Vienotas izpratnes trūkumu par garīgo slimību cēloņiem, to klīniskajām izpausmēm parāda dažādās psihiatrijas skolas, bet slimību klasifikatori (DSM-IV, SKK-10 utt.) ir kā kompromiss dažādībai. Tie neietver atsevišķo skolu klīniskās īpatnības, bet ir balstīti uz pēdējiem – vai nu patofizioloģijas, vai arī psiholoģijas, vai ģenētikas, vai ontoģenēzes – atklājumiem, slimības apskata šauri, viena indivīda robežās. Iespējams, ar to ir par maz, lai izprastu mūsu uzvedības modeli.
Tā kā psihiatrija atrodas starp sociālajām un bioloģiskajām zinātnēm, tad kopēju skatu uz mūsu uzvedības modeli var iegūt, integrējot mūsdienu zinātnes paradigmu – evolucionāro bioloģiju, kas atļauj aplūkot saslimšanas (arī psihiskās) no evolūcijas adaptācijas skatpunkta, ļauj ieraudzīt psihopatoloģiju citā gaismā, aktualizē iespēju nākotnē runāt par jauna “adaptācijas” klasifikatora veidošanu psihiatrijā. [1 ]
2009. gada 24. novembrī apritēja 150 gadu, kopš iznācis viens no pasaules ievērojamākajiem zinātniskajiem darbiem - Č. Darvina Sugu izcelšanās . Darvina sekotājiem ir ko piedāvāt psihiatrijai - evolucionārā psihiatrija, kas veidojusies kā zinātne pagājušā gadsimta beigās, bet vēl atrodas "bērna autiņos", salīdzinot ar klīnisko psihiatriju.
Pēdējās desmitgadēs psihiatrija ir uzkrājusi daudz zināšanu, radījusi efektīvākas ārstēšanas metodes, taču vairāku psihisko slimību etioloģija un patoģenēze turpina palikt nepietiekami skaidra.
Psihiatrija kā medicīnas atzars nav ieguvusi pārliecinošu zinātnisku statusu, ko pašapzinīgi paredzēja psihiatrijas pionieri E. Krepelins, E. Bleilers, H. Maudslijs jau XX gadsimta sākumā. Līdzīgas problēmas ir blakus disciplīnās - psiholoģijā un socioloģijā. Arī šajās disciplīnās ir bijušas vēsturiski izcilas personības, kas sasniegušas diženumu, kā E. Durkheims, K. Markss, Z. Freids, K. G. Jungs, bet diemžēl neviens no viņiem nav sasniedzis tādu vispārēju akceptējamības pakāpi, lai radītu paradigmas statusu, kā, piemēram, fizikā (I. Ņūtona, A. Einšteina paradigma), bioloģijā (Č. Darvina paradigma) vai astronomijā (N. Kopernika paradigma).
Iespējams, paradigmas kļūda psihiatrijā un pārējās uzvedības zinātnēs kopā ir konsekventa nepatika pret nosacījumiem, ko zinātnes revolūcijā ierakstījis Č. Darvins.
Formulējumiem psihiatrijā lielākoties ir pārlieku kreatīva pieskaņa, šiem atradumiem trūkst vienotas koncepcijas, struktūras, kas savienotu pamatpazīmes cilvēku dzīvei ar dabisko mūsu vēsturi un saistību ar citām dzīvnieku sugām. [1 ] Vieno izpratnes trūkums par garīgo slimību cēloņiem un to klīniskajām izpausmēm, to parāda dažādās psihiatriskās skolas, bet slimību klasifikatori (DSM-IV, SKK-10 utt.) ir kā kompromiss šai dažādībai. Tie neietver atsevišķo skolu klīniskās īpatnības, bet ir balstīti vai nu patofizioloģijas, vai arī psiholoģijas, vai ģenētikas, vai ontoģenēzes atklājumos un apskata slimību šauri viena indivīda robežās.
Iespējams, ar to ir par maz, jo tā satur tikai daļu informācijas, kas nepieciešama, lai pilnībā izprastu mūsu uzvedības modeli. Tā kā psihiatrija atrodas starp sociālajām un bioloģiskajām zinātnēm, tad kopīgu skatu mūsu uzvedības modelim var gūt, integrējoties ar vienu no lielākajām mūsdienu zinātnes paradigmām - evolucionāro bioloģiju, kas ļauj paskatīties uz saslimšanām (arī psihiskām) no evolūcijas adaptācijas skatpunkta. Tas ļauj no jauna citā gaismā paskatīties uz psihopatoloģiju, iespējams, liekot saskatīt universālākas dabas sakarības un pārvērtēt pat tās pamata pieņēmumus. Tas aktualizē iespēju nākotnē runāt par jauna - "adaptācijas" - klasifikatora veidošanu psihiatrijā.
