Pretdemences un nootropie līdzekļi

Raksturojums

Nosaukums "nootropie līdzekļi" (gr. noos - domāšana, tropos - virziens) parādījās 1972. gadā, to deva rumāņu psihologs un ķīmiķis Giurgea, bet pirmais komerciāli pieejamais nootropais preparāts ir piracetāms, kas tika sintezēts 1964. gadā. [1]

Nootropajiem līdzekļiem nav stingras klasifikācijas, tomēr tos var iedalīt pēc darbības mehānisma un izcelsmes. Nootropie preparāti atšķiras pēc darbības mehānisma, jo tos veido dažādi ķīmiski savienojumi, tiem arī ir atšķirīgi farmakoloģiskie efekti un indikācijas, tāpēc tos kā atsevišķu medikamentu grupu neizšķir un zinātniskos rakstos tie nav aplūkojami atsevišķi, tos min kā papildu terapijai izmantojamu "rezerves plauktiņu", otrās izvēles preparātus. Tomēr tas nemazina šīs grupas nozīmīgumu, jo tiek publicēti zinātniski raksti par salīdzinošiem pētījumiem, kur nootropo līdzekļu efektivitāti un drošumu salīdzina ar citiem medikamentiem, un rezultāti nav nemaz tik nelabvēlīgi. Nootropie līdzekļi nav psihostimulatori, jo atšķiras ar to, ka terapeitiskais/fizioloģiskais efekts parādās tikai tad, ja šos līdzekļus lieto ilgstoši, turklāt fiziskās darba spējas nepalielinās; nootropie līdzekļi cilvēka emocionālo stāvokli būtiski neietekmē.

Indikācijas

Nootropo līdzekļu indikācijas:

• ar deģeneratīvām vai vaskulārām pārmaiņām saistītu demences simptomu mazināšana, Alcheimera slimība;
• uzlabot kognitīvās spējas pēc galvas traumas, iekaisuma (encefalīta, meningīta), intoksikācijas;
• stāvoklim pēc smadzeņu išēmijas, uzlabot smadzeņu asinsvadu sklerozi;
• alkohola abstinences simptomu mazināšanai, hroniska alkoholisma izraisītu kognitīvu funkciju zuduma gadījumā;
• vertigo un ar to saistīto statisko sajūtu traucējumu ārstēšana;
• bērnu neiroloģija; intelektuālā atpalicība, attīstības traucējumi;
• kā papildu līdzekļi dažu slimību, piemēram, Reino slimības, dziļo vēnu trombozes, kortikālo mioklonu, ārstēšanā.

Tālāk darbojoties nootropo līdzekļu virzienā, atrod arvien jaunas indikācijas, kur tos varētu izmantot, daļēji tāpēc, ka ir relatīvi neliela blakusefektu rašanās varbūtība, proti, smagas blaknes jeb pārdozēšanās gadījumi ir īpaši reti, tātad tās ir salīdzinoši drošas vielas. Turklāt nootropie līdzekļi atraduši vietu arī sabiedrības ikdienā. Mūsdienīgs cilvēks ir aizmāršīgs, nevaļīgs, daudz strādā, bieži cieš no uzmanības deficīta; miega trūkuma un nepilnvērtīga uztura dēļ pavājinās atmiņa, modrība, domāšanas spējas, tātad šajā kontekstā nootropie līdzekļi šķiet īpaši pievilcīgi un uzmanības vērti. Studenti, garīgu darbu strādājošie cilvēki šos līdzekļus mēdz lietot tādēļ, lai vismaz īslaicīgi uzlabotu minētās īpašības. Taču jāatceras, ka tie tomēr ir medikamenti un, lietojot tos īslaicīgi, var izdarīt lielāku kaitējumu nekā gūt labumu.

