Nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu — labs kardioprotekcijas raksturojums. Ar vienu šāvienu medikaments veic pamatfunkciju, ar otru — pasargā no nelabvēlīga kardiovaskulāra iznākuma.
Zāļvielu mehānismi nereti top skaidri tikai pēc ilgākas to pētīšanas. Vai risks nepieciešamībai pacientu stacionēt mazinās, ja zāles lieto regulāri un pēc nosacījumiem? Vai viena pati asinsspiediena pazemināšana ir atslēga uz veiksmīgu profilaksi? Kādas zāļu kombinācijas ir labākās? Cik nozīmīgas ir blakusslimības un to ār-stēšanas izvēle? Kā strādā izvēlētās zāles? Par šiem un citiem jautājumiem šajā rakstā.
Vai žeņšeņa sakne uz sirdi iedarbojas aizsargājoši?
Dažas no vielām ženšeņa saknē tiek saistītas ar dažādiem potenciāli sirdi aizsargājošiem efektiem. Šīs vielas strādā kā antioksidanti, antiaritmiski, pretiekaisuma, antiapoptotiski līdzekļi, tām piemīt kalcija kanālus bloķējošas īpašības.
Piemēram, triterpenoīda saponīni inhibē miokarda kontraktilitāti, radot negatīvu inotropu efektu, bet citas vielas ievērojami novērš kardiomiocītu apoptozi — tas pierādīts pētījumos ar žurkām. Šie un vēl citi ženšeņa mehānismi jāturpina pētīt, lai konkretizētu to vietu sirds veselības profilaksē vai terapijā.
Iepriekš pētījumos ar dzīvniekiem pierādīts, ka ginsenozīds Rb1 ievērojami inhibē kardiomiocītu apoptozes procesus un samazina išēmiju sirdī. [1]
Kāds ir meldonija farmakoloģiskais efekts?
Meldonijs ir klīniskajā praksē plaši izmantota zāļviela ar kardioprotektīvu iedarbību. To izmanto sirds mazspējas, miokarda infarkta, aritmijas, aterosklerozes un diabēta terapijā. Galvenie meldonija mērķi cilvēka organismā ir L–karnitīna biosintezētais enzīms gamma butirobetaīna hidroksilāze un OCTN2 (carnitine/organic cation transporter type 2). Inhibējot šīs vielas, meldonijs inducē adaptīvas izmaiņas šūnas enerģētiskajā homeostāzē.
Tā kā L–karnitīns iesaistīts taukskābju metabolisma procesos, tā koncentrācijas samazināšanās organismā ne tikai stimulē glikozes metabolismu, bet arī pazemina ar kardiometabolisko slimību attīstību saistīto L–karnitīna metabolītu, garo ķēžu acilkarnitīna un trimetilamīna N oksīda līmeni.
Meldonija iedarbība kompleksās terapijas ietvaros sirds mazspējas gadījumā novērtēta arī vairākos klīniskajos pētījumos. Statsenko et al pētījumā meldonijs tika pievienots bāzes terapijai pēc infarkta sirds mazspējas pacientiem, kuriem diagnosticēts arī 2. tipa cukura diabēts, un meldonija saņēmēju grupai novēroja izteiktāku sirds mazspējas klases samazinājumu, pieaugumu 6 minūtēs noietās distances garumā, tendenci uzlaboties diastoliskajai sirds funkcijai un kreisā kambara izsviedes frakcijai. [2]
Vai ir kardioprotektors, kas spēj pazemināt interleikīnu līmeni asinīs?
Ateroģenēzes procesus un koronāro artēriju slimības attīstību ievērojami ietekmē iekaisums. Citokīni ir liela grupa ar hormoniem līdzīgām vielām, kas piedalās visos ar iekaisumu un imūno atbildi saistītajos procesos cilvēka organismā.
No šajā pētījumā iesaistītajiem interleikīniem viens no pašiem svarīgākajiem T limfocītu augšanas faktoriem ir IL–2. Lielāka IL–2 koncentrācija novērota pacientiem ar nestabilu stenokardiju un nesenu miokarda infarktu. IL–8 veicina monocītu adhēziju pie endoteliālajām šūnām. IL–8 līmenis paaugstinās nestabilas stenokardijas pacientiem.
Trimetazidīns ir piperazīna derivāts ar antiišēmiskām īpašībām. To var raksturot kā antioksidantu, kas pasargā endotēliju, piedalās dažādos bioķīmiskos procesos. Trimetazidīns, kam piemīt metaboliski un sirdi aizsargājoši efekti, ievērojami mazina IL–2 un IL–8 koncentrāciju asinīs pacientiem ar stabilu slodzes stenokardiju gan pirms, gan pēc slodzes testa, norādot uz potenciālu pretiekaisuma iedarbību. [3]
Kur slēpjas AKE inhibitoru spēks?
