Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Vai rozācija ir bieži sastopama dermatoze?
Rozācijas izplatības rādītāji ASV un Eiropā dažādās pētītajās grupās variē no < 1 % līdz > 10 %.
Pētījumos konstatēts, ka rozācija ir vidēji 5 % pasaules iedzīvotāju. Visbiežākās rozācijas izpausmes ir eritematoteleangiektātiskā un papulopustulārā rozācija; fimatozā rozācija biežāk novērota tieši vīriešiem.
Rozācijas sākums lielākoties novērojams pēc 30 gadu vecuma, biežāk gaišajam ādas tipam (I—II pēc Ficpatrika). Rozāciju veicina emocionāls stress un vides faktori: saules iedarbība, karsts laiks, karstas dušas/vannas, auksts gaiss, vējš, smaga fiziskā slodze, asi ēdieni, karsti dzērieni. [1]
Kas izraisa rozāciju?
Skaidrs rozācijas iemesls lielākoties nav zināms, un literatūrā tiek minēta daudzfaktoru ietekme, iekļaujot vismaz vienu no šiem: ģenētiska predispozīcija, imūnsistēmas atbildreakcijas disfunkcija, mikroorganismu iedarbība, UV starojuma iedarbība, vaskulāra vai neirovaskulāra disregulācija, hiperaktivitāte.
Slimības patoģenēzi skaidro ar vairākiem mehānismiem kā pastiprinātu atbildreakciju uz proiekaisuma olbaltumvielām, kas regulē un veicina leikocītu hemotaksi, angioģenēzi un iekaisuma aktivitāti. Patoloģiska neirovaskulāra atbildreakcija uz dažādiem kairinātājiem rezultējas pastiprinātā apasiņošanā un asinsvadu blīvuma pieaugumā tuvu ādas virsējiem slāņiem, tādējādi attīstās eritēma un piesarkšana. Tādas klimatiskās izmaiņas kā saules iedarbība vai vējš, ekstrēms karstums vai aukstums mehāniski bojā ādas asinsvadus un dermas saistaudus. Rozācijas gadījumā novēro dermas matrices deģenerāciju un endotēlija un/vai tauku dziedzera vienības bojājumu. Iekaisuma procesu var veicināt sejas ērcītes vai citi organismi, piemēram, H. pylori, S. epidermis, C. pneumoniae. [1]
Par kādām diferenciāldiagnozēm jāaizdomājas?
Rozācijai līdzīgu ainu sejas ādā var redzēt daudzu citu slimību sakarā, tāpēc šaubu gadījumā būtiski pārskatīt diagnozi.
Piemēram, centrofaciāla eritēma var būt simptoms ne tikai rozācijai, bet arī seborejiskam dermatītam (makulāra eritēma un zvīņošanās perinazāli, ādas bojājumu iesaiste, visticamāk, būs arī citur — uz skalpa, uzacīs utt.), akūta ādas lupus erythematosus gadījumā (īpaši tad, kad nav papulopustulozo bojājumu), dermatomiozīta gadījumā, kā arī citu sejas apsārtuma iemeslu dēļ (reakcija uz medikamentiem, menopauzes karstuma viļņi, neiroloģiskas patoloģijas, karcinoīds, mastocitoze, feohromocitoma, serotonīna sindroms).
Papulas un pustulas attīstās pacientiem ar akni, kas ir ādas slimība, ar ko visbiežāk jāveic diferenciācija rozācijas gadījumā. Ādas bojājumi var šķist klīniski identiski. Rozācijas gadījumā nenovērojam komedonus, kas ir viena no atslēgām, lai slimības atšķirtu. [6]
Kādi ir rozācijas ārstēšanas principi?
Šobrīd ārstēšanas izvēli nosaka rozācijas fenotipi jeb dažādu pazīmju un simptomu kopums, kas palīdz izprast terapijas mērķus konkrētam pacientam. Šīs publikācijas autori izstrādājuši ārstēšanas algoritmu pēc ādas pazīmēm un simptomiem.
- Permanenta eritēma: kosmētiskie līdzekļi (arī koriģējošā kosmētika), alfa adrenerģiskie līdzekļi, lāzerterapija, intensīvā pulsa gaisma.
- Sarkšana: svaiga ūdens pulverizatori, botulīntoksīns, bēta blokatori, lāzerterapija.
- Teleangiektāzijas: elektrokoagulācija, lāzerterapija, intensīvā pulsa gaisma.
