Paliatīvā aprūpe onkoloģiskam pacientam mājās. Praktiskas rekomendācijas

Progresējot slimībai, pasliktinās pacienta funkcionālais stāvoklis — pieaug nespēks, nogurums, jo samazinās apetīte, ēdienam izmainās garša, var attīstieties dažādi simptomi (sūdzības), ar ko sadzīvot bez medicīniskas palīdzības nav iespējams. Biežāk novēro sāpes, elpas trūkumu, sliktu dūšu, vemšanu, vēdera izejas traucējumus — aizcietējumus vai šķidru vēdera izeju, tad var attīstīties elektrolītu disbalanss, kā arī trauksme un nemiers, arī retāk diagnosticēts delīrijs.

Pirms izskaidrot medicīnisko simptomu korekciju, svarīgi pacientam un viņa ģimenei saprast, kur saņemt atbalstu un informāciju, lai aprūpi varētu nodrošināt mājās. Aprūpi mājās nodrošina sociālais dienests pēc dzīvesvietas, pašreiz notiek pilotprojekts — hospisa aprūpe mājās, ko finansē valsts, — aprūpi nodrošina īpaši sagatavoti cilvēki, šis pakalpojums ar laiku plānots visā Latvijas teritorijā. Kurzemes reģionā, Liepājā darbojas vēl viens pilotprojekts — Mobilā brigāde. Pretendēt uz pakalpojumu var pacienti, kuri ir saņēmuši konsilija slēdzienu par paliatīvi aprūpējama pacienta statusu. Ja pacientam nav paliatīvi aprūpējama pacienta statuss, pacientam, tuviniekiem vai pacienta ģimenes ārstam jāsazinās ar pilotprojekta koordinatoru (tālr. 8882) un koordinators līdzdarbosies pacienta nosūtīšanā uz konsiliju Liepājas reģionālajā slimnīcā. Pakalpojumu plānots ar laiku attīstīt visā Latvijas teritorijā.

Lai palīdzētu pacientam, jāzina, kādas ir sūdzības. Tikai diagnoze nevēsta par pacienta vispārējo stāvokli, tas medicīnas personālam jāuzzina no pacienta un/vai radiniekiem, jāapskata pacients. Ja pacients nespēj lietot tabletes, tad visā Latvijas teritorijā ar ģimenes ārsta nosūtījumu ir iespēja nodrošināt medicīnisko palīdzību pēc dzīvesvietas un veikt intravenozas injekcijas!Ēšanas un apetītes traucējumi

Bieži, progresējot slimībai, pacientam samazinās apetīte, izmainās ēdiena garša, kas saistīts ar bioloģiski aktīvām vielām (interleikīni, TNF), ko audzējs izdala pacienta organismā.

Nav viena risinājuma, lai apetīti uzlabotu, bet ir vairāki ieteikumi, piemēram, kā ēdienu ēst vieglāk uzņemamā konsistencē — šķidru, pusšķidru, pielikt garšvielas, kādas garšo pašam pacientam, nevis radiniekiem. Ēdienā pielikt marinētus produktus. Ir pacienti, kuriem vēsāks ēdiens garšo labāk nekā silts.

Rekomendējam ēst pilnvērtīgu pārtiku, kur ir olbaltumvielas (gaļa, olas, piena produkti), zivis (tās vajadzētu ēst vismaz divreiz nedēļā), no augu valsts produktiem — pākšaugi, ogļhidrāti (auzu pārslas, griķi, baltie rīsi, maize u.c. graudaugu produkti), tauki (piemēram, riekstu sviests, augu eļļas, avokado), bet izvairīties no smalkmaizītēm, šokolādes batoniņiem, saldinātiem dzērieniem.

