Cilvēkam pavisam ir 424 šķērssvītrotie muskuļi, un tie veido līdz 40% no ķermeņa masas. Ja tos pieņem kā vienotu veselumu, tad muskuļi ir lielākais cilvēka orgāns. Muskuļi nodrošina gan ķermeņa statiku, gan kustības. Darbībā muskulī kombinējas gan izometriska, gan izotoniska kontrakcija, un to darbība tiek regulēta gan apziņas, gan zemapziņas līmenī. Muskuļi un to fascijas ir ļoti labi apasiņoti un inervēti. Rodoties kļūmēm muskuļu saskaņotā darbībā, pārslodzēm, traumām, disfunkcijām, muskulis sāk sāpēt. Pēc Vācijas jaunākajiem statistikas datiem 17% populācijas cieš no hroniskām sāpēm. Pacienti parasti sūdzas par sāpēm mugurā vai plecu kakla daļā. Visbiežāk tās ir tieši muskuļu sāpes.
Miofasciālo sāpju patoģenēze
Muskuļu sāpes ir divējādas: mezenhimālas vai miofasciālas.
Mezenhimālas sāpes (muskuļa iekaisums) lokalizējas pašā muskulī un ir saistītas ar nekrotiskām izmaiņām muskuļu audos un ar tām saistītiem procesiem. Mezenhimālas muskuļu sāpes ikdienā rodas, ja muskulatūru pārmēru pakļauj nelabvēlīgai slodzei vai slodzēm, kas ievērojami pārsniedz muskuļa trenētības pakāpi. Ļoti bieži no tām cieš mugura, kad darbus veicam noliekušies. Muskulim nepatīk, ja tas vienlaikus tiek iestiepts un arī kontrahējas. Šādās situācijās veidojas mikrotraumas, kam seko iekaisuma reakcija un sāpes. Iekaisums un sāpes attīstās 8-24 stundas pēc slodzes, maksimumu sasniedz 1.-2. dienā un regresē 5-7 dienās (pacients sūdzas - vakar skaldīju malku, šodien sāpju dēļ nevaru pakustēties). Mezenhimālas sāpes raksturīgas arī tādām iekaisīgajām miopātijām kā dermatomiozīts, idiopātisks polimiozīts, ieslēgumu miozīts. Šo saslimšanu gadījumā bez muskuļu sāpēm būs arī muskuļu vājums, atrofija, kas dermatomiozīta gadījumā attīstās strauji, pārējo saslimšanu gadījumā - lēnām.
Miofasciālās sāpes saistītas ar muskulatūras disfunkciju. Sākumā šo sāpju gadījumā muskuļos nav morfoloģisku izmaiņu. Ja šāda disfunkcija ir ilgi, muskuļa fāziskajās šķiedrās veidojas atrofija. Gala stadija hronificētām miofasciālām sāpēm varētu būt fibromialģija, par kuras izcelsmi, definīciju un ārstēšanu līdz šodienai rit kaismīgi strīdi.
Šķērssvītroto muskulatūru iedala toniskajā muskulatūrā, kas nodrošina stāju, un kloniskajā muskulatūrā, kas nodrošina kustības. Labajai inervācijai muskuļos, saitēs un locītavās ir svarīga aizsardzības funkcija. Ja notikusi trauma vai lūzums, atsevišķas muskuļu grupas uz to reaģē ar hipertonusu, lai fiksētu traumēto locītavu, citas ar parēzi, lai novērstu papildu traumas iespējas, kustinot locītavu. Kad trauma sadzīst, muskuļu tonuss normalizējas un kustīgums locītavā atjaunojas. Tas tā notiek, bet ne vienmēr. Dažkārt attīstās apburtais loks: sāpes - spazma - jaunas sāpes - spazma - jaunas sāpes... Tas notiek, ja ir dažādi nelabvēlīgi faktoriem, sākot ar sliktu audu perfūziju un beidzot ar plejādi faktoru, kas izraisa papildu muskuļu tonusa pieaugumu. Audu perfūzija var būt stipri pasliktināta pacientiem ar hroniskām sirds-asinsvadu slimībām, cukura diabētu un citām kaitēm, kas pasliktina audu mikrocirkulāciju. Šiem pacientiem ir lielāka iespēja neirogēnā iekaisuma attīstībai.