Klasifikācija

Arī nootropos līdzekļus klasificē, kaut vienas vai vispāratzītas klasifikācijas nav. Ir iedalījums pēc darbības mehānisma (ja ir noskaidrots), pēc ķīmiskās uzbūves, izcelsmes u.tml. Ja galvenais klīniskais mērķis ir vienu vai citu iemeslu dēļ izraisītu kognitīvo funkciju uzlabošana, tad arī sadalījuma pamatā būtu konkrēts efekts uz smadzeņu darbību. Smadzenēs visi procesi norisinās neironu darbības dēļ, savukārt tie darbojas ar neiromediatoru starpniecību. Tātad neiromediatori. Pētot nootropos līdzekļus, konstatēts, ka vairākums no tiem darbojas vai nu uz vienu, vai otru, vai arī vienlaikus uz vairākām neiromediatoru sistēmām.

Medikamenti, kas darbojas uz holīnerģisko sistēmu

1970. gados-1980. gadu sākumā pasaulē parādījās t.s. holīnerģiskā hipotēze, kuras pamatā ir neirodeģeneratīvo slimību un demences parādīšanās un attīstība, ko izraisa holīnerģisko procesu hipofunkcija. Nozīmīgs ir acetilholīna daudzums; medikamentu uzdevums šajā gadījumā ir kaut kādā veidā šo neiromediatoru uzturēt noteiktā līmenī. [2] Tie ir:

• acetilholīna prekursori: deanols (dimetiloamīnetanols), holīns, lecitīns (holīna prekursors), meklofenoksāts- medikaments senilas demences ārstēšanai, to uzskata arī par acetilholīna prekursoru;
• acetilholīnesterāzes (fermenta, kas postsinaptiskajā membrānā noārda acetilholīnu) inhibitori: takrīns, galantamīns, huperzīns A, donepezīls, rivastigmīns, ipadakrīns, ladostigīls, tetrahidrokanabinols, metrifonāts u.c. Šīs apakšgrupas medikamenti bija vieni no pirmajiem, kas virzīja domu par acetilholīna svarīgumu neirodeģenratīvajos procesos, kā arī pamatoja holīnerģisko hipotēzi. Viss sākās, kad pēc etnobotāniskiem novērojumiem no Kaukāza sniegpulkstenītes (Galanthea woronowii) izdalīja alkaloīdu galantamīnu. To veica padomju zinātnieki 1953. gadā, šo vielu daudz pētīja arī bulgāru pētnieki (prof. Paskovs). Sākumā PSRS galantamīnu izmantoja inducētai muskuļu relaksācijai, muskuļu distrofijas un smadzeņu bojājumu izraisītu muskuļu bojājumu ārstēšanai, vēlāk pamanīja pozitīvu efektu uz demenci un Alcheimera slimību. Pirmais preparāts ārpus Atlanta, ko izmantoja Alcheimera slimības ārstēšanai, bija takrīns. Taču takrīnam ir samērā biežas blakusparādības: kuņģa-zarnu trakta traucējumi, zarnu kūtrums, bradikardija, hipotensija, bronhosekrēcija, hipersekrēcija, hepatotoksicitāte. Sintezēja takrīna derivātus: velnakrīnu, amiridīnu. Cits no augiem paņemts alkaloīds ar pretdemences darbību ir fiziostigmīns. Kaut sākumā izrādījās lielisks līdzeklis, tomēr vēlāk noskaidrojās, ka fiziostigmīns acetilholīnesterāzi inhibē tikai īslaicīgi; sekoja fiziostigmīna modifikācijas: eptastigmīns un rivastigmīns. Vēlāk sekoja jauns preparāts donepezīls, kas ir viens no labākajiem pretdemences līdzekļiem mūsdienās. [3] Pašlaik zinātnieki daudz nodarbojas ar augu ekstraktiem, kam ir acetilholīnesterāzi inhibējošs efekts, piem., ārstnieciskā melisa (Melissa officinalis) [4];
• acetilholīna izdales veicinātāji: arī galant-amīns ir nikotīna holīnreceptoru alosterisks modulators, kas pastiprina acetilholīna izdali no neironiem. Ar divkāršo iedarbību uz holīnerģisko sistēmu galant-amīnam ir priekšrocība salīdzinājumā ar pārējiem medikamentiem; acetilkarnitīns;
• acetilholīna atpakaļsaistes inhibitori: vezamikols, koluracetāms, ginka (Ginkgo biloba) preparāti;
• acetilholīna M1 un M3 receptoru agonisti, proti, vielas, kas iedarbojas līdzīgi acetilholīnam. Arekas palmas (Areca catechu) alkaloīds arekolīns, pilokarpīns, jaunās paaudzes preparāti: tazomelīns, alvamelīns, subkomelīns, ksanomelīns.