Medicīnisko papilduzturu pareizā apmērā un pēc indikācijām rekomendē uztura speciālists, izvērtējot pacienta vajadzības, visās lielākajās Latvijas slimnīcās, kur var nosūtīt ģimenes ārsts. Svarīgi piebilst, ka no š.g. 1. aprīļa pieaugušiem pacientiem ar noteiktām diagnozēm (E43, E44.0, G12.1, R13, K59.8, K63.2, K86.8, K90, K91.2 pēc SSK–10 klasifikācijas), kuri spēj ēst, bet ilgstošu periodu (vismaz četras nedēļas) nespēj ar uzturu uzņemt pietiekamu uzturvielu daudzumu, tiek nodrošināts medicīniskais papilduzturs ar piegādi uz mājām. Šo valsts finansēto pakalpojumu nodrošina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Enterālās un parenterālās barošanas pacientu aprūpes kabinets (Klīniskās barošanas kabinets). Lai saņemtu pakalpojumu, ģimenes ārsts vai ārsts—speciālists pacientu nosūta (u/27 papīra formā vai elektroniski e–veselībā) uz konsultāciju RAKUS Enterālās un parenterālās barošanas pacientu aprūpes kabinetā, kā arī aizpilda elektronisko veidlapu: https://aslimnica.lv/uztura-un-dietologijas-centrs/enteralas-edinasanas-lidzeklu-pieteikums/. Nosūtītājam jābūt līgumattiecībās ar NVD.

Medikamenti, kas uzlabo apetīti, ir kortikosteroīdi: deksametazons 2—4 mg dienā vai prednizolons 5—10 mg dienā, vai metilprednizolons 4—8 mg dienā, pēc ēšanas no rīta, ko nozīmēt var ģimenes ārsts, izvērtējot pacienta vispārējo stāvokli.

Sāpju pārvaldība

Sāpes ir viens no biežāk pieminētiem simptomiem paliatīvajā aprūpē, taču ne visiem pacientiem sāpes būs vienmēr. Sāpju iemesli:

• audzēja izraisītas sāpes (visbiežāk),
• ar audzēju saistītas sāpes (spazmas, tūska, izgulējumi),
• sāpes audzēja terapijas rezultātā (rētas pēc operācijas, ķīmijterapija, staru terapija — gļotādu iekaisums),
• sāpes ar audzēju nesaistītu slimību dēļ (osteoartrīts, skriemeļu kompresijas lūzumi u.c., depresija).

Sāpes ir nepatīkamas sajūtas un emocijas, kas saistītas ar reālu vai potenciālu audu bojājumu. Papildus tiek akcentēta sāpju patofizioloģijas kompleksā daba, un tās tiek vērtētas kā biopsihosociāls fenomens: sāpes ir fizisks simptoms, kas izsauc slimnieka ciešanas (psiholoģiski un afektīvi traucējumi, bailes u. c.) un ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, darba spējas, kā arī viņa ģimeni, apkārtējos un sabiedrību kopumā (sāpju sociālā loma). Svarīgi ir precizēt vēža sāpju dabu un mehānismu, atbilstoši novērtējot un izmeklējot pacientu. 

Sāpju diagnostikas paņēmieni:

1. pacienta brīva stāstījuma jeb sūdzību uzklausīšana,
2. mērķtiecīga iztaujāšana par simptomiem,
3. sāpju novērtēšanas skalu (diagnostisko rīku) izmantošana,
4. sāpju un somatosensoro traucējumu objektivizācija ar atbilstošiem papildu izmeklējumiem.

Sāpju klīniskās pamata izmeklēšanas un novērtēšanas metodes Latvijā ir reģistrētas kā medicīniskā tehnoloģija un ietver šādus pasākumus:

1. subjektīvo sensoro sajūtu novērtējums,
2. vienkāršo sensoro testu izpilde,
3. sāpju intensitātes un kvalitātes novērtēšanas skalas un metodes,
4. somatosensoro funkciju pārbaude (ja iespējama un pieejama).

Pēc sāpju rakstura un sāpju norises izvēlas pretsāpju medikamentus, jāseko vēža sāpju ārstēšanas algoritmam (1. attēls). Svarīgi atcerēties, ka pacientam var būt jaukta rakstura sāpes, kad nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu grupai vai vājiem, stipriem opioīdiem jāpievieno adjuvantie jeb koanalgētiskie līdzekļi (2. attēls).

Primārā indikācija adjuvantiem jeb koanalgētiskiem līdzekļiem nav sāpju terapija, bet tos izmanto noteiktu sāpju veidu, vēža blakusefektu vai medikamentu izraisītu blakņu ārstēšanā.