Muskulatūras disfunkcija
Traumas gadījumā toniskajā muskulatūrā rodas hipertonuss (muskuļa saīsinājums) un notiek hipertonusa izplatīšanās uz blakus muskuļiem, ar laiku muskuļos veidojas miogelozes un jutīgie punkti. Kloniskajā muskulatūrā mikrotraumatizācija muskulī vai locītavā ir iemesls muskuļa parēzei - līdz pat atrofijai, izraisot nākamā muskuļa pārslodzi, kam seko parēze.
Muskuļa spazma - krampji ir situācija, kad saraujas tikai daļa muskuļu šķiedru. Tam par iemeslu var būt pārlieka centrālā aktivācija, centrālās kavēšanas iztrūkums vai neironu membrānu nestabilitāte. Tāpēc tik noderīgs muskuļu krampju gadījumā ir magnijs, kas stabilizē neironu membrānas un aizkavē centrālo sensibilizāciju. Magnija trūkums organismā var būt iemesls muskuļu krampjiem.
Muskulatūras saspringums ir muskuļa vai muskuļu grupas ilgstoša neapzināta kontrakcija, kam raksturīga EMG aktivitāte. Kontrakcija var būt sāpīga vai nesāpīga, sāpju gadījumā sāpju iemesls ir išēmija. Ja muskulis saraujas ar 5-30% maksimālā spēka, tas pilnībā pārtrauc savu asinsapgādi.
Muskulatūras hiperaktivitāte summējas no:
muskuļa pamatfunkcijas darba veikšanas;
pamatfunkcijas pārslodzes darba;
stājas defektu kompensācijas;
sāpju izraisītas spinālās muskuļu stimulācijas;
stresa (sāpju) izsauktas centrālas muskuļu stimulācijas.
Miofasciālais ierosinātājpunkts un jutīgais punkts
Ja kādā muskuļa zonā ilgstoši ir muskuļa saspringums, veidojas ekstrēma aktivitāte motoneirona gala plātnītes rajonā, izraisot paliekošu muskuļa šķiedras kontrakciju. Šādu šķiedru sakopojums veido miogelozes mezglu. To sauc arī par miofasciālo ierosinātājpunktu. Ja tam uzspiež vai iedur ar adatu, tas ir sāpīgs, var novērot muskuļa saraušanos. Punktā vērojama ekstrēma hipoksija un iekaisums. Sākotnēji tas ir taustāms kā muskuļa sabiezējums - latents ierosinātājpunkts. Uzspiežot punktam, iespējams sāpīgums punktā un sāpju izstarošanas zonā. Papildu slodze (fizikāla - aukstums, fiziska - kustība, psihiska - stress) to var aktivēt un radīt spontānas paliekošas sāpes lokāli vai punkta izstarošanas zonā. Tas kļūst par aktīvu ierosinātājpunktu: ja to nelikvidē, rodas arvien jauni sāpju punkti, sāpes izplatās, sāpes hronificējas. Muskuļu sāpes ir grūti paciešamas, tāpēc ātri veidojas arī psihiskā dekompensācija ar depresiju, miega traucējumiem un klīniskā aina, kas līdzīga fibromialģijas sindromam. Tieši šīs loģiskās un izskaidrojamās notikumu virzības dēļ fibromialģija būtu pieņemama par miofasciālo sāpju gala stadiju ar vispārējām politopām sāpēm un pavadošu psihosimptomātiku.
Vairāk fibromialģijas diagnostikas jomā tiek pieminēti jutīgie punkti. Tiem un miofasciālajiem ierosinātājpunktiem ir gan kopīgas, gan atšķirīgas īpašības (skat. tabulu - tās rezultāti ir daļēji hipotētiski, jo pilnībā nav pierādīti).
