Pēcdzemdību periods, kas pazīstams arī kā “ceturtais trimestris”, attiecas uz laiku pēc dzemdībām, kad mātes fizioloģiskās izmaiņas grūtniecības laikā atgriežas sākotnējā stāvoklī pirms grūtniecības. Agrīnā pēcdzemdību periodā vai pēc izrakstīšanās no stacionāra var rasties vairāki veselības sarežģījumi.
Kādu no smagām mātes slimībām de novo pēc izrakstīšanās no dzemdību iestādes atklāj 0,3—0,4 % sieviešu, kas veido ~ 15 % no mātes saslimstības. [1 ] Sarežģījumi var attīstīties pirmajās dienās pēc dzemdībām, bet var izpausties arī vēlāk.
Pēcdzemdību endometrīta raksturojums
Pēcdzemdību endometrīts ir deciduālo audu infekcija (t.i., grūtniecības laikā transformējies endometrijs deciduālajos audos). Tas ir izplatīts pēcdzemdību drudža un dzemdes jutīguma cēlonis, 10—30 × biežāk pēc ķeizargrieziena operācijas nekā pēc vaginālām dzemdībām.
Lielākoties infekcija izpaužas vieglā formā un izzūd, lietojot antibakteriālos līdzekļus, tomēr nelielai daļai pacienšu infekcija izplatās peritoneālajā dobumā, izraisot peritonītu, intraabdominālu abscesu vai sepsi.
Retos gadījumos attīstās nekrotizējošs miometrīts, vēdera sienu nekrotizējošs fascīts, septisks iegurņa tromboflebīts vai toksiskā šoka sindroms.
Mikrobioloģija
Pēcdzemdību endometrīts parasti ir polimikrobu infekcija, kas ietver divu trīs aerobu un anaerobu baktēriju kopu no dzimumorgānu trakta. Pētījumā par 55 pacientēm, kurām tika diagnosticēts pēcdzemdību endometrīts un kuras iepriekš nav lietojušas antibiotikas, ieguva baktēriju kultūras no dzemdes dobuma. Rezultātā vismaz viena fakultatīva vai viena anaerobā baktēriju suga ir 82 % sieviešu, dzimumorgānu mikoplazmas — 76 %; polimikrobu infekcija, kas sastāv no vismaz divām fakultatīvām baktērijām, anaerobām baktērijām vai abām, — 69 %, vismaz divu baktēriju un dzimumorgānu mikoplazmu kombinācija — 51 %.
Bakteriēmija tika konstatēta 38 % kopā ar pozitīvu endometrija baktēriju uzsējumu. Aerobās baktērijas ietver A un B grupas streptokokus, Staphylococcus , Klebsiella , Proteus , Enterobacter , Enterococcus un Escherichia coli . Anaerobās baktērijas ietver Peptostreptococcus , Peptococcus , Bacteroides , Fusobacterium , Prevotella un Clostridium . Ar HIV inficētām pacientēm baktēriju diapazons var būt plašāks un ietvert citus retākus patogēnus, piemēram, herpes simplex vīrusu un citomegalovīrusu. Reti, bet potenciāli letāli endometrīta cēloņi ir Clostridium sordellii , Clostridium perfringens un streptokoku vai stafilokoku toksiskā šoka sindroms. [14 ]
Riska faktori pēcdzemdību endometrītam
Ķeizargrieziena operācija ir dominējošais riska faktors pēcdzemdību endometrītam, sevišķi, ja ķeizargrieziens veikts akūti dzemdību procesā.
Pacientēm, kuras pirms akūta ķeizargrieziena saņēmušas antibakteriālo profilaksi, pēcdzemdību endometrīta biežums ir ~ 7 % un plānveida ķeizargrieziena operācijām 1,5 %.
