Ēšanas traucējumi bērniem un pusaudžiem. Kas tie ir, kāpēc rodas, kā atpazīt?

Šāda tendence joprojām pastāv, tomēr pēdējos 20 gados būtiski pieaugusi ēšanas traucējumu sastopamība arī vīriešiem. [2] Turklāt labākas izpratnes un biežākas diagnostikas dēļ palielinājusies kompulsīvas pārēšanās un ierobežojošu pārtikas uzņemšanas traucējumu sastopamība, bet ēšanas traucējumu sastopamība bērnu un pusaudžu vecumgrupā kopumā augusi gan pasaulē, gan Latvijā. 

Meta–analīzē, kur aplūkota ēšanas traucējumu prevalence bērniem un pusaudžiem, aptverot 94 pētījumus no 2000. līdz 2018. gadam ar dalībnieku kopskaitu 248 558, secināts, ka punkta prevalence šo gadu laikā dubultojusies. [3]

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas dati rāda, ka bērnu un pusaudžu skaits, kuriem ir ēšanas traucējumi, pēc Covid–19 pandēmijas trīskāršojies. [4] 

Ja šos psihiskos traucējumus neārstē, tie var atstāt tālejošas sekas uz fizisko un psihisko veselību, pasliktināt dzīves kvalitāti arī pieaugušā vecumā un būt letāli, tāpēc svarīgi tos laicīgi pamanīt un ārstēt pirms nopietnu somatisku problēmu attīstības.

Ēšanas traucējumu veidi

Latvijā joprojām tiek izmantota Starptautiskās slimību klasifikācijas 10. redakcija (SSK–10), ko tuvākajos gados nomainīs 11. redakcija (SSK–11), kur pie ēšanas traucējumiem iedalītas piecas primāras diagnozes, taču Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas 2022. gada atjauninājumā (DSM–5–TR) iedalītas sešas primārās diagnozes. Abos klasifikatoros ir vēl papildu divas plašākas diagnožu kategorijas citiem specificētiem vai nespecificētiem ēšanas traucējumiem. Salīdzinoši biežākās diagnozes bērnu un pusaudžu populācijā, kā arī visvairāk pētītās ir kompulsīva pārēšanās, anorexia nervosa, bulimia nervosa un ierobežojoši pārtikas uzņemšanas traucējumi. [5]

Tāpat bērnu populācijā biežāk sastopamas arī tādas mazāk pētītas diagnozes kā ēšanas perversija jeb pica un ruminācijas—regurgitācijas traucējumi. 

Pica nozīmē nepārtikas priekšmetu vai neapstrādātu pārtikas produktu (piemēram, sāls, miltu, ledus) lietošanu uzturā. Lai noteiktu diagnozi, šādai uzvedībai jābūt neatbilstošai pacienta attīstības posmam. Piemēram, bērni līdz divu gadu vecumam mēdz likt mutē neēdamus priekšmetus, taču tas ir vecumam atbilstošs sensoriskās izpētes veids un tam nevar piemērot šo diagnozi. Pica var būt arī simptoms dzelzs nepietiekamībai organismā. Tā biežāk sastopama pacientiem ar autiskā spektra traucējumiem, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, šizofrēniju un obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. [6; 7]

Ruminācijas—regurgitācijas traucējumiem raksturīga nesen uzņemta ēdiena regurgitācija mutē. Atrītais materiāls tiek vai nu izspļauts, vai norīts no jauna. Šie traucējumi ir gan psihiatriska, gan gastrointestināla diagnoze, proti, šie traucējumi bieži vien tiek uzturēti tādu psiholoģisku faktoru ietekmē kā stress un trauksme. Regurgitācija nereti rodas kā nosacīta reakcija, kas mazina iekšējo spriedzi vai diskomfortu, līdzīgi kā kompulsīva uzvedība. [8]

Kompulsīva pārēšanās

Pārēšanās tiek definēta kā objektīvi liela ēdiena daudzuma patērēšana kopā ar kontroles zaudēšanas sajūtu pār ēšanu. Pārēšanās traucējumiem raksturīgas atkārtotas pārēšanās epizodes ar vismaz trim no papildu pazīmēm: strauja ēšana, liela apjoma ēdiena ēšana bez izsalkuma, ēšana līdz neērtai pārpilnības sajūtai, ēšana vienatnē kauna dēļ par apēsto ēdiena daudzumu un pretīgums/nomāktība/vainas izjūta pēc pārēšanās epizodes.