Līdzīgi citām lielām teorijām un hipotēzēm arī holīnerģiskā hipotēze ilgi nenoturējās, laika gaitā kļuva skaidrs, ka ne vien acetilholīns ir "vainīgs" pie neirodeģeneratīvajiem procesiem galvas smadzenēs. Tie, visticamāk, atkarīgi no kopējā visu neiromediatoru daudzuma un funkcionālās aktivitātes. Ir arī dopamīnerģiskā, serotonīnerģiskā, adrenerģiskā, GABA-erģiskā, peptīderģiskā un citas neiromediatoru sistēmas, kas savstarpēji cieši saistītas, un nelīdzsvarotība vienā sistēmā izjauc arī pārējo sistēmu darbību.

Medikamenti, kas darbojas uz dopamīnerģisko sistēmu

Dopamīns jeb laimes hormons atbild par vairākiem procesiem galvas smadzenēs: domāšanu, apzinātām kustībām, motivāciju, garastāvokļa izmaiņām, uzmanību, atmiņu, mācīšanās spējām, atalgojuma sistēmu. Ar dopamīnerģisko sistēmu saistītas vairākas zāļu grupas, jau vairākus desmitus gadu tā interesē zinātniekus; šajā sarakstā, protams, ir arī demence un kognitīvo funkciju traucējumi. Atsevišķs medikaments, kas iedarbosies uz dopamīnerģisko sistēmu un līdz ar to paaugstinās dopamīna līmeni, blakus vēlamajam terapeitiskajam efektam sniegs arī nootropu (kas arī ir pozitīvs) efektu. Medikamenti, kas iedarbojas uz dopamīnerģisko sistēmu, ar nootropām īpašībām:

• fermenta monoaminoksidāzes (MAO) inhibitori. MAO piedalās hormonu un neiromediatora adrenalīna, noradrenalīna, serotonīna, melatonīna un dopamīna noārdīšanā. Fermentam ir divi apakštipi: MAO-A un MAO-B. Ungāru farmakologs Jozefs Knolls 1965. gadā radīja pirmo selektīvo MAO-B inhibitoru selegilīnu, 1975. gadā sekoja rasagilīns. Kaut tie ir zināmi pretparkinsonisma līdzekļi, tos lieto off-label arī demences pacientiem. [5]Cits medikaments: lazabemīds;
• dopamīna atpakaļsaistes inhibitori neļauj dopamīnam iekļūt atpakaļ presinaptiskajā polā un palielina to fizioloģisko aktivitāti. Šajā grupā ir bēdīgi slavenās narkotikas: kokaīns, amfetamīni, atpūtas narkotikas (recreational drugs), metilfenidāts, fenetilemīns, antidepresants bupropionsu.c.;
• dopamīna receptoru D2, D3, D4 agonisti- ropinirols, pramipeksols.