Vēsturiskais ieskats
Evolūcijas ideja nebija sveša klīniskās psihiatrijas pamatlicējiem. Tā laika psihiatrijas un neiroloģijas prominences - E. Krepelīns, P. Broka, H. Ellis, D. H. Džeksons, J. K. Brouns - saskatīja stingru saistību starp evolūcijas teoriju un psihiatriju. [2 ]
Jau 1863. gadā, četrus gadus pēc Č. Darvina darba Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību (On the Origin of species by Means of Natural Selecton, on the Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life ) izdošanas, K. L. Kalbaums (1828-1899) ierosināja grupēt psihiskās saslimšanas, balstoties K. Linneja (1707-1778) piedāvātajos augu un dzīvnieku klasifikācijas principos, un aicināja iedibināt psihiatrijas nozoloģiju, balstoties evolūcijas perspektīvā. [2 ] E. Krepelīna psihožu pētījumi pirmatnējām tautām (Javas salā) deva grūdienu jaunu zinātņu radīšanai - salīdzinošā psihiatrija, etnopsihiatrija ar iespēju jauniem bioloģijas un psihožu etioloģijas kopējiem risinājumiem. [3 ; 4 ]
Jāatzīmē arī britu psihiatrijas sadarbība ar Č. Darvinu. Psihiatrs sers D. Kristons-Brovns atbalstīja Č. Darvina grāmatas Cilvēka un dzīvnieku emocionālās ekspresijas (The expression of the emotions in man and animals , 1872) izdošanu, papildinot to arī ar saviem zīmējumiem.
Č. Darvina darbi dziļi satricināja sabiedrisko domu, jo nebija viegli pieņemt ideju, ka cilvēks ir viens no bioloģisko sugu pārstāvjiem un izveidojies ilgstošas evolūcijas rezultātā. Attālināšanās no ķermeņa-prāta duālisma, kas bija dziļi iesakņojies Rietumu filozofijā un zinātnē, sākot ar Heraklītu un beidzot ar R. Dekartu (1596-1650) notika pamazām. Šo kartēzisma duālismu izspieda monistiskais pasaules uzskats (visa pamatā viens pirmsākums). [5 ; 6 ; 7 ]
Darvina teorija tika izmantota arī citu mērķu sasniegšanai - radās G. Spensera sociālais darvinisms, eigēnikas teorija u. c., kas radīja nepamatotus aizspriedumus un pārpratumus, uz ilgu laiku aizkavējot tās attīstību. Jaunu atzinības vilni teorijai deva neodarvinisma rašanās, etoloģijas un sociobioloģijas attīstība.
Evolūcijas mūsdienu piedāvājums
Par spīti jaunajām zināšanām, fundamentālas domstarpības turpina pastāvēt par psihopatoloģijas dabu. Kaut arī visi piekrīt "bio-psiho-sociālajam" modelim, saglabājas nevienprātība: vieni uzsver ģenētiski fizioloģiskos faktorus, citi fokusējas uz dzīves notikumiem un psiholoģiskajiem mehānismiem, vieni uzsver, ka mentālas saslimšanas ir "slimības - tāpat kā citas somatiskās slimības", citi nepiekrīt šim "medicīniskajam" modelim, neatlaidīgi apgalvojot, ka daudzas mentālās saslimšanas var saprast tikai sociālajā kontekstā.
Pagājušā gadsimta viens no ievērojamākajiem etologiem Tinbergens (Nikolaas Tinbergen ), kas 1973. gadā saņēma Nobela prēmiju medicīnā, ir formulējis četrus jautājumus, kas pilnībā izskaidro dzīvnieku un cilvēku uzvedību.
Kas izraisa disfunkciju (mehānisms)?
Kad parādās disfunkcija (ontoģenēze)?
Kāpēc ir radusies šāda adaptācijas funkcija?