Koanalgētiskie medikamenti paliatīvajā aprūpē

Kortikosteroīdi

Visbiežāk lietojamie adjuvanti onkoloģijā un paliatīvajā aprūpē. Indikācijas to lietošanai ir intrakraniāla hipertensija, audzēja infiltrācija, lokāla audu kompresija un tūska (nervu pinumos, muguras smadzenēs, mīkstajos audos, aknu kapsulas distensija, retroperitoneāli, mazajā iegurnī), limfostāze, paraneoplastiskas locītavu sāpes, paraneoplastiskie nervu sistēmas bojājumi, elpceļu obstrukcija, pretvemšanas efekts, hiperkalcēmijas terapija, kaheksija un anoreksija, apetītes stimulācija. 

Devas atkarīgas no patoloģiskā stāvokļa: prednizolons 5—15 mg dienā vai deksametazons vidēji 1—2 mg dienā ne ilgāk kā 3—4 nedēļas. Kortikosteroīdu lietošana ierobežojama cukura diabēta slimniekiem. 

Antiemētiskie līdzekļi

Lieto sliktas dūšas un vemšanas mazināšanai opioīdu terapijas sākšanas un titrēšanas periodā, kā arī vēža intoksikācijas gadījumā. 

Iesaka: metoklopramīdu 10 mg ik pēc 4—6 st., domperidonu vai haloperidolu 1,5—2,5—5 vai 10 mg reizes devā. 

Laksatīvie līdzekļi

Profilaktiski nozīmē pacientiem, kam jānodrošina regulāra vēdera izeja. Medikamentu izvēle un devas ir individuālas, ņemot vērā zarnu funkcionālo stāvokli, opioīdu lietojumu.

Ir pacienti, kuriem pietiek ar diētu: ēdot šķiedrvielām bagātu ēdienu, vēdera izeju papildus var veicināt bietes, žāvētas plūmes, kefīrs vai piens, kā arī vismaz 2 litri ūdens dienas laikā (atbilstīgi pacienta vispārējam stāvoklim), kustības pēc iespējām.

Opioīdu veicinātus aizcietējumus iesaka regulēt ar metilnaloksonu. Ja vēdera izeja tomēr nav bijusi vairāk kā trīs dienas, nepieciešami laksatīvie medikamenti (skatīt pie aizcietējumiem).

Vēdera izejas regulācijai izmanto perorālos līdzekļus, bet, ja veidojas koprolīti, tad, iespējams, nepieciešama lokāla palīdzība ar svecītēm (bisakodils, vazelīns), mikroklizmām, attīrošām klizmām. 

Neiropātisko sāpju līdzekļi

Tie ir antikonvulsanti un antidepresanti. Gabapentīns 900—3600 mg diennaktī, pregabalīns 150—600 mg diennaktī. Amitriptilīns vidējās devās 25—75 mg, venlafaksīns 37,5—75 mg diennakts devās, alternatīva — nortriptilīns, klomi­pramīns. Duloksetīns 60 mg diennaktī. Devu palielina, titrējot pakāpeniski.

Psihotropie līdzekļi

Vēža sāpju slimniekiem nepieciešami gan apjukuma, dezorientācijas mazināšanai opioīdu terapijas laikā, gan sekundāras depresijas un komorbīdas trauksmes mazināšanai, mioklonisku krampju kupēšanai.

Biežāk lietojamie medikamenti — diazepāms, haloperidols, klonazepāms, midazolāms, lorazepāms, alprazolāms, bromazepāms. No miega līdzekļiem lietojami ir zopiklons, nitrazepāms, lorazepāms. Sekundāras depresijas un nomākuma terapijai iesaka SSRI vai SNRI grupas antidepresantu. 

Spazmolītiskie līdzekļi

Atslābina gludo muskulatūru kuņģa—zarnu traktā, žultsceļos, urīnceļos, dzimumorgānos un asinsvadu sistēmā. Lieto, lai mazinātu gludo muskuļu spazmas šādos gadījumos: žultsakmeņu slimība, žultspūšļa iekaisums (holecistīts), žultsvadu iekaisums (holangīts un papilīts), nierakmeņu slimība (nefrolitiāze), urīnvadu akmeņi (ureterolitiāze), nieru bļodiņu iekaisums, urīnpūšļa iekaisums un urīnpūšļa spazmas.