Medikamenti, kas darbojas uz glutamāterģisko sistēmu

Glutamāts (glutāmskābes sāls) ir galvenais uzbudinājumu vadošais neirotransmiters CNS, kas mediē sinaptisko pārvadi, neironu plasticitāti, neironālo toksicitāti un neironu priekšteču proliferāciju un diferenciāciju. Tie veicina neironu ilglaicīgo potencēšanu un būtiski ietekmē atmiņas un mācīšanās procesus. Vairāku neirodeģeneratīvo CNS slimību laikā glutamāta daudzums pieaug. Šo parādību vēl sauc par ekcitoksicitāti, kas burtiski nozīmē "bojājums caur pārmērīgu uzbudinājumu". Ir atklāts, ka glutamātam ir četru veidu receptori: jonotropie kaināta, NMDA (N-metil-D-aspartāta), AMPA (α-amino-3-hidroksi-5-metil-4-izoksazolepropionāta) un metabotropo receptoru saime; vēl grupē NMDA un ne-NMDA receptorus (kaīnata, AMPA). Tātad laikā, kad glutamāta un tam līdzīgo vielu koncentrācija pastiprinās, tiek aktivēti minētie receptori, kas ļauj šūnā pastiprināti ieplūst kalcija joniem, savukārt tie darbojas kā intracelulāru katabolo enzīmu (proteināzes, endonukleāzes, DNSāzes) aktivētājs un rezultātā šūna iet bojā. Tātad pārmērīga NMDA receptoru stimulācija, intracelulārs Ca+2 daudzums un neironu bojājums ir savstarpēji cieši saistīts process. Šobrīd zinātnieki daudz strādā pie glutamāterģiskās sistēmas, jo tā ir galvenā atmiņu modulējošā neiromediatoru sistēma, kas neirodeģeneratīvo slimību laikā bieži strādā nepareizi. Farmakoloģiski aktīvas vielas ir medikamenti, kas darbojas uz NMDA, AMPA receptoriem, un tie ir [6]:

• NMDA receptoru antagonisti. Tiem ir lielāka afinitāte pret Mg+2 joniem, kas automātiski kavē Ca+2 ieplūšanu un tālākos procesus. Piemēram, memantīns ir viens no svarīgākajiem līdzekļiem Alcheimera slimības ārstēšanā. To radīja amerikāņu kompānija Eli Lilly 1968. gadā. Memantīns iedarbojas arī uz serotonīnerģisko un holīnerģisko sistēmu, kas varbūt pastiprina to klīnisku efektivitāti, plus sinerģiski darbojas kopā ar citiem pretdemences medikamentiem. Pats par sevi memantīns var izraisīt galvas reiboni, nemieru un sliktu dūšu. Amantadīnu pirmo reizi sintezēja 1967. gadā, tas zināms kā pretvīrusu medikaments. Un tas tiešam ir efektīvs pret A2 grupas gripas vīrusu. Tālāk 1969. gadā pētījumos nejauši atklāja, ka amantadīns pozitīvi darbojas uz Parkinsona slimību, zāļu inducēto parkinsonismu un vēlāk arī Alcheimera slimību kā NMDA receptoru antagonists. Vienā pētījumā tika pierādīts, ka amantadīns ievērojami uzlabo mentālo stāvokli šīs slimības pacientiem.Blaknes ir līdzīgas memantīnam. Vēl jāpiebilst, ka tas nav hepatotoksiks, kā domāja iepriekš. [8] Vairākas citas vielas (ketamīns, fenciklidīns, roliciklidīns) arī darbojas kā NMDA antagonisti, bet izteiktas fizioloģiskās aktivitātes dēļ medicīnā tās neizmanto, tās iekļautas narkotisko vielu sarakstos;
• AMPA (ne-NMDA) receptoru modulatori jeb ampakīni. Ampakīni saistās pie AMPA receptoriem un pastiprina glutamāta efektu, tas būtiski ietekmē ilglaicīgas potencēšanas procesu. AMPA receptori viegli piesaista nātrija un kālija jonus, bet salīdzinoši vāji kalcija un magnija jonus. Jāpiebilst, ka, neirotransmiteram piesaistoties pie AMPA receptora, neironā uzbudinājums tiek panākts pie membrānas potenciālā miera stāvokļa. Tāpēc atšķirībā no NMDA receptoriem AMPA ir viegli uzbudināmi. Šajā grupā ir jau minētie racetāmi, kā arī vairāki jauni medikamenti, kas pašlaik ir klīnisku pētījumu stadijā. Nopietni šajā jomā darbojas kompānija Cortex pharmaceuticals, kas pēta ar elpošanas traucējumiem (miega apnoja, opioīdu toksiskā iedarbība) saistītus smadzeņu bojājumus; savienojumi CX1739, CX516, CX717 un citi vēl tiek pētīti. [6; 7]

