Nikotīna atkarība ir hroniska recidivējoša slimība, kas slikti pakļaujas terapijai. Vairākums cilvēku, kas lieto tabakas produktus, labprāt to nedarītu. [1] No smēķētājiem 70% vēlētos šo nodarbi atmest, apmēram trešdaļa mēģina to izdarīt katru gadu, bet tikai 20% meklē palīdzību [2; 3] – tātad lielāko daļu atmešanas mēģinājumu balsta tikai gribasspēks vien: likumsakarīgi, ka izdošanās procents ir zems – 3–5%. Smēķēšanas profilakse un smēķēšanas atmešanas programmas ir būtiski svarīgas sabiedrības veselības uzlabošanā.
Smēķēšanas vēsture un ietekme uz indivīda un sabiedrības veselību
Smēķēšana pasaulē pazīstama vairāk nekā 7000 gadu un šobrīd uzskatāma par visizplatītāko atkarību. Smēķēšanas sākumi meklējami Dienvidamerikā, un līdz Eiropai šī nodarbe nokļuva ap XVI gadsimtu. Tiek lēsts, ka šobrīd visā pasaulē ir apmēram 1 miljards smēķētāju. Eiropas Komisijas socioloģisko pētījumu centra "Eurobarometer" 2009. gada pētījums liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir otrie kaislīgākie smēķētāji Eiropas Savienībā - 36% Latvijas iedzīvotāju ir smēķētāji (vidēji Eiropā 29%), nekad nav smēķējuši 47% iedzīvotāju un tikai 17% atzinuši, ka šo kaitīgo ieradumu ir atmetuši.
Smēķēšana nodara milzīgu kaitējumu cilvēka veselībai. Piemēram, ASV Slimību kontroles un profilakses centrs lēš, ka smēķēšana katru gadu nogalina apmēram 419 000 cilvēku ASV un ir iemesls trešdaļas darbaspējīgā vecuma cilvēku nāvei. [4]
Visbiežākās smēķēšanas izraisītās slimības ir hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), plaušu vēzis, insults, koronāro artēriju slimības, mutes dobuma un balsenes vēzis un obliterējoša ateroskleroze.
1. tabula
Fagerstrēma nikotīna atkarības tests
ASV pētījumos noskaidrots, ka starpība starp smēķētāju un nesmēķētāju veselības aprūpes izdevumiem ir 6 miljardi ASV dolāru. [5] Vācijā veiktā pētījumā konstatēts, ka kopīgie veselības aprūpes izdevumi, kas tieši saistīti ar smēķēšanas izraisītām slimībām, ir 16,6 miljardi eiro. [6]
Smēķēšanas atmešana ir ārkārtīgi būtiska smēķēšanas izraisīto slimību profilakses sastāvdaļa, piemēram, 12 mēnešus pēc smēķēšanas atmešanas koronārās sirds slimības risks pazeminās par 50%. [7] Arī relatīvais citu slimību (piemēram, HOPS, plaušu vēža un insulta) attīstības risks, atmetot smēķēšanu, pazeminās. Tātad nepārprotami, ka smēķēšanas profilakse un atbalsts smēķēšanas atmešanā ir nenovērtējami būtiski gan sabiedrības veselībai, gan arī ekonomikai.
Profilakse
Ļoti būtiski pasākumi smēķēšanas ierobežošanā ir normatīvie akti, kas ierobežo smēķēšanu sabiedriskās vietās, cigarešu pieejamību un to cenu, tomēr vissvarīgākais smēķēšanas profilaksē ir informatīvais darbs, kas lielākoties īstenojams ar rūpīgu, pārdomātu, plašu un agresīvu izglītojošu pasākumu palīdzību.
Izglītojošā un informatīvā darba mērķauditorija galvenokārt ir skolu jaunatne. Pirms izdarīt izvēli, vai sākt smēķēšanu, jauniešiem jābūt informētiem par visiem ar smēķēšanu saistītajiem negatīvajiem aspektiem. Jauniešiem saprotamā veidā jāizskaidro risks saslimt ar smēķēšanas izraisītām slimībām, jāizskaidro to būtība un ietekme uz dzīves kvalitāti mūža otrajā pusē. Diemžēl klišejiskie saukļi uz cigarešu paciņām un stāsti par smēķētāja plaušu krāsas atšķirību no vesela cilvēka plaušām ir ļoti teorētiski, pierasti un plakātiski, kvalitātes ziņā nespēj līdzināties cigarešu reklāmām, turklāt - un tas ir vissvarīgākais aspekts - nesatur nekādu praktisku informāciju, ko jaunietis varētu attiecināt konkrēti uz sevi un savu nākotni, t.i., savas dzīves iespējamajiem scenārijiem.
