PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Nervu sistēmu ietekmējošie augi modernajā pasaulē un medicīnā

A. Skutelis, D. Pakalns
Ārstniecības augi ir pirmsākums mūsdienu farmakoloģijai – līdz 19. gadsimtam tie bija farmakoterapijas pamatlīdzekļi. Mūsdienās no ārstniecības augiem ir iegūti vai sintezēti ķīmiskie analogi ar selektīvu vai spēcīgāku iedarbību. Tomēr augu valsts līdzekļi vēl arvien tiek lietoti medicīnas praksē un šķiet, ka interese par tiem nemazinās. Neraugoties uz modernās medicīnas sasniegumiem, daudzi cilvēki nelabprāt atsakās no tradicionālās dziedniecības par labu sintētiskajiem farmakoloģiskajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkoti augu valsts līdzekļi, kuriem piemīt ietekme uz nervu sistēmu, pieturoties mūsdienu farmakoloģijas klasifikācijai. Lasītājs pamanīs, ka ārstniecības augiem ir raksturīgs plašs darbības spektrs, kas var būt gan noderīgs, gan nē.

No senajiem medicīnas traktātiem zināms, ka augu valsts līdzekļi tikuši izmantoti slimību ārstēšanā - jo īpaši to, kas izpaužas kā sāpes vai uztraukums un bezmiegs.

Vissenākais zināmais pretsāpju līdzeklis ir opijs, ko ieguva no miega magonēm. Romiešu ārsts Klaudijs Galēns 2. gadsimtā opiju lietoja pret bezmiegu, vēdergraizēm, klepu, vemšanu un nervu nomierināšanai. Viduslaikos opijs kā miega sūkļa sastāvdaļa tika izmantots, lai iemidzinātu slimnieku un veiktu viņam ķirurģisku operāciju. Opija preparāti līdz ar to tiek uzskatīti par pirmajiem miega, pretsāpju, narkozes, pretklepus un spazmolītiskajiem līdzekļiem. Bez opija senatnē mēģināja novērst vai mazināt sāpes, lietojot tādus reibumu izraisošos augus kā driģenes, velnābolu, mandragoru, vilkogas, kurpītes, melno rudzu graudu, Indijas ka­ņe­pes, miega magones, koku, kā arī alkoholu un pat spāņu mušiņas (Lytta vesicatoria).

Narkotiskajām vielām nepiederoši augi ar pretsāpju un pretiekaisuma darbību

Šīs grupas ārstniecības augiem piemīt izteikta pretiekaisuma, temperatūru pazeminoša un pretsāpju darbība, tāpēc tie ir īpaši derīgi iekaisuma izraisīto sāpju gadījumā. Viens no ievērojamākiem šīs grupas līdzekļiem ir vītola miza. No tās 1838. gadā tika iegūta salicilskābe, bet 1897. gadā salicilskābes atvasinājums - acetilsalicilskābe jeb aspirīns, kas pavērsa ceļu veselai nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu jeb nenarkotisko pretsāpju līdzekļu plejādei.

Līdztekus vītolu mizām pretsāpju darbība un citas vērtīgas īpašības piemīt vēl daudziem augiem.

