Tetovējumi. Riski un komplikācijas

Aptaujātie kā motivāciju tetovējuma iegūšanai minējuši individualitātes izcelšanu, seksuālās pievilcības veicināšanu, [2] ārējā izskata uzlabošanu un sekošanu līdzi modei. [35] Izvēloties ādas zīmējuma dizainu, jāņem vērā, ka dažādiem simboliem konkrētās sabiedrības grupās ir īpaša nozīme, piemēram, putns, kas rotā īkšķa pamatni, ir homoseksuālisma simbols, bet zirnekļa tīkla tetovējumam ir īpaša vieta kriminālajā pasaulē, apzīmējot ieslodzījumu. [4]

Tetovējumu veidošana

Pēc tehnikas tetovējumus var iedalīt amatieru un profesionālajos. Amatieru tetovējumi visbiežāk ir melni, veidoti ar oglekļa bāzes krāsām, ko, par laimi, viegli likvidēt. Šie tetovējumi tiek veidoti, adatu iemērcot krāsā un pigmentu ar atkārtotiem dūrieniem ievadot dermā, veidojot vēlamo zīmējumu. Šādā tehnikā ievadīto pigmentu dziļums ādā katram dūrienam atšķiras.

Profesionālie tetovējumi tiek veidoti ar speciālu ierīci, kurā adatas kustas pēc atkārtotu svārstību principa. Ja tetovējumu veido zinošs speciālists ar šādu ierīci, tad pigmentu dziļums dermā ir vienmērīgāks. Šie tetovējumi atšķiras ar dažādu krāsainu pigmentu izmantošanu, kas var būt apgrūtinājums, tetovējumu likvidējot. [6]

Kāpēc tetovējas?

Visplašāk pazīstamie ir kosmētiskie tetovējumi — dekoratīvie tetovējumi (dažādi zīmējumi un uzraksti), kā arī permanentais grims, kas rada tikko uzklātas lūpu krāsas, lūpu zīmuļa, uzacu zīmuļa vai acu lainera efektu.

Tetovējumus var izmantot arī medicīniski terapeitiskā nolūkā kāda kosmētiska defekta mazināšanai, lai izlīdzinātu ādas toni vitiligo pacientiem, maskētu matu trūkumu alopēcijas gadījumā, mazinātu rētu kosmētisko defektu, uzlabotu krūts izskatu pēc mastektomijas, atjaunojot krūts oreolu. [1; 19; 32]

Tetovējumus veic arī marķēšanai pirms staru terapijas. [4] Atsevišķi izdala arī “nejaušos tetovējumus” — traumatiski iegūtus tetovējumus, kas rodas ādas abrāzijas gadījumā, kad traumētajā ādā iekļūst, piemēram, asfalta vai grafīta daļiņas. [1]

Būtiski apzināties, ka tetovēšana un permanentā grima veidošana ir invazīva manipulācija, kas rada riskus dažādu komplikāciju un sarežģījumu attīstībai (1. tabula). Zināšanas par šiem riskiem gan sabiedrībā, gan pakalpojumu sniedzējiem ne vienmēr ir pilnvērtīgas, tāpēc ceram, ka šis raksts sniegs padziļinātu izpratni šajā jautājumā.

Komplikācijas pēc tetovējuma izveidošanas

Izvērtējot komplikācijas, ļoti būtiska ir kārtīgi ievākta anamnēze un vispārējā izmeklēšana. Ļoti bieži rekomendē veikt arī bojājuma biopsiju, jo lielākā daļa komplikāciju tikai klīniskā izvērtēšanā nav atšķiramas. [15; 17; 19; 46]

Akūta iekaisuma reakcija

Tetovējumu vietā parasti attīstās akūta aseptiska iekaisuma reakcija, kuras intensitāte indivīdiem atšķiras. Šī reakcija parasti sākas uzreiz pēc tetovēšanas seansa un samazinās dzīšanas laikā. Visbiežāk reakcija izpaužas ar eritēmu, tūsku un palpējamām tetovējuma līnijām. Reizēm var būt redzama petehiāla purpura. Tetovējuma dzīšanas laikā (2—3 nedēļas) parādās virspusējas kreveles, kas ar laiku nolobās.

