Konduktīva tipa dzirdes zudums. Iespējamie iemesli

Traucējumi jebkurā no iepriekš aprakstītajiem skaņas ceļa posmiem var būt konduktīva dzirdes zuduma cēlonis. [1] Dzirdes zudums rada gan dzīves kvalitātes pasliktināšanos, gan sociāla rakstura diskomfortu. Pacientiem rodas grūtības darbā, sabiedrībā, viņi jūtas norobežoti un cieš no informācijas apmaiņas trūkuma.

Raksturīgākās dzirdes zuduma pazīmes:

• dzirdētā pārprasīšana,
• neprecīzas atbildes uz jautājumiem, kas sadzirdēti un interpretēti nepareizi,
• pārmērīgi skaļa balss.

Ar laiku pacienti iemācās kompensēt dzirdes zudumu, regulējot skaņu ierīcēm vai (unilaterāla dzirdes zuduma gadījumā) ar veselo ausi pagriežoties pret skaņas avotu. Dzirdei pasliktinoties, pacienti pielāgojas situācijai, valodas atpazīšanā iesaistot redzi. [1] Dzirdes zudumu ar pakāpenisku attīstības gaitu nereti pirmie konstatē pacienta piederīgie.

Konduktīvs dzirdes zudums skar ārējās auss vai vidusauss struktūras. Gadījumos, kad dzirdes zuduma cēlonis ir auss ārējās ejas slimības, pacienti atzīmē skaņas intensitātes vājināšanos. Bungplēvītes vai dzirdes kauliņu ķēdes slimības izpaužas ar izmaiņām skaņas intensitātē un frekvencē.

Ārējās auss patoloģijas saistītas ar ārējā dzirdes kanāla sašaurināšanos un konduktīva tipa dzirdes zudumu. Kanāla diametram sašaurinoties līdz 3 milimetriem, mazinās augsto frekvenču skaņu pārvade. Kanāla diametra sašaurināšanās dinamikā sekmē zemo frekvenču skaņu pārvades traucējumus. [7]

Sēra obstrukcija

Sēra sekrēcija auss ārējā ejā ir normāls process. Auss ir orgāns, kas attīrās pats, un sērs no ārējās auss ejas tiek izvadīts spontāni līdz ar žokļa kustībām un pastāvīgu epitēlija šūnu nolobīšanos. Cilvēkiem, kam dažādu iemeslu dēļ pašattīrīšanās mehānisms nedarbojas vai kas ausis kopj nepareizi, piemēram, ar vates kociņiem, iespējama auss ejas obstrukcija ar sēru jeb sēra korķa veidošanās (1. attēls). [2]

Biežāk konstatē bērniem, senioriem un cilvēkiem ar kongnitīvu disfunkciju, kā arī pacientiem, kas izmanto dzirdes aparātu. Sēra korķim obturējot auss ārējo eju un veidojot spiedienu uz tās sienām vai bungplēvīti, pacientam pasliktinās dzirde, rodas pilnuma sajūta ausī, otalģija, nieze. Sēra evakuācija no auss ejas indicēta pacientiem, kas atzīmē iepriekš minētās sūdzības, kā arī pacientu grupām ar ierobežotu komunikācijas spēju (jaundzimušajiem, pacientiem ar kognitīvo nespēju u.tml.). Vairākumam pacientu sēru iespējams evakuēt vai nu otoskopijas laikā manuāli, vai ar auss ārējās ejas irigāciju. Īpaši blīva un cieta sēra gadījumā vai bērniem, kam sēra manuāla evakuācija bijusi neveiksmīga, var izmantot sēru šķīdinošus līdzekļus. [3]

Auss ārējās ejas irigācija vai sēru šķīdinošu līdzekļu lietošana ir kontrindicēta pacientiem ar aizdomām par bungplēvītes perforāciju (arī pacientiem ar timpanostomijas kanilēm). [2; 4]

Svešķermenis ārējā auss ejā

Svešķermeņus auss ārējā ejā biežāk konstatē bērniem. Riska grupā ir arī pieaugušie ar mentālu retardāciju. Biežākā svešķermeņu iesprūšanas vieta ir auss kanāla sašaurinājums kaulainajās un skrimšļainajās daļās savienojuma vietā.