Kā attīstījusies disfunkcija (filoģenēze)? [8 ; 9 ; 10 ]
Tātad jautājumi "kas?" un "kad?" veido proksimālo skaidrojumu, bet jautājumi "kāpēc?" un "kā?" veido ultimatīvo (evolucionāro) skaidrojumu mūsu uzvedībai.
Attēls
Sacensība caur dominanci un pievilcību
Ultimatīvais skaidrojums izskaidro eksistences struktūras vai kopīgo spēju visiem sugas indivīdiem, kas veidojušies cauri gadu miljonu ritējumam zem selekcijas spiediena. No bioloģiskā skatpunkta ultimatīvais mērķis mūsu eksistencei (uzvedībai) ir iemūžināt mūsu gēnus nākamajās paaudzēs. Kā skarbi izteicies Dokinss (R. Dawkins ): "Mēs esam izdzīvošanas mašīnas-roboti, kas akli ieprogrammēti saglabāt paša molekulas, zināmas kā gēni." [11 ]
Medicīnas un psihiatrijas pētījumos pārsvarā izmanto proksimālos cēloņus (skaidrojumus), balstoties fizioloģijas, bioķīmijas un ģenētikas sasniegumos, retumis ultimatīvos skaidrojumos. Uz jautājumu, kāpēc cilvēki izjūt trauksmi, parasti tiktu atbildēts caur fizioloģiju un psiholoģiju, izmantojot proksimālos mehānismus. Taču ne mazāk būtiski mums ir saprast, kāpēc mums kā cilvēkiem ir izveidojusies spēja izjust trauksmi.
Mēģinājums rast evolucionāru (ultimatīvo) skaidrojumu nav tikai fascinējošs, intelektuāls mēģinājums rakņāties pagātnē, bet vitāls, pašlaik neizmantots līdzeklis, lai saprastu, novērstu un ārstētu slimības. [12 ]
Piemēram, greizsirdība vīriešiem saistīta ar vajadzību minimizēt svešu pēcnācēju izaudzināšanas risku. Tā nodrošina sievas seksuālo uzticību, kas garantē paternitāti. Sievietes greizsirdība ir funkcija, kas ļauj nodrošināties, lai partneris paliktu kopā ar viņu pavisam un rūpētos par bērna audzināšanu. [13 ]
Labi, evolūcija var paredzēt izskaidrojumu normālai uzvedībai, bet patoloģiska uzvedība, pēc definīcijas, nav adaptīva funkcija. Kā spēj kāda evolūcijas perspektīva palīdzēt psihopatoloģijas izskaidrošanā? Pirmkārt, norma tiek definēta kā uzvedības modeļa adaptācijas rezultāts. Otrkārt, daudzi simptomi var izskatīties kā distresu veicinoši, kamēr būtībā ir adaptīvi (vemšana, drudzis, slikta dūša utt.). Treškārt, ir fenomeni, kas nav universāli un var šķist maz adaptīvi pat no evolūcijas perspektīvas, jo nav veidojusies mērķtiecīgā selekcijas rezultātā. To adaptīvā funkcija ir būt par grūdienu kopējā ģenētiskajā pielāgojumā (genetic fitness ). [14 ; 15 ] Evolucionārais piedāvājums ir izskaidrot mūsu "ievainojamību" saslimšanas priekšā (arī psihiatriskām saslimšanām). [16 ; 17 ]
Pirmkārt, ir jauni apkārtējas vides apstākļi, kas mainās ātrāk, nekā mūsu ķermenis spēj tiem piemēroties, arī civilizācijas modernizētajai videi. Šeit arī aspekti - patogēni un konkurenti nesēž, rokas klēpī salikuši.
Otrkārt, tas ir kompromiss, jo viss ķermenis ir viens liels kompromiss. Pat tādi gēni, kas veicina saslimšanas, dod derīgumu un priekšrocības citās vietās.
Treškārt, tie ir ierobežojumi, ko spēj sniegt dabiskā selekcija, jo nav iespējams "jauns sākums". Visbeidzot, ir nejaušības un neveiksmes, kas veido saslimšanas, kuras nav saistītas ar evolūcijas procesu, izņemot, vai ķermenis var tikt/nevar tikt galā ar izraisītajiem bojājumiem. [18 ] Īpaši svarīgi ir atšķirt defektu no aizsardzības. Daudzas slimību manifestācijas nav defekts ķermenī, bet svarīga adaptācija. [19 ] Piemēram, tādas ir "sliktās" emocijas, kas liek griezties pie speciālista (skumjas, trauksme utt.).
