Smēķēšana ir process, kad cilvēks apzināti aizdedz un lieto tabakas izstrādājumu vai augu smēķēšanas produktu. Kaut arī smēķēt iespējams dažādas vielas, Latvijā un pasaulē joprojām populārākā ir tabaka cigarešu veidā. Cigarešu sastāvā ir apmēram 600 dažādu vielu, piemēram, acetons, arsēns, butāns, oglekļa monoksīds, formaldehīds, kā arī galvenais fizioloģiskās atkarības izraisītājs — nikotīns.
Kaut pirmajā mirklī var šķist, ka smēķēšana ietekmē tikai plaušas, šāds uzskats ir aplams — šis kaitīgais ieradums nelabvēlīgi ietekmē visu organismu. Tā ir atkarība, no kuras jāatbrīvojas iespējami drīz, un šajā kompleksajā darbā jāiesaistās gan pacientam pašam (jāgrib ārstēties), gan jābūt izglītotai un kompetentai ārstniecības personai, kas šo procesu vada. Šajā rak-stā — par medikamentozās terapijas iespējām.
Kā rodas atkarība?
Atkarība ietekmē cilvēku no dažādiem aspektiem un skar gan emocionālā, gan ķermeņa līmenī. Vispirms atkarības veidošanās ir psiholoģiska — izraisa cilvēkam psihisku pārdzīvojumu, kādu tas vēlētos piedzīvot vēlreiz, tajā pašā laikā novērš citu nepatīkamu pārdzīvojumu, rada tieksmi meklēt attiecīgo vielu un lietot vēlreiz.
Lai gan lietotā viela rada izmaiņas organismā, tā vēl neizraisa atkarību. Izmaiņas ķermenī rodas vēlāk: pieaug panesība (ar laiku gluži pretēji — samazinās), veidojas uzmācīga, nepārvarama tieksme, kontroles zudums, abstinence. Tabakas smēķēšanas radītais efekts atbilst atkarības veidošanās principiem, lai gan sabiedrībā šis ieradums ir šķietami pieņemamāks nekā, piemēram, atkarība no heroīna, kuras izpausmēm pieder izteiktāk bīstama sociālā uzvedība. Tomēr smēķēšanas ietekmi tas nepadara mazāk kaitīgu.
Statistika Latvijā
Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem smēķējošu indivīdu skaits Latvijā pēdējos gados samazinājies: 2008. gadā ikdienā smēķēja 28 % cilvēku vecumā pēc 15 gadiem, 2014. gadā šis skaits bija samazinājies līdz 25 % (ar vislielāko kritumu vīriešu grupā no 46 % uz 37 %, lai gan smēķējošo sieviešu skaits procentuāli pieaudzis).
Tātad var secināt, ka samazinājies arī pasīvo smēķētāju skaits. Taču Latvijā 2014. gadā smēķētāju diemžēl bija vairāk, salīdzinot ar Lietuvu (22 % smēķējošo) un Igauniju (20 %). Smēķējošu indivīdu Latvijā ir vairāk nekā lielākajā daļā Eiropas valstu — mūs apsteidz vien Ungārija un Grieķija. Smēķēšana skar lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, un to jūt arī veselības aprūpes jomā, kur plaušu vēzis joprojām ir viens no visbiežākajiem audzējiem (smēķēšana tiek uzskatīta par galveno plaušu vēža izraisītāju).
Smēķēšanas ietekme uz organismu
Galvenā sastāvdaļa, kas nosaka atkarības veidošanos, ir nikotīns, kas galvenokārt iedarbojas uz endokrīno un centrālo nervu sistēmu. Tomēr arī pārējās cigarešu dūmu vielas atstāj ietekmi vai nu tiešā veidā, vai ar vielmaiņas produktiem, ietekmējot gan elpošanas, gan asinsrites, gan citas orgānu sistēmas.
