Izdegšanas sindroms kā arodslimība

Mūsdienās izdegšana ir labi zināms un plaši izpētīts fenomens, bet pēdējos gados sabiedrības interese par šo tēmu ievērojami palielinājusies. Līdz iekļaušanai Starptautiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas 10. redakcijā (SSK–10) izdegšanas sindroms nebija definēts kā atsevišķa slimība. To varēja identificēt ar neirotisko, ar stresu saistīto un somatoformo traucējumu kodiem vai “Z diagnozēm” — (Z73.0 Pārpūle, spēku izsīkums, F43 Reakcija uz smagu stresu un adaptācijas traucējumi, F43.1 Posttraumatisks stresa sindroms, F43.2 Adaptācijas traucējumi, F48 Citi neirotiski traucējumi, F48.0 Neirastēnija, F48.8 Citi precizēti neirotiski traucējumi. Profesionāla neiroze, ieskaitot rakstīšanas spazmu). [2]

Jaunajā Starptautiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas redakcijā (SSK–11) izdegšanas sindroma kods (QD85) atrodams 24. sadaļas Faktori, kas ietekmē veselības stāvokli un kontaktu ar veselības dienestiem apakšsadaļā “Ar darbu vai bezdarbu saistītās problēmas”.

Vēsturiskais un teorētiskais konteksts

Terminu “izdegšana” (burnout) pirmais ieviesa vācu—amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers (Herbert Freudenberger), rakstā “Staff Burnout” 1974. gadā to definējot kā “fiziskā un garīgā izsīkuma stāvokli, ko izraisa ilgstošs stress un pārmērīgas prasības darbā”.

Freidenbergers novēroja, ka brīvprātīgie, kuri strādāja aprūpes centrā ar pacientiem ar sociālām un garīgās veselības problēmām, pakāpeniski zaudē enerģiju — līdz pilnīgam izsīkumam un demotivācijai, kļūst aizvien mazāk empātiski un aizvien agresīvāki pret pacientiem. [1; 3]

1976. gadā amerikāņu psiholoģe Kristīna Maslaka (Christina Maslach) izdegšanu raksturoja kā “pakāpenisku nogurumu, cinismu un motivācijas zudumu sociālās aprūpes darbiniekiem”. [1] Dažus gadus vēlāk, pēc vairākiem pētījumiem, Maslaka pilnveidoja izdegšanas jēdzienu, definējot to kā “trīsdimensiju sindromu, ko raksturo emocionāls izsīkums, depersonalizācija un samazināta profesionālā efektivitāte” (1. tabula). [4] Šī pārformulēšana īpaši nozīmīga ir klīniskā kontekstā, jo šīs trīs dimensijas izdegšanu padara par sindromu — tātad ne tikai par sociālu, bet arī medicīnisku problēmu.

Ļoti svarīgi ir nejaukt izdegšanu ar stresu, kas atšķirībā no izdegšanas ir īslaicīga organisma reakcija uz lielu slodzi, tomēr arī tas, ja netiek adekvāti pārvaldīts, var izraisīt izdegšanu.

Izdegšanas trīs aspekti attīstās pakāpeniski un ar laiku kļūst arvien izteiktāki. Viss sākas ar izsīkumu — emocionālu un fizisku nogurumu, ko izraisa ilgstoša darba slodze un stress. Cilvēks kļūst apātisks, vienaldzīgs pret darbu, zaudē interesi par notiekošo, bieži cieš no galvassāpēm un miega traucējumiem. Nākamajā posmā attīstās depersonalizācija un cinisms — mainās attieksme pret darbu un kolēģiem, parādās emocionāla atsvešināšanās un empātijas trūkums. Cilvēks sāk distancēties no profesionālajiem pienākumiem un kolēģiem. Trešais komponents ir samazināta personīgā efektivitāte — izjūta, ka paveiktais nav pietiekams. Šajā posmā raksturīgs produktivitātes kritums, zems pašvērtējums un motivācijas zudums.