Atšķirības liecina par atšķirīgu sāpju punktu veidošanās etioloģijas patofizioloģiju, taču abos gadījumos iemesls izmaiņām ir muskulāra disfunkcija. Varbūt pareizi būtu teikt, ka muskuļu disfunkcijas dēļ muskulī var veidoties divu veidu sāpju punkti.
Tabula
Jutīgo punktu un miofasciālo sāpju ierosinātājpunktu kopīgās un atšķirīgās īpašības
Miofasciālās sāpes var iedalīt trīs lielās grupās pēc to lokalizācijas:
miofasciālas sāpes ir ļoti biežs galvassāpju iemesls; iespējams, būtu jāpieņem, ka tās varētu būt saspringuma galvassāpju pirmsākums;
muguras sāpju ļoti biežs iemesls ir tieši miofasciālas sāpes. Tam par iemeslu ir gan stājas un trauksmes radītās disfunkcijas, gan sekundāras reakcijas no distrofiski deģeneratīvām izmaiņām mugurkaulā;
pietiekami bieži miofasciālie ierosinātājpunkti un jutīgie punkti ir iemesls sāpēm rokās un kājās.
Miofasciālo sāpju hronifikāciju sekmē:
apburtais loks: sāpes- spazma- jaunas sāpes- spazma...;
centrālie sāpju hronifikācijas mehānismi muguras smadzeņu līmenī, kur notiek aktivitātes zonas paplašināšanās;
morfoloģiskas izmaiņas neironos ar jutīguma pieaugumu un pat spontānas aktivitātes veidošanās;
psihiskā dekompensācija ar depresivitāti un izsīkumu, jo muskuļu sāpes ir grūti paciešamas.
Ļoti svarīgi atcerēties, ka:
sāpju izstarošanās vieta var būt ļoti tālu no sāpes izraisošā punkta;
problēma kādā ķermeņa daļā izraisa līdzsvara ass nobīdi un kļūst par jaunu problēmu iemeslu pat ļoti attālās ķermeņa daļās;
muskuļu sasprindzinājums var būt par iemeslu arī neiropātiskām sāpēm (nospiežot nervu, kas iet cauri hroniski saspringtam muskulim);
miofasciālo sāpju izcelsmē ļoti nozīmīgi ir psihiskie faktori. Svarīgi ir tos laikus diagnosticēt un ārstēt;
galvenais uzdevums pacienta ar sāpēm ārstēšanā- kā sāpju iemeslu izslēgt muskulāru patoloģiju, jo tā ir biežākais un banālākais sāpju iemesls!
Pacienta izmeklēšana
Anamnēze ir ļoti izsmeļošs, apjomīgs un noderīgs materiāls pacienta izmeklēšanas procesā. Notikumu attīstības secība, sāpju raksturojums, sāpes provocējošie un atvieglojošie faktori uzskatāmi norāda uz sāpju miofasciālo ģenēzi. Pacienta izteikumus par masāžu pozitīvo lomu, sāpju mainīgo lokalizāciju un intensitāti, periodiem, kad nesāp nemaz, atvieglojumu vai izteiktu pasliktinājumu pēc masāžas vēlāk var izmantot ārstniecības procesā, skaidrojot pacientam sāpju iemeslus, pamatojot tos ar paša pacienta izteikumiem.
Muskuļu sāpes, izmeklējot pacientu, ir sataustāmas! Vienkārša, bet svarīga patiesība. Vizuāli jānovērtē pacienta stāja. Ir jāpārbauda kustību apjoms locītavās, lai pārliecinātos par iespējamiem muskuļu saīsinājumiem. Pacients noliecas. Sāpes noliekšanās pusē liecina par vairāk iespējamu kaula struktūru līdzdalību (osteoartrīta sāpes). Sāpes pretējā pusē liecina par to, ka sāpēm ir muskulāra ģenēze, jo tiek stiepti un sāp saīsinātie muskuļi. Pacients ir jāiztausta. Ir aktīvi jāmeklē attālie miofasciālie ierosinātājpunkti un jutīgie punkti. Gandrīz jebkurai sāpju lokalizācijai var būt atbilstīgs sāpju punkts.