Racetāmi

Visu racetāmu formulā ir pirolidīna gredzens. Šis gredzens ir strukturāls GASS (gamma aminosviestskābe) ciklisks analogs, tomēr uz GASS-erģisko sistēmu tie nedarbojas. Īstenībā precīzs darbības mehānisms līdz šim nav noskaidrots. Iespējams, ka šīs grupas preparāti darbojas kā pozitīvi AMPA un NMDA receptoru modulatori, it īpaši tur, kur blakus ir holīnerģiskie receptori. Tātad līdz ar to racetāmi iedarbojas arī uz holīnerģiskajiem receptoriem, tāpēc palielinās fermenta acetilholīntransferāzes daudzums sinaptiskajās spraugās, uzlabojas impulsu vadītspēja. [1]Ir zināms, ka acetilholīns aktivē fermentu NO sintēzi, tāpēc paaugstinās NO līmenis un notiek vazodilatācija, uzlabojas mikrocirkulācija smadzenēs. Pats NO kopumā piedalās atmiņas (īpaši īslaicīgās) un mācīšanās procesos. [9]Kopš 1964. gada, kad sintezēja pirmo šīs grupas pārstāvi piracetāmu, parādījušies jau vairāk nekā 18 racetāmi, nozīmīgākie no tiem: pramiracetāms, oksiracetāms, levetiracetāms, fenilpiracetāms, aniracetāms, etiracetāms, nefiracetāms, nebracetāms, koluracetāms, dimiracetāms. Racetāmu izraisītā iedarbība:

• stimulē RNS un olbaltumu sintēzi, tāpēc uzlabojas CNS neiroplastiskie procesi;
• kavē neiropeptidāžu darbību CNS, līdz ar to paaugstinās peptīdu vazopresīna, kortikosterona līmenis, kuri ir saistīti ar ilglaicīgās atmiņas un mācīšanās procesiem;
• pastiprina ATP sintēzi, tāpēc uzlabojas neironu enerģētiskais stāvoklis, kas tālāk ietekmē hipoksijas mazināšanos un kavē oksidatīvos procesus šūnā;
• optimizē glikozes izmantošanu un stabilizē šūnu membrānas; uzlabo CNS sinaptiskās saites;
• kavē trombocītu agregāciju un uzlabo asinsriti smadzenēs. [10]

Fenilpiracetāms

Fenilpiracetāmu (fonturacetāmu) radīja 1980. gados PSRS medicīniski bioloģisku problēmu institūtā ar mērķi palielināt kosmonautu fiziskās darbaspējas, uzmanību, spēju labāk rīkoties ekstremālās situācijās. Bet, kā jau bieži notiek, viela tika izmantota arī citos nolūkos; vispirms medicīniskos, jo fenila modifikācijas dēļ fenilpiracetāms ir 60-80 reižu aktīvāks par savu priekšteci piracetāmu. To iesaka dažādu encefalopātiju gadījumā, tas palielina izturību pret stresu, fizisku slodzi, salu u.tml. Fenilpiracetāmu lieto arī sportisti, tas iekļauts aizliegto vielu sarakstā. [1]

Pramiracetāms

Pramiracetāms ir cits racetāmu grupas nootrops līdzeklis, kas pieejams arī Latvijā; to sintezēja 1970. gadā ASV. Ar pramiracetāmu veikti vairāki klīniskie pētījumi Alcheimera slimības jomā, to iesaka lietot psihosomatisku slimību gadījumā. Mērķtiecīgi ārstēt vaskulāra un jaukta tipa demences; tam ir arī antidepresīva aktivitāte.

Citi līdzekļi

Citu racetāmu grupas līdzekli levetiracetāmu izmanto kā antikonvulsantu epilepsijas ārstēšanā, novērots pozitīvs efekts Alcheimera slimības, bipolāru traucējumu, autisma gadījumā. Aktīvi pēta pārējo racetāmu iedarbību pret dažādām slimībām, galvenokārt Alcheimera slimību, izcelsmes ziņā dažādām demencēm, neiroloģiskiem traucējumiem, neiropātiskām sāpēm, epilepsiju. Šīs grupas medikamenti ir pietiekami droši, jo nevēlamās blakusparādības nav biežas. Tās varētu būt: psihomotors nemiers, aizkaitināmība, trauksme, nemiers, agresivitāte, bezmiegs, slikta dūša, sirdsklauves, seksuāla stimulācija.