- Papulas un pustulas: perorāli tetraciklīni, makrolīdi, metronidazols, izotretinoīns un/vai lokāli ivermektīns, metronidazols, azelaīnskābe.
- Rinofīma: izotretinoīns, operācija, CO2 lāzers.
- Sāpes: analgētiķi.
- Dedzināšanas sajūta: antidepresanti, antikonvulsanti.
- Sausuma sajūta: kopjošā kosmētika (maiga attīrīšana, mitrinātāji utt.).
- Profilakse visos gadījumos: saules aizsargkrēmi. [2]
Cik iedarbīgas ir instrumentālās metodes rozācijas ārstēšanā?
Elektrokoagulācija, kas zināma jau vairāk nekā simt gadu, ir efektīva teleangiektāziju gadījumā, bet to nevar izmantot difūzas eritēmijas gadījumā. Tādas lāzerterapijas metodes kā PDL (pulsed–dye laser), kā arī IPL (intense pulsed light) ir efektīvas, lai ārstētu vaskulāro rozācijas komponentu, noņemot teleangiektāzijas un mazinot eritēmu.
Sistemātiskos pārskatos pierādījumu ticamība par PDL, Nd:YAG lāzeru un IPL efektivitāti ir vidēja, jo pētījumos lielākoties tiek iekļauts neliels skaits pacientu. Kādā ķīniešu pētījumā par 800 pacientiem, kuriem deguna rozācijas ārstēšanā izmantoti dažādi lāzeri un IPL, secināts par kopējo efektivitāti: 75 % pacientu ziņojuši par ādas uzlabojumu par vismaz 50 %. Autori norāda: jo vairāk procedūru veic, jo rezultāti labāki — pārsvarā minētas vismaz desmit reizes, lai sasniegtu apmierinošu rezultātu. Dažkārt literatūrā min ieguvumus no dažādu lāzeru kombinācijām (piemēram, sāk ar PDL, turpina ar Nd:YAG).
Jāpiebilst, ka klīniskā efektivitāte atkarīga arī no lāzerterapijas veicēja pieredzes un izmantotajiem materiāliem. [2]
Kas var izraisīt acu niezēšanu rozācijas pacientam?
Acs rozācijas gadījumā raksturīgas teleangiektāzijas, acs plakstiņa malas neregularitāte un Meiboma dziedzera disfunkcija — neārstēta stāvokļa gadījumā attīstās smaga acs virsmas slimība: rētojošs konjunktivīts, radzenes perforācija.
Demodex sejas ērcītes ir biežs viesis uz rozācijas pacienta ādas. Jāpiebilst, ka sejas ērcītes uz ādas nenozīmē, ka pacientam būs kādas problēmas ar ādas veselību. Tomēr ir samērā cieša saistība starp sejas ērcīšu pastiprinātu kolonizāciju un ādas/acu izpausmēm. Literatūras avotos izsaka hipotēzi, ka, tiklīdz attīstās sejas demodekoze, tā Demodex ērcītes migrē un vairojas arī acu rajonā, veicinot acs rozācijas un/vai Demodex blefarīta attīstību.
Sejas ērcīte ir kā palaidējs iekaisuma kaskādei, kas pasliktina gan ādas, gan acu veselību. Visvairāk pētītās/izmantotās metodes sejas ērcītes blefarīta ārstēšanā ir ivermektīns (perorāli un lokāli), metronidazols (perorāli un lokāli), tējas koka eļļa un derivāti dažādos bezrecepšu līdzekļos un sejas kopšanas līdzekļos, IPL, mikroblefaroeksfoliācija, lotilanēra acu šķīdums (norit klīniskie pētījumi). [3]
Kā mazināt acu simptomus?
Pirmais un svarīgākais acu simptomu mazināšanā ir higiēna un ieradumu maiņa. Skropstas jātīra divas reizes dienā ar nekairinošu līdzekli, dažkārt var izmantot bērnu šampūnu vai bikarbonātu saturošus šķīdumus, tāpat var noderēt siltas nomierinošas kompreses uz acu plakstiņiem.
Jāizskata lietoto medikamentu saraksts un iespēju robežās jāizvairās no tādu līdzekļu lietošanas, kas veicina acs sausumu.
Dažādos literatūras avotos rekomendē lietot 50 % tējas koka eļļu, lai atbrīvotos no sejas ērcītes uz skropstām, bet šīs publikācijas autori izsakās piesardzīgi un nerekomendē lietot rutīnā, bet kā labāku izvēli iesaka tējas koka eļļu saturošus šampūnus.