Galvassāpju gadījumā sāpju punkti meklējami plecu kakla daļas muskulatūrā. Ļoti biežs neciešamu galvassāpju iemesls ir okcipitālie punkti (skat. 1. attēlu).
1. attēls
Galvassāpju gadījumā sāpju punkti meklējami plecu kakla daļas muskulatūrā
Dažkārt vienas pieņemšanas laikā ierodas vairāki pacienti ar neciešamām sāpēm rokā. Nereti sāpju iemesls slēpjas uz lāpstiņas (skat. 2. attēlu).
2. attēls
Sāpju iemesls slēpjas uz lāpstiņas
Līdzīgi ieteiktu izmeklēt arī pacientu ar sūdzībām par izstarojošām sāpēm uz kāju. Šajā gadījumā ierosinātājpunkti var slēpties sēžas muskuļos vai uz iegurņa loka malām (skat. 3. attēlu).
3. attēls
Ierosinātājpunkti var slēpties sēžas muskuļos vai uz iegurņa loka malām
Psihisko un psiholoģisko faktoru izvērtēšana
Tā kā miofasciālo sāpju ģenēzē un hronifikācijā nozīmīgi ir psiholoģiskie faktori, jau ar pirmo tikšanās brīdi jāveic pacienta novērtēšana arī šajā aspektā. Kā agrīnu balsta un kustību orgānu sāpju hronifikācijas skrīninga metodi ģimenes ārstu praksēm ieteiktu "Örebro Musculoskeletal Pain Questionnaire ". Anketa latviešu valodā lejupielādējama LSIB mājaslapā www.sapes.lv .
Vācijas Sāpju izpētes biedrībā izstrādāts standarta izmeklēšanas protokols pacienta psiholoģiskajam novērtējumam, un rezultāts dod papildu diagnožu kodus pilnīgas sāpju pacienta diagnozes veidošanai. Izmeklēšanā tiek analizēti 10 dažādi psiholoģiskie aspekti:
sāpju uztveres motorās uzvedības reakcijas var būt kā izteiktas neverbālas sāpju izpausmes, izteiktas verbālas sāpju izpausmes, neatbilstība starp verbālām un neverbālām izpausmēm, kā arī izteikta ķermenisko aktivitāšu ierobežošana vai izteikta sociālo aktivitāšu ierobežošana. Te pieskaitāms arī neveselīgs dzīvesveids;
emocionālajā sāpju uztverē var būt bēdīgi nospiests garastāvoklis vai dusmīgi aizkaitināts noskaņojums. Tā var būt arī emocionālo izpausmju nepietiekamība vai pārspīlēta pozitīvu emociju izpausme;
kognitīvā sāpju uztvere var būt saistīta ar bezpalīdzību, katastrofizāciju, rezignāciju vai suicīdām domām. Tā var būt nepietiekama ķermenisko procesu uztvere, izteikta ķermenisko norišu dramatizācija vai izteikta pašuzmanība ķermeniskajām norisēm;
priekšstati (pārliecība) par slimību visbiežāk saistīta ar izteikti somatisku slimības modeli, bet tā var būt arī vainīgo meklēšana, izteikts "baiļu-izvairīšanās" modelis (Fear-Avoidance Beliefs ) vai izteikts "izturības" modelis (Endurance Beliefs );
aktuālie stresori ir fizikālā un psihosociālā slodze darbā un ģimenē vai draugu lokā, neskaidrs profesionālais statuss vai ievērojamas finansiālas saistības;
traumatizāciju dzīves laikā var radīt piederīgā zaudējums, konflikti darbā, ģimenē vai partnerībā vai arī ķermeniska/psiholoģiska vardarbība;
personības iezīmes, kas sekmē sāpju hronifikāciju, saistītas ar savu psihisko un fizisko spēju pārvērtēšanu, pašvērtības trūkumu, cietiem priekšstatiem par normām un vērtībām vai nepietiekama spēja ielūkoties sevī;
stresa uztvere var būt katastrofizējoši noliedzoša vai rezignatīva. Tās var būt dusmas un kontrolilūzijas vai nepietiekama stresa reakciju uztvere. Tikpat nelabvēlīga var būt pārmērīga stresa noņemšana ar fiziskām aktivitātēm un relaksējošu stresa pārvarēšanas metožu deficīts;
psihofizioloģiska disregulācija izpaužas kā situāciju specifisks muskulārs hipertonuss, pastāvīgs muskulārs hipertonuss vai pastāvīgi paaugstināts motors nemiers. Hiperaktivitāte var būt simptomspecifiska un nespecifiska;
konfliktsituāciju risināšanas stils var būt šizoīdais, depresīvais, neizlēmīgais, histrīniskais, narcisistiskais vai robežtipa.