Melnā grauda alkaloīdu atvasinājumi

Melnais grauds (Claviceps purpurea) ir uz rudziem parazitējoša sēne, ko vēl sauc par sklerociju. Izrādās, tā ir indīga sēne, un vēsturē, kad tā nejauši nonāca rudzu miltos, aprakstīti masveida saindēšanās gadījumi (ergotisms, St. Anthony's fire). Starp aprakstītajiem simptomiem bija arī tādas mentālā stāvokļa izmaiņas kā psihoze, mānija. Vēlāk, kad melnais grauds jau bija sīkāk izpētīts un noteikts tā ķīmiskais sastāvs, tā alkaloīdiem atrada diezgan plašu izmantojumu. Protams, lai izvairītos no spēcīga un plaša fizioloģiskā efekta, alkaloīdi tika modificēti un iegūti svarīgi medikamenti, ko vēl aizvien izmanto dzemdniecībā, neiroloģijā (migrēna, demence, smadzeņu asinsrites traucējumi, Parkinsona slimība) un kardioloģijā. Arī slavenais LSD ir melnā grauda alkaloīdu atvasinājums, ko agrāk mēģināja izmantot pat šizofrēnijas ārstēšanā.

Ergoloīda mesilāts

Ergoloīda mesilāts (Hydergine, Circanol) ir triju dihidroģenētu alkaloīdu metansulfonātu sāls. Agrāk, kad vēl nebija acetilholīnesterāžu inhibitoru, tas bija populārs medikaments dažādu tipu demenču ārstēšanā un stāvoklim pēc insulta. Darbības mehānisms: dopamīnerģisko, serotonīnerģisko receptoru stimulācija un α adrenoreceptoru bloķēšana. Šāds efekts daļēji izskaidro biežās šā medikamenta blaknes. [11]

Nicergolīns

Nicergolīns mūsdienās ir viens no populārākajiem nootropajiem līdzekļiem, kas mazina centrālo asinsvadu rezistenci, uzlabo smadzeņu apasiņošanu, kā arī, iespējams, uzlabo sinaptisko transmisiju, neiromediatoru biosintēzi un smadzeņu vielmaiņu. Vairāk izmanto ar vecumu saistītas senilas demences simptomu atvieglošanai: atmiņas zudums, koncentrēšanās spēju pavājināšanās, garastāvokļa pasliktināšanās un interešu zudums. Farmakoloģiski tas vairāk iedarbojas kā α1 adrenoreceptoru blokators. Ilgstoši lietojot, novērojams holīn-acetiltransferāzes aktivitātes un muskarīnjutīgo receptoru skaita pieaugums. Izmanto arī migrēnas un perifēro asinsvadu slimību profilaksei.

Augu un dzīvnieku valsts izcelsmes preparāti

Augu un dzīvnieku valsts bioloģiski aktīvo vielu potenciāls ir milzīgs. Visos laikos un visās kultūrās cilvēki meklējuši palīdzību dabā. Dabiski, pussintētiski dabisku vielu analogi atrod vietu visās medicīnas nozarēs, kognitīvie traucējumi un demence nav izņēmums. Pašlaik tiek pētīti vairāku augu ekstrakti: asinszāles (Hypericum perforatum), melisas (Melissa officinalis), salvijas (Salvia officinalis et lavandulifolia), žeņšeņa (Panax ginseng), gotu kolas (Centella asiatica), zeltsaknes (Rhodiola rosea), Bacopa monnieri un daudzu citu, kam ir nootropa/pretdemences iedarbība - vai kam grib tādu pierādīt. [12]

