Par statīniem šobrīd runā daudz. Ar to blakusparādībām biedē gan pacientus, gan ārstus. Dažreiz pat pieredzējis speciālists apmulst no informācijas gūzmas, ko sniedz dažādi materiāli un informatori.
Varbūt ir aizmirsies, ar kādu mērķi statīni ienākuši farmācijas tirgū un ar kādu pašaizliedzību zinātnieki strādājuši, lai atklātu veidus, kā novērst sirds—asinsvadu sistēmas notikumu risku pacientiem, kuri holesterīna līmeni ne vienmēr var noregulēt tikai ar pareizu diētu.
Piedāvājam iepazīties ar īsiem, konspektīviem pētījumiem un izvērtēt — kas no tā derīgs un kas ne tik ļoti.
Kāds bijis holesterīna un statīnu ceļš cauri laikmetiem?
1784. gadā holesterīns pirmo reizi tika izolēts no žultsakmeņiem.
19. gadsimtā ateroskleroze kā patoloģija bija diezgan plaši zināma, taču tās etioloģija un patoloģiskā nozīme vēl nebija skaidra.
1939. gadā atklāja saistību starp ģenētisko predispozīciju un miokarda infarktu, kad norvēģu klīnicists Karls Millers (Carl Müller) aprakstīja vairākas lielas ģimenes ar paaugstinātu holesterīna līmeni asinīs un miokarda infarktu jaunos gados, norādot uz iespējamu iedzimtību.
1950. gadā radās interese noskaidrot, kā holesterīns sintezējas organismā, 1960. gadā notika holesterīna metabolisma izpēte.
Augstākminētie gadi ir pamats meklējumiem, kā pārtraukt holesterīna sintēzi un pazemināt holesterīna līmeni asinīs, lai novērsu risku attīstīties sirds—asinsvadu sistēmas notikumiem. Trīs Nobela prēmijas saņēmuši zinātnieki Francijā un Austrijā par holesterīna darbības izpēti.
Triparanols ir pirmais holesterīnu pazeminošais medikaments, kas izgudrots 1959. gadā, taču nopietno blakusparādību dēļ to drīz vien no tirgus izņēma.
1987. gadā tirgū ienāca pirmais FDA apstiprinātais statīns — lovastatīns. Kopš tā laika sintezēti vēl citi statīni, kas šobrīd atraduši savu nišu kardioloģisko pacientu ārstēšanā un dzīves kvalitātes uzlabošanā. [1]
Vai zāļu lietošanas paradumus var ietekmēt plašsaziņas līdzekļi?
2013. gadā kāds pensionējies profesors no Francijas publicēja grāmatu, kurā noliedz statīnu lietošanas nepieciešamību pacientiem, lai samazinātu kardiovaskulāro notikumu risku. Grāmata ieguva ievērojamu popularitāti plašsaziņas līdzekļos — par statīniem ārstniecībā notika daudz publisku debašu un diskusiju.
Kā izrādās, viena cilvēka viedoklis ietekmē ļoti daudz, jo pēc grāmatas publicēšanas pētnieki atklāja, ka sarucis to pacientu skaits, kuri pirms saceltās ažiotāžas statīnus lietoja regulāri. [2]
Ir pierādīts, ka negatīvas ziņas par statīniem ir saistītas ar priekšlaicīgu statīnu lietošanas pārtraukšanu. Šādai pacientu pašdarbībai, nekonsultējoties ar savu ārstu, ir arī sekas- paaugstināts miokarda infarkta risks un mirstība no sirds-asinsvadu sistēmas slimībām. [11]
Vai statīni var palīdzēt astmas pacientam?
Pētījumos in vitro un in vivo atklāts, ka statīni samazina elpceļu gludās muskulatūras proliferāciju un iekaisuma mediatoru izdalīšanos. Arī gļotu produkcijas no elpceļiem, subepitēliālās fibrozes un eozinofilo leikocītu migrācijas samazināšana ir statīnu nopelns.
Tomēr jāatceras, ka pētījumi šajā virzienā jāturpina, lai pilnībā pārliecinātos par statīnu pozitīvo ietekmi astmas pacientu ārstēšanā. [3]
Polifarmācijas sekas — no kā ir gatavs atteikties pacients?
Pētnieki uzskata, ka statīnu lietošana pacientiem lielā vecumā nav pierādīta kā lietderīga primārās profilakses metode, un ir jāizspriež, vai ieguvums, statīnus lietojot, varētu būt mazāks par iespējamām blakusparādībām.
Austrālijā veica pētījumu, kur 71—85 gadus veciem pacientiem lūdza atklāt viedokli par viņiem izrakstīto medikamentu (arī statīnu) lietošanas nepieciešamību, ērtumu un vēlmi pārtraukt medikāciju.
