (vismaz 65 gadus veci) savu rīcību pārsvarā ir ilgi un rūpīgi izplānojuši, izvēloties metodes, kas ar lielāko varbūtību nonāvēs.
Seniori bieži vien ir trauslāki gan somatiskajā, gan emocionālajā plānā, visbiežāk dzīvo vieni un tāpēc pieņem šādu lēmumu. Visbiežākā diagnoze pacientiem, kam bijuši pašnāvību mēģinājumi vai idejas par pašnāvību, ir smaga depresija. Pretēji citām pacientu grupām alkohola lietošana vai citas psihotiska spektra slimības nebūt nav tik biežs iemesls pašnāvībai.
Ungārijā 1990.—1991. gadā bija viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem senioriem (178 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju). Vismazākie statistiski reģistrētie skaitļi konstatēti Ziemeļīrijā, Anglijā/Velsā 1987. gadā. [4]
Kā ārstēt depresiju vecāka gadagājuma cilvēkiem?
Depresija attīstās apmēram 15—20 % cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem, nopietni ietekmējot kopējo veselības stāvokli, palielinot risku veikt pašnāvību. Depresijas diagnoze ir grūti pierādāma, jo mēdz slēpties zem citu slimību maskas.
Galvenais farmakoloģiskas depresijas terapijas mērķis ir mazināt simptomus pēc Hamiltona Depresijas novērtēšanas skalas (Hamilton Depression Rating Scale), respektīvi, simptomus mazinot par vismaz 50 %. Tomēr ideālais variants ir simptomus novērst pavisam.
Senioriem rekomendējamie antidepresanti ir SSAI (citaloprāms, escitaloprāms, sertralīns), SNAI (venlafaksīns), tricikliskie antidepresanti (desipramīns, nortriptilīns) un citi (bupropions, mirtazapīns).
Ārstējot seniorus ar agomelatīnu un izvērtējot efektu pēc MADRS skalas (Montgomery—Asberg Depression Scale) un CGI (Clinical Global Impression), novērots pozitīvs medikamenta efekts uz depresijas simptomiem — klīniska remisija bez nopietnām blakusparādībām. [6; 7]
Trauksme un seniors — kā palīdzēt?
Trauksme un ar to saistītās slimības bieži attīstās vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parasti šai slimību grupai pievienojas komorbīdas psihiatriskas un somatiskas, neirodeģeneratīvas slimības. Trauksmes biežākais pavadonis ir depresija, kas pasliktina cilvēka kognitīvo un funkcionālo spēju līmeni jau tā visievainojamākajai iedzīvotāju daļai.
Kā pirmās izvēles līdzekļus senioriem rekomendē antidepresantus. Gan SNAI, gan SSAI ir efektīvi un ar labu panesību. Arī mirtazapīns un vortioksetīns ir droša izvēle. Buspirons var dot labu efektu, taču trūkst pētījumu par senioru grupām.
Benzodiazepīni un bēta blokatori ir medikamentu grupas, no kurām jāizvairās, ārstējot trauksmi senioram.
Šobrīd nav pietiekami daudz pierādījumu antipsihotiķu vai garastāvokļa stabilizatoru lietošanai ilgtermiņa vai īstermiņa terapijā. Turklāt antipsihotiķiem ir “melnās kastes” brīdinājums par lielāku mirstības risku veciem cilvēkiem ar demenci. [11]
Halucinācijas un Alcheimera slimība — kas ir trešais spēlētājs?
Halucinācijas parasti definē kā perceptuālu pieredzi bez ārējiem stimuliem. Arī Alcheimera slimības gadījumā šādas izpausmes ir iespējamas, sastopamība atbilst slimības smaguma pakāpei (4—73 % pacientu).
Alcheimera slimības gadījumā halucinācijas, visticamāk, būs vizuālas un akustiskas, taču literatūrā lasāms arī par somatiskām, taktilām un ožas halucinācijām. To darbības mehānisms joprojām tiek precizēts, taču principā tas ir neironu zudums parahipokampālajā krokā un dorsālo nucleus raphe, kā arī samazināts metabolisms dorsolaterālajā prefrontālajā garozā, mediālajā prefrontālajā garozā un virspusējā prefrontālajā garozā.
Vēl viens mehānisma palaidējfaktors varētu būt šo pacientu vientulības izjūta un sociālā izolētība. 2015. gadā publicētā pētījumā pierādīta stingra halucināciju korelācija ar vientulības un/vai sociālas izolētības pakāpi Alcheimera slimības pacientiem.