Papildterapija šādos gadījumos (ja pacients nevar lietot tabletes) — gludās muskulatūras spazmas kuņģa—zarnu traktā (kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla, gastrīts, kuņģa atveres un vārtnieka spazmas, tievās zarnas iekaisums (enterīts), resnās zarnas iekaisums (kolīts)).

Piemēram, drotaverīna hidrohlorīds 40 mg/2 ml (No-spa) — ieteicamā vidējā dienas deva pieaugušajiem ir 1—2 ampulas (40—80 mg) 1—3 × dienā intramuskulāri. Maksimālā diennakts deva ir 6 ampulas (240 mg) vai 40 mg tablešu formā. 

Diciklomīna hidrohlorīds 10 mg/ml (Trigan-D) pieaugušajiem: 10—20 mg diciklomīna hidrohlorīda (ekvivalenti 1—2 ml šķīduma injekcijām) ievada intramuskulāri 3 × dienā vai tabletes — diciklomīna hidrohlorīdu 20 mg un paracetamolu 500 mg.

Antihistamīna medikamenti (cetirizīns u.c. topikāli ziedes formā vai sistēmiski) — mazina niezi, ko var izsaukt opioīdi. 

Ieteikumi sāpju pārvaldībai

Lai izvēlētos atbilstošu vēža sāpju terapiju un taktiku, precīzi jādefinē sāpju norise.

Bāzes sāpes (BS) ir vidēji stipras vai stipras hroniskas sāpes, kas ilgst vismaz trīs mēnešus un kopumā vismaz 12 stundas diennaktī. Sāpju noteikšanai svarīgi ir divi bāzes sāpes raksturojošie lielumi: intensitāte (vizuālo analogu skala VAS vai numeroloģisko analogu skala NRS) un laika dimensija. Terapijā bāzes sāpju novēršanai lieto ilgstošas darbības medikamentus. 

Izlaušanās sāpes (IS) — sāpju uzliesmojumi jeb epizodes uz relatīvi stabilas un notitrētas bāzes pretsāpju terapijas pamata, kas sākas spontāni vai arī ko izsauc noteikts iepriekš paredzams faktors (piemēram, kustība, manipulācija, vēdera izeja) vai neparedzams palaidējmehānisms. IS epizodes ir vidēji 3—4 × dienā, ilgst no 15 min. līdz divām stundām, tāpēc terapijā jānozīmē īsas darbības medikamenti.

Lai izvairītos no daudzu medikamentu vienlaicīgas lietošanas jeb polipragmāzijas, katru adjuvanto medikamentu lieto tikai noteiktu indikāciju gadījumā, ievērojot zāļu saderību, panesību un iespējamās blaknes.

Pretsāpju terapiju var sākt jebkurš ārsts, pie kura pacients ir vērsies pēc palīdzības, bet, ja sāpju terapija jākoriģē, tad ģimenes ārsts vai speciālists var pacientu nosūtīt pie paliatīvās aprūpes speciālista vai algologa.

Vēža sāpju ārstēšanā izmantojamie medikamenti apkopoti 1. tabulā. 

Elpas trūkums

Aizdusa ir subjektīva elpošanas apgrūtinājuma sajūta, kad nepietiekami tiek piegādāts skābeklis un aizvadīta ogļskābā gāze. Pacienti elpas trūkumu apraksta dažādi: kā sajūtu, ka trūkst gaisa, nepietiekami var ieelpot, smakšanas sajūtu, smaguma sajūtu krūškurvī.

Elpas trūkuma izpausmes:

• elpošana vidēji 30—35 × min., bet fiziskas aktivitātes un satraukuma brīdī var būt pat 50—60 × minūtē;
• 50 % pacientu novēro hronisku hip­oksiju, 20 % pacientu pavadošas ir sirds slimības;
• to novēro ik pēc 5—15 minūšu epizodēm — runājot, saliecoties, izelpojot; sūdzas par izteiktu nespēku;
• ir ierobežotas jebkādas aktivitātes, rodas atkarība no citiem, novēro apjukumu, depresiju;
• rodas nemiers, it īpaši, ja elpas trūkums miera stāvoklī, panika, trauksme, ir bailes nomirt.