Elpošanas orgāni
Lielākās izraisītās veselības problēmas skar nikotīna piegādes sistēmu: elpceļus, asinsvadus un plaušas. Normālas elpošanas laikā gaiss caur degunu vai muti ceļo tālāk cauri trahejai, bronhiem, bronhi-olām, līdz nonāk alveolās, kur pāriet asinsritē.
Pirmais negatīvais efekts sākas jau mutē: karstās gāzes saskaras ar mutes dobuma gļotādu, tā tiek atkārtoti kairināta, daudziem tabakas smēķētājiem rodas tādi simptomi kā aizsmakums, klepus un sēkšana, kas ir sekas iekaisumam.
Tālāk dūmi plūst uz bronhiem, kur nonāk kontaktā ar bronhu skropstiņepitēliju. Šā epitēlija uzdevums — no elpceļiem izvadīt sīkus svešķermeņus, piemēram, putekļus, taču laika gaitā smēķēšanas ietekmē tas zaudē funkciju, tāpēc liekās gļotas un svešķermeņi bronhu telpā veido sprostu. Smēķētājs sakrāto saturu cenšas izvadīt ar produktīvu klepu — veidojas hronisks bronhīts un hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS). Alveolu un plaušu bojājums traucē to galvenajai funkcijai — spējai efektīvi nodrošināt skābekļa transportu pārējām orgānu sistēmām. Tā ir ļoti raksturīga nianse HOPS pacientiem, kad veidojas plaušu emfizēma, smēķētājam rodas aizdusa, grūtības izelpot, ikdienas aktivitātes kļūst apgrūtinātas, liela fiziska slodze var kļūt neiespējama.
Jāpiemin palielinātais risks plaušu vēža attīstībai — plakanšūnu vēzis (biežākais no ļaundabīgajiem plaušu audzējiem) rodas tieši smēķēšanas dēļ. Risku neietekmē izsmēķēto cigarešu daudzums dienā, bet gan smēķēšanas ilgums mūža laikā. Smēķēšanas radīto negatīvo iespaidu nav iespējams uzlabot ar citādi veselīgu dzīvesveidu, piemēram, sportošanu vai veselīgu uzturu. Cigarešu dūmu vielas (benzīns, polonijs 210, benzopirēns, nitrosamīdi un citas) izraisa vēzi, radot izmaiņas DNS gēnos, kas atbild par aizsardzību pret dažādiem audzējiem.
Hroms veicina benzopirēna negatīvo ietekmi uz DNS, arsēns un niķelis samazina DNS reparācijas spēju. Tas palielina varbūtību, ka bojātās šūnas ar laiku kļūs ļaundabīgas.
Asinsrites sistēma
Tabakas dūmu vielas un to radītie produkti (nikotīns, oglekļa monoksīds, brīvie radikāļi un citokīni) visā organismā tiek nogādāti ar asinsrites sistēmas palīdzību. Šie komponenti ir būtiski aterosklerotisko pangu veidošanā un destabilizācijā.
Ateroskleroze smēķēšanas dēļ ir viens no galvenajiem novēršamajiem riska faktoriem koronāro artēriju slimības, pēkšņas kardiālas nāves, infarkta, aortas aneirismu veidošanās un perifēro artēriju slimības gadījumā. Aktīva cigarešu smēķēšana palielina sirdsdarbības frekvenci un paaugstina asinsspiedienu apmēram 20 minūtes pēc tabakas lietošanas.
Ateroskleroze plaušu un sirds artērijās izpaužas kā plaušu hipertensija, kas negatīvi ietekmē sirds un plaušu sistēmas asinsvadu spēju efektīvi veikt skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņu plaušās. Jau tā samazinātais skābekļa daudzums, ieelpojot cigarešu dūmus, kur daļu no pārvadāmā skābekļa daudzuma aizstāj toksīni, vēl vairāk samazina cirkulējošā skābekļa daudzumu asinīs. Pasliktinās orgānu apgāde ar skābekli, mainās dažādu kompensācijas mehānismu darbība, piemēram, paātrinās sirds frekvence. Sirds bojājuma gadījumā smēķētājs var iedzīvoties sastrēgumā sirds asinsrites lokā un/vai sirds mazspējā.