Diagnostika bieži ir novēlota, asimptomātiskās gaitas dēļ nereti svešķermenis ir nejauša atrade otoskopijas laikā. Simptomātiskai gaitai raksturīgas sāpes ausī, dzirdes pasliktināšanās, pilnuma sajūta ausī, izdalījumi no auss. Lielākoties iespējama otoskopiska identifikācija un svešķermeņa evakuācija ambulatorā vizītē. [5]

Evakuācijas metodes:

• manuāla evakuācija ar āķīti, pinceti vai ķepiņām;
• skalošana;
• evakuācija ar sūkni.

Evakuācijas taktika atkarīga no svešķermeņa lokalizācijas, formas un materiāla, auss ārējās ejas un bungplēvītes stāvokļa, pacienta spējas sadarboties. Evakuācijas rezultāts atkarīgs no pareizi izvēlētas metodes un speciālista prasmēm. Jo vairāk evakuācijas mēģinājumu, jo lielāks komplikāciju risks. [5; 6]

Kaulaudu un mīksto audu veidojumi ārējā auss ejā

Osteomas (2. attēls) vai eksostozes ir labdabīgi kaulaudu veidojumi, kas var veidot ārējās auss ejas stenozi. Eksostozes parasti ir bilaterāli veidojumi, kas formējas reaktīvas ārējās auss ejas hiperēmijas rezultātā pēc regulāras ekspozīcijas aukstā ūdenī. Salīdzinot ar eksostozēm, osteomu sastopamība ir mazāka. Tie parasti ir unilaterāli veidojumi, kas lokalizējas laterālajā ārējās auss ejas sienā.

Ārstēšana atkarīga no simptomiem. Lielākajai pacientu daļai osteomas un eksostozes ir asimptomātiskas, tās ir gadījuma atrades ausu izmeklēšanā. [8] Ķirurģiska ārstēšana indicēta pacientiem ar recidivējošu auss kanāla sēra oklūziju, kuriem osteoma aizņem vairāk par 80 % no auss ejas diametra un ir iemesls konduktīvam dzirdes zudumam. Veidojumu ekscīzija iespējama endaurālā vai postaurālā pieejā. Ar operācijas palīdzību iespējama dzirdes uzlabojuma pozitīva dinamika, recidīvu skaits ir mazs. [7]

Mīksto audu veidojumi parasti rodas lokāla iekaisuma procesā. Gadījumos, kad hipertrofētie audi arī pēc atbilstīgas terapijas aizvien persistē, indicētas steroīdu injekcijas vai audu ekscīzija, lai paplašinātu auss ejas diametru. [7]

Ārējās auss ejas atrēzija

Bieži veidojas kopā ar auss gliemežnīcas un vidusauss struktūru malformācijām. Sastopama gan kā izolēta anomālija, gan kā viena no pazīmēm kādam sindromam, piemēram, brahiookulocefāla sindroma un 21. trisomijas gadījumā.

Nozīmīga ir dzirdes izvērtēšana pirmajā dzīves gadā. Skartā apvidus apjoma izvērtēšanai un operācijas plānošanai indicēts datortomogrāfijas izmeklējums. Vieglas stenozes gadījumā ķirurģiska ārstēšana nav indicēta. Izņēmumi ir hroniski recidivējoši ārējās auss ejas iekaisumi un recidivējoša sēra obstrukcija, kas ir iemesls konduktīvam dzirdes zudumam. Pacienti ar bilaterālu stenozi un smagas pakāpes bilaterālu dzirdes zudumu ir kandidāti ķirurģiskai ārstēšanai jeb atrēzijas plastikai. To veic bērniem no piecu gadu vecuma ar mērķi uzlabot dzirdi līdz līmenim, lai dzirdes aparāta lietošana nebūtu vajadzīga, vai izveidot ārējā dzirdes kanāla konfigurāciju, kas pieļautu gaisa kondukcijas dzirdes aparāta izmantošanu. [8]