Lai pieņemtu adekvātu lēmumu - smēķēt vai nesmēķēt - un uzņemtos atbildību par to, cilvēkam jāiegūst objektīva un faktos balstīta informācija. Šāda informācija ir plaši pieejama citu atkarību - alkohola un narkotiku - jomā, diemžēl par smēķēšanu sabiedrības informatīvajā telpā tiek runāts ļoti maz, t.i., jebkurš jaunietis zina kādu stāstu par publiski vai personiski pazīstamu cilvēku, kas cietis no narkotiku vai alkohola ilgstošas un pārmērīgas lietošanas, toties stāsti par cilvēkiem, kas dzīves pēdējos desmit gadus pavada ieslodzīti četrās sienās izteikta elpas trūkuma dēļ dažādu iemeslu pēc nav populāri.
Izglītojošais darbs ir ārkārtīgi būtisks ne tikai jauniešiem, kas vēl nav sākuši savu smēķētāja "karjeru", bet arī smēķētājiem "ar stāžu" smēķēšanas atmešanas motivācijas veidošanā. Par jauniešu izglītošanu lielākā atbildība acīmredzot būtu jāuzņemas izglītības sistēmai, bet smēķētāju izglītojošais darbs vairāk gulstas uz medicīnas darbinieku pleciem. Protams, ļoti liela nozīme ir arī dažādām auditorijām orientētiem plašsaziņas līdzekļiem.
Visbiežāk ar pacientu komunicē medicīnas darbinieki ģimenes ārstu praksēs. Šeit būtu jānoskaidro katra pacienta smēķēšanas statuss un stāžs (paciņu gadi), kā arī jāsniedz iespējami plašāka informācija par smēķēšanas izraisītām slimībām un iespējām smēķēšanu atmest, turklāt jautājums par smēķēšanu būtu jāuzdod katrā apmeklējuma reizē. Diemžēl gan pasaulē, gan arī Latvijā ir pietiekami daudz objektīvu un subjektīvu iemeslu, kāpēc mediķi nespēj šos uzdevumus veikt - t.sk. zi nā ša nu un pieredzes trūkums, organizatoriskas problēmas, pacienta-medicīnas personāla attiecību problēmas un Latvijas apstākļos galvenais - laika trūkums.
Vadlīnijas
Speciālajā literatūrā ir daudz vadlīniju, kas paredzētas gan ģimenes ārstiem, gan citu specialitāšu mediķiem, kā arī veselības aprūpes organizatoriem, visas šīs vadlīnijas pamato ievērojams skaits publikāciju par smēķēšanas izraisītām slimībām un smēķēšanas atmešanas iespējām un metodēm. [8-12]
Vienas no jaunākajām ir Eiropas Respiratorās savienības vadlīnijas [13] par smēķēšanas atmešanu pacientiem ar respiratorām slimībām. Saskaņā ar šīm vadlīnijām pacientiem, kam jau manifestējusies kāda no respiratorās sistēmas slimībām, ir lielāka un steidzamāka nepieciešamība atmest smēķēšanu nekā vidusmēra smēķētājam, līdz ar to šo pacientu motivācijā, atbalstā un ārstēšanā galvenā loma ir pneimonologiem.
Visu vadlīniju autori ir vienisprātis par efektīvas smēķēšanas atkarības ārstēšanas galvenajām sastāvdaļām:
pirmais solis vienmēr ir smēķētāju identifikācija;
otrais- šo cilvēku motivācija smēķēšanas atmešanā;
trešais- psiholoģisks un uzvedības modeļa atbalsts smēķēšanas atmešanā, nepieciešamības gadījumā atbilstīgas farmakoterapijas ordinēšana.
2. tabula
Fagerstrēma nikotīna atkarības tests – atkarības novērtējums
Pat īss padoms par smēķēšanas atmešanas iespējām 3 minūšu ilgā sarunā ir iedarbīgāks nekā vienkāršs norādījums atmest smēķēšanu vai smēķēšanas ignorēšana - tas dubulto atmešanas mēģinājumu skaitu, ja salīdzina ar pacientiem, kuru ārsti smēķēšanai nav pievērsuši nekādu uzmanību. Ārstam, kas veic šo darbu, jābūt pietiekamām zināšanām, lai noteiktu pacienta gatavību un motivāciju pārtraukt smēķēšanu un nikotīna un smēķēšanas atkarību, kā arī lai adekvāti izvēlētos visatbilstīgāko taktiku.