Epidemioloģiskie rādītāji un nozīmīgums

Izdegšanas sindroms pēdējos desmit gados kļuvis par vienu no būtiskākajām sociālajām un veselības problēmām rietumu sabiedrībā. Tas cieši saistīts ar milzīgu neapmierinātību ar darbu un biežām darbnespējas lapām. Pētījumi liecina, ka izdegšana ir nozīmīgs iemesls darba kavējumiem un samazinātai produktivitātei. Piemēram, Vācijā 2014. gadā veikts pētījums liecina, ka izdegšanas simptomus pieredzējuši ~ 8 % nodarbināto. Savukārt Čehijā, kur 2013. gadā pētījumā piedalījās 7400 ārsti, 34 % atzina, ka izjutuši izdegšanas simptomus, bet 83 % norādīja, ka atrodas riska grupā. [1]

Daudzu pētījumu dati apliecina, ka Covid–19 pandēmija un tās sekas ievērojami ietekmējušas izdegšanas problēmu, īpaši tādās nozarēs kā veselības un sociālā aprūpe. Pieaugošā fiziskā un emocionālā slodze, nenoteiktība un citi izaicinājumi pandēmijas laikā ir izcēluši izdegšanas problēmu plašākā mērogā, tāpēc cilvēki daudz labāk apzinās izdegšanas ietekmi uz savu veselību, darbspēju un dzīves kvalitāti. 2022. gadā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra veica aptauju, kurā piedalījās 27 000 cilvēku no Eiropas Savienības, Islandes un Norvēģijas. Aptauja fokusējās uz psihosociāliem riskiem un to pārvaldīšanas iespējām pēcpandēmijas darba vietās. Pētījuma rezultāti liecina, ka 27 % respondentu darbā ir piedzīvojuši stresu, depresiju un/vai trauksmi. [5]

SPKC dati liecina, ka izdegšanas sindroma kā arodslimības sastopamība Latvijā turpina konsekventi pieaugt. Īpaši izceļas straujais pieaugums pēdējos piecos gados, kas varētu būt saistīts ar pieaugošu darba vides stresa faktoru ietekmi vai uzlabotu diagnostikas un atpazīstamības līmeni izdegšanas sindroma gadījumos (1. attēls).

Demogrāfiskie dati

No izdegšanas visbiežāk cieš cilvēki vecumgrupā no 30 līdz 40 gadiem. Vecumgrupās pēc 40 gadiem sastopamība samazinās, kas, iespējams, saistīts ar izdzīvošanas aizspriedumu (survival bias) — darbinieki ar izdegšanu biežāk pamet darbu. Tā ir vienādi bieži sastopama sievietēm un vīriešiem. [1]

Profesijas ar augstāko izdegšanas risku

Izdegšana visbiežāk skar t.s. palīdzošo profesiju pārstāvjus: veselības aprūpes darbiniekus, sociālos darbiniekus, policistus, skolotājus.

Šo profesiju pārstāvji ikdienā saskaras ar augstu emocionālo slodzi un intensīvu mijiedarbību ar cilvēkiem, kas palielina izdegšanas risku. [1] Veselības aprūpes jomā par izdegšanu visbiežāk sūdzas neatliekamās medicīnas ārsti, ginekologi, onkologi un pediatri (2. attēls). [7]

Ne–ārstniecības profesijās augsts risks aprakstīts sociālajiem darbiniekiem, policistiem, skolotājiem, kā arī tādu profesiju pārstāvjiem, kam ir apjomīgs sociālo kontaktu loks un augsta to intensitāte, piemēram, klientu apkalpošanas speciālistiem. Dažos pētījumos tas aprakstīts arī juristiem un uzņēmumu vadītājiem, bet dati par izdegšanas sindromu šajās nodarbināto grupās ir ierobežoti. [1]

Izdegšanas sindroms kā arodslimība

Situācija Eiropā un Latvijā

Lai gan izdegšanas sindroms iekļauts SSK–11 un daudzās tā definīcijās ir vārds “darbs”, izdegšanas sindromu par arodslimību oficiāli atzīst tikai deviņas Eiropas Savienības valstis: Latvija, Igaunija, Zviedrija, Dānija, Nīderlande, Francija, Portugāle, Ungārija un Slovākija. [1]