Pasiflora Pasiflora
Attēls
Pasiflora

  • Zināmākie no tiem ir apses pumpuri un miza, kam piemīt arī pretiekaisuma, pretmikrobu un atkrēpošanu veicinoša darbība.
  • Stāvā žibulīša lakstiem arī piemīt pretsāpju, pretiekaisuma un antibakteriālās īpašības, taču, lietojot to uzlējumu ilgstoši un lielās devās, var tikt kairināta kuņģa gļotāda.
  • Raudenes lakstiem raksturīga pretsāpju un pretiekaisuma darbība, kā arī nomierinoša un gremošanu veicinoša darbība.
  • Griķu lakstiem piemīt pretsāpju, spazmolītiska un atkrēpošanu veicinoša darbība.
  • Vēl pie augiem ar pretsāpju darbību jāmin pasiflora jeb ciešanu puķe (attēls), kura dabā sastopama Amerikas kontinentā, Bermudu salās. Ciešanu puķes nosaukumu šis augs iespējams ieguva jau tālā senatnē, kad Amerikas pamatiedzīvotāji lietoja to kā nomierinošu un migrēnas sāpes mazinošu līdzekli (savukārt Romas katoļu priesteriem šā auga zieds simbolizēja Jēzus Kristus ciešanas un nāvi- pasifloras ziedā viņi saskatīja ērkšķu kroni, piecas cirstās brūces un desmit uzticamos apustuļus, kas nepameta Jēzu viņa ciešanās, un deva tam nosaukumu - pasiflora). Mūsdienās pasiflora ietilpst miegu veicinošu un nomierinošu preparātu sastāvā. Subjektīvi pēc pasifloras preparātu lietošanas cilvēks no rīta nejūt nespēku, nogurumu vai miegainību.

Vietēji lietojamie pretsāpju līdzekļi

Šajā grupā minama terpentīneļļa, eikaliptu eļļa un mentoleļļa, kurām piemīt gan pretsāpju, gan arī antiseptiska iedarbība. Tās bieži iekļauj dažādos kombinētos gatavos preparātos, tāpat kā kampareļļu un krustnagliņu eļļu, kurām arī piemīt sāpes mazinoša darbība. Jāatceras, ka krustnagliņu eļļu nerekomendē lietot grūtniecēm; arī kampareļļu nedrīkst lietot grūtnieces, epilepsijas un arteriālās hipertensijas slimnieki.

Augi ar nomierinošu un miegu veicinošu darbību

Izteikta nomierinoša darbība piemīt baldriāna saknēm, pasifloras lakstiem un ziediem, apiņu rogām, melisas un piparmētras lapām, sirds māteres un raudenes lakstiem, lavandu ziediem. Vāja sedatīva darbība piemīt kumelīšu ziediem, ārstniecības amoliņa un trejkrāsu vijolītes lakstiem.

Nomierinoša un holinomimētiska darbība raksturīga ārstniecības galegai un lielajai nātrei, kas, līdzīgi acetilholīnam un karboholīnam, uzbudina M un N holinoreceptorus. Praksē tiek izmantots šo drogu sedatīvais un trankvilizējošais efekts - lieto bezmiega, stresa, nervozu galvassāpju, menstruālo traucējumu, muskuļu saspringuma gadījumos.

Herbālie miega līdzekļi baro nervu sistēmu ar daudziem nepieciešamajiem mikroelementiem, piemēram, ar selēnu un cinku. Populārs ir maisījums, kurā ietilpst baldriāna saknes, pasifloras lak­sti un apiņu rogas.

Augi ar neiroleptisku darbību

Baldriāna saknēs esošajai izobaldriānskābei, kas mazina emocijas un iedarbojas uz hipotalamu, piemīt neiroleptiskajam līdzeklim aminazīnam līdzīga darbība. Baldriāna preparāti, pateicoties to nomierinošajai iedarbībai uz centrālo nervu sistēmu, pastiprina miega līdzekļu darbību; paralēli tie darbojas uz iekšējo orgānu gludo muskulatūru kā spazmolītiski līdzekļi.

Šai grupai pieskaita arī šaurlapu ugunspuķes lakstus, peoniju un zilās kurpītes saknes, stefānijas gumus. Rezerpīnam līdzīga darbība piemīt mazās kapmirtes, sirds māteres un mazā sauleskrēsliņa lakstiem. Alkaloīda rezerpīna galvenās farmakoloģiskās īpašības ir nomierinoša iedarbība uz centrālo nervu sistēmu un hipotensīva iedarbība (neiroleptisks un hipotensīvs efekts), bet minēto augu drogām ir nozīme tikai kā ārstnieciskiem palīglīdzekļiem.