Ginka preparāti

Viens no vispazīstamākajiem un medicīnā lietojamajiem ārstniecības augiem, kaut arī dabiski neaug Latvijā, ir ginks (Ginkgo biloba). Tas ir arī vispopulārākais nootropu grupas līdzeklis Latvijā, turklāt visvairāk izpētītais un Eiropā visbiežāk lietotais augu valsts preparāts. Austrumāzijā - Ķīnā un Japānā - ginks ir svarīgs kultūras simbols un neaizvietojama tradicionālās medicīnas daļa. Taču, lai gan ginkam ir zināms pozitīvais efekts uz CNS, to nemaz nebija tik viegli pierādīt, bija jāizdomā arī tas, kā standartizēt auga ekstraktu, jo aktīvās vielas nav alkaloīdi, bet bioloģiski aktīvu vielu maisījums. To pirmais izdarīja vācu ārsts un botāniķis Vilmārs Švābe (Schwabe), kas pirmais standartizēja ginka ekstraktu un nosauca par Egp 761. Ekstrakta sastāvs: flavona glikozīdi (22-27%; kvercetīns, kemferols un izorhamnetīns), terpēna laktoni (5-7%; attiecīgi 2,8-3,4% A, B un C ginkolīdu un 2,6-3,2% bilobalīda) un ne vairāk kā 5 ppm ginkolskābes. Ginkolskābes daudzums norāda uz ekstrakta toksicitāti un nevēlamajiem blakusefektiem; to bieži neievēro uztura bagātinātāju ražotāji. Ginka preparātu darbības mehānismi ir vairāki: tie apņem brīvo radikāļu saistīšanu, NMDA receptoru kavēšanu, mazina trombocītu agregāciju, kavē Aβ amiloīda (vielas, ar ko saistīta Alc-heimera slimības patoģenēze) veidošanos. Ginka nootropo efektu ticamība uz veseliem indivīdiem ir ambivalenta; vieni pētījumi to apstiprina, citi noliedz; lai pārliecinātos par ginka preparātu efektivitāti un drošumu, nepieciešami vēl citi pētījumi. [12]

Vinpocetīns

Viens no pirmajiem augu izcelsmes medikamentiem, ko 1960. gadu beigās sintezēja uz alkaloīda vinkamīna no mazās kapmirtes (Vinca minor) pamata, ir vinpocetīns. Pašlaik plaši izmantojams; vinpocetīns ir PDE-1 (1. tipa fosfodiesterāzes) inhibitors. Rezultātā pieaug intracelulārs cGMP daudzums, kas izraisa smadzeņu gludās muskulatūras, proti, asinsvadu, vazodilatāciju. Jāpiebilst, ka tas ir selektīvs CNS asinsvadiem. Citi efekti: uzlabo asins reoloģiskās īpašības, kavē trombocītu agregāciju, tam ir neiroprotektīva darbība. Galvenās indikācijas: stāvoklis pēc insulta, vaskulāra demence, cerebrāla arterioskleroze.

Dzīvnieku izcelsmes bioloģiskie produkti

Atklājumi bijuši arī pētījumos par dzīvnieku izcelsmes bioloģiskajiem produktiem. Kompānija Ever Neuropharma izstrādāja preparātu, kas sastāv no cūkas smadzeņu peptīdiem un ir attīrīts no proteīniem, lipīdiem un antigēniem. Šis dabiskais peptīdu maisījums imitē endogēnu neirotrofisko faktoru darbību, stimulē neironu diferenciāciju, funkcionalitāti, inducē aizsardzības un reģenerācijas mehānismus. Turklāt pierādīts, ka preparāts tieši ietekmē neironālo un sinaptisko plasiticitāti. To lieliski izmanto organisku, metabolu smadzeņu darbības traucējumu gadījumā, neirodeģeneratīvo slimību ārstēšanā. [13]

1970. gadu sākumā parādījās vēl viens dzīvnieku izcelsmes preparāts - deproteinizētu teļa asiņu serums. Tajā ir oligopeptīdi, nukleotīdi, nukleozīdi, aminoskābes; šo serumu, rūpīgi centrifugējot un dializējot, attīra no proteīniem un lipīdiem. Kā teļa serums var ietekmēt kognitīvos procesus, uzlabot atmiņas spējas? Izrādās - tas galvas smadzenēs stimulē skābekļa patēriņu un glikozes utilizāciju, GLUT1 receptoru aktivitāti, līdz ar to mazinās demences simptomi, jo demences pacientiem konstatēts GLUT1 receptoru deficīts. Šā preparāta galvenās blakusparādības saistītas ar imūnsistēmu: alerģiska reakcija, nieze.