Lai noteiktu šo diagnozi, pārēšanās epizodēm jāatkārtojas vismaz reizi nedēļā pēdējos trīs mēnešus, un traucējumi nevar būt saistīti ar atkārtotu kompensējošu uzvedību (piemēram, pārmērīgu fizisku slodzi vai vemšanas izraisīšanu). [6; 7]

2023. gadā publicēta meta–analīze apstiprināja, ka pārēšanās traucējumi ir aktuāli arī bērniem un pusaudžiem, turklāt atklāja, ka traucējumi var sākties arī agrāk, nekā iepriekš tika uzskatīts, — nevis vidējā pusaudžu un jauniešu vecumā, bet gan jau ~ 12 gadu vecumā. Analīze parādīja, ka klīnisku pārēšanās traucējumu sastopamības rādītājs bērniem un jauniešiem ir 1,32 %, subklīnisku traucējumu sastopamības rādītājs ir 3 %, tātad bērnu un pusaudžu populācijā šie traucējumi ir tikpat bieži vai dažviet biežāki nekā anoreksija un bulīmija. [10]

Anorexia nervosa

Anoreksijas pacientiem ir ievērojami mazs ķermeņa svars attiecībā pret indivīda augumu, vecumu un attīstības stadiju, kas nav saistīts ar citu veselības stāvokli vai pārtikas nepieejamību. Lai noteiktu diagnozi, parasti izmantotais robežlielums ir ķermeņa masas indekss (ĶMI), kas pieaugušajiem ir mazāks par 18,5 kg/m², bet bērniem un pusaudžiem izmanto ĶMI, kas augšanas līknēs ir mazāks par 5. procentili.

Straujš svara zudums (vairāk nekā 20 % no kopējās ķermeņa masas sešos mēnešos) var aizstāt pazemināta ĶMI kritēriju, ja vien izpildīti arī pārējie nepieciešamie diagnozes kritēriji. Pirmais ir pastāvīga ēšanas ierobežošana un uzvedība, kas vērsta uz maza svara saglabāšanu, bieži vien bailēs no svara pieauguma. Šāda uzvedība var ietvert badošanos, minimāla skaita kaloriju uzņemšanu un pārmērīgu fizisku aktivitāti.

Otrais — pārliekas uzmanības pievēršana savam svaram vai ķermeņa formai, kas var izpausties kā bieža ķermeņa apmēru vai svara kontrole, kaloriju skaitīšana un svara samazināšanas metožu izpēte. Tāpat bērniem un pusaudžiem var būt vērojams nevis svara zudums, bet gan nespēja pieņemties svarā un attīstīties pēc attīstības kritērijiem konkrētajam vecumam. [7]

Saslimstības ar anoreksiju rādītājs pasaulē pusaudžiem tiek lēsts 0,5 % apmērā. Ja anoreksiju neārstē, prognoze ir nelabvēlīga un mirstība ir starp augstākajām no visām psihiskajām slimībām: 10—15 %. [1]

Bulimia nervosa

Raksturīgas atkārtotas pārēšanās epizodes, kam seko kompensējoša uzvedība, lai novērstu svara pieaugumu. Šāda uzvedība var ietvert pašizraisītu vemšanu, caurejas līdzekļu vai klizmu lietošanu, pārmērīgu fizisku slodzi vai specifisku medikamentu, piemēram, diurētiķu vai tiroksīna, lietošanu. Arī bulīmijas pacientiem ir pārmērīga pārņemtība ar savu svaru un ķermeņa formu, taču svars var būt arī normāls, un tas netiek izskatīts kā obligāts kritērijs, lai noteiktu diagnozi. [7]

Bieži, bet ne vienmēr bulīmijas pacientiem anamnēzē ir arī anoreksija. Bulīmijas sastopamības rādītājs ir 1—1,5 % ar raksturīgu sākumu vidējā pusaudžu vecumā. Prognoze ir labvēlīgāka nekā anoreksijas gadījumā, taču sliktāks prognozes rādītājs ir pacientiem ar izteikti zemu pašvērtējumu vai smagiem personības traucējumiem. [1]

Ierobežojoši pārtikas uzņemšanas traucējumi

Šī diagnoze pirmo reizi tika ieviesta 2013. gadā DSM–5 klasifikācijā, tā nav atsevišķi izdalīta SSK–10, bet ir SSK–11. Tā kā traucējumi definēti salīdzinoši nesen un to klīniskā izpausme ir neviendabīga, zināšanas par slimības sastopamību un gaitu ir ierobežotas. Sastopamības rādītājs bērnu un pusaudžu populācijā dažādos pētījumos tiek lēsts robežās no 0,3 % līdz 3 %. Atšķirībā no anoreksijas vai bulīmijas šie traucējumi biežāk aprakstīti vīriešiem nekā sievietēm. [9]