Augi ar psihostimulējošu darbību

Izteikta psihostimulējoša darbība piemīt ežziežu sēklām, kas satur alkoloīdu alfa ehinopsīnu, strihnīna kokiem, kuru sēklas satur alkoloīdu strihnīnu un brucīnu, kā arī puskrūma sekurinēgai, kuras vasas satur alkoloīdu sekurinīnu. Visi minētie augi ir izteikti toksiski, un tos izmanto alkoloīdu rūpnieciskai ieguvei.

Plašāk izmanto žeņšeņu, stāvo arāliju, rožaino rodiolu jeb zeltsakni, leizeju jeb maralsakni, tējas krūma lapas, kafijas krūma pupiņas, Paragvajas tēju. Kofeīnu terapeitiskās devās (0,1-0,15 g, kas aptuveni atbilst tasei stipras kafijas) un to saturošus līdzekļus izmanto psihiskās aktivitātes palielināšanai, noguruma un arteriālās hipotensijas gadījumos. Mūsdienās kofeīnu satur virkne rūpnieciski pagatavotu dzērienu, tai skaitā tā sauktie enerģijas dzērieni (tabula).

Kofeīna saturs dažos populāros dzērienos Kofeīna saturs dažos populāros dzērienos
Tabula
Kofeīna saturs dažos populāros dzērienos

Kā augu izcelsmes psihostimulatori jāmin arī simpatomimētiskais līdzeklis alkoloīds efedrīns no efedras lakstiem, kas pasaulē pazīstami ar ķīniešu nosaukumu Ha Huang. Tiek diskutēts par ēdamā kata jeb Abesīnijas tējas lapu kā psihostimulējošā līdzekļa legālu izmantošanu, ko plaši lieto Austrumāfrikas un Arābijas pussalas iedzīvotāji. Psihostimulatoriem pieskaitāms arī alkoloīds kokaīns, ko iegūst no kokaīna krūma lapām un  kuram piemīt vietēji anestezējošās un analgizējošās īpašības. Daudz vājākas psihostimulējošās īpašības piemīt Ķīnas citronliānas sēklām un augļiem, leizejas jeb maralsaknes, žeņšeņa, stāvās arālijas, ehinopanaksa un eleiterokoka sakņu preparātiem.

Augi ar nootropu darbību

Pie nootropajiem līdzekļiem pieder preparāti, kas aktivizē galvas smadzeņu darbību, uzlabo atmiņu, kā arī paaugstina smadzeņu noturību pret hipoksiju.

Pie augu valsts nootropajiem līdzekļiem pieskaita žeņšeņu, rožaino radiolu jeb zeltsakni. Žeņšeņa (Panax ginseng) preparātiem piemīt adaptogēnas un neiroplastiskas īpašības: to ietekmē notiek neiromediatoru aktivācija, sinaptisko receptoru blīvuma palielināšanās, kompensatoro mehānismu paātrināšanās.

Smadzeņu darbības veicinātājiem pieskaita arī no divdaivu ginka lapām ražotos preparātus. Ginka preparātus dažreiz kombinē ar ķiplokiem vai zaļo tēju. Ginka drogās ir bagāts bioloģiski aktīvo vielu saturs - terpēni, tanīni, lignāni, flavonoīdi, ginkolīdi un bilobalīdi. Ginka lapu ekstrakts šodien ir viens no galvenajiem produktiem fitopreparātu tirgū gan reģistrēto farmakoloģisko preparātu, gan uztura bagātinātāju sastāvā.

Augi, kas ietekmē eferento inervāciju

Ar holinomimētisku darbību

Tie darbojas līdzīgi acetilholīnam un karboholīnam, vienlaicīgi uzbudinot gan sim­pātiskās, gan parasimpātiskās nervu sis­tēmas holinoreceptorus. No augu valsts produktiem šādas īpašības piemīt pilokarpīnam un citu Pilocarpus sugu augiem. Saindēšanās ar M-holinomimētiskajiem savienojumiem iespējama saskarsmē ar indīgām sēnēm no Amanita un Psilocybe (mušmires un kailgalves) ģinšu sugām.