Emociju pētnieki ir nonākuši pie vienprātīga secinājuma, ka fundamentāla emocionāla spēja ir veidojusies dabiskā atlasē, tāpēc tā dod selektīvu priekšrocību. [20 ] Šeit vietā būtu citēt Edvardu O. Vilsonu: "Mīla saista naidu, agresiju, bailes, ekspansivitāti, norobežošanos un tā joprojām, nesekmē individuālo laimi, bet ar to palīdzību maksimizē gēnu pārnesi." [21 ]
Mūsu senči, iespējams, daudz biežāk sastapās ar briesmām, par ko ziņoja negatīvās emocijas ar savu adaptācijas funkciju, bet ne defektu. No K. E. Izarda afektu teorijas izriet, ka no deviņiem pamata afektiem tikai divi ir ar pozitīvu (hēdonisku) nokrāsu - prieks un interese. Pārejās emocijas ir ar negatīvu pārdzīvojuma komponenti, bet adaptīvas. Tikai izbrīns nosacīti ir neitrāls, jo sagatavo kā pozitīviem, tā negatīviem afektiem. [22 ]
Evolucionārās psihiatrijas pamatprincipi un pamatnostādnes
Psihopatoloģija veidojas situācijās, kad mainās vide (daļēji vai pilnīgi), salīdzinot ar apkārtni, kādā dzīvoja 99,5% mūsu senču, un uzrunā viena vai vairākas mūsu arhetipiskās vajadzības (bio -sociālās vajadzības ). [23 ] Arhetips - visiem cilvēkiem, neatkarīgi no rases, kultūras vai laikmeta, iedzimtu spēju kopīgām uzvedības pazīmēm un raksturīgajai pieredzei.
Vadošas arhetipiskās vajadzības:
vajadzība pēc pieķeršanās (piesaistes) (need for attachment );
vajadzība pēc ranga (rank ).
Šajos pamatprincipos, kas mūsos mājo kopš paleolīta laikmeta, frustrē Rietumu sabiedrība. Jo lielāka frustrācija, jo lielāka iespēja attīstīties psihopatoloģijai.
Piesaiste
Psihoanalītiķis J. Boulbijs izveidoja piesaistes teoriju (attachment theory) , kuru balstīja divos avotos:
etoloģijā un K. Lorenca dzīvnieku pētījumos par imprintingu, kā arī Hārlova rēzus pērtiķu pētījumos;
psihoanalīzes teorijās, kas balstītas Z. Freida un M. Kleinas dziņu teorijās.
J. Boulbijs apgalvoja, ka "pieķeršanās" ir instinktīva un paredzēta abiem - gan mātei, gan bērnam. Šī uzvedības stratēģija ir radusies filoģenētiski, lai spēcinātu piesaistes saites, uzturētu fizisko tuvību un sociālo komunikāciju starp kontaktā iesaistītajām pusēm bērnībā, bet kļūst mazāk redzama pieaugot. Šai spējai ir izšķirīga nozīme, lai bērns izdzīvotu. J. Boulbijs definēja piesaisti kā primārās motivācijas sistēmu. Tās pamatā bērnam ir telpiskais princips: "Kad esmu tuvu pie mīļotās personas, jūtos labi, bet, kad esmu tālu prom, jūtos vientuļš, bēdīgs un trauksmains." Gan putni, gan zīdītāji pieķeras mātei arī tad, ja nesaņem no tās barību (Harlow and Harlow , 1965; Cairns , 1966). Bērns imprintinga procesā fiksē mātes izskatu, balsi, smaržu, pat pulsa ritmu. Boulbija pētījumi atklāja, kādas ir sekas šo saišu pāragrai pārraušanai un attiecību (piesaistes) kvalitātei vēlākajos dzīves posmos.
Nelabvēlīgiem bērnības pārdzīvojumiem ir vismaz divu veidu sekas. Pirmkārt, tie padara cilvēku daudz vieglāk ievainojamu jauna nelabvēlīga pārdzīvojuma gadījumā. Otrkārt, palielina varbūtību, ka viņš/viņa arī turpmāk saskarsies ar šāda veida pieredzi. [24 ]
Drošā piesaiste bērnībā ir pamats nākotnes attiecībām caur emocionāli drošu veidu, iespēju attīstīt iekšējo patības izjūtu, spēju pieķerties un izrādīt pieķeršanos savstarpējās attiecībās. Savukārt nedrošās piesaistes gadījumā, sīkāk neizdalot apakštipus, izpaužas emocionālā nedrošība, izplūdusi patības izjūta. Saglabājas bailes par iespējamo attiecību saišu zaudēšanu, kas summējas vai nu dusmās un agresijā, vai arī trauksmē.