Tātad halucinācijas varētu būt kompensējošais mehānisms vientulības apslāpēšanai, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai aizbēgtu no garlaicīguma, tukšuma izjūtas un afektīvās deprivācijas. [3]
Sociālā izolētība un parazīti — vai tiešām?
Pacienti ar maldīgu parazitozi ir pilnībā pārliecināti, ka viņi ir inficēti ar kādu parazītu, piemēram, utīm vai tārpiem. Šādi pacienti nav apmierināti ar testu rezultātiem, kas uzrāda, ka parazitoze nav konstatēta, tāpēc savam ārstam par visām varītēm cenšas šos “parazītus” pierādīt kā eksistējošus.
Subjektīvo satraukumu dēļ viņi šos iedomu augļus no ādas cenšas izvilkt ar dažādiem paņēmieniem, tādējādi radot ādas bojājumus.
Šo stāvokli pēc DSM–III–R skalas klasificē kā paranoīda spektra traucējumu. Nav daudz zināms par šo stāvokli, jo tas ir rets, taču biežāk konstatēts sievietēm, kas dzīvo sociālā izolācijā.
Terapijas piemeklēšana šādiem pacientiem ir grūta; bieži vien pacienti nav devušies/negrib doties pie psihiatra un ārstējas pie vietējā terapeita. No farmakoloģiskā spektra medikamentiem izmanto augstas potences neiroleptiķus mazās devās, dažreiz kombinācijā ar antidepresantiem. Protams, nedrīkst aizmirst pašu galveno — sociālās izolācijas novēršanu. [5]
Par kādām ikdienas problēmām sūdzas šizofrēnijas pacienti remisijas periodā?
Lielākā daļa šizofrēnijas pacientu atzīmē, ka pierakstu pie ārsta vai cita speciālista nokavē galvenokārt transporta trūkuma dēļ. Citiem pacientiem ir līdzestības problēmas medikamentu regulārā lietošanā, jo viņi aizmirst devas. Liela daļa pacientu apstiprina, ka ir vientuļi, nedaudz mazākai daļai mājās izceļas regulāras ķildas. Arī slimības stabilajā periodā šiem pacientiem saglabājas kā trauksme, tā vientulības izjūta.
Vientulības izjūtu izskaidro šizofrēnijas negatīvie simptomi, kas cilvēkam liek izvairīties no jēgpilniem kontaktiem ar ārpasauli. Grūtības socializēties ir arī pēc ilgstošas ārstēšanās un diagnozes apstiprināšanas. [8]
Vai vientuļiem cilvēkiem ir sliktāks miegs?
Vairāki krusteniski un garengriezuma pētījumi norādījuši uz stipru un neatkarīgu saikni starp vientulību un plaša spektra psihopatoloģijām (zemu pašvērtējumu, depresiju, trauksmi, pašnāvnieciskām idejām).
Cilvēki ar diagnosticētu depresiju biežāk sūdzas par vientulību un citām ar veselības stāvokli saistītām problēmām, piemēram, traucētu miegu.
Dati no klīniskiem un epidemioloģiskiem pētījumiem norāda, ka psihiatriski traucējumi veicina sliktu miega kvalitāti.
Kādā pētījumā par norvēģu studentiem atklājās, ka nopietnāki trauksmes un depresijas simptomi ir sievietēm vecumgrupā no 29 līdz 34 gadiem, kurām ir viens/vairāki bērni, finansiālas problēmas, virssvars, kuras studē viena gada studiju programmā, ir fiziski mazaktīvas, smēķētājas un kuru rezultāts testā AUDIT (Alcohol Use Disorders Identification Test) ir normāls. Šīs sievietes norādījušas, ka grūtības iemigt un noturēt miegu svārstās no nelielām līdz ļoti izteiktām, turklāt rādītāji, kas norāda uz sociālu vientulību, viņām bija augsti. [9]
Seniores un benzodiazepīni — kāds vientulībai ar to sakars?
Sociālai izolācijai un vientulībai ir milzīgs iespaids uz vecāka gadagājuma sievietēm un viņu paradumiem lietot benzodiazepīnus.
Izolētībai ir negatīvas sekas, sievietes jūtas depresīvas, dzīvo ar baiļu izjūtu un nedrošību. Bieži vien šīs izjūtas saistās ar kompanjona zaudēšanu, transporta trūkumu, lai nokļūtu sev vēlamā galamērķī.
Iespējams, ka tieši šo iemeslu dēļ benzodiazpīnu preparāti tiek lietoti ilgstoši. Ārstiem jāaizdomājas par citām ārstēšanas iespējām (nefarmakoloģiskām?), rēķinoties ar sociālās izolētības un vientulības sekām. [10]