Visbiežāk elpas trūkumu izraisa elpošanas un sirds—asinsrites slimības:

• audzējs — pleirīts, limfangīts, vena cava superior nosprostojums, kaheksija/anoreksija, elpošanas muskuļu vājums u.c.,
• terapijas rezultātā — pneimonektomija, staru fibroze, kardiomiopātija,
• nespēks — sekundāra anēmija, pneimonija, plaušu embolija, atelektāze u.c., 
• citi stāvokļi — hroniska obstruktīva plaušu slimība, astma, sirds nepietiekamība,
• drudzis, acidoze, pneimotorakss, trauksme, depresija u.c.

Ārstēšanas iespējas

Elpas trūkuma ārstēšanā ietverti vairāki virzieni.

1. Korekcijas terapija — vispirms jānoskaidro elpas trūkuma cēlonis. Zinot cēloni, var novērst simptomus! Piemēram, ja ir sekundāra pneimonija, tad antibakteriāla terapija novērsīs iekaisumu un uzlabos dzīves kvalitāti. Tāpat pacienta dzīves kvalitāti var uzlabot kardiovaskulāro slimību dekompensācijas gadījumā, koriģējot medikamentozo terapiju.
2. Nemedikamentoza palīdzība:
   1. psihoterapija, ja ir elpas trūkums kaut vai pēc fiziskas piepūles, ja novēro paniku un bailes,
   2. elpošanas vingrinājumi: lēna, ritmiska elpošana, izelpošana caur caurulītē savilktām lūpām, relaksācijas vingrinājumi, vizualizācija, akupunktūra u.c.,
   3. pleiras punkcija (pleirokāni), drenāža u.c.,
   4. skābekļa inhalācijas — tās palielina skābekļa koncentrāciju alveolārajos asinsvados, mazina skābekļa pievadīšanai nepieciešamo enerģijas patēriņu alveolās. Pacientiem ar hronisku elpošanas nepietiekamību pneimonologs vai kardiologs rekomendē skābekļa inhalācijas. Pacients vismaz divas reizes apmeklē speciālistu, kurš nosaka asins gāzu sastāvu un veic papildu izmeklējumus. Speciālists atzinumā norāda gāzu sastāvu arteriālajās asinīs un nepieciešamā skābekļa plūsmu, un lietošanas ilgumu (stundas diennaktī).
3. Izmaiņas terapijā, mainoties pacienta stāvoklim, tam pasliktinoties.

Kortikosteroīdus lieto v. cava superior obstrukcijas, karcinomatoza limfangīta, bronhu obstrukcijas gadījumā (deksametazons 2—4—8—12 mg).

Bronhodilatatori, ß2 agonisti, atslābinot gludo muskulatūru bronhu sienās, mazina elpceļu pretestību, palielina bronhu caurlaidību un tādējādi atvieglo elpošanu, veicina mukociliāro klīrensu; tie ir izvēles medikamenti pacientiem ar hroniskām elpceļu slimībām. Svarīgi izprast šo medikamentu nozīmi, īpaši tāpēc, ka tūlītēju elpošanas atvieglojumu pacients var nejust.

Morfīns — mazina elpošanas biežumu. Izvēles medikaments, ja elpas trūkums pieaug, progresējot limfangītam, un ja sāpes pastiprinās slimības dēļ. Ja slimnieks to lieto pret sāpēm, tad devu palielina par 30—50 %. Sākot terapiju ar morfīnu, sākuma deva 5—10 mg ik pēc 4—6 stundām.

Diazepāms — ordinē, ja pacients nemierīgs, trauksmains, nelīdz nemedikamentozās metodes un morfīns perorāli. Devas: 5—10 mg reizes devā uz nakti (gados veciem pacientiem 2—5 mg). Devu mazina pēc dažām dienām, ja pacients kļūst miegains. Var lietot arī lorazepāmu 1 mg sublingvāli reizes devā 2 × dienā.

Antibakteriāla terapija, izvērtējot pacienta vispārējo stāvokli, sūdzības. Antihipertensīva terapija, sirds ritma korekcija, diurētiķi — izvērtējot pacienta blakusslimības.