Dzīšanas fāzē var būt novērojama arī akūta, pārejoša limfadenopātija (īpaši tetovējuma limfodrenāžas vietās). [20]

Infekcijas

Tetovēšanas procesā rodas nelieli ādas bojājumi, kas var būt infekcijas vārti dažādiem mikroorganismiem (baktērijām, vīrusiem, retāk sēnītēm), izraisot ne vien lokālas, bet arī sistēmiskas slimības. Ar tetovējumiem saistīto infekciju galvenie rašanās cēloņi:

• infekciozu tetovēšanas līdzekļu un instrumentu izmantošana,
• nepareiza, nepilnīga tetovējumam paredzētā ādas laukuma dezinfekcija, tāpēc ādas mikrofloras baktērijas tetovēšanas procesā var iekļūt dziļākos ādas slāņos,
• tetovējumu dzīšanas procesā traumētais ādas laukums var radīt niezi un dedzināšanas sajūtu, tāpēc kairinātā vieta tiek kasīta un berzēta, tādējādi inficējot brūci,
• blakusslimības, kas pacientu predisponē uz infekcijām un kavētu dzīšanu, piemēram, cukura diabēts.

Infekcijas apstiprina ar testiem, ārstē etioloģiski, izmantojot vietējas iedarbības līdzekļus — antibakteriālus krēmus. Smagu un sistēmisku infekciju gadījumā cilvēkam, iespējams, jāārstējas stacionārā vai ar sistēmiskas terapijas līdzekļiem. [15; 17; 19; 46]

Iespējamās vīrusinfekcijas

Visbiežāk sastopamās:

• vīrushepatīts B,
• vīrushepatīts C,
• cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV),
• kontagiozais molusks,
• herpes simplex vīruss. [19; 46]

Pēc Eiropas slimību un kontroles centra datiem, Eiropā aptuveni 10 % no vīrushepatīta C pacientiem inficējušies tieši tetovēšanas, pīrsinga vai citas invazīvas kosmētiskās procedūras laikā. [8]

Iespējamās bakteriālās infekcijas

Bakteriālas ādas infekcijas visbiežāk izpaužas ar paaugstinātu temperatūru (gan lokāli, gan sistēmiski), lokālu tūsku, sāpīgumu, apsārtumu, var būt erozijas, strutaini izdalījumi, dažādi ādas bojājumi: sarkanas/violetas papulas, pustulas, zvīņojošas papulas utt. [7; 45]

Dokumentētas infekcijas:

• Streptococcus pyogenes infekcija — impetigo, roze, septicēmija,
• Staphylococcus aureus (arī MRSA) infekcija — ādas un mīksto audu infekcijas; reti — toksiskā šoka sindroms,
• Treponema pallidum infekcija — sifiliss,
• atipiskās mikobaktērijas, Mycobacterium tuberculosis ādas infekcijas un pat Mycobacterium leprae infekcijas [9; 15; 16; 18; 21; 46]

Sēnīšu infekcijas

Reti, bet kā tetovējumu komplikācijas ir aprakstītas zigomikozes, tinea infekcijas un kandidozes. [19]

Hipersensitivitātes reakcijas

Tetovējumi var ierosināt ne vien akūtu iekaisuma procesu, bet arī pastiprināta jutīguma reakciju, kuras izpausmes var sākties ļoti variablā periodā pēc tetovēšanas: no dažām dienām līdz vairākiem gadiem pēc procedūras; nereti tās sākas uzreiz pēc atkārtotas tetovēšanas. [46]

Dažādas blaknes, kas attīstās kā reakcija pret pigmentu, izraisa krāsainie pigmenti: merkūrija sulfīds (sarkans), hroms (zaļš), kobalts (zils), kadmijs (dzeltens), dzelzs oksīds (brūns), mangāns (violets). [1; 15; 46]

Visbiežāk ar dažādām ādas patoloģijām un alerģiskām reakcijām, īpaši vēlīnā tipa, saistīta tieši sarkanā tetovējumu krāsa. [3; 46] Agrāk to saistīja ar merkūrija sulfīda klātieni sarkanajā pigmentā, taču novērojama reakcija arī uz tādām sarkanām krāsām, kas nesatur merkūriju (piemēram, kadmiju saturoši pigmenti). [32]