Kinīni ir ļoti spēcīgas iedarbības vazoaktīvi peptīdi. Tie ar vazodilatācijas palīdzību pazemina asinsspiedienu, aizsargājoši iedarbojas uz asinsvadiem un sirdi. Angiotensīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori endogēno kinīnu iedarbību veicina pat 50 reižu! Kinīni iesaistās visu veidu arteriālās hipertensijas asinsspiediena pazemināšanā, stimulējot renīna—angiotensīna sistēmu. Par metabolisko, sirdi un asinsvadus pasargājošo AKE inhibitoru efektu atbild tieši kinīni.
Kinīnu metaboliskais efekts vistiešāk saistīts ar prostaglandīnu (īpaši prostaciklīnu) sintēzi saistīto stimulējošo efektu. Kinīni, stimulējot prostaciklīnus, veicina cirkulējošās glikozes uzņemšanu skeleta muskulatūrā, uzlabo glikozes metabolismu un novērš insulīna rezistenci. Išēmijas laikā kinīni aizsargā sirds muskuļa šūnas, samazinot kreatīnkināzes un laktāzes atbrīvošanos audos, un uzlaboto celulāro mehānismu dēļ novērš ātru ar enerģiju bagātu fosfātu uzņemšanu. [4]
Kādi ir enalaprila sirdi aizsargājošie efekti?
Sirds novecošanās procesos svarīga ir mitohondriju disfunkcija. Ja neskaita mitohondriju “enerģijas bankas” funkciju, to organellas iesaistītas daudzos citos procesos, piemēram, metaboliskajos signālprocesos, programmētas šūnu nāves regulācijā, kalcija un dzelzs vielmaiņā, arī hēma biosintēzē.
Pētījumi ar vecām žurkām norāda saikni starp AKE inhibitoriem un mitohondrijus aizsargājošu efektu. Turklāt enalaprils ne–antihipertensīvā devā novērš sirds hipertrofiju un bremzē kardiomiocītu mitohondriju disfunkciju. Nav līdz galam skaidrs, ar kāda patofizioloģiska mehānisma starpniecību šis efekts tiek nodrošināts, taču pieļauj, ka AKE inhibīcija mazina oksidatīvo stresu, ietekmē mitohondriju DNS homeostāzi. [5]
Kardioprotektīvie medikamenti pēc infarkta — cik svarīga ir līdzestība?
Akūts miokarda infarkts ir augstās mirstības rādītāju līderis pasaulē. Piemēram, Izraēlā katru gadu reģistrē ap 25 000 akūta miokarda epizožu un 7000 nāves gadījumu. Starptautiskās ar pierādījumiem pamatotās vadlīnijās kā sekundārās profilakses līdzekļi pēc akūta miokarda infarkta minēta gan dzīvesveida maiņa, gan ilglaicīga medikamentozā terapija ar aspirīnu, bēta blokatoriem, AKE inhibitoriem vai ARB, statīniem, ja vien nav kontrindikāciju.
Diemžēl arī pārciests miokarda infarkts pacientus pietiekami nemotivē zāļu regulārai lietošanai. Arī populācijā ar labu veselības pārklājumu līdzestības rādītāji ir tālu no ideāliem. Plašā nelīdzestība zāļu lietošanā palielina risku mirstībai visu cēloņu dēļ. Pētnieki apstiprina, ka nelīdzestība aspirīna lietošanai pacientiem pēc miokarda infarkta mirstības risku palielina par 19 %. Bēta blokatoru lietošana saistīta ar par 20—25 % mazāku risku atkārtoties miokarda infarktam. Turklāt pierādīts, ka vairāku zāļu kombinācijas veicina zāļu lietošanu un uzlabo izdzīvotību, salīdzinot ar vienkomponenta zāļu lietošanu. [6]
Vai DDP–4 inhibitori var uzlabot dzīvildzi pēc akūta miokarda infarkta?
Cukura diabēts ar nekontrolētu hiperglikēmiju un rezistenci pret insulīnu ir viens no galvenajiem sirds—asinsvadu slimību attīstības faktoriem. Kā perorālus hipoglikemizējošus līdzekļus 2. tipa cukura diabēta pacienti plaši lieto dipeptidilpeptidāzes 4 inhibitorus jeb DDP–4i. DDP–4 inhibitoru darbības mehānisms saistīts ar inkretīna hormona, glikagonam līdzīgā peptīda 1 un GIP (gastric inhibitory peptide) mediētu palēninātu kuņģa iztukšošanos, stimulējot no glikozes atkarīgā insulīna atbrīvošanos no aizkuņģa dziedzera šūnām un inhibējot neatbilstošu glikagona atbrīvošanos pēc maltītes.