Fiziskā un psiholoģiskā izmeklēšana ļauj izveidot kompleksu diagnozi, kas nosaka ārstēšanas apjomu.
Miofasciālo sāpju ārstēšana
Ārstēšanas taktiku un apjomu nosaka sāpju stiprums, sāpju izplatība, hronifikācijas pakāpe un tas, vai ir muskulāro nestabilitāti izraisoši faktori.
Akūtā terapija
Akūtas traumatiskas muskuļu sāpes
Akūtas traumatiskas muskuļu sāpes - muskuļa iekaisums. Saudzējošs režīms un iespējami agrīna adekvāta sāpju remdēšana ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, lai nepieļautu miofasciālu sāpju attīstību un hronifikāciju.
Akūta miofasciālu sāpju epizode
Neciešamas galvassāpes, sāpes rokā, kājā vai mugurā. Sāpju iemesls ir viena vai vairāku ierosinātājpunktu vai jutīgo punktu aktivācija. Parastie pretsāpju medikamenti (nesteroīdie pretsāpju medikamenti) var izrādīties neefektīvi. Sāpes pilnībā var pāriet pēc diagnostiski terapeitiskas vietējās anestēzijas, infiltrējot ierosinātājpunktu ar 0,5-1 ml 0,25-0,5% lidokaīna. Vienlaikus tā ir arī diagnostiska, jo ar šo manipulāciju var noteikt sāpju iemeslu un, piemēram, zūd nepieciešamība pēc datortomogrāfijas izmeklējuma neciešamu, medikamentozi nekupējamu galvassāpju gadījumā. Terapeitiska šī manipulācija ir ne tikai tāpēc, ka noņem sāpēs, bet arī tāpēc, ka injekcijas efektivitātes dēļ pacientam uzskatāmi var paskaidrot sāpju patieso iemeslu un motivēt līdzdarboties kompleksai terapijai. Sāpes var remdēt, izmasējot sāpju punktus vai iemasējot tajos nesteroīdo pretsāpju līdzekli saturošas ziedes vai gelus.
Hronisku miofasciālu sāpju, fibromialģijas dekompensācija
Ilgstošas miofasciālas sāpes ar vairākām mainīgām sāpju lokalizācijām ilgstošā laikposmā pastiprinās līdz neciešamām. Ir izteikta vispārēja hiperalgēzija, sāpju izraisošo punktu ir ļoti daudz vai tie pat uz vispārējas hiperalgēzijas fona nav identificējami. Pacients sāpju dēļ nav spējīgs uzklausīt un saprast informāciju. Akūtajā fāzē sāk kompleksu medikamentozu pretsāpju terapiju, ārstēšanas plānā iekļauj medikamentus ar centrālu pretsāpju darbību (tricikliskie antidepresanti, flupirtīns, tramadols). Pēc 5-7 dienām, kad sāpju intensitāte mazinājusies, to var papildināt ar atlikušo sāpju punktu infiltrāciju un turpināt ar pamata ārstēšanas metodēm.
Pamata ārstēšana
Pamata ārstēšana miofasciālo sāpju gadījumā - muskulārā disbalansa novēršana un uzturošo faktoru korekcija.
