Vārds “migrēna” cēlies no latīņu vārda hemicrania — “puse” (hemi) un “galvaskauss” (crania). Šo terminu pirmo reizi izmantoja Galēns, lai aprakstītu vienpusējas galvassāpes. Viņš bija pirmais, kurš uzskatīja, ka sāpju izcelsme jāmeklē galvas smadzeņu apvalkos un asinsvados.
Laiks gājis uz priekšu tieši tāpat kā izpratne par migrēnu un tās izcelsmi. Šobrīd tā ir klīniska diagnoze, kas noteikta pēc kvalitatīvi ievāktas anamnēzes, pacienta vispārējas izmeklēšanas un starptautiski noteiktiem galvassāpju diagnostiskajiem kritērijiem (ICHD jeb International Classification of Headache Disorders). Kritēriji ir gan kvalitatīvi (tipiskas pazīmes, sāpju raksturs), gan kvantitatīvi (galvassāpju dienu skaits, lēkmju skaits, ilgums).
Ielūkojoties vēsturē — cik sen jau zinām par migrēnu?
Pirmie apraksti, kas pielīdzināmi migrēnas raksturojumam kā periodiskam sindromam, atrodami jau mezopotāmiešu dzejas rindās Senajā Divupē 3000 gadu p.m.ē. Pēc tam Hipokrats (460.—370. g. p.m.ē.) aprakstīja spēcīgas sāpes vienā galvas pusē, kuras pavadīja redzes traucējumi: “Šķita, ka viņš redz sev priekšā ko spīdošu, kā gaismu, biežāk labajā acī; pēc brīža gaismu nomainīja vardarbīga sāpe labajos deniņos, tālāk visā galvā un kaklā, [] vemšana, kad tas bija iespējams, mazināja sāpes un padarīja tās vidēji smagas.”
Šajā aprakstā skaidri redzamas klasiskās izpausmes vizuālai aurai, vienpusējām sāpēm, kā arī vemšanai, kas atvieglo sāpes. Hipokrats bija viens no agrīnajiem zāļu terapijas piekritējiem, pieminot ziemziedes (Helleborus) — augu grupu, kam it kā piešķīra diurētiskas un šīs sāpes atvieglojošas īpašības. [1]
Kas ietekmē migrēnas gaitu?
Ja salīdzina ar vispārējo populāciju, tad pacienti, kam ir migrēna, visai ticami cieš arī no šādām blakusslimībām: bezmiegs, trauksme, kuņģa—zarnu trakta čūla, stenokardija, epilepsija.
Turklāt izteiktāka sāpju intensitāte gaidāma pacientiem ar tādām blakusslimībām, kuru patoģenēzē iesaistīts iekaisums (psoriāze, alerģijas), psihiskās veselības traucējumi (depresija, trauksme) un miega traucējumi (bezmiegs).
Arī migrēnas izraisīto sāpju dienu skaits mēnesī cieši saistāms ar minētajām blakusslimībām, kam jāpiepluso arī cukura diabēts un bronhiālā astma. [6]
Vai kafijas lietošana ietekmē migrēnas gaitu?
Šobrīd nepietiek literatūras datu, lai rekomendētu visiem migrēnas pacientiem atteikties no kafijas lietošanas. Taču būtu jāņem vērā, ka pārlieka kofeīna lietošana var būt iemesls tam, kāpēc migrēna kļūst hroniska, vai arī ka migrēnas lēkmes attīstās, spēji pārtraucot lietot kofeīnu.
Pacientiem ar migrēnu noteikti jāiesaka, ka kopējais kofeīna daudzums, ko dienā nevajadzētu pārsniegt, ir 200 mg.
Ja pacients vēlas turpināt lietot ar kofeīnu bagātus dzērienus, tad vienmērīgam to patēriņam jābūt katru dienu, lai izvairītos no kofeīna atcelšanas sindroma izraisītām galvassāpēm. [8]
Kādas neiromodulācijas terapijas iespējas pastāv migrēnas pārvaldībā?
2020. gadā veiktā nejaušināti kontrolētu pētījumu analīzē centās noskaidrot, kādi profilaktiski vai akūta stāvokļa terapeitiskie neiromodulācijas pasākumi der migrēnas pacientiem.
Efektīva akūtu sāpju kupēšanā izrādījās tālvadības elektriskā neiromodulācija. Dati par citām metodēm nebija pietiekami, lai izvērtētu to noderīgumu akūtā migrēnas stāvoklī.
Invazīva okcipitālā nerva stimulācija ir efektīva migrēnas profilaksē, taču jāņem vērā, ka analizēto pētījumu dati bijuši samērā heterogēni. Tajā pašā laikā TENS jeb transkutāna elektriska nervu stimulācija, PENS jeb perkutāna elektriska nervu stimulācija un augstfrekvences atkārtojamā transkraniālā magnētiskā stimulācija (rTMS) ir efektīvas metodes ar mazu vai vidēju profilaktisko ieguvumu.
Kā efektīvas metodes šajā pētījumu analīzē netika pierādītas N. vagus stimulācija, kreisās prefrontālās garozas rTMS. [2]
Vai CGRP monoklonālo antivielu lietošana ir droša un efektīva?
Tā kā migrēna ir viena no biežākajām neiroloģiskajām slimībām, kas ir iemesls darbnespējai, un konvencionālā terapija ne vienmēr sniedz vēlamo terapeitisko rezultātu, tiek izskatīti arvien jauni terapijas veidi un profilakses iespējas, lai mazinātu migrēnas radīto slogu pacientiem.