Ir pierādījumi par potenciālo ieguvumu no omega–3 taukskābju uztura bagātinātāju lietošanas. Nejaušināti klīniskie pētījumi uzrāda acs simptomu mazināšanos pēc 720 mg eikozapentānskābes un 480 mg dokozaheksaēnskābes lietošanas ik dienas sešus mēnešus.
Ne mazāk svarīgs ieteikums ir izmantot lubricējošus acu pilienus ar hialuronskābi bez konservantiem simptomātiskas sausās acs slimības ārstēšanā. [4]
Profilakses ieteikumi rozācijas pacientam — kas jāņem vērā?
Veiksmīgai rozācijas pārvaldībai svarīgi ievērot vairākas rekomendācijas par izmaiņām dzīvesveidā.
Pirmkārt, rozācijas pacientiem svarīgi lietot plaša spektra UVA un UVB bloķējošus saules aizsargkrēmus ar SPF > 30. Otrkārt, šiem pacientiem jāidentificē kairinātāji — dažādu veidu dekoratīvās kosmētikas līdzekļi, alkohols, karsti dzērieni, kofeīns, ass ēdiens. Treškārt, ļoti būtiski ir adekvāti kopt ādu — jāuztur ādas integritāte, jāizvairās no vielām, kas izraisa iekaisumu, sārtumu, kairinājumu.
Ādas kopšanas arsenālā jāiekļauj nekairinoši ādas tīrītāji, jāizvairās no abrazīvu materiālu lietošanas, mitru ādu neberzē, bet nosusina, izmanto mitrinātājus, kas nav eļļaini, acu rozācijas gadījumā izmanto mākslīgās asaras. Kosmētika jāiegādājas regulāri un jāseko līdzi tās derīguma termiņam, lai izvairītos no bakteriālas kontaminācijas.
Jāizvairās no kosmētikas ar spēcīgu smaržu, augļskābēm un glikolskābēm; sejas kopšanā neizmanto līdzekļus, kas satur alkoholu, mentolu, piparmētru, kamparu, riekstus, eikalipta eļļu. [1]
Vai ir lielāks risks blakusslimību attīstībai?
Kaut gan šobrīd valda pieņēmumi par rozācijas saistību ar lielāku risku dažādu blakusslimību attīstībai, lielākajā daļā gadījumu pētījumi jāturpina, lai apstiprinātu kauzalitāti. Pārsvarā saistība starp rozāciju un citām slimībām nav precīzi izskaidrojama.
Sistēmisks iekaisums tiek postulēts kā kopīgs riska faktors rozācijas un kardiovaskulāru slimību gadījumā, mikrobioma regulācijas traucējumi vai patoloģiskas neirovaskulāras un imūnsistēmas atbildreakcijas kā riska faktors gastrointestinālām, kardiovaskulārām un neiroloģiskām slimībām.
Daži piemēri, par ko pēta saistību ar rozāciju, ir:
- iekaisīgu zarnu slimības,
- kairinātu zarnu slimība,
- celiakija,
- metaboliskais sindroms,
- ļaundabīgi audzēji (nedaudz lielāks risks attīstīties vairogdziedzera vēzim, bazālo šūnu karcinomai un gliomai; specifisku sijājošo diagnostiku nerekomendē),
- autoimūnas slimības (1. tipa CD, celiakija, multiplā skleroze, reimatoīdais artrīts),
- depresija,
- migrēna (īpaši sievietēm pēc 50 gadu vecuma). [6]
Antidepresanti rozācijai — vai ir ieguvums no paroksetīna lietošanas?
SSAI grupas antidepresants paroksetīns pētīts kā līdzeklis refraktoras eritēmas mazināšanai pacientiem ar rozāciju. Tika veikts nejaušināts, divkārt maskēts, ar placebo kontrolēts daudzcentru pētījums, kurā 12 nedēļas 49 rozācijas pacienti vienreiz dienā saņēma 25 mg paroksetīna un 48 pacienti — placebo.
Pēc trīs mēnešus ilga antidepresanta kursa tika novērota ievērojama eritēmas mazināšanās (42,9 % pret 20,8 % placebo grupā). Pētījuma dalībniekiem, kas lietoja paroksetīnu, bija mazinājies apsārtums, dedzināšanas sajūta un arī depresija. Jāpiebilst, ka paroksetīna grupā tika saņemti ziņojumi par tādām blaknēm kā reibonis, letarģija, slikta dūša, dispepsija un muskuļu trīce. [5]