Endokrīnā sistēma
Nikotīna ietekme uz endokrīno sistēmu pētīta visvairāk. Lai gan citas cigarešu vielas smēķētājiem saistītas ar palielinātu risku audzēju attīstībai, to ietekme uz endokrīno sistēmu nav zināma.
Nikotīns ir dabisks alkaloīds, ko var atrast tabakas augā Nicotiana tabacum. Kad cilvēks to ieelpo, tas ātri izplatās organismā caur asinsrites sistēmu, šķērso hematoencefālisko barjeru un sasniedz centrālo nervu sistēmu (CNS), kur darbojas kā stimulants. Nikotīns smadzenēs saistās pie nikotīna acetilholīnsesterāzes receptoriem (nAChRs), kas atrodami gan CNS, gan perifērajā nervu sistēmā (PNS), gan dažos perifēros audos. Dažas no nikotīna atkarību veidojošajām īpašībām attiecināmas uz nikotīna spēju palielināt sinaptisko neirotransmisiju CNS, it īpaši ar dopamīnu. Nikotīna efekts PNS saistās ar skeleta muskulatūras saraušanos. Šo pašu receptoru aktivācija virsnierēs veicina kateholamīnu līmeņa paaugstināšanos ar kardiovaskulāru un metabolisku efektu.
Nikotīna ietekmē pieaug kateholamīnu izdale — palielinās sirdsdarbības frekvence un paaugstinās asinsspiediens, izdalās brīvās taukskābes un tiek mobilizēta glikoze asinīs. Kateholamīnu ietekmē pazeminās ķermeņa temperatūra, cilvēks jūtas relaksēts. Nikotīns ietekmē ķīmiskos procesus šūnās. Tās neveido atbildreakciju uz insulīnu, nelaižot to iekšā šūnā, — veidojas insulīna rezistence. Tāpēc smēķēšana palielina risku 2. tipa cukura diabēta attīstībai. Tā kā insulīns nepieciešams šūnām, lai tās varētu izmantot asinīs esošo glikozi un veidotu enerģiju, glikozes līmenis asinīs paaugstinās. Fizioloģiski tas izpaužas kā sāta sajūta, netieši radot priekšstatu, ka smēķēšana palīdz samazināt svaru.
Smēķēšanas saikne ar glikozes līmeņa izmaiņām pētīta jau ilgi. Kādā pētījumā 1980. gadā noskaidrots cigarešu smēķēšanas efekts uz glikozes līmeni asinīs 26 cukura diabēta pacientiem un 24 kontroles grupas indivīdiem. Glikozes līmeni asinīs noteica 15, 30 un 60 minūtes pēc divu cigarešu izsmēķēšanas. Abās grupās uzrādījās paaugstināti glikēmijas rādītāji, izteiktāki diabēta slimnieku grupā.
Eksperimentu atkārtoja 16 dalībniekiem, glikēmijas rādījumi bija vēl augstāki. Interesanti, ka glikozes līmenis necēlās, smēķējot cigaretes, kas nesatur nikotīnu, kā arī tabaku, neieelpojot dūmus. Taču viss nav uztverams tik nepārprotami, jo nikotīns 2. tipa diabēta pacientiem var izraisīt arī glikozes līmeņa pazemināšanos asinīs. Viens no iespējamajiem darbības mehānismiem varētu būt insulīna ilgāka atrašanās ārpus šūnas.