N-holinomimētiskos līdzekļus pārstāv nikotīns un arekolīns (no beteļpalmas - Areca catechu), kā arī lobelīns (no Lobelia inflata - indiāņu tabakas) un cititons. Šīs grupas preparātus izmanto kā palīglīdzekļus smēķēšanas atmešanai.

Holinomimētiskā darbība piemīt arī nātres lapām, galegai un harmalai (bet to sastāvā esošais alkoloīds peganīns uzrāda holinesterāzi bloķējošu darbību).

Ar holinolītisku darbību

Populārākais augs ar holinolītisku darbību ir vilkoga (Atropa beladonna). Visas šīs auga daļas satur tropāna grupas alkoloīdus atropīnu, skopolamīnu un hiosciamīnu. Skopolamīns un hiosciamīns, pateicoties to nomācošai ietekmei uz CNS centriem, kas saistīti ar vestibulāro aparātu, ir to preparātu sastāvā, kurus izmanto vestibulāro traucējumu (jūras slimības) profilaksei.

Hiosciamīnu un skopolamīnu satur arī velnābola lapas un sēklas, skopoliju jeb dievzāļu sakneņi, madragoras saknes, buboisiju lapas un miega vitānijas lapas un saknes. Holinobloķējošā darbība piemīt melnajai driģenei un parastajai krustainei.

Ar holinesterāzei līdzīgu darbību

Šāda darbība raksturīga fizostigmīnam, kas izolēts no Rietumāfrikas mežu fizostigmas jeb Kalabras pupas sēklām. Fizostigmīna šķīdumu līdz pat mūsdienām izmanto glaukomas terapijā (sašaurina zīlīti un pazemina intraokulāro spiedienu).

Ar ganglijus bloķējošu darbību

Šāda darbība piemīt soforām (Sophora pachycarpa), kas satur pahikarpīnu. Medicīnā pamatā izmanto ganglioblokatoru hipotensīvo darbību.

Ar adrenomimētisku darbību

Pazīstamākie augu valsts pārstāvji ar šādu darbību ir efedras ģints sugas: no tām iegūst efedrīnu, ko medicīnā izmanto bronhiālās astmas, alerģijas pacientu ārstēšanā, hipotonisku stāvokļu gadījumos. Adrenomimētiskas īpašības konstatētas arī kumeļpēdas lapām un mazāk pazīstamiem augiem - sidām (Sida rhombifolia, S. napaea, S. cordifolia). Portulaka (Portulaca oleracea) satur noradrenalīnam līdzīgas vielas.

Ar kofeīnam līdzīgu adrenomimētisku darbību

Tējas krūma (Camellia sinensis) lapas satur alkoloīdus teīnu un tam līdzīgo teofilīnu un teobromīnu. Paragvajas tēja (Ilex paraguariensis), ko izmanto dzēriena mate pagatavošanai, arī satur 1-1,8% kofeīna. Nedaudz kofeīna satur kakao koka un kolas koka (Cola nitida, C. acuminata) sēklas, paulīnijas jeb guarānes sēklas, taču visbiežāk tiek lietotas kafijas krūma sēklas jeb kafijas pupiņas.

Ar simpatolītisku darbību

Tā piemīt rauvolfijas (Rauwolfia) ģints augiem. Rauwolfia serpentina sastopami vairāk nekā 30 indola grupas alkoloīdu; rezerpīns konstatēts septiņās Āfrikas rauvolfijas sugās.

Ar adrenonegatīvu darbību

  • Beta-adrenoreceporus bloķējošas īpašības piemīt kalnu arnikai, kas satur arifolīnu, kā arī dumbrāju zaķpēdiņai un Ķīnas ķiplokam. Augiem beta-bloķējošās īpašības nav selektīvas.
  • Alkoloīdus ar alfa-receptorus bloķējošām īpašībām - ergometrīnu, ergotamīnu un ergotoksīnu satur melnais rudzu grauds. Alkoloīdu johinbīnu, kas selektīvi bloķē alfa2 adrenoreceptorus, satur Rietumāfrikas koka Corynanthe yohimbe miza. To izmanto hipotonijas ārstēšanai un dzimumtieksmes paaugstināšanai.