Antibakteriālā profilakse netiek veikta vaginālu dzemdību gadījumā, un pēcdzemdību endometrīta biežums šīm sievietēm variē 0,2—2 % robežās. [15 ]
Pacientēm ar bakteriālu vaginozi (BV) ir lielāks risks pēcdzemdību endometrītam, ja tiek veikts ķeizargrieziens. Daudzfaktoru pētījuma analīzē BV bija saistīta ar gandrīz seškārtīgu riska pieaugumu pēcdzemdību endometrītam dzemdētājām ar ķeizargrieziena dzemdību atrisinājumu. Citi pēcdzemdību endometrīta riska faktori:
horioamnionīts,
ieilgušas dzemdības,
ilgstošs bezūdens periods,
vairāki dzemdes kakla izmeklējumi,
augļa invazīva monitorēšana,
liels mekonija daudzums augļūdeņos,
manuāla placentas ablācija,
zems sociālekonomiskais stāvoklis,
mātei gestācijas diabēts vai smaga anēmija,
priekšlaicīgas dzemdības vai prolongētas grūtniecības dzemdības,
operatīvas vaginālas dzemdības,
aptaukošanās,
HIV infekcija,
kolonizācija ar bēta grupas Streptococcus ,
Staphylococcus aureus nēsāšana aizdegunē,smaga vagināla kolonizācija ar E. coli .
Patoģenēze
Dzemdību laikā endogēnā cervikovaginālā flora migrē uz dzemdes dobumu, tādējādi piesārņojot sterilo vidi. Tiek uzskatīts, ka infekcijas attīstība, salīdzinot ar baktēriju kolonizāciju, ir saistīta ar mijiedarbību ar vietējiem faktoriem (piemēram, bojātu audu, svešķermeņu klātbūtne), saimniekorganisma aizsardzības mehānismiem, baktēriju koloniju lielumu un baktēriju virulenci.
Lai gan mikoplazmas no dzemdes dobuma tiek izolētas bieži, antibiotikas parasti nav nepieciešamas klīniskai ārstēšanai pacientēm, kurām ir tikai Ureaplasma urealyticum bez papildu mikroorganismiem; tāpēc mikoplazmu loma endometrīta patoģenēzē nav skaidra. Infekcijas iespējamība dzemdībās ar akūtu ķeizargriezienu palielinās 10—30 ×, salīdzinot ar vaginālām dzemdībām, jo organismā ir svešķermeņi (piemēram, šuvju materiāls), miometrija traumas vai nekroze pie šuvju līnijas, kā arī hematomu un seromu veidošanās. [16 ]
Agrīnas trauksmes skala dzemdniecībā (ATSD)
Dzemdību stacionārā pacienti no Dzemdību centra pārvedot uz Mātes un bērna aprūpes nodaļu (MBAN), vitālo rādītāju reģistrēšanas biežumu un nepieciešamību ATSD nosaka vecmāte un/vai ārstējošais ārsts/dežūrārsts ar mērķi pilnveidot nedēļnieču aprūpi stacionārā.
ATSD aizpilda galvenokārt vecmāte, tiek izvērtēta ķermeņa temperatūra, elpošanas biežums, netiešais piesātinājums ar skābekli, sirdsdarbības biežums, asinsspiediens, atbildes reakcija (aktīva, atbild uz skaņu, uz sāpēm, bezsamaņa), uzņemtais un izdalītais šķidruma daudzums.
Katrs parametrs tiek vērtēts ar punktiem: ja ATSD punktu skaits 1—2, tad vecmātei jāinformē ārstējošais ārsts vai dežūrārsts, jāveic vitālo rādītāju atkārtota reģistrācija pēc ārsta ordinācijām. Ja ATSD punktu skaits ir 3, tad vecmātei ne vēlāk kā 30 minūšu laikā ir jāinformē ārsts/dežūrārsts, jāveic ārsta ordinācijas un jāturpina ATSD dokumentēšana pēc ārsta rekomendācijām. Ja ir 4 un vairāk punkti, tad vecmātei nekavējoties jāpieaicina ārstējošais ārsts/dežūrārsts, jāizpilda ārsta ordinācijas un jāveic ATSD pēc ārsta norādījumiem. ATSD palīdz savlaicīgi atpazīt un novērtēt agrīnu veselības stāvokļa pasliktinājumu.