Slikta dūša, vemšana

Vemšanas reflekss sākas ar šķebināšanu, kad novēro aukstus sviedrus, siekalošanos, atraugas. Šīs sajūtas pasliktina pacientu dzīves kvalitāti. Iemesli var būt dažādi: 

• ķīmiskie faktori (medikamenti — opioīdi, antibakteriāla terapija u. c., metaboliskās izmaiņas — hiperkalcēmija, urēmija, aknu mazspēja, toksīni — infekcijas),
• ķīmijterapija (ar augstu emetogēno potenciālu — cisplatīns, dakarbazīns; ar vidēju emetogēno potenciālu — oksaliplatīns, ifosfamīds, doksorubicīns, karboplatīns) un staru terapija (vēdera dobuma, mazā iegurņa, kā arī galvas staru terapija), 
• kuņģa stāze (antiholīnerģiskie medikamenti, kuņģa vēzis, kuņģa čūla, gastrīts, ascīts, hepatomegālija),
• zarnu iestiepums, nosprostošanās (aizcietējumi, ileuss, metastāzes vēdera dobumā),
• psihogēni faktori (uztraukums, nemiers), 
• paaugstināts intrakraniālais spiediens (smadzeņu audzējs, metastāzes, tūska, galvaskausa pamatnes kaulu metastāzes, intrakraniāla asiņošana, smadzeņu apvalku infiltrācija).
• Terapijas taktiku un medikamentus izvēlas atbilstīgi cēlonim.
• Dopamīna–2 antagonisti — domperidons 10 mg tabletēs, metoklopramīds 10 mg tabletēs vai 10 mg/2 mg ampulās, haloperidols 2 mg/ml pilienos, 1,5 mg, 5 mg tabletēs vai 5 mg/ml ampulās.
• Histamīna receptoru antagonisti — klemastīns 1 mg tabletēs, 1 mg/ml ampulās.
• Acetilholīna receptoru antagonisti — hioscīns 10 mg tabletēs, otilonija bromīds 40 mg tabletēs.
• Kortikosteroīdi — deksametazons 2—4—8 mg tabletēs, 4 mg/ml ampulās, metilprednizolons 4 mg tabletēs, prednizolons 5—10 mg tabletēs.
• Spazmolītiķi — drotaverīns 40 mg tabletēs, 40 mg/2 ml ampulās.
• Serotonīna antagonisti — ondansetrons 8 mg tabletēs, 2 mg/ml—4 ml ampulās.
• Neirokinīna antagonisti — aprepitants 125 mg tablete un 80 mg 2 tabletes — ķīmijterapijas laikā, lai novērstu sliktu dūšu, vemšanu.
• Benzodiazepīni — diazepāms 5 mg tabletēs, 5 mg/2 ml ampulās; alprazolāms 0,5 mg un 1 mg tabletēs, lorazepāms 1,5 mg un 1 mg tabletēs — ja trauksme, nemiers, iespējams delīrijs.

Vēdera izejas traucējumi

Aizcietējumi

Novēro retas zarnu iztukšošanās, kas ir sāpīgas vai apgrūtinošas, cieta fēču konsistence. Reta zarnu iztukšošanās nav pietiekams nosacījums aizcietējumiem, jo zarnu iztukšošanās pacientiem var būt no trīs reizēm dienā līdz trīs reizēm nedēļā. Iemesli: 

• saistīti ar audzēju un tā ārstēšanu (zarnu obstrukcija, mazā iegurņa audzēji, fibroze pēc staru terapijas); 
• medikamenti (opioīdi, medikamenti ar antiholīnerģisku ietekmi, anti­emētiķi (ondansetrons), diurētiķi, antikonvulsanti, dzelzs medikamenti); 
• metaboliskās novirzes: dehidratācija (caureja, vemšana, poliūrija, maz uzņemta šķidruma, diurētiķi), hiperkalcēmija, hipokaliēmija, urēmija, hipotireoīdisms);
• neiroloģiskie traucējumi: galvas smadzeņu audzējs, muguras smadzeņu audzējs;
• gludās muskulatūras patoloģija: sklerodermija, amiloidozes; 
• citi: vecums, kustību ierobežojums, depresija, sedācija, samazināta ar šķiedrām uzņemtā pārtika, par maz uzņemts šķidrums.