Tetovējumu alerģisko reakciju klīniskās formas ir dažādas: var attīstīties dermatīts, kontakta nātrene (urtikārija), fotoalerģiska reakcija. [16; 46] Kopumā šo reakciju izpausmes bieži ir nespecifiskas: jutīgums, tūska, eritēma, asimptomātiskas vai niezošas papulas, izolēta nieze un ādas pacēlumi. [1; 20]

Alerģiskajam kontaktdermatītam, kas ir IV tipa hipersensitivitātes reakcija, raksturīgi niezoši ekzematozi bojājumi, kam ir redzamas demarkācijas līnijas un kas var būt akūti (ar sulošanos, tūsku) vai hroniski (ar lihenificētām/zvīņainām plāksnēm). Visbiežāk reakcija ir lokalizēta tieši vietā, ko skar alergēns. [31]

Urtikārija, kas pamatā ir I tipa hipersensitivitātes reakcija (bet var būt arī citi mehānismi), izpaužas ar niezošiem, eritematoziem ādas pacēlumiem, kas pēc dažām dienām vai mēnešiem parasti pāriet. Tā var arī pāriet un no jauna parādīties pēc dažām stundām. [12; 39; 44]

Var attīstīties arī fotodermatoze un fotoalerģiska reakcija. Fotodermatoze ir fototoksiska reakcija, kad UV staru aktivizēti fotosensitizējošie aģenti (tetovējuma tintes substances) rada ādas šūnu bojājumu, bet fotoalerģiska reakcija rodas, kad UV staru ietekmē kāda viela (piemēram, kadmija sulfīds) kļūst par alergēnu un attīstās pastiprināta jutīguma reakcija. [1; 18; 23; 46]

Diagnostikas testi

Lai noteiktu iespējamos alergēnus vēlīnā tipa reakcijām, mēdz izmantot kontaktalergēnu uzklāšanas (“patch”) testus, taču, pārbaudot uz iespējamām alerģijām pret tetovējumu pigmentiem, šie testi bieži vien uzrāda nepatiesi negatīvus rezultātus. [40]

Tāpat jāņem vērā, ka ne vienmēr zināms precīzs pigmentu sastāvs, kas izmantoti tetovēšanā, īpaši amatieru tetovējumos. Latvijā gan ir spēkā noteikumi, ka tetovētājam pēc klienta pieprasījuma ir jāsniedz informācija par izmantotajiem tetovēšanas līdzekļiem. [25] Taču pēc tam ir ļoti grūti izvērtēt, kurš tieši ir alerģijas ierosinātājs, jo pigmenti tiek miksēti, lai iegūtu dažādas krāsu nianses. [18]

Lai uzlabotu uzklāšanas testu rezultātus, iesaka tape stripping metodi (epidermas virsējā slāņa jeb stratum corneum noņemšanu ar lipīgu lenti), papildu intrakutānus testus, vēlāku rezultātu nolasīšanu, kā arī photopatch testing (aplikācijas testu apvienojumā ar pārbaudi UV staru ietekmē), īpaši sarkanajiem pigmentiem. [17; 46]

Terapija

Hipersensitivitātes reakcijas terapijā primāri iesaka vietējas darbības kortikosteroīdu krēmus vai tacrolimus ziedi (pirms tam izslēdzot infekcijas slimību). Ja lokālā terapija nesekmīga, var veikt bojājuma ķirurģisku ekscīziju (ja bojājuma izmērs ir pietiekami neliels), krioterapiju vai tetovējumu likvidēt ar lāzeru.

Gadījumos, kad alerģiskās un iekaisīgās reakcijas ir plašas, jālieto sistēmiskie glikokortikoīdi un antihistamīni. [20; 43]

Dažādas ādas patoloģijas

Veicot ādas biopsijas no tetovējumu vietām, kā reakcija uz pigmentu atklātas dažādas ādas patoloģijas: lihenoīda, ekzematoza, granulomatoza un pseidolimfomatoza reakcija. [19; 20] Lihenoīdas reakcijas klīniskā aina ir variabla, pamatā ir plakanas, poligonālas papulas, [38] tā ir visbiežākā vēlīnā reakcija pret tetovējumu pigmentiem un visbiežāk asociēta tieši ar sarkano pigmentu. [42]

Pseidolimfomas ir iekaisīga atbilde uz pigmentu, kas izpaužas ar sarkani violetiem nodulāriem vai plakaniem bojājumiem un atgādina limfomu, taču patiesībā tas ir labdabīgs iekaisuma šūnu veidojums. Visbiežāk pseidolimfoma reducējas pēc kairinošā aģenta (šajā gadījumā pigmenta) izolēšanas. Ir ļoti svarīgi diferencēt pseidolimfomas no ļaundabīgām limfomām, kad nepieciešama rūpīga klīniska, histoloģiska un imūnhistoķīmiska izmeklēšana.