Pacientiem, kam ir pavadošās vidusauss struktūru malformācijas, atrēzijas plastika nav iespējama vai ir bijusi neveiksmīga, lieliska alternatīva dzirdes uzlabošanai ir kaula vadāmības dzirdes aparāti (BAHA — bone–anchored hearing aid). [8; 9]

Ārējās auss ejas iekaisums

Tas ir difūzs iekaisuma process auss ārējā ejā ar strauju sākumu. Bakteriāls 80 % gadījumu, biežākie izraisītāji P. aeruginosa un S. aureus. Regulāra ausu tīrīšana un sēra izskalošana no auss ejas izmaina ādas pH, palielinot tās uzņēmību pret infekciju.

Simptomātiski ārējās auss iekaisums izpaužas ar otalģiju, pilnuma sajūtu un niezi ārējā auss ejā, dažos gadījumos arī otoreju. Klīniski raksturīga ārējā dzirdes kanāla audu tūska un eritēma, iespējama arī periaurikulāro audu tūska. Samērīgi tūskas pakāpei progresē kanāla stenoze, kas var būt iemesls konduktīva tipa dzirdes zudumam (3. attēls).

Diagnostika

Diagnosticē galvenokārt pēc raksturīgās klīniskās ainas, otoskopijas atrades. Klīniskos gadījumos ar periaurikulāro tūsku un otoreju indicēti timpanometrijas un ļoti reti — datortomogrāfijas izmeklējumi diferenciācijai no akūta vidusauss iekaisuma vai mastoidīta.

Ārstēšana

Ārstēšanas taktika atkarīga no procesa smaguma un izplatības. Nekomplicēta iekaisuma gadījumā priekšroka dodama lokālai antibakteriālai terapijai. Izvēles antibakteriālo līdzekļu grupa ir hinoloni, iespējams, kombinācijā ar lokāli lietojamajiem kortikosteroīdiem.

Pacientiem ar aizdomām par bungplēvītes perforāciju aminoglikozīdu grupa ir kontrindicēta to ototoksicitātes dēļ. Gadījumos ar izteiktu auss ejas tūsku tampona ievietošana auss ārējā ejā un medikamenta uzklāšana uz tā ne vairāk par trim reizēm diennaktī pagarina medikamenta ekspozīcijas laiku skartajā apvidū.

Pēc 24—48 stundām tamponu izņem un turpina lokālo antibakteriālo un pretiekaisuma terapijas līdzekļu lietošanu.

Sistēmiska antibakteriāla terapija indicēta pacientiem ar iekaisuma izplatību ārpus ārējās auss ejas, kas skar auss gliemežnīcu, aizauss vai sejas mīkstos audus, dziļākos audu slāņus, kā arī pacientiem, kuru veselības stāvokļa dēļ nepieciešama sistēmiska antibakteriāla terapija (cukura diabēts, imūndeficīta stāvokļi). [10]

Iekaisumu izraisošo mikroorganismu rezistences dēļ antibakteriālā terapija ar penicilīnu grupas medikamentiem bieži vien ir neefektīva. Pirmās izvēles antibakteriālo līdzekļu grupa ir cefalosporīni ar darbības spektru pret Grama pozitīvo un Grama negatīvo floru. Vidējais terapijas kursa ilgums ir 10—14 dienas. Otīts rada izteiktu diskomfortu un sāpes, tāpēc pretsāpju un pretiekaisuma terapija ir obligāta. Ārstēšanas procesā auss saskare ar ūdeni nav vēlama. [12]

Profilaktiskie pasākumi: obturējoša sēra evakuācija, ausu aizbāžņu un fēna izmantošana riska grupas pacientiem un izvairīšanās no ārējās auss ejas traumēšanas, ausu kociņu izmantošanas. Vidusauss patoloģijas saistītas ar konduktīva tipa vājdzirdību.