Klīniski cietas fēces, kuru izvadīšana ir apgrūtināta, vai arī reta vēdera izeja, ko pavada vēdersāpes, muguras sāpes un vēdera uzpūšanās, ir svarīgākās pazīmes, kas raksturo aizcietējumu. Ārstēšana:

1. uzturs — bagāts ar šķiedrvielām (bietes, kefīrs, žāvētas plūmes, tēja, kafija var veicināt vēdera izeju), šķidruma uzņemšana vismaz 2 l mazām porcijām, garšai var pielikt citronu, laimu, ingveru, piparmētru, gurķi, redīsu pēc pacienta garšas; 
2. aktīvs dzīvesveids, ņemot vērā pacienta vispārējo stāvokli, regulāra (ik 2—3 stundas) pacienta pozicionēšana, īpaši dienas laikā uz kreisajiem sāniem un pievilktu kreiso kāju pie vēdera, ja pacientam ērti; 
3. šķiedrvielas — polietilēnglikolu saturoši līdzekļi (zarnu saturu uzbriedinoši). Šie produkti neuzsūcas un sekmē zarnu satura uzbriešanu un virzību;
4. osmotiskie caurejas līdzekļi — sāļi, cukuri (fizioloģiski stimulē zarnu motorisko darbību, stimulē acidofilās floras augšanu, mazina intoksikāciju) — laktulozes sīrups, makrogols; 
5. stimulējošie caurejas līdzekļi (piemēram, senna, bisakodils) lietojami tikai tad, ja iepriekšējie (lietoti katrs atsevišķi vai kopā) nav palīdzējuši novērst aizcietējumu. Protams, arī caurejas līdzeklis var izsaukt blakusefektus: zarnu saturu uzbriedinošiem līdzekļiem tās ir gāzes, uzpūsts vēders; zarnu motoriku stimulējošiem līdzekļiem — vēdera sāpes un krampji; osmotiskiem caurejas līdzekļiem — elektrolītu dis­balanss, gāzes, krampji un diskomforts vēdera dobumā; 
6. mikroklizma, bisakodila svecīte — izvēles medikamenti, ja veidojas koprolīti vai cieta vēdera izeja.

Medikamenta veids, deva, kombinācijas jāpiemēro katram pacientam individuāli!

Šķidra vēdera izeja

Lielāka apjoma, šķidrāka un/vai biežāka vēdera izeja nekā parasti. Fēces var saturēt gļotas, strutas, asinis vai daudz tauku. Klīniski novēro sāpes vēderā, spazmas, ir vispārējs nespēks un paaugstināta ķermeņa temperatūra. Var iedalīt:

• pēc zarnu operācijām (zarnu rezekcija, kolostomija, ileostomija),
• parciāla ileusa dēļ (nosprostojums),
• osmotiska caureja (laksatīvo medikamentu lietošanas rezultātā),
• sekretora caureja (infekcija — C. difficile un citi mikroorganismi; pēc staru terapijas, ķīmijterapijas),
• medikamentu (antacīdi, antibakteriāla terapija, ķīmijterapija, dzelzs medikamenti, laksatīvie medikamenti).

Klīniski — sāpes vai diskomforta sajūta vēderā, kas pastiprinās pirms vēdera izejas, uzpūsts vēders (meteorisms), diskomforta sajūta ap anālo atveri, pēkšņa defekācijas nepieciešamība, nereti nekontrolēta vēdera izeja. Caurejas gadījumā (ja ir bieža, liela apjoma vēdera izeja) organisms zaudē daudz šķidruma, mikroelementus.

Pieaugušiem pacientiem, vecāka gadagājuma pacientiem par organisma atūdeņošanos jeb dehidratāciju liecina slāpes, retāka urinācija, urīns tumšā krāsā, sausa āda, nogurums, galvas reiboņi, pat ģībonis.

Ārstēšana — atbilstīgi cēlonim!