Motivācija
Vissvarīgākais priekšnoteikums veiksmīgai smēķēšanas atmešanai ir pacienta gatavība un stingra motivācija. Protams, nav tāda absolūti objektīva mērinstrumenta, kas to izmērītu, bet pietiekamu informāciju iespējams iegūt arī tad, ja vienkārši palūdz pacientu novērtēt, cik svarīgi viņam ir atmest smēķēšanu skalā no 10 līdz 0 (10 - tas ir ārkārtīgi būtiski, 0 - tas nav svarīgi). [14]
Zināmu priekšstatu iespējams iegūt, lūdzot pacientu novērtēt viņa ticību veiksmīgai smēķēšanas atmešanai skalā no 10 līdz 0 (10 - absolūta pārliecība par veiksmi, 0 - absolūta pārliecība par neveiksmi). Piemēram, ja motivācija ir augsta, bet ticība veiksmei - zema, ļoti būtiska ir farmakoloģiskā ārstēšana un atbalsts. Ja savukārt motivācijas nav vai tā ir zema, bet ticība veiksmei augsta, būtisks ir izglītojošais darbs. Ja ir zemi abi pašnovērtējumi, tad jāpaaugstina gan pacienta motivācija, gan ticība saviem spēkiem, savukārt, ja abi pašnovērtējumi ir augsti, tad nekavējoties jānosaka smēķēšanas atmešanas datums.
Atkarības izvērtēšana
Vairākums smēķētāju smēķē galvenokārt nikotīna efektu dēļ, daudzi ir atkarīgi no nikotīna, tomēr atkarības pakāpe var atšķirties. Lai noteiktu atkarības pakāpi, izsmēķēto cigarešu skaits dienā ir vispopulārākais un vissvarīgākais rādītājs.
Pēdējā laikā atkarības mērīšanā sāk lietot nikotīna metabolīta kotininīna noteikšanu plazmā, urīnā vai siekalās.
Atkarības pakāpi var noteikt arī aptaujas formā - plaši iz man tots ir Fagerstrēma nikotīna atkarības tests (skat. 1. tabulu). [15] Divi galvenie Fagerstrēma testa jautājumi ir par to, cik ilgi pēc pamošanās tiek izsmēķēta pirmā cigarete, un par izsmēķēto cigarešu daudzumu dienā. Jo lielāks punktu skaits, jo lielāka nikotīna atkarība un sarežģītāka smēķēšanas atmešana. Punktu skaits norāda arī uz farmakoterapijas nepieciešamību un veidu (skat. 2. tabulu).
Svarīga ir arī iepriekšējā pieredze, smēķēšanas atmešanas mēģinājumu skaits un ilgākais atturēšanās laiks, kā arī atturēšanās laikā izjustās sūdzības - šī informācija var dot norādījumus, kā pārvarēt iespējamos ilgstošas atturēšanās šķēršļus.
Oglekļa monoksīds
Cigarešu smēķēšanas laikā absorbējas dažādi toksīni, un oglekļa monoksīds ir viens no tiem, turklāt tas ir visvieglāk izmērāms izelpotajā gaisā ar speciālu analizatoru (šo rādītāju, protams, var noteikt arī ar arteriālo asiņu gāzu analizatoru, kas gan ir invazīva metode). Šis mērījums ļoti motivē pacientus, sākot smēķēšanas atmešanu un smēķēšanas atmešanas laikā.
Terapijas smēķēšanas atmešanai
Profesionāls psiholoģiskais atbalsts ir viena no svarīgākajām nikotīna atkarības ārstēšanas metodēm. [16] Atbalsta programma tiek īstenota daudzās vizītēs pie speciālista - ģimenes ārsta, pneimonologa, narkologa vai kāda cita speciālista, kas ir apmācīts un gatavs nodarboties ar šo problēmu.