Galvenā klīniskā pazīme ir izvairīšanās vai sevis ierobežošana uzņemtās pārtikas daudzumā vai daudzveidībā, kas izraisa tādas sekas kā nepietiekama pieņemšanās svarā, klīniski nozīmīgs svara zudums vai uztura deficīts. Pārtikas uzņemšanas ierobežošanu neizraisa bažas par svaru vai ķermeņa formu, kā tas ir citu ēšanas traucējumu gadījumā, bet gan specifiska ēdiena uztvere, piemēram, maza apetīte visa mūža garumā un nepatika pret dažiem pārtikas produktiem — pret to garšu, tekstūru, izskatu. [6; 7] Pacientiem traucējumu diagnostikas brīdī bieži ir arī nepietiekams svars, tomēr šie traucējumi var rasties jebkura svara gadījumā. [9]

Faktori ēšanas traucējumu attīstībā 

Ēšanas traucējumu attīstība ir kompleksa, daudzfaktoru un joprojām tiek pētīta. Risks ēšanas traucējumu attīstībai saistīts ar bioloģiskiem, psiholoģiskiem, sociāliem faktoriem, kas turklāt var mijiedarboties katram indivīdam unikālā veidā, ēšanas traucējumu attīstības gaitu padarot vēl mainīgāku.

Papildus vērā ņemamie riska faktori:

• nodarbinātība profesijās un sporta veidos, kur vajadzīga noteikta fiziskā forma: modes industrija, balets, vingrošana,
• problemātiskas attiecības ģimenē — emocionāli distancētas savstarpējās attiecības, vecāku kritika, neveselīgu ēšanas paradumu modelēšana,
• tieva auguma idealizācija sabiedrībā. 

Bioloģiskie faktori

Visbiežāk aprakstītie bioloģiskie riska faktori ēšanas traucējumu attīstībai ir ģenētiska predispozīcija, neiromediatoru disfunkcija un hormonālas izmaiņas. 

Ir pierādīts, ka anoreksijas, bulīmijas un pārēšanās traucējumu attīstībā nozīmīga ietekme ir ģenētikai — iedzimtības rādītāji dažādos pētījumos sasniedz pat vairāk nekā 50 %. Tas nozīmē, ka ģenētiskie faktori var veidot ievērojamu daļu no riska šo traucējumu attīstībai. Tomēr joprojām salīdzinoši maz zināms par konkrētiem gēniem, kuri var izraisīt traucējumu attīstību, kas skaidrojams ar sarežģīto ģenētisko un vides faktoru mijiedarbību, jo tie nedarbojas izolēti, bet gan kopā. 

Ēšanas traucējumu risku indivīdiem ar ģenētisku predispozīciju nozīmīgi palielina ārējās vides faktori, piemēram, stress, emocionāla, fiziska vai seksuāla trauma, sociālais spiediens.

Zināms, ka ēšanas traucējumu gadījumā tiek novērotas būtiskas izmaiņas neiromediatoru sistēmās, īpaši serotonīna un dopamīna darbībā. Mijiedarbojoties ar vides faktoriem, var mainīties to gēnu darbība, kas kodē serotonīna un dopamīna sistēmu komponentus, piemēram, receptorus, transporta proteīnus vai enzīmus, un kas var veicināt šo traucējumu attīstību. 

Serotonīna sistēmas disfunkcija saistīta ar paaugstinātu trauksmes līmeni, emocionālu reaktivitāti, impulsu kontroles traucējumiem un apetītes regulācijas problēmām. Dopamīna sistēmas traucējumi ietekmē smadzeņu atalgojuma sistēmas mehānismus, kas spēlē nozīmīgu lomu pārēšanās un kompensējošā uzvedībā. 

Hormonālās izmaiņas, sākoties pubertātei, estrogēna un progesterona svārstības arī ir būtisks faktors, kas var izraisīt vai pastiprināt ēšanas traucējumus, īpaši sievietēm ar ģenētisku noslieci. 

Psiholoģiskie faktori 

Ēšanas traucējumu attīstībā nozīmīga loma tiek piešķirta vairākām personības iezīmēm, kas bieži novērojamas cilvēkiem ar šiem traucējumiem. Personības iezīmes ir stabili un individuāli domāšanas, emocionālo reakciju un uzvedības modeļi, kas ietekmē veidu, kā cilvēks reaģē uz apkārtējās vides notikumiem. Pētījumi norāda uz trim būtiskākajiem psiholoģiskā riska faktoriem: negatīva emocionalitāte, perfekcionisms, impulsivitāte.

Negatīva emocionalitāte raksturo noslieci kā reakciju uz dažādiem notikumiem bieži un intensīvi piedzīvot nepatīkamas emocijas, piemēram, trauksmi, dusmas vai skumjas. Cilvēkiem ar augstu negatīvās emocionalitātes līmeni raksturīga pārspīlēta emocionāla reakcija uz ārējiem notikumiem un stresu, kā arī grūtības efektīvi regulēt savas emocijas.