Piesaistes objekta zaudēšana saistās ar skumjām, izmisumu, depresiju, galu galā - ar atrautību no ārpasaules. [25 ] Nedrošā piesaiste ietekmē cilvēka spēju domāt par citiem cilvēkiem, viņu motīviem, kas īpaši izpaužas pie psihotiskajiem traucējumiem.
Agrīnā piesaiste var veicināt, iespaidot pieaugušo indivīdu vismaz divos veidos: pirmkārt, agrīnā piesaiste izraisa ilgstoši noturīgas gaidas, kas saistītas ar citu uzvedību, it īpaši, ja no citiem ir atkarīgs atbalsts. Otrkārt, mijiedarbība ar vecākiem un citām piesaistes figūrām var bojāt vēlākās attiecības, šo attiecību ietekmi uz pašcieņu. [26 ]
Pieķeršanās modeļu nemainībai - tiklīdz tie izveidojušies - raksturīga zināma noturība. Bērnam pieaugot, pieķeršanās modeļi pakāpeniski kļūst par personības neatņemamu sastāvdaļu, kaut arī process nepavisam nav neatgriezenisks.
Varam droši apgalvot, ka agrīnās piesaistes traucējumi rada psihisko procesu traucējumus pieaugušā dzīvē.
Rangs
Otrs svarīgais sociālais resurss - rangs. Jau pirms miljoniem gadu mūsu senči cīnījušies par resursiem (ēdienu, teritoriju, dzīves partneri), un nekas nav mainījies arī šodien. Augsts rangs atnes iespējas tikt pie kārotajiem resursiem. Darvins vienmēr uzsvēra, ka "cīņai" sugas vai ģints ietvaros ir izšķirīga nozīme evolūcijā: "Sacensība parasti būs visniknākā [] starp formām, kas visvairāk līdzīgas ikkurā ziņā." [27 ; 28 ]
Sacensība par rangu izpaužas kā apdraudējuma izpausme un fiziska cīņa, parasti diādiskā kontekstā vai turnīrā, ko etologi sauc par "agonistiskas uzvedības rituālu" (AUR; ritual agonistic behavior - RAB). Veiksme šādā turnīrā sagādā mērauklu indivīda "resursu turēšanas spēkam" (RTS; resurce holding power - RHP). Cilvēkiem ekvivalents "resursu turēšanas spēkam" ir pašcieņa.
Sacensībā par rangu mēs izmantojam divus sacensību modeļus.
Agoniskajā modelī cenšamies gan iebiedēt sāncensi, gan uzbrukt tam. Šajā modelī novēro līdzsvaru starp dominanto un subordinēto indivīdu.
Hēdoniskais modelis, kurā potenciālais konkurents un potenciālais dzīvesbiedrs tiek "atbruņots" ar savaldzināšanas stratēģiju. Sacīkstes, kur tiek izmantota "savaldzināšanas" stratēģija, iegūst jaunu kapacitāti - pašnovērtējumu, ko apzīmē kā "sociālās uzmanības noturēšanas potenciālu" (SUNP; social attention holding potential - SAHP).
To visu var attiecināt arī uz svarīgām psihiskām saslimšanām, kur tāpat izpaužas iespējama sacensība caur draudiem un agresiju (AUR; RTS) vai sacensība caur valdzinājumu (SUNP).
Tādējādi varam izdalīt četras stratēģijas:
sociālā sadarbība (kooperācija) un integrācija;
dominance;
padevība;
sociālā izolācija, norobežošanās.
Attēlā redzams iespējamais iznākums sacensībai caur dominanci un pievilcību, kur fiziskā sacensība, dominance - vertikālā ass, savukārt valdzinājums (pievilcība), kas izpaužas kā sociālā atzinība un sociālā integrācija, - horizontālā ass.