Otoskleroze

Otoskleroze ir auss kapsulas kaulaudu slimība, biežākais konduktīvā dzirdes zuduma iemesls pieaugušajiem (biežāk sievietēm). Dzirdes zudums parasti parādās pusaudžu gados un dzīves trešajā desmitgadē, 70 % pacientu tas ir bilaterāls. Otosklerozes pacientiem iespējams arī jaukta tipa un sensoneirāls dzirdes zudums — to nosaka procesa izplatība.

Patoģenēzes pamatā ir kaulaudu reorganizācija, osteoklastiem absorbējot veselo kaulvielu. Skartajos kaula apvidos izveidojas kauls ar lielu osteocītu skaitu, hipervaskularizēts, ar centrāli aktīvu osteoklastu darbību, kas veicina kaulvielas reabsorbciju un strukturālu dezorganizāciju.

Otosklerozes klīnisko izpausmi nosaka skarto apvidu apjoms un lokalizācija. Visbiežāk iesaistītā struktūra ir kāpslītis, kura fiksācija rada dzirdes zudumu. Procesam izplatoties uz gliemezi, tas rada sensoneirāla tipa dzirdes zudumu. Gadījumi, kad process lokalizējas izolēti gliemezī, ir reti.

Otosklerozes diagnostikā liela nozīme ir anamnēzes datiem. Dzirdes zudums progresē lēni, vairākus gadus. Pacienti atzīmē arī relatīvu dzirdes uzlabošanos skaļā vidē (paracusis of Willis fenomens — skaļā vidē cilvēki runā skaļāk, tāpēc šķiet, ka uzlabojas arī dzirde). Pacientiem, kam process ir unilaterāls, dzirdes zudums ir mazāk izteikts, bet parādās grūtības lokalizēt skaņas avotu. Otoskleroze ir ģenētiski determinēta slimība ar autosomāli dominantu iedzimšanas tipu ar nepilnīgu penetranci, tāpēc otosklerozes pacientiem parasti ir pozitīva ģimenes anamnēze ar dzirdes zuduma gadījumiem un tā ķirurģisku korekciju.

Diagnostika

Otoskopija un otomikroskopija, timpanometrija un refleksometrija, izmeklēšana ar kamertoņiem, audiometrija. Timpanometrija palīdz diferencēt sekretora otīta, timpanosklerozes izraisīto konduktīva tipa dzirdes zudumu un citus konduktīva dzirdes zuduma iemeslus. Otosklerozes pacientiem timpanogrammas līkne ir normas robežās. Refleksometrijā vēro akustisko refleksu iztrūkumu, kas pierāda kāpslīša fiksāciju vai kustīguma samazināšanos.

Ārstēšana

Ārstēšanas pamatā ir ķirurģiska pieeja un stapedektomija ar kāpslīša protēzes implantāciju. Pirmsoperācijas posmā izvērtē dzirdi, operācijai izvēlas ausi ar vairāk pavājinātu dzirdi. Pacientiem, kam dzirde saglabāta tikai vienā ausī, operācija nav ieteicama. Ja pēcoperācijas periodā pacientam nav sūdzību par reiboņiem vai vertigo, ārstēšanu turpina ambulatori.

Pēc operācijas jāievēro miera režīms, auss jāsargā no ūdens. Audiogramma dinamikā indicēta pēc 3—4 nedēļām. Pēcoperācijas posmā jāizvairās no aktivitātēm, kas var radīt barotraumu.

Sekretors vidusauss iekaisums

Sekretoram vidusauss iekaisumam raksturīga seroza vai mukoza sekrēta krāšanās vidusausī bez akūtam infekcijas procesam raksturīga simptomu kopuma. Tas ir biežākais iegūta konduktīva dzirdes zuduma iemesls bērniem.

Sekretora vidusauss iekaisuma epizodes bijušas 90 % pirmsskolas vecuma bērnu. Bērnu vecumā Eistahija kanāls ir īsāks un horizontāli novietots, kas sekmē samazinātu vidusauss ventilāciju un tā aizsargfunkciju.