Šūnu līmenī nikotīna efekts ietver arī palielinātu neirotransmiteru un hormonu sintēzi un atbrīvošanu, tiek inducēts oksidatīvs stress, aktivēti transkripcijas faktori un kateholamīnus sintezējošais enzīms tirozīna hidroksilāze, kā arī kavēta šūnas apoptoze. Nikotīns darbojas kā viens no galvenajiem neirotransmisijas mediatoriem CNS un PNS.
Ārstēšana
Ir vairāki veidi, kā atmest smēķēšanu. Taču svarīgākais nosacījums — jābūt vēlmei atmest, tikai tad ir jēga sākt terapiju. Tā kā atkarība rodas ne tikai ķīmisko procesu izmaiņu dēļ organismā, bet tai ir arī emocionāls un psiholoģisks aspekts, tad atmešanas procesā šī nianse jāņem vērā un jāizmanto dažādas pieejas, visbiežāk kompleksa.
Nikotīna aizstājterapija
Terapija nozīmē lietot nikotīnu mazā devā, ko organisms saņem bez citām kaitīgajām vielām, kas ir cigarešu sastāvā. Tas var samazināt negatīvos abstinences simptomus, piemēram, sliktu garastāvokli un pastiprinātu ēstgribu, kas var rasties, pārtraucot smēķēšanu. Terapijas veidi ir vairāki.
- Plāksteri — nodrošina vienmērīgu nikotīna izvadīšanos, jānēsā vai nu 24 h, vai jānoņem uz nakti (darbības ilgums 16 h). Nikotīns no plākstera uzsūcas lēnāk par uzņemto ar cigaretēm, tāpēc nepieciešams laiks, lai tas nonāktu organismā. Plāksteri satur dažādu nikotīna daudzumu (25 mg, 15 mg, 10 mg), lietošanas laikā cilvēks samazina nikotīna daudzumu, ar plāksteriem to uzņemot arvien mazāk.
- Košļājamā gumija — nikotīna sastāvs 2 mg vai 4 mg (1/6—1/3 daļa no cigaretes sastāva). Jālieto vismaz 15 minūtes pēc ēšanas vai dzeršanas, jo tas var samazināt absorbciju. Jākošļā apmēram 30 minūtes noteiktā veidā, mainot gumijas lokāciju mutē, lai veicinātu nikotīna absorbciju. Devas terapijas gaitā mainās, pakāpeniski samazinot gumijas košļāšanas biežumu.
- Inhalatori — pēc izskata līdzīgi cigaretēm, arī lietošana līdzīga, izdalīto nikotīnu ieelpojot apmēram 20 minūtes. Nikotīna daudzums inhalatoros ir mazāks nekā cigaretēs.
- Tabletes vai strēmeles (stripi) orālai lietošanai — tablešu lietošanas ilgums atkarīgs no tā, cik lielu devu nikotīna (cik cigarešu) pacients iepriekš saņēmis ikdienā, attiecīgi varētu būt jālieto pat 24 tabletes dienā.
Deguna vai mutes aerosols — izsmidzināms aerosols, 1—2 aerosola devas ik pēc 30—60 minūtēm (nepārsniedzot četras devas stundā).
Nikotīna aizstājterapija pierādīta kā efektīva, jo ar tās palīdzību indivīdi smēķēšanu atmet par 74 % biežāk, salīdzinot ar placebo lietotājiem vai nekādas palīgmetodes nelietojušajiem. Tomēr, lai gan nikotīna aizstājterapija palielina iespēju atmest smēķēšanu, tās efekts jebkurā gadījumā ir nepietiekams, ja pacientam paralēli nav cita medicīniska vai psiholoģiska atbalsta.
Antidepresanti un ne tikai
Dažos gadījumos smēķēšanas atmešanu var atvieglot antidepresantu lietošana. Nikotīna lietošanas pārtraukšana izraisa abstinencei raksturīgus simptomus un var pat izraisīt depresijas simptomus. Antidepresanti šos riskus novērš. Arī nikotīns per se iedarbojas antidepresīvi, un tas veicina vēlmi turpināt to lietot. Antidepresants spēj aizstāt šo nikotīna efektu. Antidepresanti iedarbojas uz receptoriem, kas saistīti ar atkarību no nikotīna. Tomēr pētījumos pierādīts, ka medikamentu iedarbīgums lielākoties nav saistīts ar antidepresīvo efektu, bet gan ar tiešu iedarbību uz nikotīna receptoriem.