3. tabula
Riska faktori, uzvedības un farmakoloģiskās stratēģijas
Vizīšu pārskats pie speciālista
Pirmā vizīte
Pirmajā vizītē (40 minūtes) notiek sagatavošanās smēķēšanas atmešanai - pacients pirmo reizi vai atkārtoti tiek informēts par smēķēšanas izraisīto slimību risku un smēķēšanas atmešanas efektu. Kopīgi ar pacientu - atbilstīgi informācijai, ko pacients sniedz par saviem smēķēšanas paradumiem, prognozējamām sarežģītām un riskantām situācijām, kā arī iespējamo iepriekšējo mēģinājumu rezultātiem, - jāizvēlas vispiemērotākā diena pilnīgai smēķēšanas pārtraukšanai. Ieteicams izmest visas cigaretes, šķiltavas un pelnutraukus, iespēju robežās informēt draugus un kolēģus par lēmumu pārtraukt smēķēšanu un lūgt tuvo cilvēku atbalstu.
Vizītē jāordinē paredzētā farmakoterapija vai tās kombinācijas, jāizskaidro medikamentu lietošanas veids un iespējamās blaknes.
Šajā vizītē tiek izskaidroti arī abstinences sindroma simptomi:
bieža grūti pārvarama vajadzība smēķēt;
trauksme;
grūtības koncentrēties;
miega traucējumi;
garastāvokļa labilitāte, viegla aizkaitināmība;
palielināta apetīte;
svara pieaugums.
Jāizskaidro, ka pirmo 2-6 nedēļu laikā simptomi pakāpeniski mazināsies, kā arī jāizrunā riskantākās situācijas un izturēšanās vai farmakoloģiskās stratēģijas, kas palīdzēs pārvarēt tieksmi smēķēt (skat. 3. tabulu). Šajā vizītē jānosaka arī nikotīna atkarības līmenis un oglekļa monoksīda līmenis izelpā.
Otrā vizīte
Otrā vizīte notiek smēķēšanas atmešanas dienā vai dienu pirms/pēc tās, ilgst 10 minūtes, un tās laikā kopīgi ar pacientu vēlreiz tiek atkārtotas dažādas stratēģijas, kā cīnīties ar abstinences sindromu, tādējādi pacientu iedrošinot.
Novērošanas vizītes
Novērošanas vizītes smēķēšanas atmešanas laikā - jāatceras, ka vizīšu skaits ietekmē smēķēšanas atmešanas izdošanos. Pirmajā mēnesī rekomendē 1 vizīti nedēļā, pēc tam vizīšu biežumu samazinot uz reizi 2 nedēļās, pakāpeniski samazinot to uz reizi 2 mēnešos. Šo vizīšu laikā jānoskaidro reālais cigarešu patēriņš, jāizrunā galvenās problēmas un to risinājumi, iespējamās medikamentu blakusparādības un iespējas tās koriģēt.
Katras vizītes laikā jānosaka oglekļa monoksīds izelpā, svars un arteriālais asinsspiediens.
Atkārtoti jāizskaidro, ka jācenšas neizsmēķēt nevienu cigareti, jo katra izsmēķētā cigarete paaugstina risku atsākt smēķēšanu, it īpaši tad, ja pacients pēc smēķēšanas atmešanas dienas dažas cigaretes tomēr izsmēķējis. Ja pacients smēķē regulāri katru dienu, jāizsaka atzinība par mēģinājumu atmest, jānoskaidro neveiksmes cēloņi un jānosaka nākamais atmešanas datums pēc 6-8 mēnešiem.
Pēdējā vizīte
Ja līdzšinējā smēķēšanas atmešanas gaita bijusi efektīva, galvenais vizītes uzdevums ir atkārtoti izskaidrot pacientam, ka jebkura - arī viena vienīga - izsmēķētā cigarete lielākoties nozīmē smēķēšanas atsākšanu.
Parasti smēķētājiem, kas veiksmīgi atmetuši smēķēšanu, viena no galvenajām problēmām ir svara pieaugums. Pacientam jāizskaidro, ka svara pieaugums vairākumā gadījumu ir pašlimitējošs, jāiesaka saprātīgi ierobežojumi uzturā, bet jāattur no pārmērīgu diētu ievērošanas, jārekomendē palielināt vai sākt fiziskas aktivitātes.
Depresija ir otrs svarīgākais iemesls, kāpēc pacienti atsāk smēķēšanu, 25% atsāk smēķēt tieši depresijas dēļ. Ja depresija ir ļoti izteikta, vēlams meklēt speciālista palīdzību un adekvātu medikamentozu terapiju.
Farmakoloģiskās metodes
Nikotīns iedarbojas uz acetilholīnerģiskajiem receptoriem galvas smadzeņu nei ro nu membrānās. Nikotīns, iedarbojoties uz šiem receptoriem, tos kairina un bloķē spēcīgāk nekā acetilholīns. Šobrīd zināms, ka šo receptoru stimulācija ar nikotīnu pastiprināti atbrīvo dopamīnu nucleus accumbens , kas savukārt rada tās sajūtas, kuru dēļ smēķētāji smēķē. [17]
Citi autori uzskata, ka atsevišķas substances stimulē sensoros orofaringeālos receptorus, kam arī ir būtiska nozīme tabakas patēriņa izplatībā.