No 180 aptaujātajiem pacientiem 89 % labprāt pārtrauktu lietot kādu no viņiem izrakstītajām medikamentiem, ja ārsts to atļautu (95 % vēlētos atteikties tieši no statīniem). Gandrīz visi aptaujātie (94 %) baidās no iespējamajām blakusparādībām, lietojot statīnus. [4]
Simvastatīns vai atorvastatīns: kurš labāks LPH gadījumā?
Gan simvastatīns, gan atorvastatīns sevi pierādījuši kā labi prostatas tilpumu samazinoši līdzekļi labdabīgas prostatas hiperplāzijas (LPH) gadījumā, jo tiem ir ne tikai holesterīna līmeni pazeminošas īpašības, bet arī pretiekaisuma efekts, iedarbojoties uz IL–6.
Simvastatīns prostatas tilpumu spēj samazināt nedaudz vairāk kā atorvastatīns.
Būtiski — prostatas tilpums ievērojamāk kritās pacientiem, kas bija ar palielinātu ķermeņa masu (salīdzinājumā ar normāla svara pacientiem), kā arī tiem, kuru lipīdu līmenis bija paaugstināts. Iespējams, jāmeklē saistība starp LPH attīstību un metabolisko sindromu! [5]
Vai tiešām statīni pasliktina kognitīvās spējas?
FDA 2012. gadā izplatīja brīdinājumu par potenciālu risku negatīvai ietekmei uz kognitīvajām spējām, lietojot HMG–CoA reduktāzes inhibitorus (statīnus).
Pēc vairāku datubāzu (MEDLINE, EMBASE, Cochrane CENTRAL) izpētes pētnieki nonāca pie kopsaucēja, ka FDA brīdinājumu varētu apšaubīt.
Neviens no aplūkotajiem kontrolētajiem pētījumiem ar pacientu iedalījumu pēc nejaušības principa nenorādīja uz saikni starp kognitīvo spēju pasliktināšanos un statīnu lietošanu. [6]
Ko esam iemācījušies par statīnu un AKE inhibitoru kombinācijām?
Hiperholesterinēmija un hipertensija ir galvenie riska faktori sirds—asinsvadu sistēmas slimību attīstībā. Gan paaugstināts holesterīna līmenis asinīs, gan paaugstināts asinsspiediens veicina insulīna rezistences un endotēlija disfunkcijas izraisītus defektus. Nenoregulēta renīna—angiotensīna sistēma ir nozīmīgs patoģenēzes posms aterosklerozes attīstībā.
Statīni ir medikamenti, kas spēj pazemināt holesterīna līmeni asinīs, taču tiem ir nevēlama blakne — tie veicina insulīna rezistences pieaugumu, tādējādi sekmējot 2. tipa cukura diabēta attīstību.
Toties AKE inhibitoriem ir gan endotēlija funkciju uzlabojošas īpašības, gan insulīna rezistenci nomācošs, gan asinsspiedienu pazeminošs efekts. Tāpēc kombinēta terapija ar statīniem un AKE inhibitoriem, sinerģiski iedarbojoties, nomāc nevēlamās blakusparādības un veicina endotēlija funkcijas uzlabošanos, pazeminot asinsspiedienu, samazinot hiperholesterinēmiju, insulīna rezistenci. [7]
Kāda ir rosuvastatīna iedarbība, ārstējot dziļo vēnu trombozi?
Pēc rosuvastatīna lietošanas trīs mēnešus ilgā kursā var konstatēt izmainītu CRO līmeni asinīs dziļo vēnu trombozes pacientiem, tādējādi samazinot pēctrombozes sindroma (post–thrombotic syndrome) sastopamību. Trīs mēnešus ilgās lietošanas periodā nav novērotas komplikācijas ne saistībā ar aknām, ne muskuļaudiem.
Pētnieki cer, ka turpmākie rosuvastatīna izmeklējumi ļaus šo statīnu izmantot kā papildu terapiju dziļo vēnu trombozes pacientiem. [8]
Vai pacientam drīkst izrakstīt gan varfarīnu, gan rosuvastatīnu?
Šāda medikamentu kombinācija var paaugstināt INR rādījumus virs 4, neizmainot varfarīna koncentrāciju plazmā. Tāpēc rūpīga INR kontrole jāveic gan pirms rosuvastatīna izrakstīšanas, gan tā lietošanas laikā kopā ar varfarīnu. Varfarīna deva jāpielāgo samērīgi INR un klīniskajām izpausmēm.
Rosuvastatīns neizraisa asiņošanu vai INR izmaiņas pacientiem, kas varfarīnu nelieto. [9]
Vai ir citi veidi, kā paaugstināt D vitamīna līmeni asinīs?
Pierādīts, ka policistisko olnīcu sindroma (PCOS) pacientēm D vitamīna deficītu novēro biežāk nekā iedzīvotāju kopumam.
Pētnieki atklājuši, ka atorvastatīna lietošana sievietēm ar PCOS ievērojami paaugstina 25OH D vitamīna līmeni asinīs, salīdzinot ar placebo. [10]