Diskusija

Līdzko no ārstniecības augiem sāka izdalīt aktīvos komponentus, radās vilinājums iegūt tos sintētiskā ceļā (tā, piemēram, radās pirmie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi - aspirīns, citi salicilāti un vēlākie šīs rindas preparāti). Daudzi no augstākminētajiem augiem tiek izmantoti arī mūsdienās, tikai citu indikāciju gadījumos. Ir radīti to aktīvo vielu sintētiskie analogi ar spēcīgāku un selektīvāku darbību, kā, piemēram, narkotiskie pretsāpju līdzekļi.

 Atropa belladonna jeb melnā velnoga ir ciltsmāte veselai mūsdienu preparātu grupai - M holinoreceptoru blokatoriem jeb atropīna tipa līdzekļiem. Kā jau minējām, mūsdienās ir sintezēti savienojumi ar selektīvāku darbību nekā atropīnam, piemēram, pirenzepīns, kas selektīvāk ietekmē kuņģa skābes sekrēciju, bet neizraisa atropīnam raksturīgos centrālos efektus. Selektivitāte piemīt arī ipratorijam, kam ir izteikta bronhospazmolītiska darbība. Ir arī daudzi citi tuvāki un tālāki atropīna sintētiskie analogi. Šodien jau aizmirstībā aiziet Atropa bella­donna populārākā senā indikācija, no kuras arī augs ieguva savu latīnisko nosaukumu, kad modes dāmas pilināja acīs šī auga sulu, lai acu zīlītes kļūtu platas un tādējādi acis izskatītos skaistas atbilstoši tā laika kritērijiem.

Daudzi ārstniecības augi zaudējuši līderu pozīcijas, jo sintētiskie preparāti ir izrādījušies efektīvāki. Tā, piemēram, cigoriņa laksti nespēj konkurēt ar mūsdienu pret­iekaisuma un sedatīvajiem līdzekļiem. Arī kanēļ­koka mizu vairs neizmanto kā pretmikrobu un pretsāpju līdzekli, bet gan kā garšvielu pārtikā. Savukārt apiņi ir ieguvuši stabilu vietu alus rūpniecībā gan garšas īpašību (kā rūgtviela), gan arī sedatīvo un antimikrobo īpašību dēļ.

Pētot ārstniecības augus ar mūsdienu farmakoloģijas zinātnes metodēm, tiem tiek atrastas jaunas īpašības un pielietojums. Tā asinszāle gadsimtiem tika izmantota kā pretmikrobu un pretiekaisuma līdzeklis, bet tagad to izmanto kā antidepresantu. Divgadīgās naktssveces eļļai, kas tradicionāli izmantota kā sāpes un caureju mazinošs līdzeklis, mūsdienās atrasta antioksidatīvā spēja. Savukārt rožaino rodiolu, kas bija pazīstama kā centrālo nervu sistēmu stimulējošs līdzeklis, tagad iesaka lietot kā adaptogēnu līdzekli.

                Mūsdienu zinātnes sasniegumi un tehnoloģijas noteikti dos iespējas ārstniecības augus izmantot jaunā, līdz šim nezināmā kvalitātē un tie vēl ilgi kalpos kā ideju avots jaunu līdzekļu radīšanai.

Literatūra

  1. British Herbal Pharmacopeia; British Herbal Medicine Association. 1995.
  2. ESCOP Monographs. 2. edition. Thiema 2003.
  3. Purviņš I., Purviņa S. Praktiskā farmakoloģija; ZIC, 2002.
  4. Rubīne M., Eniņa V. Ārstniecības augi; Zvaigzne ABC, 2004.
  5. Pakalns D. Lexicon Plantarum Medicinalum; Rīga.  2002.
  6. Skutelis A., Pakalns D. Ārstniecības augu farmakoloģija; Rīga, 2005.
  7. Соколовская Фитотерапия и фитофармако­ло­гия; Москва 2000.