Pētījumā Taivānā atklāts, ka 2. tipa cukura diabēta pacientu ilgtermiņa izdzīvotību pēc pirmreizēja akūta miokarda infarkta DPP–4i lietošana uzlabo neatkarīgi no dzimuma. Terapija ar DPP–4i īpaši lietderīga būs pacientiem bez perifēras asinsvadu slimības, HOPS, terminālas nieru mazspējas. [7]
Antihipertensīvā terapija — kuras kombinācijas labākās?
Primāras arteriālas hipertensijas ārstēšanu ESH/ESC vadlīnijas rekomendē sākt ar monoterapiju vai zāļu kombināciju, izsverot pacienta kardiovaskulāro notikumu attīstības risku un asinsspiediena līmeni.
Kāda ir labākā izvēle esenciālas hipertensijas ār-stēšanā? Par to diskutē daudz, bet ir skaidrs, ka monoterapija efektīvi normalizē asinsspiedienu tikai limitētam (apmēram 30—40 %) arteriālās hipertensijas pacientu skaitam. Kombinētās terapijas mērķis ir ne tikai uzlabot asinsspiediena kontroli, bet arī mazināt kardiovaskulāro notikumu risku. Jāatceras, ka augstas riska pakāpes pacientiem ar nekontrolētu asinsspiedienu nepieciešama tūlītēja asinsspiediena pazemināšana un noregulēšana, kas ar monoterapiju diemžēl ir neiespējami. Viena no tipiskākajām kombinācijām, kas iedarbojas uz renīna—angiotensīna sistēmu, ir AKE inhibitori vai angiotensīna receptoru blokatori (ARB) un kalcija kanālu blokatori vai diurētiķi.
AKE inhibitora un kalcija kanālu blokatora kombinācijai ir visvairāk zinātniski apstiprinātu kardiovaskulāras aizsardzības pierādījumu salīdzinājumā ar citām kombinācijām. Dažām kombinācijām (piemēram, kalcija antagonisti plus diurētiķi vai bēta blokatori plus renīna—angiotensīna sistēmas blokatori) nav papildu labvēlīgu efektu, bet citas kombinācijas (piemēram, klonidīns plus alfa–1 receptoru blokators) var mijiedarboties pat negatīvi. [8]
Kāds ir SGLT–2 inhibitoru kardiometaboliskais profils?
Nātrija—glikozes līdztransporta 2 (SGLT–2) inhibitori ir salīdzinoši jauna medikamentu klase 2. tipa cukura diabēta pārvaldībā. To darbības mehānisms nav atkarīgs no insulīna, tie veicina glikozes ekskrēciju ar urīnu. Lai gan SGLT–2 efekts ir hipoglikēmisks, SGLT–2 iedarbojas hemodinamiski un nieres sargājoši. Klīniskie pētījumi konstanti uzrāda nelielu, bet sistemātisku asinsspiediena pazemināšanos, lietojot šos preparātus. Viens no netiešajiem efektiem, kas arī uzlabo asinsspiediena rādītājus un kas piemīt SGLT–2 inhibitoriem, ir svara samazināšana.
Visnozīmīgākie atklājumi par SGLT–2 kardioprotektīvo efektu nākuši klajā pētījumā EMPA–REG OUTCOME, fokusējoties uz 2. tipa cukura diabēta pacientiem, kuriem jau attīstījusies kardiovaskulāra slimība. Empagliflozīna lietošana tiek saistīta ar retāku hospitalizāciju sirds mazspējas dēļ, uzlabojas arī hospitalizācijas iznākums, mazinot nāves gadījumu skaitu.
Jāpiemin arī SGLT–2 nefroprotektīvais efekts — tie samazina hiperfiltrāciju, diabētiskas nefropātijas attīstību. [9]
Kāds olīveļļai sakars ar sirds veselību?
Vidusjūras diētas galvenais tauku avots ir olīveļļa. Uzturs, kas tiek uzņemts ar šādas diētas palīdzību, bieži tiek saistīts ar garāku dzīvildzi un mazāku hronisko slimību izplatību. Ja neskaita oleīnskābi, olīveļļa satur daudz bioaktīvu vielas, piemēram, polifenolus, kam piemīt antioksidantu un pretiekaisuma īpašības. Hidroksitirozols ir viens no galvenajiem fenoliem olīveļļā, tiek veikti dažādi pētījumi gan ar dzīvniekiem, gan in vitro, lai noskaidrotu tā ietekmi uz sirds—asinsvadu sistēmas slimībām.
Pētījumos atrastas ne tikai pretiekaisuma un antioksidanta īpašības, bet arī antiagreganta un antiaterogēnas īpašības. Turpinot dzīvnieku modeļu pētījumos un in vitro apstākļos atklāto, tādi paši pētījumi jāveic par cilvēkiem. [10]