Klīniskā atrade un diagnostika
Simptomi un pazīmes
Galvenie klīniskie pēcdzemdību endometrīta simptomi ir drudzis, sāpīga dzemde, tahikardija kopā ar temperatūras paaugstināšanos, sāpes vēdera lejasdaļā virs simfīzes.
Dzemde var būt mīksta, var attīstīties asiņošana no dzimumceļiem. Papildus novēro nepatīkamu smaku izdalījumiem, strutojošas lohijas, galvassāpes, drebuļus, vājumu un/vai apetītes zudumu.
Simptomu attīstīšanās laiks ir atkarīgs no vairākiem faktoriem: kura baktērija izraisīja infekciju un vai intrauterīnā infekcija attīstījusies pirmsdzemdību periodā, intrauterīni vai pēcdzemdību periodā. Ir jāaizdomājas par A grupas Streptococcus infekciju pacientei ar agrīnu infekciju un febrilu temperatūru.
Sepses kritērijos jāņem vērā drudzis ≥ 39,4 °C vai ≥ 38,9 °C un vismaz viens no šiem faktoriem:
sirdsdarbības ātrums ≥ 110 sitieni minūtē, noturīgs vismaz 30 minūtes,
elpošanas biežums ≥ 20 ieelpas minūtē, noturīgs vismaz 30 minūtes,
asinsspiediens ≤ 90/60 mmHg, noturīgs vismaz 30 minūtes (infekcijas gadījumā septisko šoku var diagnosticēt, ja vidējais arteriālais spiediens < 65 mmHg pēc 30 ml/kg šķidruma ievades).
Nopietnas infekcijas marķieris ir arī paaugstināta pienskābes koncentrācija jeb laktāts (> 2 mmol/l). Smagi slimām pēcdzemdību pacientēm (kurām ir tahikardija, tahipnoja, hipotensija, pavājināta apziņa), joprojām jāapsver sepses diagnoze, pat ja viņas ir afebrilas. Pētījumā par mātes nāvi Mičiganā trim mātēm no 11, kuras zaudēja dzīvību sepses dēļ, hospitalizācijas laikā nenovēroja drudzi.
Lai samazinātu ar sepsi saistīto mirstību, vadlīnijas uzsver agrīnu inficēto pacienšu identificēšanu, kurām var attīstīties sepse. Divas visbiežāk izmantotās metodes, lai identificētu šīs pacientes, ir ātra, secīga orgānu (ar sepsi) mazspējas novērtēšanas (qSOFA) metode Quick Sequential Organ Failure Assessment un Nacionālā agrīnās brīdināšanas novērtējuma National Early Warning Score jeb NEWS rādītājs, taču to lietderība salīdzinājumā ar klīnisko stāvokli pacientēm ārpus intensīvās terapijas nodaļas nav zināma. FAST–M komplekss (šķidrumi, antibiotikas, avota identificēšana un kontrole, pāreja uz situācijai atbilstīgo aprūpes līmeni un pastāvīga mātes un jaundzimušā uzraudzība) tika izstrādāts nolūkā uzlabot sepses atpazīšanu mātei valstīs ar zemiem ienākumiem, tomēr tā efektivitāte nav novērtēta. [17 ]
Diagnostika
Lai uzlabotu mātes sepses diagnostiku un ārstēšanu, California Maternal Quality Care Collaborative izveidoja diagnostikas rīku (pieejams tiešsaistē: https://www.cmqcc.org/resources-toolkits/toolkits/improving-diagnosis-and-treatment-maternal-sepsis).
Jāuzsver endometrīta savlaicīga diagnostika, smaguma pakāpes izvērtēšana, lai agrīni diagnosticētu septisku stāvokli. Diemžēl septiskais stāvoklis nav ļoti reta parādība, un svarīgākais uzdevums ir to savlaicīgi diagnosticēt un sākt adekvātu terapiju.