Cigarešu smēķēšana izraisa neironu bojājumu, kas padara smēķētājus nikotīna atkarīgus. Nikotīna atkarība rada fiziskas un psihiskas izmaiņas smēķētājos, tālāk rada nikotīna abstinences sindromu, savukārt tas ir galvenais cēlonis smēķēšanas atsākšanai pēc atmešanas mēģinājuma. Farmakoterapijas uzdevums ir atvieglot abstinences sindroma simptomus un tādējādi sekmēt veiksmīgu smēķēšanas atmešanu.
Šobrīd smēķēšanas atmešanas farmakoterapijā izmanto trīs medikamentus:
nikotīnaizstājterapiju (NAT);
bupropionu;
varenciklīnu.
Daudz retāk izmanto nortriptilīnu un klonidīnu. Nekādi citi medikamenti smēķēšanas atmešanas farmakoterapijā netiek rekomendēti.
Nikotīnaizstājterapija
Vispopulārākās un visērtākās lietošanā ir nikotīna košļājamās gumijas. Pieejamas 2 mg un 4 mg košļājamās gumijas. Košļājot gumiju, mutes dobumā izdalās nikotīns, kas no mutes dobuma gļotādas uzsūcas asinīs un nonāk smadzenēs. Rekomendējamās devas pacientiem, kas smēķē mazāk kā 20 cigarešu dienā vai kas dienas pirmo cigareti izsmēķē vismaz 30 minūtes pēc pamošanās, ir 2 mg deva ik 1-2 stundas nomoda laikā, bet tiem, kas smēķē vairāk nekā 20 cigaretes dienā un pirmo cigareti izsmēķē 30 minūšu laikā pēc pamošanās, rekomendējama 4 mg deva tikpat bieži. Ārstēšana ilgst 8-12 nedēļas.
Visbiežākā kļūda, kāpēc pacienti atsakās no šī NAT veida, ir nepareiza košļājamās gumijas lietošana. Košļājamā gumija jāsakož pāris reižu un, tikko sajusta tās garša, jāievieto starp vaigu un zobiem, vairs to nekošļājot, līdz garša izzūd. Aktīvi košļājot nikotīna košļājamo gumiju, strauji izdalās nikotīns, un ar siekalām tas nonāk nevis asinsritē, bet pēc siekalu norīšanas kuņģī, tādējādi izraisot sliktu dūšu un pat vemšanu, turklāt šādā veidā nikotīns metabolizējas caur aknām, nenonākot smadzenēs un neizraisot nikotīna iedarbību. Arī daži dzērieni - kafija, alus u.tml. - var samazināt orālo absorbciju un mazināt medikamenta efektivitāti.
Nikotīna plāksteri ir transdermālas nikotīna sistēmas. Pieejami dažādu veidu plāksteri, kas atšķiras ar nikotīna saturu, atbrīvošanās ātrumu un sasniedzamo nikotīna līmeni asinīs. Tā kā, lietojot plāksterus, nikotīna dozēšana ir nedaudz sarežģītāka un grūtāk vadāma, šis NAT ir mazāk populārs, tomēr pietiekami efektīvs, lai to apsvērtu, devas lielumu izvēloties atbilstīgi izsmēķēto cigarešu skaitam.
Pieejami arī nikotīna deguna aerosoli, nikotīna inhalatori, nikotīna sūkājamās konfektes un sublingvālās tabletes.
Pacientiem ar prognozējamiem izteiktiem abstinences simptomiem dažādus NAT veidus ieteicams kombinēt, piemēram, vienu ātras darbības medikamentu - visbiežāk košļājamo gumiju - ar lēnas darbības NAT preparātu - plāksteri.
Bupropions
Bupropions 150 mg SR tabletēs bija pirmais licencētais medikaments, kas paredzēts smēķēšanas atmešanai un nesatur nikotīnu, medikaments tiek lietots arī kā antidepresants.