Hronisku miofasciālu sāpju ārstēšanā par efektīvām atzītas kompleksās ārstēšanas metodes:
fiziska terapija- muskuļu fiziskās kondīcijas uzlabošana;
psiholoģiskā terapija;
ergonomika.
Pamatuzdevuma realizēšanu nodrošina pretsāpju medikamenti, kas mazinās sāpes. Terapijas sākumā ieteiktu lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, kombinējot tos ar medikamentiem, kas mazina muskulatūras saspringumu.
Fiziskās terapijas metodes
Šajā grupā apvienotas ārstniecības metodes, kas saistītas ar paša vai citas personas spēka vai kustību izmantošanu.
Metožu galvenais uzdevums - mazināt muskulatūras sasprindzinājumu, atjaunot locītavu kustīgumu, uzlabot asinsapgādi, tādējādi veicinot atjaunošanās procesus. Metodes: ārstnieciskā vingrošana; manuālā medicīna un masāžas; osteopātiskā medicīna.
Ārstnieciskā vingrošana uzskatāma par svarīgāko metodi, jo liek pacientam aktīvi līdzdarboties ārstēšanās procesā. Ārstnieciskā fizkultūra:
veicina aktīvu līdzdarbību atveseļošanās procesā;
attīsta pozitīvas uzvedības modeli sāpju pārvarēšanai;
nostiprina pašapziņu, ticību savām spējām uzveikt slimību;
mazina muskulatūras sasprindzinājumu;
nostiprina vājās muskuļu grupas un atjauno locītavu kustīgumu;
uzlabo organisma asinsapgādi un vielmaiņu (arī slimajā vietā) un stimulē atjaunošanās procesus, stabilizē endokrīnās (hormonu) sistēmas darbību;
aizkavē osteoporozes attīstību;
aktivē citus galvas smadzeņu garozas laukus, kas palīdz dzēst dominējošo sāpju atmiņu un stimulē organisma iekšējo pretsāpju vielu veidošanos un izdali.
Manuālā medicīna un masāža var būt noderīga miofasciālo sāpju ārstēšanai. Manuālie terapeiti lieto mīksto audu metodes - miofasciālās atbrīvošanas metodi, išēmisku spiedienu un ierosinātājpunktu terapiju mīksto audu - muskuļu un to apvalku, saišu, cīpslu un fasciju - mobilizācijai. Šīs metodes kombinē ar klasiskās ārstnieciskās masāžas paņēmieniem: glaudīšanu, berzēšanu, mīcīšanu, dauzīšanu un vibrāciju. Masāžas iedarbības pamatā ir humorāli reflektori procesi, ko regulē centrālā nervu sistēma. Procesu papildina reakcija audos - asinsrites uzlabošanās, audu saspringuma mazināšanās masāžas mehāniskās iedarbes dēļ.
Osteopāti diagnosticē un ārstē balsta un kustību orgānu disfunkciju, un, lai noteiktu pareizo diagnozi, bieži pievērš uzmanību arī sociālajiem un psiholoģiskajiem faktoriem. Pamatojums ir filozofija, ka ķermenim ir spēja pašam sevi regulēt, lai uzturētu stabilu veselību, līdzsvaru un harmoniju. Ķermenis spēj pielāgoties un atgriezties no jebkura traumatiska stāvokļa. Tomēr dažreiz šī spēja mazinās un ir vajadzīga palīdzība. Šādos gadījumos palīdzību sniedz osteopāts. Osteopātiskās ārstēšanas metodes: mīksto audu masāža un ierosinātājpunktu ārstniecība, miofasciālas metodes, postizometriskas relaksācijas metodes, vingrinājumi pacienta rehabilitācijai, kā arī ieteikumi stājas un ergonomikas uzlabošanai.
Psiholoģiskās terapijas metodes
Ja miofasciālo sāpju patoģenēzē nozīmīgi ir psiholoģiskie traucējumi, tad nekavējoties jāsāk psiholoģiskā terapija, jo traucējumiem, kas izraisīja sāpes, pievienojas sāpju radīti traucējumi (bailes, bezcerība, depresija, ar sāpēm saistīti domāšanas un uzvedības modeļi).