Sepse = sistēmiska iekaisuma atbildes reakcija (SIRS) + infekcija (pierādīta vai klīniski pamatotas aizdomas). SIRS klasiskie kritēriji (≥ 2):
temperatūra ≥ 38 °C vai ≤ 36 °C,
tahikardija > 90 ×/minūtē,
elpošanas frekvence > 20 ×/minūtē (tahipnoja),
leikocītu skaits ≥ 12 000 vai ≤ 4000, vai jaunās formas ≥ 10 %.
SIRS papildu kritēriji ir mentālā statusa izmaiņas (dezorientācija, nemiers, baiļu izjūta, apziņas traucējumi), ↑ CRO, ↑ prokalcitonīns. Smaga sepse = sepse + multiorgānu disfunkcija (MODS). MODS kritēriji: oligūrija (diurēze < 0,5 ml/kg/stundā vismaz 2 h adekvāta šķidruma balansa apstākļos), pozitīvs šķidruma balanss > 20 ml/kg/24 stundās, kreatinīns > 44,2 µmol/l, hiperglikēmija > 7,7 mml/l bez diabēta, koagulopātija (INR > 1,5 vai APTL > 60 s), trombocitopēnija (T < 100 000), hiperbilirubinēmija (kopējais bilirubīns > 70 mikromol/l), arteriāla hipoksēmija (PaO₂/FiO₂ < 300/ALI (akūts plaušu bojājums), ileuss (nedzird peristaltiku)/citas dispeptiskas sūdzības (sāpes, caureja, vemšana, KZT asiņošana), metaboliskā acidoze (hiperlaktatēmija > 5 mmol/l un pH 7,36). Sepses izraisīta audu hipoperfūzija: hiperlaktatēmija > 1 (2) mmol/l un samazināts kapilāru uzpildīšanās laiks/marmorizēta āda.
Laboratoriskos izmeklējumos leikocītu skaits ir palielināts (15 000—30 000 šūnu/µl), taču tā var būt arī normāla atrade pēc dzemdībām, kas ir sekundāri fizioloģiskajai leikocitozei grūtniecības laikā un kā atbildreakcija uz dzemdību procesu. Vidējais balto asins šūnu skaits sievietēm dzemdībās 10 000—16 000 šūnu/µl, bet augšējā robeža ir pat 29 000 šūnu/µl. Leikocitārās formulas nobīde pa kreisi, palielināts neitrofilo leikocītu skaits pēc dzemdībām liecina par infekcijas procesu.
Bakteriēmija rodas 5—20 % pacienšu; tomēr lielākajai daļai nav veikti asins, endometrija vai dzemdes kakla mikrobioloģiskie uzsējumi, lai laboratoriski apstiprinātu endometrīta etioloģiju.
Pēcdzemdību endometrītam nav raksturīgas sonogrāfiskas atrades. Atrastās pazīmes ir nespecifiskas un pārklājas ar paredzamajām pēcdzemdību izmaiņām (nespecifiska dzemdes palielināšanās, endometrija šķidrums un/vai gāzes). Datortomogrāfija uzrāda līdzīgas atrades kā ultrasonogrāfija.
Novērtējot pēcdzemdību pacientes ar drudzi un/vai sāpēm, jāiekļauj:
anamnēze/objektīvā stāvokļa un rādītāju novērtēšana, lai noteiktu iespējamo pazīmju un simptomu avotu,
pilna asins aina,
urīna uzsējums,
asins un dzemdes dobuma aspirāta uzsējums — nekomplicētu infekciju gadījumā nav svarīgi noteikt infekcijas avotu, jo empīriska ārstēšana ar plaša spektra antibiotikām parasti ir efektīva:
asins uzsējums — nav vienprātības par asins uzsējuma nepieciešamību rutīnā, izvērtējot pacientes sākotnējo stāvokli. Lai gan bakteriēmija attīstās 5—20 % pacienšu, sākotnējā antibakteriālā terapija jāizvēlas pirms uzsējuma rezultātu saņemšanas, jo atbilžu rezultāti parasti neizraisa sākotnējās empīriskās antibakteriālās terapijas maiņu. [18 ] Šā iemesla dēļ pacientēm ar endometrītu rutīnā nav nepieciešama asins kultūras veidošana, tomēr būtu apsverama situācijās, kad izpildās kāds no sepses kritērijiem, ir imūnkompromitēts stāvoklis, empīriskās antibakteriālās terapijas neefektivitāte 24—48 h;
aspirātbiopsijas uzsējums no dzemdes dobuma netiek veikts, jo ir tehniski grūti iegūt materiālu, kas saturētu tikai endometrija audu paraugu bez dzemdes kakla audu un infekcijas aģenta kontaminācijas, turklāt atbilžu rezultāti tiek saņemti novēloti un ārstēšanas taktikā terapijas maiņa notiek reti.