Šā medikamenta darbības mehānisms nav līdz galam skaidrs. Uzskata, ka tas iedarbojas uz nucleus accumbens , inhibējot dopamīna atpakaļuzsūkšanos. Tāpat medikaments inhibē no rad re nalīna atpakaļuzsūkšanos nucleus ceruleus , kas varētu izskaidrot abstinences sindroma mazināšanos. Pēdējā 40 pētījumu meta-analīze liecina: nav pietiekamu pierādīju mu tam, ka, pievienojot bupropionu NAT, iegūstams papildu ilgstošs efekts [18], tomēr tiek atzīts, ka nepieciešami tālāki pētījumi.
Bupropions lietojams 9-12 nedēļas 300 mg dienā, devu sadalot 2 daļās. Ārstēšana jāsāk 7 dienas pirms plānotās smēķēšanas atmešanas, kad pacients lieto tikai 150 mg dienā. Galvenās blakusparādības ir sausums mutē, bezmiegs, galvassāpes un ādas apsārtums. Visnopietnākā iespējamā, bet retā blakne ir krampji, kas galvenokārt iespējami pacientiem ar krampjiem, nopietnu galvas traumu vai ēšanas traucējumiem anamnēzē.
Varenciklīns
Varenciklīns ir pirmais medikaments, kas tika izveidots speciāli smēķēšanas atmešanai. Varenciklīns darbojas kā selektīvs parciāls nikotīna receptoru agonists, vienlaikus darbojoties arī kā antagonists, mazinot ievadītā nikotīna iedarbību.
Četru klīnisko pētījumu meta-analīze konstatēja, ka varenciklīns ir ievērojami efektīvāks nekā placebo ilgstošas abstinences sasniegšanā arī 1 gadu pēc terapijas pārtraukšanas. [19]
Varenciklīnu ordinē 1 mg divas reizes dienā 12 nedēļas. Pirmās nedēļas laikā pacients turpina smēķēt un lieto 0,5 mg lielu devu vienu reizi dienā pirmās trīs dienas un pēc tam divas reizes dienā līdz pirmās nedēļas beigām. Pēc tam pacientam smēķēšana jāpārtrauc un jāsāk lietot medikamenta pilna deva. Visbiežākās blaknes ir slikta dūša, flatulence, bezmiegs un spilgti, nepatīkami sapņi.
Citas metodes
Lai veiksmīgi atmestu smēķēšanu, bez vadlīnijās ieteiktajām metodēm apsvēršanas vērtas ir arī tādas metodes kā hipnoterapija, akupunktūra, akupresūra, lāzera terapija un elektrostimulācija, tomēr nav pierādījumu, ka šīs metodes palielinātu smēķēšanu atmetušo pacientu skaitu.
Noslēgums
Smēķēšana nenoliedzami ir liela indivīda un sabiedrības veselības, veselības aprūpes un sociāli ekonomiska problēma. Šobrīd pieejamās informācijas daudzums un kvalitāte uzskatāma par nepietiekamu, lai nodrošinātu cilvēkus ar informāciju par risku, ko viņi uzņemas, ilgstoši smēķējot. Tā kā smēķē apmēram trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, sabiedrības iecietības līmenis pret smēķētājiem jāuzskata par samērā augstu.
Šobrīd Latvijā nav izstrādāta vienota smēķēšanas atmešanas atbalsta programma, kā arī nav pieejami profesionāli smēķēšanas atmešanas speciālisti vai speciālistu komandas, līdz ar to lielākoties pacients, kas vēlas atmest smēķēšanu, var paļauties tikai uz saviem spēkiem un sev pieejamo informāciju, bet tā ne vienmēr ir adekvāta mūsdienu medicīnas nostādnēm par smēķēšanas atmešanu. Atbalsts no medicīnas darbinieku puses bieži vien aprobežojas ar imperatīvu norādījumu vai labākajā gadījumā atsevišķu medikamentu rekomendēšanu. Atbalsts smēķēšanas atmešanā ir ļoti laikietilpīgs process, un, tā kā valsts apmaksātas programmas nav, šodienas situācijā retais medicīnas darbinieks var atļauties ar to nodarboties līdztekus ikdienas pienākumiem.
Ņemot vērā gan vispārējo līdzekļu trūkumu medicīnā un smēķēšanas izraisīto slimību ārstēšanas izmaksas, gan arī neskaitāmus pasaulē veiktus pētījumus par smēķēšanas ietekmi uz veselības aprūpes ekonomiku, ir skaidrs, ka valsts apmaksāta atbalsta programma smēķēšanas atmešanā ir viens no veidiem, kā, pirmkārt, palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no šīs kaitīgās atkarības un, otrkārt, ietaupīt ievērojamus līdzekļus.