Visbiežāk sekretors otīts izveidojas akūta vidusauss iekaisuma remisijas dēļ. Sekrēta kolekcija vidusausī var rasties arī augšējo elpceļu iekaisuma gadījumā vai spontāni, Eistahija kanāla disfunkcijas dēļ. Biežāk slimība attīstās pacientiem ar netipisku anatomiju, piemēram, bērniem ar Dauna sindromu vai aukslēju šķeltni. Sekrēts bungdobumā sekmē bungplēvītes un dzirdes kauliņu kustīguma samazināšanos, tādā veidā daļa akustiskās enerģijas no bungplēvītes tiek atstarota uz ārējo auss eju, skaņas pārvade uz iekšējo ausi samazinās.

Pieaugušie ar sekretoru otītu atzīmē pilnuma vai spiediena sajūtu ausī, auss aizlikuma sajūtu un dzirdes pavājināšanos. Pirmsskolas vecuma bērniem lielākoties nav subjektīvu sūdzību. Izmaiņas bērna dzirdē un uzvedībā parasti pamana vecāki un atzīmē dzirdes pasliktināšanos. Bērns bieži pārprasa dzirdēto, neatsaucas, kad viņu uzrunā, skaļi runā, ieslēdz audioierīces skaļāk nekā parasti. Iespējama arī valodas attīstības aizture. Runa ir neskaidra, vārdu krājums neatbilst bērna vecumam. [15]

Diagnostika

Vizuālajā diagnostikā izmanto otoskopiju un otomikroskopiju, kur parasti vizualizē iedzeltenu bungplēvīti — ar izteiktu asinsvadu zīmējumu un gaisa šķidruma līmeni vai gaisa pūšļiem (4. attēls). Objektīvu datu ieguvei izmanto timpanometriju, kas palīdz noteikt bungplēvītes kustīgumu un diagnosticēt sekretoru otītu pacientiem, kam nav iespējama bungplēvītes vizualizācija. Sekretoram otītam raksturīga B tipa timpanogrammas līkne. Jo lēzenāka un taisnāka ir līkne, jo lielāka ir sekretora otīta varbūtība. [13]

Vairums sekretora otīta epizožu ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem atrisinās spontāni un nav jāārstē specifiski. 25 % ilgst vairāk par trim mēnešiem, raksturīgs dzirdes zudums, līdzsvara traucējumi, socializācijas un valodas attīstības traucējumi. [14]

Pacientiem, kam sekretora otīta ilgums pārsniedz trīs mēnešus, indicēta vecumam atbilstīga dzirdes pārbaude. Dzirde sekretora otīta pacientiem variē no normas līdz vidējas pakāpes dzirdes zudumam. Biežāk dzirdes zudums ir ap 28 dB.

Ārstēšana

Sekretora otīta ārstēšanas taktika atkarīga no procesa ilguma un simptomātikas. Pacientiem, kam otīts ir asimptomātisks un ilgst nepilnus trīs mēnešiem, indicēta nogaidoša novērošanas taktika ar dzirdes kontroli dinamikā. Antibakteriāla terapija nav indicēta un nav efektīva. Ar pierādījumiem pamatoto pētījumu rezultāti neapstiprina arī anemizējošu deguna pilienu un intranazāli ievadāmo glikokortikosteroīdu efektivitāti. Par procesa atrisināšanos liecina normāls bungplēvītes kustīgums un timpanometrijas līkne ar augstu pīķi un normālu spiedienu vidusausī.

Pacientiem ar ilgstošu (vairāk par trim mēnešiem) un simptomātisku gaitu, kas izpaužas ar dzirdes pasliktināšanos, kā arī pacientiem ar atkārtotiem akūtiem vidusauss iekaisumiem sekretora otīta fonā indicēta timpanostomija. [16] Timpanostomijas kanile izlīdzina spiediena gradientu abās bungplēvītes pusēs, veicina vidusauss klīrensu un drenāžu. [17] Vidējais laiks līdz timpanostomijas kaniles evakuācijai ir 12—18 mēneši. Par procesa atrisināšanos liecina otoskopiski tīra timpanostomijas kanile ar brīvu lūmenu, liels ārējās auss ejas tilpums timpanometrijā un dzirdes uzlabošanās objektīvos, vecumam atbilstīgos izmeklējumos. [14]

Akūts vidusauss iekaisums

Akūts vidusauss iekaisums ir simptomu kopums, kas liecina par infekcijas procesu vidusausī līdz ar pierādītu šķidruma kolekciju vidusauss dobumā. Biežāk bērniem līdz piecu gadu vecumam. Raksturīgs tranzitorisks konduktīva tipa dzirdes zudums, kam pamatā ir šķidruma kolekcija vidusausī.