Diagnozes noteikšana
Pēcdzemdību endometrīta diagnoze galvenokārt ir klīniska diagnoze, kuras pamatā ir raksturīgā objektīvā atrade, simptomi un riska faktoru klātbūtne. ASV šī diagnoze tiek noteikta pacientēm, kam izpildās vismaz divi kritēriji (nelielas atšķirības kritērijos ir visā pasaulē): drudzis (≥ 38 °C), sāpes vai jutīgums vēdera lejasdaļā bez cita zināma iemesla un/vai strutaini izdalījumi no dzemdes.
Tahikardija un/vai leikocitoze asins analīzēs apstiprina diagnozi, taču šie rādītāji nav specifiski. Drudzis ir galvenā pazīme, jo stipras vai mazāk stipras sāpes vēderā, jutīga dzemde un leikocitoze bieži ir pēc ķeizargrieziena un mazākā mērā pēc vaginālām dzemdībām, ja nav infekcijas. Ne visai patīkama smaka var būt arī pēcdzemdību izdalījumiem — lohijām, kas ir dzeltensarkanā krāsā. Attēldiagnostika diagnozes noteikšanai nav nepieciešama, tomēr var noderēt, lai izslēgtu citas patoloģijas (placentāro audu retenci, inficētu hematomu, dzemdes abscesu u.c.).
Endometrīts ar toksiskā šoka sindromu ir reti. Clostridium , Streptococcus un Staphylococcus infekcijas var izraisīt endometrītu ar toksiskā šoka sindromu un citas dzīvībai bīstamas komplikācijas (piemēram, nekrotizējošu miometrītu, nekrotizējošu fascītu).
Diferenciāldiagnozes
Pacientēm ar pēcdzemdību drudzi, bet bez dzemdes jutīguma (vai ar minimālu) vai strutainiem izdalījumiem no dzimumceļiem jāapsver arī citi pēcdzemdību drudža cēloņi. Jebkura ar drudzi saistīta patoloģija, piemēram, akūts apendicīts vai virāla infekcija, pēcdzemdību periodā var izpausties ar drudzi.
Diagnozes precizēšanai svarīga ir anamnēze, objektīvā stāvokļa novērtēšana, papildu analīzes un/vai attēldiagnostika. Daži izplatītākie drudža cēloņi pēcdzemdību pacientēm:
infekcija ķirurģisko manipulāciju vietā (piemēram, vēdera priekšējās sienas griezumā, epiziotomijas lokalizācijā pēc starpenes plīsumu šūšanas). Objektīvi var novērot lokālu apsārtumu, tūsku un/vai jutīgumu. Ārstēšana: brūces atvēršana, drenāža, skalošana, svešķermeņu un nekrotisko audu ekscīzija. Antibakteriālā terapija nav vajadzīga, ja nav celulīta ainas;
mastīts vai krūšu dziedzeru abscess vizuāli izpaužas kā lokāla eritēma, tūska un/vai jutīgums un parasti attīstās pirmajos trīs mēnešos pēc dzemdībām. Krūšu piebriedums (pilnuma sajūta, ko pavada sāpes un jutīgums) var izraisīt arī subfebrilu temperatūru pirmajās 24—72 h pēc dzemdībām;
pielonefrīts ar drudzi (> 38 °C), drebuļiem, sāpēm muguras sānu daļās, kostovertebrālā leņķa jutīgumu un apakšējo urīnceļu simptomiem. Diagnozi apstiprina piūrija un/vai pozitīvs urīna uzsējums;
aspirācijas pneimonija ar drudzi, aizdusu un, iespējams, arī hipoksēmiju. Auskultējot plaušas, var izklausīt difūzus sprakšķus, krūškurvja rentgenogrammā būs redzami infiltrāti. Tā galvenokārt attīstās pēcdzemdību pacientēm, kurām ir traucētas apakšējo elpceļu aizsargspējas, piemēram, tām, kurām nesen bijusi sarežģīta vai neveiksmīga intubācija;