Pseidolimfomas gadījumā raksturīgs izolēts veidojums, poliklonāla limfocītu un arī citu šūnu (histiocītu, plazmas šūnu) infiltrācija, galvenokārt augšējos dermas slāņos, pacientam nav limfomai raksturīgo sistēmisko simptomu. [15; 17]. Kopumā pseidolimfomas prognoze ir laba, taču, identificējot ierosinātāju, tā jāizolē. [27]

Tetovējumi nereti ierosina Kebnera fenomenu — ādas slimību izpausmju parādīšanos ādas traumas vietā, kas tetovējumos novērots tādām slimībām kā psoriāze, ādas ēde, vitiligo, diskoīdā ādas sarkanā vilkēde un pat gangrenozā pioderma, kas ir reta, neinfekcioza neitrofīlā dermatoze, klīniski izpaužas kā iekaisīga ādas slimība ar papulām vai pustulām, kas progresē līdz sāpīgām čūlām ar strutojošu pamatni. [3; 18; 29; 46]

Granulomatoza reakcija

Tetovējumu granulomatozās reakcijas iedala divās kategorijās: sarkoidālas granulomas un citas granulomatozas reakcijas (svešķermeņa granuloma, alerģiska granulomatoza reakcija). [46]

Sarkoidālas granulomas var attīstīties gan kā izolēta reakcija tieši tetovētajā ādas laukumā, gan arī būt pirmā pazīme sistēmiskai sarkoidozei, tāpēc granulomatoza reakcija uz tetovējumu būtu rūpīgi jāizmeklē, lai izslēgtu sistēmisku slimību. [20; 46]

Jāizvērtē klīniskā aina, jāievāc anamnēze, jāņem biopsija un jāizanalizē histoloģiski, jāveic krūškurvja rentgenogrāfija, elektrokardiogrāfija un plaušu funkcionālie testi, neiroloģiski un oftalmoloģiski izmeklējumi. [34]

Audzēji

Audzēju saistība ar tetovējumiem joprojām ir ļoti sarežģīts jautājums. Literatūrā aprakstīti gan dažādi labdabīgi veidojumi (seborejiska keratoze, histiocitofibroma, epidermālas cistas), gan ļaundabīgi veidojumi (bazālo šūnu karcinoma, plakanšūnu karcinoma, keratoakantoma, melanoma, dermatofibrosarkoma).

Tomēr, ņemot vērā audzēju patoģenēzes daudzfaktoru dabu, cieša korelācija un saistība nav tieši pierādīta. [15; 19; 46]

Trauma un rētošanās procesi tiek asociēti ar ādas audzēju attīstību, tad tetovējumi varētu būt riska faktors, jo procedūrā tiek radītas ādas traumas, kam seko dzīšanas process. Nevar izslēgt iespējamību, ka tetovējums veikts vietā, kur jau iepriekš bijis kāds ādas veidojums vai bojājums, tādējādi tos maskējot un nākotnē traucējot korektu izvērtēšanu. [20]

Būtiski atcerēties, ka diagnosticēšanu var kavēt eksogēnie pigmenti jaunveidojuma vietā un kļūt par cēloni nepareizas diagnozes noteikšanā. [15; 19; 46] Tetovējumu pigmenti var apgrūtināt arī metastātiskas melanomas izvērtēšanu, jo tie var migrēt uz limfmezgliem, simulējot metastāzes. [3; 32]

Dažādas citas komplikācijas

Viena no biežākajām medicīniski terapeitisku tetovējumu komplikācijām ir tetovējuma krāsas nesakritība ar vēlamo. Tas īpaši būtiski ir vitiligo pacientiem, lai tetovējuma krāsa saskanētu ar apkārtējās ādas toni; ja krāsas nesaskan, tetovējums izskatās vizuāli sliktāk nekā pirms procedūras.