Latvijā tas ir iekļauts oficiālajā arodslimību sarakstā (Ministru kabineta noteikumu Nr. 908 “Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 1. pielikuma “Arodslimības” 5. punkta [] apakšpunktā 5.15 — “Izdegšanas sindroms”). Atšķirībā no Latvijas tādās valstīs kā Nīderlande un Zviedrija arodslimību saraksti nepastāv un arodveselības speciālisti uzskata, ka jebkurš veselības traucējums vai trauma var tikt saistīti ar darbu, ja ir pietiekami detalizēti pierādījumi. Šie pierādījumi parasti ietver darba apstākļu analīzi, specifisku kaitīgo faktoru ietekmes izvērtējumu, medicīniskus slēdzienus un darba devēja sniegtos datus par darba vidi. Papildu pierādījumi var ietvert darbinieka slimības vēsturi, saistību ar darba izpildes specifiku, kā arī neatkarīgu ekspertu vērtējumus.

Detalizēta informācija par to, kā izdegšanas sindroms tiek pierādīts un saistīts ar arodu citās Eiropas Savienības valstīs, apkopota 2. tabulā.

Izdegšanas sindroma diagnostika un saistīšana ar arodu

Latvijā, diagnosticējot arodslimības, izvērtē ne tikai pacienta profesiju un darba specifiku, bet arī konkrētos darba vides kaitīgos faktorus, kas var ie­tvert prasības darba kvalitātei, sociālo
kontaktu apjomu, attiecības ar kolēģiem un vadību, kā arī citus psihoemocionālos aspektus. Jāatzīmē, ka psihoemocionālais stress darbā ir ļoti subjektīvs un grūti izmērāms, tāpēc izstrādāti vairāki modeļi, lai precīzāk novērtētu izdegšanas attīstības risku.

Viens no plaši izmantotajiem modeļiem ir Roberta Karaseka darba spriedzes modelis (Karasek’s Job Strain Model), kas analizē divus galvenos parametrus: prasības darbā un lēmumu pieņemšanas iespējas. Personas, kurām ir augstas prasības darbā, bet zema kontrole pār saviem darba procesiem, atrodas paaugstinātā izdegšanas riska grupā. Johannesa Zīgrista centienu un atlīdzības nesabalansētības modelis (Siegrist’s Effort-Reward Imbalance Model) norāda uz paaugstinātu risku situācijās, kad darbinieka ieguldījumi darbā neatbilst saņemtajai atzinībai vai atlīdzībai. Abi šie modeļi tiek uzskatīti par prognozes ziņā ticamiem un būtiskiem instrumentiem darba stresa izpratnei. [1; 8; 9]

Blakus šiem modeļiem par ticamu uzskatīts arī Kristīnas Maslakas un Maikla Leitera mediācijas modelis (Maslach—Leiter Mediation Model). Tā pamatā ir trīs jau minētās izdegšanas dimensijas: emocionāls izsīkums, depersonalizācija un samazinātas profesionālās efektivitātes izjūta, ko mēra ar Maslakas izdegšanas aptauju (Maslach Burnout Inventory, MBI). Šo aptauju, ko uzskata par izdegšanas diagnostikas “zelta standartu”, veido 22 jautājumi, kas fokusējas uz darbu un attieksmi pret to.

Maslakas—Leitera mediācijas modelis analizē, kā izdegšanu ietekmē neatbilstības starp indivīda vajadzībām un darba vides faktoriem.

Modelis identificē sešas galvenās darba dzīves jomas, kurās šādas neatbilstības var veicināt izdegšanu: darba slodze, kontrole, atalgojums, kolektīvs, taisnīgums un vērtības. Piemēram, pārmērīga darba slodze bez pietiekamas autonomijas vai atalgojuma var izraisīt emocionālu izsīkumu, savukārt adekvāta slodze, skaidras darba lomas un adekvāts atalgojums samazina izdegšanas risku. [1; 10; 11]

2. tabulā redzams, ka Eiropā (un pasaulē) nav vienotas metodikas, kā izdegšanas sindromu saistīt ar darbu. Latvijā katrs izdegšanas gadījums tiek vērtēts individuāli. Arodslimību ārsts, konstatējot iespējamu arodslimību, ņem vērā pacienta sūdzības, slimības un slimību anamnēzi, detalizēti ievāc darba, vides un ģimenes anamnēzi. Papildus tiek izmantots Valsts darba inspekcijas sagatavotais darba vietas higiēniskais raksturojums, kā arī speciālistu slēdzieni, piemēram, psihiatra atzinums un psiholoģiskās izpētes rezultāti.