neizskaidrojams drudzis ar izteiktām muguras sāpēm pēc neiroaksiālās anestēzijas, īpaši, ja kombinācijā ar neiroloģiskiem simptomiem, var būt iemesls muguras smadzeņu infekcijai vai iekaisumam;
pseidomembranozais kolīts, ko izraisa Clostridioides difficile , ir rets, bet potenciāli bīstams pēcdzemdību drudža cēlonis. Tas jāapsver pēcdzemdību pacientēm, kurām ir subfebrila temperatūra, vēdera un kuņģa—zarnu trakta simptomi, nesen lietotas antibiotikas. [19 ]
Ārstēšana
Pēcdzemdību endometrīta ārstēšana indicēta simptomu mazināšanai un tādu komplikāciju kā peritonīts, salpingīts, ooforīts, flegmona vai abscess un septisks iegurņa tromboflebīts novēršanai. Savlaicīga atbilstošu antibiotiku ievadīšana ir ļoti svarīga septiskām pacientēm.
Latvijā pēcdzemdību endometrītu galvenokārt ārstē ar S. Amoxicillinum/Acidi clavulanic i 1,2 g × 3 i/v, S. Gentamicini 1,5 mg/kg katras 8 stundas vai 5 mg/kg i/v 1 × dienā, T. Clindamycini 600 mg × 3 p/o. Apkopojot starptautiskās vadlīnijas un rekomendācijas, ārstēšanas pieeja ir apkopota algoritmā (attēls).
Attēls
Ārstēšanas taktika pēcdzemdību infekcijas gadījumā
Empīriskas antibakteriālas terapijas sākšanai rekomendē klindamicīnu un gentamicīnu (bez GBS kolonizācijas). Šāda intravenoza shēma paredzēta pacientēm ar normālu nieru darbību, un infekcijas izzušanu tā nodrošina 90—97 % gadījumu. Alternatīvas ir ampicilīns—sulbaktāms, cefotetāns, cefoksitīns, ceftizoksīms un piperacilīns ar vai bez tazobaktāma; šīs antibiotikas, īpaši ampicilīnu—sulbaktāmu, dažās slimnīcās izmanto kā sākotnējo terapiju, tomēr pētījumu un datu par zāļu efektivitāti ir maz.
Pacientēm, kurām ir bēta hemolītiska streptokoka pozitīvs uzsējums antenatālās aprūpes skrīninga laikā, rekomendē jau sākotnēji klindamicīna un gentamicīna shēmai pievienot ampicilīnu (2 g i/v ik pēc 6 h) vai ampicilīnu—sulbaktāmu (3 g i/v ik pēc 6 h) monoterapijā. Reģionos, kur B. fragilis veido nozīmīgu rezistenci pret klindamicīnu, alternatīva klindamicīnam un gentamicīnam ir ampicilīns—sulbaktāms (3 g i/v ik pēc 6 h).
Ampicilīna pievienošanu shēmai skaidro ar to, ka 20 % ārstēšanas neveiksmju izraisa rezistenti organismi, piemēram, enterokoki. Alternatīva neefektīvas kombinētas terapijas gadījumā pēc 24—48 h ir pārtraukt sākotnējo antibiotiku lietošanu un sākt ampicilīnu—sulbaktāmu (3 g i/v ik pēc 6 h). Vankomicīnu var lietot ampicilīna vietā pret penicilīnu alerģiskām pacientēm ar IgE izraisītu tūlītēju alerģisku reakciju, anafilaksi. Ja veikts asins uzsējums, lēmums par antibakteriālās terapijas maiņu jāpamato ar zāļu jutīguma rezultātiem pret identificētajiem patogēniem. Perorāla antibakteriālā terapija nav jāsāk pēc veiksmīgas parenterālas ievades, jo pētījumi norāda, ka tas neuzlabo ārstēšanas iznākumu. [20 ]
Perorāla antibiotiku lietošana ir iespēja viegla endometrīta gadījumā, kas diagnosticēts pēc pacientes izrakstīšanas no stacionāra, īpaši pēc vaginālām dzemdībām.
