Dr. Gunta Laizāne, infektoloģe, pediatre, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste
Lasot žurnāla Doctus rakstus, mani pārņem patiess prieks par kolēģiem. Tāds kā lepnums, ka mums visiem ir vēl kas kopīgs bez vēlmes ārstēt pacientu. Aicinājums, sirdsbalss, sevis ziedošana izvēlētajai profesijai. Nevari kļūt par labu ārstu, ja tas nav dzīves aicinājums. Medicīnas zināšanas un prasmes ir nemitīgs sevis pilnveidošanas process, kas nekad neapstājas. Emocijām virmojot, lasīju interviju ar Juri Šleieru un priecājos par to, ka spējam atcerēties un pateikties ārstiem, kas mums devuši zināšanas un iedrošinājuši, motivējuši kļūt par tādiem, kādi esam šodien.
Vienmēr ar apbrīnu skatos uz kolēģiem, kas spēj vairāk nekā citi, profesionāli izglītojoties citās jomās. Tas ir ieguvums mums kā tautai kopumā.
Pārlapojot žurnālu, no raksta uz rakstu gandarījumu rada pārliecība, ka ir kolēģi, kas palīdz uz pacientu skatīties no dažādiem aspektiem. No mazītiņiem pacientiem tie izaug par lieliem vīriem un sievām. No pediatra savā aprūpē pacientu pārņem kolēģi, stāsts turpinās ar vēlmi dot labāko, vismaz no sevis. Daudzdisciplīnu skatījums uz pacientu kā veselumu ir progresīva un efektīva tendence.
Uz Latvijas medicīnu raugos ar cerību. Mums ir daudz jaunu un motivētu personību, kam ir spējas virzīt Latvijas zinātni un veselības aprūpi kopumā, nezaudējot pacientu kā vērtību.
Lai žurnālam neizsīkst optimisma dzirksts uzdrīkstēties, iedvesmot, meklēt un atrast!