Patoģenēzes pamatā ir Eistahija kanāla obstrukcija iekaisuma procesā, sekrēta uzkrāšanās vidusausī un bakteriāla kolonizācija. Simptomātiski raksturīga otalģija, otoreja, pilnuma sajūta ausī, dzirdes zudums un drudzis. [18]

Diagnostika

Izmeklēšanas taktika ir līdzīga kā sekretora otīta gadījumā, pamatā — otoskopija un timpanometrija. Otoskopiski raksturīga bungplēvītes hiperēmija, necaurspīdīgums, izvelvējums uz ārējās auss ejas pusi (5. attēls). Timpanometrijā raksturīga B tipa līkne.

Akūta vidusauss iekaisuma diagnoze apstiprinās pacientiem ar bungplēvītes izvelvējumu vai no jauna parādījušies strutaini izdalījumi no auss, kā arī pacientiem ar bungplēvītes izvelvējumu un otalģiju, kas parādījusies pirms ne vairāk kā 48 stundām.

Pacientiem bez šķidruma kolekcijas aiz bungplēvītes akūta vidusauss iekaisuma diagnoze neapstiprinās.

Ārstēšana

Ārstēšanas taktika atkarīga no simptomātikas, klīniskās ainas un pacienta vecuma. Visām pacientu grupām indicēta pretsāpju terapija. Antibakteriālā terapija indicēta visiem pacientiem pirms sešu mēnešu vecuma, pacientiem ar smagas pakāpes unilaterālu vai bilaterālu vidusauss iekaisumu, pacientiem ar bilaterālu vidusauss iekaisumu līdz gada vecumam. Unilaterāla vieglas pakāpes iekaisuma gadījumā rekomendē nogaidošu novērošanas taktiku. [19]

Antibakteriālās terapijas pirmās izvēles medikaments ir amoksicilīns. Pacientiem ar alerģiju pret bēta laktāmu antibakteriālo līdzekļu grupu rekomendē 2. paaudzes cefalosporīnus. Pacientiem ar recidivējošiem vidusauss iekaisumiem (trīs epizodes sešos mēnešos vai četras epizodes gada laikā) ir rekomendēta timpanostomija. [19]

Bungplēvītes perforācija

Bungplēvītes perforācijas ģenēzes pamatā ir traumatisks bojājums vai persistentas infekcijas process vidusausī. Traumatisks bojājums izveidojas tiešas mehāniskas iedarbības, strauja atmosfēras spiediena pieauguma vai ūdens spiediena rezultātā. Iespējama arī persistenta perforācija pēc timpanostomijas kaniļu evakuācijas. Maza izmēra perforācija rada konduktīvu dzirdes zudumu zemās frekvencēs. Perforācijas izmēram palielinoties, pievienojas dzirdes zudums arī augstās frekvencēs. [21]

Izteikti mazu perforāciju diagnostikā izmanto otoskopiju un otomikroskopiju (6. attēls). Timpanometrijā raksturīgs palielināts ārējās auss ejas apjoms un līkne ar paaugstinātu smaili. Ja traumatiska, neinficēta perforācija neslēdzās spontāni, indicēta miringoplastika.

Operācijas apjoms atkarīgs no perforācijas lokalizācijas un apjoma. Pēcoperācijas periodā indicēta novērošana dinamikā, kā arī timpanometrijas un audiometrijas izmeklējumi visiem pacientiem pirms un pēc miringoplastikas. [20]

Hronisks vidusauss iekaisums. Holesteatoma

Hronisks vidusauss iekaisums ir ieilgusi (> 3 mēneši) bungplēvītes perforācija ar intermitējošu infekcijas procesu vidusausī. Perforācija var izveidoties traumas, recidivējošu akūtu vidusauss iekaisumu rezultātā vai pēc timpanostomijas kaniles evakuācijas no bungplēvītes.