Ar kalcitonīna gēnu saistītā peptīda (CGRP) monoklonālo antivielu (mAb) nozīme pētīta epizodiskas migrēnas profilaksē un terapijā.
Nejaušināti kontrolētu pētījumu analīze apliecina, ka terapija ar CGRP mAb mazina migrēnas dienu skaitu mēnesī un nepieciešamību akūtas migrēnas dēļ lietot migrēnai specifiskus pretsāpju preparātus.
Papildu ieguvums — analizētajos pētījumos blakņu profilam CGRP mAb grupās un placebo grupās nav statistiski ticamu atšķirību. Līdzīgi drošuma un efektivitātes rezultāti (arī apakšgrupu analīzēs) atrasti pētījumos par erenumabu, fremanezumabu un galkanezumabu. [3]
Triptāni — kādi ir salīdzinošie dati?
No šobrīd apgrozībā laistajiem septiņiem triptāniem (sumatriptāns, zolmitriptāns, rizatriptāns, almotriptāns, eletriptāns, naratriptāns, frovatriptāns) visaugstākā efektivitāte no visām perorāli lietojamajām triptānu zāļu formām maksimālajā atļautajā devā ir 40 mg eletriptāna p/o.
Viszemākā efektivitāte novērota perorāli lietojamam naratriptānam (2,5 mg) — tikai 21,6 % pacientu pēc 2 h sasniedz bezsāpju momentu. Citām perorāli lietojamajām formām — rizatriptānam (10 mg), zolmitriptānam (5 mg) un sumatriptānam (100 mg) — efektivitāte bija salīdzinoši augsta, to sniegtais bezsāpju efekts pēc 2 h bija virs 25—30 %.
Kopumā s/c injekcijas bija efektīvākas par perorāli lietojamajām formām, bet deguna aerosolu forma vienlīdzīga tablešu formām. Pacientu proporcija, kas ar subkutāni ievadītu sumatriptānu (6 mg) pēc 2 h sasniedza bezsāpju periodu, bija 50,5 %. [4]
Vai migrēnas profilakses pasākumi bērniem ir skaidri zināmi?
Migrēna bieži ir arī bērniem un pusaudžiem, taču trūkst pētījumu par piemērotu profilaksi migrēnas pārvaldībā šai pacientu grupai. 2018. gadā veikts sistemātisks pārskats, kur atlasīti 23 nejaušināti kontrolēti pētījumi par 2217 pacientiem, norāda, ka migrēnas profilaksē bērniem visbiežāk izmanto pretepilepsijas medikamentus, antidepresantus, kalcija kanālu blokatorus, antihipertensīvos medikamentus un uztura bagātinātājus.
Pierādīts, ka īstermiņa lietošanai (< 5 mēnešus) propranolols un topiramāts statistiski ticami ir pārāki par placebo. Vienlaikus trūkst ticamu datu par šo medikamentu ilgtermiņa efektu, lietojot bērniem un pusaudžiem migrēnas profilaksē. [5]
Antihipertensīvie medikamenti migrēnas profilaksē?
Sistemātiskā pārskatā, migrēnas profilaksē analizējot angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoru (AKEI) un angiotensīna II receptoru blokatoru (ARB) efektu, noskaidrojās, ka, salīdzinot četru nedēļu periodu, telmisartāns 80 mg, kandesartāns 16 mg un enalaprils 10 mg nejaušināti kontrolētos pētījumos un lizinoprils 5 mg, ramiprils 5 mg atvērta tipa pētījumos pierādījuši vismaz 50 % samazinājumu migrēnas lēkmju biežumā.
Tajā pašā laikā kandesartāns bija pārāks par placebo, bet telmisartāns un enalaprils nebija. Iespējams, ka lipofili AKEI un ARB var būt efektīvi profilaktiskie līdzekļi migrēnas biežuma mazināšanai pieaugušajiem.
Taču jāņem vērā, ka publicēto pētījumu skaits ir ierobežots un pacientu aptvere tajos ir maza, tāpēc AKEI un ARB nav izmantojami kā pirmās līnijas profilaktiskie medikamenti, izņemot migrēnas pacientiem, kam viena no blakusslimībām ir hipertensija. [7]
Aspirīns migrēnas profilaksei?
Klāsts ar dažādām recepšu zālēm akūtas migrēnas ārstēšanā un turpmāko lēkmju novēršanas profilaksē ir plašs. Tomēr šīs zāles ir dārgas, tāpēc ne vienmēr tās var lietot visi pacienti.
Šobrīd, analizējot datus no nejaušinātiem pētījumiem, pieļauj, ka aspirīns lielās devās (900—1300 mg), ja to lieto lēkmes sākumā, ir efektīva un droša opcija pacientiem ar akūtu migrēnas lēkmi.
Dažos nejaušinātos pētījumos parādās informācija, ka aspirīna uzņemšana ikdienā (81—325 mg dienā) varētu būt profilaktisks migrēnas līdzeklis. Pētnieki pieļauj, ka šī varētu būt laba un lēta alternatīva akūtas un rekurentas migrēnas terapijā. [9]
Kāda ir bezrecepšu medikamentu loma akūtas migrēnas gadījumā?
Pretsāpju līdzekļi, kas nopērkami bez receptes, ir svarīgs komponents migrēnas terapijā un bieži vien pirmās līnijas izvēle daudziem migrēnas pacientiem. Šiem medikamentiem (acetaminofēnam, ibuprofēnam, naproksēnam un aspirīnam) ir pierādīti laba terapeitiskā efektivitāte, turklāt tie ir lēti un izraisa salīdzinoši mazāk blakņu ar zemāku izpausmju smaguma pakāpi. [10]