Līdzīgas situācijas bieži gadās arī pēc permanentā grima izveidošanas. Lai izvairītos no šīs komplikācijas, tetovējuma pigments jāievada pareizajā dziļumā, tāpat nevajadzētu veikt procedūru, ja āda ir nosauļota, jo tas apgrūtina pigmenta saskaņošanu ar ādas toni.

Jāatceras, ka tetovējumi var radīt arī psihosociālas problēmas. Ja pacientam tetovējums nepatīk, tas ir apnicis vai arī vairs nav aktuāls (mainījušās intereses, partneri, reliģiskie uzskati), tas var kļūt par cēloni zemam pašvērtējumam un trauksmei. [19]

Komplikācijas pēc tetovējuma likvidēšanas

Komplikācijas iespējamas ne vien pēc tetovējuma izveidošanas, bet arī pēc likvidācijas (2. tabula). Ap 23 % cilvēku vēlas atbrīvoties no vismaz viena sava tetovējuma. [37] Nereti tetovējuma izveidošana bijusi neapdomāts lēmums; gadās, ka zīmējums atspoguļo ko tādu, ko cilvēks vairs nevēlas ik dienu redzēt uz sava ķermeņa (piemēram, bijušā partnera vārds). Bieži pacienti ir neapmierināti ar tetovēšanas meistara veikumu.

Tetovējumu likvidēšanā visbiežāk izmanto Q–switched lāzeru. Procedūras pamatā ir lāzera ģenerēti īsi nanosekunžu un pat pikosekunžu impulsi, kam ir vairāki iedarbības principi: fotoakustisks efekts (pigmenta mehāniska destrukcija), fototermisks efekts (enerģijas pārvēršana siltumā) un fotoķīmisks efekts (pigmenta ķīmisko saišu saraušana). Pigments tiek sašķelts mazākās daļās, kas tiek fagocitētas un hematogēnā vai limfogēnā ceļā attīrītas no ādas. [19] Komplikācijas attīstās 5 % gadījumu no visām tetovējumu likvidācijas manipulācijām.

Pigmenti, kas saskārušies ar lāzera ietekmi un palikuši ādā, var būt ar citām ķīmiskajām īpašībām un izraisīt dažādas reakcijas. Var attīstīties I tipa un IV tipa hipersensitivitātes reakcijas — gan lokālas, gan sistēmiskas, pat anafilakse. [39; 43; 48] Daži pigmenti, kas satur metālus, teorētiski varētu sadalīties toksiskās substancēs brīdī, kad tetovējuma vieta saskaras ar gaismu. Tāpat ir pētījumi in vitro, kur novērots, ka lāzera ietekmē no azo–krāsām veidojas karcinogēni amīni — šā iemesla dēļ vairākas azo–krāsas dažādās Eiropas Savienības regulās norādītas kā neatļautas kosmētikas produktos. [19; 33]

Biežākā komplikācija pēc tetovējuma likvidācijas ir pigmentācijas izmaiņas — var veidoties hipopigmentēti/hiperpigmentēti ādas laukumi. Paradoksāla hiperpigmentācija nereti rodas, apstrādājot gaiši krāsotos pigmentus (gaiši rozā, ādas krāsas, balto), kas izmantoti permanentajā grimā. Šāda reakcija notiek, jo lāzera stari spēj reducēt titāna dioksīdu vai dzelzs oksīdu, padarot pigmentu tumšu.

Lai izvairītos no šīm reakcijām, pirms procedūras vajadzētu izmēģināt lāzera ietekmi mazā ādas laukumā. Lai izvairītos no paradoksālas pigmenta satumšošanās, ieteicamāk ir izmantot frakcionēto CO2 lāzeru vai frakcionēto Er:YAG lāzeru. [28]

Tetovējumu var likvidēt ķīmiski: procedūrā mēdz izmantot dažādus sastāvus (uz pienskābes vai trihloretiķskābes bāzes) vai Rejuvi sistēmu — tās pamatā ir metālu oksīdu suspensija, ko lieto ar tetovēšanas aparātu. Pēc tam iespējamas dažādas blaknes: hipertrofiska un/vai hipopigmentēta rētošanās, ķīmisks apdegums, sāpes, nieze u.c. [47]

Profilaktiskie pasākumi

Profilakse vajadzīga, lai izvairītos no infekcijām un alerģiskām blaknēm, kas saistītas ar tetovēšanas procesu. Galvenie faktori ir precīza sanitāri higiēnisko normu ievērošana, pareiza metode un izglītoti speciālisti. Jāņem vērā arī pacienta blakusslimības. Ja pacientam pēc iepriekšējas tetovēšanas bijusi kāda komplikācija, jāiesaka no tetovēšanas izvairīties. [20]