1. Rehidratācija per os (rehidrons, viena paciņa uz 0,5 l ūdens, izdzer 1—1½ h). Ja nevar nodrošināt šķidruma uzņemšanu per os, tā jānodrošina i/v (Sol. Ringeri vai Sol. NaCl 0,9 %, izvērtējot pacienta vispārējo stāvokli). Diētā samazināt šķiedrvielas, ogļhidrātus. Produkti, ko varētu lietot, izvērtējot pacienta vispārējo stāvokli: banāni, baltie rīsi, makaroni, kartupeļi, liesa gaļa, liesa zivs, putnu gaļa bez ādas, vājš buljons ar vārītām saknēm un liesu gaļu, vistas gaļu vai zivi, mīksta, vārīta ola, omlete (1—2 olas dienā), biezpiens, siers, putra (rīsi, auzu pārslas, manna). Stipra melnā tēja, mežrozīšu augļu un melleņu novārījums, mēreni saldināti ķīseļi, kas satur cieti, vai želejas.
2. Adsorbējošie līdzekļi (diosmektīts), silīcija želeja.
3. Pretcaurejas medikamenti — ir zāles, kas samazina vēdera izejas biežumu, palēninot gremošanas trakta darbību (loperamīdu sāk ar 4 mg, tad 2 mg pēc katras vēdera izejas, maksimālā diennakts deva 16 mg diennaktī).
4. Racekadotrils 100 mg — viena kapsula 3 × dienā.
5. Antibakteriāla terapija, ja nepieciešama; īpaši jāizvērtē infekciju gadījumā, pēc ķīmijterapijas, staru terapijas.
6. Kortikosteroīdi, ja staru terapijas vai ķīmijterapijas izsaukta caureja.

Trauksme, nemiers

Trauksmes stāvokli izsauc neskaidra diagnoze, neārstēti simptomi, īpaši sāpes, elpas trūkums, nenoteikts ārstēšanas plāns, atlikta ārstēšana, bailes no ciešanām nākotnē, sociālās izolētības izjūta.

Smagos gadījumos trauksmes stāvokli pavada fiziski simptomi: sirdsklauves, elpas trūkums, sausuma sajūta mutē, rīšanas traucējumi, anoreksija, slikta dūša, caureja, bieža mikcija, galvas reibšana, svīšana, trīce, galvassāpes, muskuļu spriedze, nogurums, vājuma sajūta kājās, sāpes krūškurvī.

Pacientiem ar trauksmes izjūtu nereti iestājas bezmiegs, rodas biedējoši sapņi, bailes palikt vienam. 

Šādos gadījumos pacientam nepieciešama psiholoģiska palīdzība, laba saskarsme, atbalsta dialogs, pareizi interpretēta diagnoze un noteikts ārstēšanās plāns. Bieži līdzīgas problēmas ir pacienta piederīgajiem, kuriem arī nepieciešama psiholoģiska palīdzība un atbalsts.

Neatsverams ir psiholoģiskais atbalsts pacientam! Psihoemocionālo atbalstu pacientam un ģimenei nodrošina Latvijas Onkoloģijas centra Psihoemocionālā atbalsta kabinetā, kur var vērsties pēc palīdzības gan anonīmi, gan arī klātienē.

No medikamentozās terapijas var noderēt benzodiazepīni, ja prognoze ir < 2—4 nedēļas: diazepāms 2—10 mg per os pirms gulētiešanas vai pēc vajadzības. Lorazepāms 0,5—1 mg per os 2 × dienā vai pēc vajadzības, kā arī selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori fluoksetīns — sāk ar 20 mg dienā, sertralīns 50 mg dienā, paroksetīns 20 mg dienā, citaloprāms 20 mg dienā, fluvoksamīns 100 mg dienā un escitaloprāms 10 mg dienā (± benzodiazepīni sākotnēji). Ja prognoze > 2—4 nedēļas (ja trauksmaina depresija, epizodiskas panikas lēkmes), deva jātitrē individuāli.

Pregabalīni ir izvēles grupa, bet zemāka efektivitāte nekā iepriekšējām medikamentu grupām, viens no variantiem pacientiem, kuriem nav atbildreakcijas uz antidepresantiem. 

Noslēgumā

Šie ir tikai daži no simptomiem, kas, slimībai progresējot, var ietekmēt pacienta dzīves kvalitāti. Svarīgi, lai pacients uzticētos gan saviem līdzcilvēkiem, gan speciālistiem, tikpat svarīga ir laba speciālistu sadarbība ar pacientu, jo tas ir nenovērtējami, ja speciālisti uzklausa, iedziļinās un palīdz tad, kad to vajag visvairāk! 

Aicinu gan pacientus, gan kolēģus ieskatīties Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas rehabilitācijas klīnikas speciālistu izstrādātā informatīvā materiālā (aslimnica.lv → pacientiem → informatīvi materiāli → aprūpes principi paliatīvās aprūpes pacientiem), lai pacientam palīdzētu iespējami veiksmīgāk.