Alternatīvas, kad intravenoza terapija nav iespējama — valstīs ar ierobežotiem resursiem, kur intravenozās pieejas nodrošināšana nav pieejama, sistemātiskā pārskatā secināts, ka šāda kombinācija nodrošinātu agrīna pēcdzemdību endometrīta izārstēšanu > 85 % un ir atļauta zīdīšanas periodā. Ārstēšanas ilgums 14 dienas:
klindamicīns 600 mg iekšķīgi ik pēc 6 h un gentamicīns 4,5 mg/kg i/m ik pēc 24 h vai
amoksicilīns—klavulānskābe 875 mg iekšķīgi ik pēc 12 h, vai
cefotetāns 2 g intramuskulāri ik pēc 8 h, vai
meropenēms vai imipenēms ar cilastatīnu 500 mg i/m ik pēc 8 h, vai
amoksicilīns 500 mg plus metronidazols 500 mg iekšķīgi ik pēc 8 h.
Profilakse
Gatavojoties ķeizargrieziena dzemdībām, antibakteriālo profilaksi rekomendē 60 minūtes pirms ādas griezuma, jo tā ievērojami samazina pēcķeizargrieziena endometrīta sastopamību.
Maksts skalošana ar antiseptisku šķīdumu (piemēram, povidonjodu, hlorheksidīnu) tieši pirms ķeizargrieziena samazina endometrīta risku. Četros nejaušinātos pētījumos pierādīts, ka placentas spontāna atdalīšanās operācijas laikā ievērojami samazināja pēcdzemdību endometrītu, salīdzinot ar manuālu izņemšanu.
Gatavojoties vaginālām dzemdībām, profilakse ar antibiotikām rutīnā netiek lietota, jo risks pēcdzemdību endometrīta attīstībai ir mazs (0,2—2,0 %). Spontāna placentas atdalīšanās biežāk ir pēc spontānām vaginālām dzemdībām, bet nereti jāveic manuāla ekstrakcija. Nevienā nejaušinātā pētījumā nav novērtēta profilaktiska antibiotiku lietošana pacientēm pēc placentas manuālas ablācijas.
Pacientes ar simptomātisku bakteriālu vaginozi (BV) grūtniecības beigās tiek ārstētas simptomu mazināšanai; ārstēšana samazina arī pēcdzemdību endometrīta risku. Asimptomātiskas grūtnieces netiek pārbaudītas uz BV, jo galvenais ārstēšanas mērķis ir samazināt priekšlaicīgu dzemdību risku. ASV Preventīvo dienestu darba grupa iesaka neveikt BV skrīningu grūtniecēm, kurām nav paaugstināts priekšlaicīgu dzemdību risks, turklāt secināts, ka pierādījumi nav pietiekami, lai novērtētu skrīninga ieguvumu un kaitējuma līdzsvaru grūtniecēm, kurām ir paaugstināts risks priekšlaicīgām dzemdībām. [21 ]
Sistemātiskā nejaušinātu pētījumu pārskatā konstatēts, ka antibiotiku lietošana profilaktiski otrajā un trešajā trimestrī nolūkā samazināt nelabvēlīgu grūtniecības iznākumu un saslimstību būtiski nesamazina pēcdzemdību endometrīta risku.
Noslēgumā
Kādā no nākamajiem numuriem tiks aprakstīti aprakstīti dažādi pēcdzemdību periodā iespējamie sarežģījumi: galvassāpes, hipertensija, asiņošana, seksuālā disfunkcija un citi.