Ļoti būtiska procedūras veikšanā ir aseptikas principu ievērošana: līdzekļiem un instrumentiem, kas saskaras ar iekšējiem ķermeņa audiem, jābūt steriliem. Tetovēšanas līdzekļiem jābūt labas kvalitātes, bez īpaši kaitīgām un alerģiskām vielām. Pirms procedūras ādas laukums jānotīra un jādezinficē, lai procedūras laikā novērstu ādas mikrofloras iekļūšanu dziļākos ādas slāņos. [19]

Likumdošana un prasības

Tetovēšanas līdzekļu sastāvu neregulē neviens Eiropas Savienības mēroga tiesību akts, tomēr arī uz tetovēšanas līdzekļiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada Regula Nr. 1907/2006 par ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), kā arī Eiropas Padomes 2008. gada 20. februāra rezolūcija par drošuma prasībām un kritērijiem tetovēšanas un permanentā grima līdzekļiem.

Latvijā sanitāri higiēniskās normas tetovēšanai regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 182 “Noteikumi par higiēnas prasībām tetovēšanas un pīrsinga pakalpojumu sniegšanai un speciālajām prasībām tetovēšanas līdzekļiem”, kas nosaka, ka pigmentiem jābūt steriliem un atbilstīgi marķētiem.

Uz tetovēšanas līdzekļiem attiecas arī ES Direktīva par produktu vispārējo drošumu un Regula par klasifikāciju, marķēšanu un iepakošanu (CLP). Tomēr, tā kā daudzas bīstamās vielas tetovēšanas tintēs vai permanentā grima līdzekļos var būt nelielā daudzumā, uz tām var neattiekties pienākumi, ko nosaka CLP un REACH. [25; 33]

Izvēloties tetovēšanas speciālistu, jāpārliecinās, vai tetovētājam ir apstiprinājums par nepieciešamo prasmju apguvi. Latvijā var lūgt uzrādīt derīgu apliecību par mācību programmas “Tetovēšanas un pīrsinga pakalpojumu sniegšanai noteiktās minimālās higiēnas prasības” apgūšanu. Tāpat ir noderīgi pirms procedūras painteresēties un iepazīt meistara darbu, kā arī pārbaudīt iespējamās alerģijas.

Ievērojot MK noteikumus, Latvijā tetovēšanas salonā pirms pakalpojuma saņemšanas klients aizpilda anketu par slimībām, alerģijām, iepriekšējām komplikācijām, lietotajiem medikamentiem, grūtniecību, pilngadību un citiem faktiem, bet pēc procedūras meistaram jāinformē klients gan par izmantotajiem tetovēšanas līdzekļiem, brūces aprūpi, sadzīšanas ilgumu un iespējamajām komplikācijām, gan par iespējām tetovējumu likvidēt. [25]

Pēc tetovējuma izveides tiek uzlikts pārsējs, ko drīkst noņemt pēc vairākām stundām, dažkārt pārsēji jāmaina un jālieto dažas dienas. Tetovējuma vietā jāizmanto kāds dzīšanas procesus veicinošs krēms vai ziede. Līdz brīdim, kad tetovējums uzskatāms par sadzijušu, skarto ādas laukumu nedrīkst berzēt un kasīt, tas jātur tīrs (taču nedrīkst mērcēt), nedrīkst vilkt ciešas drēbes, lietot aizsargkrēmu pret sauli. [15; 20]

• KOPSAVILKUMS

• Tetovēšana un permanentā grima veidošana ir invazīva manipulācija, kas rada riskus dažādu komplikāciju un sarežģījumu attīstībai.
• Tetovējumu komplikācijas var būt akūts iekaisums, hipersensitīva reakcija, infekcijas, granulomatozs iekaisums, tiek diskutēts arī par saikni ar onkoloģiskām slimībām.
• Komplikācijas iespējamas ne vien pēc tetovējuma izveidošanas, bet arī pēc likvidācijas.
• Galvenie profilaktiskie nosacījumi ir precīza sanitāri higiēnisko normu ievērošana, pareiza metode un izglītoti speciālisti.