Bupropions
Sākotnēji lietots kā antidepresants, taču pierādīts kā relatīvi neefektīvs depresijas ārstēšanā. Tomēr atklāts, ka tas samazina vēlmi smēķēt. Lai gan bupropiona darbības mehānisms nav pilnībā izpētīts, tiek pieņemts, ka tas samazina smēķēšanas pārtraukšanas izraisīto diskomfortu, inhibējot neirotransmiteru atpakaļsaisti un kompensējot dop-amīna deficītu, ko izraisa smēķēšanas pārtraukšana. Bupropions samazina smēķēšanas izraisīto baudu, samazina pārtraukšanas radītos negatīvos simptomus un svara pieaugumu, kas rodas pēc smēķēšanas pārtraukšanas.
Visbiežāk novērotā blakne ir bezmiegs, ko var novērot 25—35 % gadījumu. Pacienti atzīmējuši sausumu mutē, aizkaitināmību, trauksmi, sāpes vēderā, aizcietējumus, īslaicīgus izsitumus uz ādas. Šo medikamentu neiesaka pacientiem, kam ir ēšanas traucējumi vai līdzīga slimība pagātnē, kā arī atkarība no alkohola.
Bupropionu īpaši iesaka pacientiem, kam ir izteikta atkarība, un tiem, kas nevar lietot nikotīna aizstājterapiju vai kam tā nav palīdzējusi. Terapija ilgst 7—9 nedēļas.
Nortriptilīns
Nortriptilīna efekts līdzīgs bupropiona radītajam. To izmanto kā otrās izvēles medikamentu. Blakusparādības šā medikamenta lietošanai var būt aritmijas un samazināta miokarda kontraktilitāte, tāpēc to neiesaka pacientiem ar kardiovaskulārām slimībām. To nedrīkst kombinēt ar monoaminooksidāzes inhibitoriem, jo tas palielina hipertensīvo krīžu risku.
Vareniklīns
Vareniklīns ir molekulārs savienojums, kas veicina smēķēšanas atmešanu, smadzenēs iedarbojoties uz nikotīna un acetilholīna receptoriem, samazinot abstinences simptomus, kā arī darbojoties kā nikotīna antagonists, samazinot nikotīna radīto baudu.
Ir arī blakusparādības — slikta dūša (apmēram 10 % gadījumu), bezmiegs, galvassāpes. Ārstēšana ilgst vidēji 12 nedēļas (sākot 1—2 nedēļas pirms datuma, kad plānots pārtraukt cigarešu lietošanu), taču to var turpināt vēl 12 nedēļas (kopā 24 nedēļas), ja pirmā cikla laikā smēķēšanu atmest nav izdevies.
Citizīns
Citizīns ir viens no vissenākajiem medikamentiem smēķēšanas atmešanai (kopš 1967. gada). Šo alkaloīdu iegūst no auga Cytisus Laburnum (kas agrāk lietots arī kā tabakas aizstājējs), un tā farmakoloģiskais efekts līdzīgs nikotīnam. Smēķēšanu ieteicams atmest piektajā dienā pēc medikācijas sākšanas, terapija ilgst vidēji 25 dienas.
Blakusparādības — garšas un smaržas maiņa (to var saistīt ar pašas smēķēšanas atmešanu), sausuma sajūta mutē, galvassāpes, reiboņi, sāpes krūškurvī, sāpes vēderā. Preparātu neiesaka pacientiem, kas slimo ar sirds slimībām.
Selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori
Lai gan sākotnēji valdīja uzskats, ka arī tādi medikamenti kā fluoksetīns, paroksetīns un sertralīns varētu veicināt smēķēšanas atmešanu, 2009. gadā veiktajā Cochrane apkopojumā par antidepresantu lietošanu smēķēšanas atmešanai pierādīts, ka tie nav pietiekami efektīvi monoterapijā.
Selektīvo serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru lietošana samazina sirds infarkta risku smēķētājiem.
Duālās darbības serotonīna/noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitors venlafaksīns (150—225 mg dienā) uzrādījis efektivitāti kombinācijā ar nikotīna aizstājterapiju (nikotīna plāksteri 22 mg/dienā) un kognitīvi biheiviorālo terapiju, lielākoties koriģējot de-presīvo garastāvokli un mazinot trauksmi, bet līdzīgi kā SSAI neuzrāda pārliecinošu efektivitāti uz nikotīna abstinences sindroma izpausmēm. Tā kā ir palielināta varbūtība atcelšanas sindroma attīstībai, medikaments jāatceļ pakāpeniski, stingri jāievēro ārsta rekomendācijas.
Mebikārs
Mebikārs paralēli anksiolītiskajām īpašībām klīniski uzrādījis efektivitāti smēķēšanas atkarības ārstēšanā. Mebikāra farmakoloģiskā iedarbība saistīta ar gammaaminoskābes (GABA)–erģisku, serotonīnerģisku, antiglutamāterģisku un vieglu holīnerģisku aktivitāti.
Mebikārs darbojas kā antagonists attiecībā uz stimulējošām adrenerģiskām un glutamāterģiskām sistēmām un pastiprina inhibējošo serotonīnerģisko un GABA–erģisko neirotransmisiju. Tas pazemina norepinefrīna līmeni smadzenēs, neietekmējot dop-amīnu, novērš stresa izraisītā glutamāta līmeņa paaugstināšanos.
Noslēgumā
Jāuzsver, ka smēķēšana ir atkarība, pret kuru cīņa jāsāk kopš bērna kājas. Izglītot bērnus par cigarešu dūmu kaitīgo ietekmi uz organismu ir vecāku atbildība. Bērni jāmāca, jārunā par skolā notiekošo, vienaudžu ieradumiem un to sekām, bet galvenais — jārāda priekšzīme ar veselīgu dzīvesveidu bez cigarešu dūmiem. Jāstāsta par citiem veidiem, kā tikt galā ar ikdienas stresu (vai vēlmi tievēt).
Šobrīd valstī notiek dažādas kampaņas — līdz 2019. gada marta beigām Latvijas iedzīvotājiem ir iespēja piedalīties bezmaksas smēķēšanas atmešanas grupu nodarbībās, ko vadīs psihologi un psihoterapeiti.
Aicinājums kolēģiem — rādīsim priekšzīmi arī mēs un savā ikdienā iztiksim bez cigaretes!
Kopsavilkums
- Smēķēšana ir process, kad cilvēks apzināti aizdedz un lieto tabakas izstrādājumu vai augu smēķēšanas produktu.
- Atkarības veidošanās ir psiholoģiska — izraisa cilvēkam psihisku pārdzīvojumu, kādu tas vēlētos piedzīvot vēlreiz, tajā pašā laikā novērš citu nepatīkamu pārdzīvojumu, kā arī rada tieksmi meklēt attiecīgo vielu un lietot vēlreiz.
- Galvenā sastāvdaļa, kas nosaka atkarības veidošanos, ir nikotīns, kas galvenokārt iedarbojas uz endokrīno sistēmu un centrālo nervu sistēmu.
- Ir jābūt vēlmei atmest, tikai tad ir jēga sākt terapiju.
- Medikamentozi galvenokārt izmanto nikotīna aizstājterapiju, antidepresantus, anksiolītiķus un citus līdzekļus kombinācijā ar psihoterapiju.