Psiholoģiskās ārstēšanas uzdevums ir radīt izpratni par slimību, motivēt aktīvi līdzdarboties, palīdzēt pareiza domāšanas un rīcības modeļa izveidē pret sevi, slimību un apkārtni, kā arī palīdzēt paškontroles metožu apguvē.
Psiholoģiskās terapijas metodes: sarunu terapija (rekonceptualizācija), uzvedības terapija, stresa menedžments, relaksācijas metodes (autogēnais treniņš, progresīvā muskulatūras relaksācija pēc Jākobsona), hipnoterapija.
Fibromialģija
Pēc pašreizējās izpratnes var pieņemt, ka miofasciālo sāpju dažādo etiopatoģenētisko faktoru un patofizioloģisko mehānismu gala stadija ir fibromialģijas sindroms. Tam var būt ģimenes pārmantojamība. Vienādi bieži vīriešiem un sievietēm, tikai sievietes biežāk dodas pie ārsta. Problēma skar cilvēkus ar noteiktu psiholoģisko tipu. Pacientiem ar fibromialģiju raksturīgas tādas personības iezīmes kā neizlēmība un perfekcionisms. Tie ir stāvokļi, kas rada pastāvīgu sasprindzinājumu - gan psihisku, gan fizisku, tāpēc ātrāk un biežāk attīstās miofasciālās sāpes, kas hronificējas, palielinās to lokalizāciju skaits. Tas rada jaunas izmaiņas psihē, kas uztur saslimšanu un sekmē tās progresu.
Analizējot fibromialģijas pacientus ar un bez depresijas pazīmēm, varēja secināt, ka depresijas gadījumā pacientiem bija izteiktāki miega traucējumi, seksuālā disfunkcija, zemākas organisma funkcionālās spējas un dzīves kvalitāte. Viņi biežāk izvēlas pasīvas rīcības stratēģijas un ir tendēti uz situācijas katastrofizāciju. Rehabilitācijas kursu rezultāti šiem pacientiem ir vājāki. Tas nosaka nepieciešamību fibromialģijas slimniekam diagnosticēt depresiju un ārstēt to, ja tāda ir.
Fibromialģijas ārstēšana
Efektīvākie līdzekļi fibromialģijas ārstēšanā: multimodālās terapijas grupas, tricikliskie antidepresanti un aerobie izturības treniņi (A līmenis). Par citu metožu efektivitāti neļauj izteikties nelielais pētījumu ilgums un pacientu skaits. Pietiekami nozīmīgs ir fakts, ka, apkopojot 30 pētījumu datus par 3846 fibromialģijas pacientu ārstēšanu, secināja: placebo 18,8% pacientu sāpes mazināja par 50% un 30,8% pacientu par 30%. Lielā placebo efektivitāte liecina par izteikto psihisko komponentu fibromialģijas pastāvēšanā. Tas pats varētu būt attiecināms arī uz citām metodēm fibromialģijas ārstēšanā. Tāpēc B līmeņa rekomendācijas par fluoksetīna un duloksetīna efektivitāti būtu vērtējamas ieinteresēti (ja pacientam ir depresija), bet piesardzīgi.
Kopsavilkums
Praksē redzams, ka miofasciālas sāpes ir ļoti plaši izplatītas, bet bieži netiek atpazītas. Šīs sāpes ir izārstējamas, bet, ja tās neārstē, tad viegli un drīz kļūst hroniskas. Ļoti bieži noteicošie sāpju patoģenēzē ir psiholoģiskie traucējumi. Ignorējot tos, pārējās terapijas metodes var nedot gaidīto rezultātu. Visefektīvākās ir kompleksās multimodālās terapijas metodes. Arī medikamentozajā terapijā adekvātai atsāpināšanai nepieciešama kompleksa terapija: gan tradicionālie pretsāpju medikamenti, gan muskuļu relaksanti, gan medikamenti ar centrālu pretsāpju darbību.