Infekcijas procesu vidusausī uztur kontaminācija no ārējās auss ejas vai persistējošs infekcijas perēklis mastoidālajās šūnās. Biežākie patogēni ir S. pneumoniae, P. aeruginosa un S. aureus. Klīniski raksturīgi ilgstoši strutaini izdalījumi no auss ar īpatnēju smaku. Baktēriju producētie toksīni un enzīmi veicina kaula destrukciju un vidusauss struktūru bojājumu.

Perforācijas, lokalizētas anulus fibrosus apvidū, pieļauj keratinizēta epitēlija migrāciju un ieaugšanu bungdobumā, tāpēc veidojas sekundāri iegūta hole-steatoma. Primāri iegūta holesteatoma izveidojas kā hroniska sekretora otīta sekas. Ilgstoši negatīvs spiediens vidusausī sekmē bungplēvītes adhēziju un retrakcijas kabatu veidošanos, kur invaginējas keratinizētais epitēlijs.

Sākotnēji holesteatomas process var būt asimptomātisks. Pievienojoties infekcijai un dzirdes kauliņu destrukcijai, attīstās lēni progresējošs konduktīva tipa dzirdes zudums. [24]

Dzirdes zuduma pakāpe hroniska vidusauss iekaisuma pacientiem variē no vieglas līdz vidējai. Patoģenēzes pamatā ir bungplēvītes perforācija un dzirdes kauliņu erozija. Iespējama dzirdes pavājināšanās par vidēji 30 dB, maksimāli 60 dB.

Diagnostika

Diagnostikas pamatā ir klīniskā aina, otoskopijas dati (7. attēls), mikrobioloģiska un histoloģiska izmeklēšana. Procesa precīzai lokalizācijai indicēta datortomogrāfija. Magnētiskā rezonanse holesteatomas programmā palīdz diferencēt iekaisumu.

Ārstēšana

Pieeja pamatā ir konservatīva un ķirurģiska. Konservatīva lokāla un sistēmiska antibakteriālā terapija indicēta pacientiem iekaisuma uzliesmojumu periodos, kad galvenokārt raksturīga otoreja.

Antibiotiku izvēlē galvenais nosacījums ir biežāko patogēnu jutība. Pirmās izvēles medikaments ir ciprofloksacīns. Aminoglikozīdu lietošana kontrindicēta to ototoksicitātes dēļ. Iekaisuma remisijas periodā indicēta ķirurģiska ārstēšana, lai veicinātu mastoidālo šūnu pneimatizāciju un iekaisušo un destruēto audu evakuāciju. [23]

Bungplēvītes rekonstrukcija ar fasciju indicēta pacientiem, kuriem ir bungplēvītes perforācija, bet nav aktīva infekcijas procesa. Pēcoperācijas posmā svarīga pacientu novērošana dinamikā un pareiza auss kopšana. Pacientiem ar holesteatomu indicēts magnētiskās rezonanses izmeklējums dinamikā, lai spriestu par holesteatomas recidīvu. Revīzijas operācija parasti indicēta pēc 6—12 mēnešiem. [22]

KOPSAVILKUMS

• Konduktīvs dzirdes zudums ir mehāniskas dabas problēma, kas rodas, pavājinoties ārējās auss un vidusauss struktūru spējai skaņas viļņu radītās vibrācijas pārvadīt uz iekšējo ausi.
• Raksturīgākās dzirdes zuduma pazīmes ir dzirdētā pārprasīšana, neprecīzas atbildes uz jautājumiem, kas sadzirdēti un interpretēti nepareizi, pārmērīgi skaļa balss.
• Rakstā apkopoti biežākie konduktīva tipa dzirdes traucējumi bērniem un pieaugušajiem, to klīniskās pazīmes un ārstēšanas iespējas.