Citi medikamenti

Galvenais neirotransmiters galvas smadzenēs ar inhibējošu darbību ir GASS (gamma aminosviestskābe, GABA). Turklāt tā regulē neironu aktivitāti visā ķermenī, bet smadzenēs izraisa sedāciju, miegu, tai ir izteikta pretepilepsijas darbība. 1960. gadā padomju zinātnieki sintēzēja fenibutu - GASS fenilatvasinājumu, kas bija domāts kosmonautiem, lai mazinātu stresu, uzlabotu slodzes toleranci, stiprinātu garīgo stāvokli. Tagad fenibutu izmanto neirožu ārstēšanā, lai mazinātu stresu pirms un pēc operācijas, stostīšanās un alkohola abstinences gadījumā. Fenibuts aktivē ar benzodiazepīna receptoriem nesaistītos GASS-B tipa receptorus, kā arī dopamīna un mazākā mērā arī GASS-A tipa receptorus. Darbojas kā "dienas trankvilizators" un kognitīvo funkciju uzlabotājs - nootrops (dīvainā kārtā).

1980. gados zinātnieki atklāja līdz šim nezināmo kanabinoīdu receptoru grupu. Pēc struktūras un funkcionalitātes tos iedala CB1 un CB2. Pirmās grupas receptori vairāk atrodas smadzenēs - limbiskajā sistēmā, hipokampā un bazālajos ganglijos, bet otrās grupas - imūnsistēmas orgānos un šūnās. Kopš atklāšanas interese šajā jomā katru gadu ārkārtīgi pieaug, zinātniskajā literatūrā parādās arvien jauni raksti par vienu vai citu efektu dažādu slimību ārstēšanā un profilaksē. Un, ja kanabinoīdu receptori ir CNS, tad, tos stimulējot vai kavējot, iegūstams fizioloģisks efekts. Dronabinols jeb tetrahidrokanabinols ir aromātisks terpenoīds, kas no kaņepēm (Cannabis indica) pirmo reizi tika izolēts 1964. gadā. Šai vielai konstatēja lieliskas antiemētiskas, apetīti stimulējošas, analgētiskas īpašības. Kā acetilholīnesterāzi inhibējošs līdzeklis tas tiek pētīts Alcheimera slimības kontekstā.

Kopsavilkums

Saraksts ar medikamentiem un vielām, kam ir nootropas īpašības, ir ļoti garš un aizvien pagarinās. Daži kalcija kanālu antagonisti, piemēram, nimodipīns, selektīvi darbojas uz smadzeņu asinsvadiem un uzlabo smadzeņu apasiņošanu. Arī T tipa kalcija kanālu antagonistiem (cinarizīnam un flunarizīnam) ir nootropa iedarbība, piemēram, Latvijā populārs ir kombinētais medikaments: cinarizīns + piracetāms. Tāpat neirostimulatori kofeīns un nikotīns uzlabo kognitīvās spējas, īpaši koncentrācijas spējas. Nootropas īpašības ir virknei antidepresantu, jāpiemin neiropeptīdi vazopresīns ("atmiņas neiropeptīds"), adrenokortikotropīns, neirotrofīni jeb nervu augšanas faktori, augšanas hormons, neirosteroīdi (dehidroepiandrosterons, pregnelonons), antioksidanti, hormons melatonīns, antioksidanti un citas vielas.

Lai gan nootropo līdzekļu grupa neizceļas ar spēcīgu fizioloģisku iedarbību, tomēr tie ir medikamenti, tāpēc ilgstošai lietošanai jānotiek ārsta uzraudzībā un atbilstīgi indikācijām, jo tikai tad sasniedzams vēlamais terapeitiskais efekts.