Kā novērst izdegšanas sindroma risku?

Freidenbergers vēl 20. gadsimta 70. gados piedāvāja stratēģijas izdegšanas sindroma novēršanai, kas ir aktuālas arī mūsdienās: konkrētu darba stundu noteikšana, izvairīšanās no pārāk lielas darbinieku mainības, kā arī darbinieku iesaiste pieredzes apmaiņā. [3]

Arī Maslakas—Leitera, Karaseka un Zīgrista modeļi piedāvā teorētisko ietvaru izdegšanas cēloņu identificēšanai un novērtēšanai. 3. tabulā apkopotie riska faktori un stratēģijas papildina šos modeļus un piedāvā konkrētus risinājumus darba vides uzlabošanai.

Viens no svarīgākajiem izdegšanas profilakses aspektiem ir stresa pārvaldība, kas ietver relaksācijas tehniku izmantošanu ikdienā, piemēram, meditāciju, dziļās elpošanas vingrinājumus vai jogu. Tikpat būtiski ir atcerēties par dzīves un darba līdzsvaru, darba un atpūtas režīma ievērošanu, izvairīties no darba pienākumu veikšanas ārpus darbalaika. Regulāras fiziskās vai sporta aktivitātes palīdz uzlabot garastāvokli un efektīvi samazināt stresu. Tāpat liela nozīme ir sociālajam atbalstam — veidot un uzturēt ciešas attiecības ar kolēģiem un tuviniekiem, dalīties pieredzē un saņemt emocionālu atbalstu.

Izdegšanas sindroma ārstēšana

Izdegšanas sindroma ārstēšana parasti ietver multimodālu pieeju, kuras galvenie elementi ir darba vides uzlabošana un individuāla terapija. Krīzes posmā ieteicams īslaicīgi atteikties no darba. Šajā posmā būtiski ir organizēt izglītojošas sesijas, kad pacients ar terapeitu pārrunā izdegšanas simptomus un to ietekmi. Svarīga arī ģimenes un kolēģu iesaiste emocionālam un praktiskam atbalstam.

Pēc krīzes posma seko atveseļošanās fāze, kas vērsta uz stresa sistēmu atjaunošanu. Šajā fāzē īpaša uzmanība tiek pievērsta veselīgam miegam, uzturam, fiziskajām aktivitātēm un izglītošanai par stresa vadību. Atveseļošanās fāzē notiek pakāpeniska atgriešanās darbā.

Nākamajā posmā, ko var dēvēt par prevenciju un izglītošanos, tiek analizēti izdegšanas cēloņi. Šajā posmā pacients apgūst laika plānošanu un prioritāšu noteikšanu, kā arī izvirza ilgtermiņa mērķus.

Noslēdzošajā ilgtermiņa attīstības posmā uzmanība tiek pievērsta prioritāšu pārskatīšanai un dzīves kvalitātes uzlabošanai. []

Noslēgumā

Izdegšanas sindroms ir mūsdienu darba vides neizbēgama realitāte, kas skar dažādu profesiju pārstāvjus — īpaši tos, kuriem regulāri jāiztur augsta emocionālā slodze. Tā vairs nav tikai individuāla problēma, bet gan sistēmisks jautājums, kam vajadzīga kompleksa pieeja gan ārstēšanā, gan profilaksē.

Ļoti svarīgi ir palīdzēt pacientiem laikus identificēt izdegšanas simptomus un piedāvāt atbilstošus risinājumus. Lai to nodrošinātu, ir svarīgi:

• izglītot pacientus par stresa vadības nozīmi,
• atgādināt par preventīvām stratēģijām, piemēram, par darba un atpūtas līdzsvaru, fiziskām aktivitātēm un sociālo atbalstu,
• iespējamā izsegšanas sindroma gadījumā rekomendēt pacientam doties pie speciālistiem.

Izdegšana nav jāuztver kā neveiksme, bet gan kā signāls, ka nepieciešamas pārmaiņas darba vidē vai ikdienas paradumos. Laicīgi atpazīstot simptomus un rīkojoties, iespējams ne tikai atjaunot darba spējas, bet arī uzlabot dzīves kvalitāti kopumā.