Jo lielāka nesakritība starp arhetipiskām vajadzībām un apkārtējā vidē šīm vajadzībām rodamajam piepildījumam, jo lielāks stress, kas samazina kapacitāti pret saslimšanu. No tā var izdalīt dažus psihodinamikas likumus:
lai kādas uzvedības pēdas ir atrastas visās cilvēces sabiedrībās, kultūrās, rasēs, vēstures laikmetos, tās visas ir ekspresijas dabiskām dziņām jeb arhetipiem;
arhetipiem ir iedzimta dinamika, kuru uzdevums ir aktualizēties caur mūsu psihi un uzvedību;
mentālā veselība rezultējas arhetipisku mērķu piepildījumā (apmierinājumā);
psihopataloģija rezultējas no arhetipisku mērķu frustrācijas.
Psihiatriskie simptomi ir pastāvīgi pārspīlēta psihofizioloģiska atbilde. Tas nav tikai Z. Freida un K. G. Junga priekšlikums, to apstiprina arī mūsdienu evolucionārie psihiatri, kā Brants Venegrats (Brant Wenegrat ) un Rasels Gārdners (Russell Gardner ), kuri visus psihopatoloģijas sindromus (psihotiskos, neirotiskos, psihopātiskos) uzskata kā statiski nenormālu manifestāciju dabiskai atbildes reakcijai, kas atbilst visiem indivīdiem, neņemot vērā to, vai viņi ir slimi vai veseli. [29 ; 30 ]
Kas liek šīm adaptācijas stratēģijām kļūt par pārspīlētām cilvēkiem, kuri diagnosticēti kā "mentāli slimi", - tāds varētu būt psihiatrijas centrālais jautājums.
Arhetipu izpausme depresijas gadījumā
Ieguvumi, ko dod depresijas epizode, nav tūlīt saskatāmi, šķiet pat absurdi no mūsdienu cilvēka hēdoniskā skatpunkta. Ir jāņem vērā, ka pastāv augsta korelācija starp depresijas pazīmēm (klīniskām izpausmēm) un tām kvalitātēm, kas nodrošina veiksmīgu sabiedrības pastāvēšanu.
Pazemībai, piekāpībai, zaudēšanai utt. ir liela nozīme sugu iekšējā komunikācijā, it īpaši visiem mugurkaulniekiem, kuru savstarpējā sociālā komunikācija bez tā nav iespējama. Tā kā cilvēks ir visaugstāk organizētais sociālas sugas pārstāvis, viņam tas ir īpaši svarīgi. Bez labi izveidotas padevības spējas sociālā dzīve nebūtu iespējama (MacLean 1990). [31 ]
Tātad depresija, iespējams, izpilda kādu funkciju, reprezentē "psihobioloģisko atbildes modeli", kas ir daļa no iedzimtas uzvedības izpausmēm cilvēka organismā (Lewi s 1934, Hill 1968, Beck 1987, Nesse 1990, Gilber t 1992, Powles 1992). [32 ]
Tas nozīmē, ka depresija izpilda kādu funkciju evolūcijas gaitā, kas bija nozīmīga mūsu senčiem. Tie senči, kam bija spēja izjust depresiju, izdzīvoja, salīdzinot ar tiem senčiem, kam tā bija liegta.
Skatoties no sociālās sacensības hipotēzes skatpunkta, sociālā sacensība sadala uzvarētājos un zaudētājos, un katrā no šiem gadījumiem ir sava stratēģija. [33 ]
Depresijas gadījumā indivīds identificējas ar "zaudētāja" stratēģiju, kas izpaužas izjūtā par resursu potenciāla samazināšanos, proti, pazeminātu pašcieņu, un kas pēc Meinarda Smita (Maynard Smith ) evolūcijas spēļu teorijas atbilstu "baložu" (dove ) stratēģijai, kam raksturīga sociālā piekāpšanās un pazemība.
Tieši zema pašcieņas stratēģija nodrošina altruistisku uzvedību, kas veicina izdzīvošanu un reprodukciju tuvākajiem radiniekiem caur pielāgotību (inclusive fitness ), ko var definēt arī kā radinieku palīdzības stratēģiju (kin-helper strategy ). [34 ]
Mānija
Savukārt mānijā cilvēki sevi identificē ar "uzvarētāja" stratēģiju, kam paaugstināts RTS, kas pēc M. Smita atbilst "vanagu" (hawk ) stratēģijai, kam raksturīga sociālā dominance. Šai stratēģijai raksturīga "pašpalīdzības" stratēģija (self-help strategy ), kas no evolucionārā skatpunkta nav stabila.
Spēja izvēlēties "vanaga" vai "baloža" stratēģiju (iespējams, pēc randomizācijas principa) ir adaptācija līdz noteiktai pakāpei, bet pārlieka pārvēršas par bipolāriem traucējumiem. [35 ]
Skumjas
Skumjas - atslēgas emocija, kas ir saistīta ar depresiju. Skumjām ir tieša saistība ar piesaistes zaudēšanu pret bērnu, partneri, radiniekiem vai tuvu draugu. Piesaiste ir adaptīva no evolucionārā skatpunkta, īpaši tas izpaužas attiecībās starp māti un bērnu - un tieši bērna pirmajos dzīves gados.
Šīs piesaistes zaudēšana, pat īslaicīga, var izraisīt skumjas mazulim, ierosinot vecāku meklēšanu. Bērna pieredze, kas balstīta agrīnā zaudējumā, separācijā vai atraidījumā no vecāku puses, nodod viņam vēstījumu, ka viņš nav mīlams, un veido pamatu "nedrošajam iek šē jam mo delim", kas iekšēji sevi reprezentē kā nemīlamu no piesaistes figūras puses un turpmāk saskan ar Beka kognitīvo triādi (negatīvs sevis vērtējums, negatīvs tagadnes vērtējums un negatīvs nākotnes vērtējums). [36 ]
Piesaiste nezaudē nozīmi arī pāru starpā, kad partnera zaudēšana veicina skumjas un partnera meklēšanu. Nav noliedzams arī fakts, ka skumjas var radīt citu veidu zaudējumus (nauda, karjera utt.), kas atbilst rangam.
Tātad skumjām depresijas gadījumā ir evolucionāri nozīmīga adaptācijas funkcija, jo tā liek atjaunot saistību ar zaudēto piesaistes objektu, vai kā sociāls lūgums pēc palīdzības.
Noslēgums
Ja psihiatrija vēlas izdzīvot kā medicīnas disciplīna mijiedarbībā ar neirozinātnēm un sociālajām zinātnēm, tā nedrīkst ilgāk samierināties ar zināšanām, kas veido tikai 50% informācijas, kura nepieciešama pilnai psihopatoloģijas nosacījumu apjēgšanai. [37 ] Šie 50% veido proksimālos cēloņus, kuri saistīti ar patofizioloģiju, ģenētiku, ontoģenēzi, kas veicina psihiskās saslimšanas. Šie cēloņi aprobežojas ar faktiem, kas izskaidro struktūru un notikumu kāda viena cilvēka organismā.
Evolucionāra pieeja varētu būt izaicinājums pašreizējai psihiatrijai, jo:
dažādas skolas ar dažādām izpratnēm par garīgo slimību cēloņiem un to klīniskajām izpausmēm liecina par plašāka, vienojoša pamata trūkumu mūsdienu psihiatrijā;
integrācija ar vienu no lielākajām mūsdienu zinātnes paradigmām - evolucionāro bioloģiju - ļauj paskatīties uz saslimšanām no evolūcijas-adaptācijas skatpunkta (dzīvības daudzveidība, tostarp sarežģītas psihiskas funkcijas tiek aplūkotas evolucionārā aspektā. Pēc Darvina: "Turpmāk katrs dabas veidojums tiks apskatīts kā tāds, kuram ir ilgstoša vēsture.");
evolūcijas princips atļauj sasaistīt daudzu un dažādu pētījumu rezultātus vienotā koncepcijā, it īpaši tādus virzienus kā etioloģija, sociobioloģija, Darvina medicīna, evolucionārā psiholoģija u. c. Tas atļauj konkretizēt neatrisinātas problēmas, norādīt tālāko pētījumu virzienus;
sociālajiem arhetipiem ir cieša saistība ar garīgajām saslimšanām, ja tie tiek frustrēti;
proksimālie un evolucionārie skaidrojumi nav alternatīvi, konkurējoši, bet komplementāri, viens otru papildinoši. Jebkurai slimības izpratnei un ārstēšanai ir vajadzīgi abi;
cits skatījums var pārdefinēt ne vienu vien klasiskās psihiatrijas pamatjautājumu (piemēram, "defekts" vai tomēr "adaptācija" u. c.).
Nepieņemot šo piedāvājumu, psihiatrija var iedzīvoties "pusmūža krīzē".