Perfekcionisms sevišķi saistīts ar anoreksijas un bulīmijas attīstību, jo to raksturo tieksme izvirzīt sev īpaši augstas prasības dažādās jomās un spēcīga paškritika, tāpat perfekcionisms var izpausties arī sava ķermeņa uztverē. Tas var radīt vēlmi kontrolēt svaru, lai uzturētu pašvērtējumu. Perfekcionisms ēšanas traucējumu pacientiem ir ne tikai predisponējošs, bet arī viens no faktoriem, kas apgrūtina atveseļošanās procesu, jo perfekcionisma dēļ pacienti var būt paškritiski arī attiecībā uz ārstēšanās progresu, tāpēc perfekcionisma mazināšana ir būtiska daļa no terapijas. 

Impulsivitāte kā personības iezīme ir tieši saistīta ar bulīmiju un kompulsīvu pārēšanos. Pierādīts, ka ēšanas traucējumu attīstībā vissvarīgākā impulsivitātes izpausme ir negatīvā steidzamība (negative urgency), kas ir tieksme uz pārsteidzīgu rīcību, kad cilvēks ir nomākts. Šīs iezīmes dēļ stresa vai emocionālas spriedzes brīžos pacienti ar ēšanas traucējumiem var rīkoties impulsīvi, kas izpaužas kā nekontrolēta ēšana vai kompensējoša atbrīvošanās no uzņemtās pārtikas. [11]

Ēšanas traucējumu atpazīšana un tālākā taktika

Ņemot vērā ēšanas traucējumu komplekso izcelsmi un izpausmes, to identificēšana, diagnostika un ārstēšana ir daudzšķautņains process, kas nav tikai psihiatriska pieeja. To apgrūtina arī fakts, ka pacientiem, īpaši ar anoreksiju, bieži vien trūkst kritiskas attieksmes pret savu veselības stāvokli.

Visbiežāk traucējumus identificē ģimenes ārsts (attēls). Tomēr pirmreizēji tos var konstatēt arī citu specialitāšu ārsti ambulatorā pieņemšanā, piemēram, pie bērnu ginekologa var ierasties paciente ar sūdzībām par amenoreju vai aizkavētu pubertāti.

Svarīgi informēt vecākus par ēšanas traucējumu pazīmēm, jo agrīna identificēšana uzlabo atveseļošanās prognozi. Dažas agrīnas pazīmes:

• bērns bieži aplūko sevi spogulī, mēdz svērties, izrāda neapmierinātību ar savu izskatu vai runā par vēlmi notievēt,
• ēšanas uzvedības, paradumu maiņa,
• sāk diētu (veģetāru, vegānu u.c.) ar tendenci samazināt kaloriju daudzumu,
• izvēlas tikai noteiktus ēdienus, pārspīlēti pievērš uzmanību veselīgam uzturam,
• pastiprināti sporto ar mērķi zaudēt svaru,
• sūdzas par lieku svaru, lai gan tas ir normāls vai zem normas. 

Latvijā darbojas arī konsultatīvais tālrunis par ēšanas traucējumiem (25680022) — ģimenes locekļi un pacienti var uzdot jautājumus un saņemt atbalstu. Ja tiek konstatēti ēšanas traucējumi, taktika atkarīga no pacienta riska pakāpes, izvērtējot fizisko un psihisko stāvokli. Zema riska pacienti tiek uzraudzīti ambulatori, saņemot psiholoģisku un izglītojošu palīdzību. Vidēja riska pacientiem ģimenes ārsts organizē specializētu ārstēšanu psihiatra uzraudzībā, savukārt augsta riska pacientiem nepieciešama neatliekama palīdzība somatiskajā vai psihiatriskajā stacionārā.

Noslēgumā

Ēšanas traucējumu ārstēšanā svarīga ir multidisciplināra pieeja un komandas darbs — ārstēšanas komandu vada psihiatrs, un tajā iesaistās ģimenes ārsts, pediatrs, psihologs un uztura speciālists. Ārstēšanā neatsverama ir arī ģimenes līdzdalība, tāpēc jāiesaista vecāki un citi nozīmīgi ģimenes locekļi, nodrošinot viņiem psiholoģisku palīdzību un izglītojot viņus par slimību, tās riskiem un ēšanas režīma atjaunošanu. [13]

Bērna vai pusaudža tuvinieku uzmanība, savlaicīga rīcība un profesionāla palīdzība ir izšķiroša, lai novērstu traucējumu tālāku attīstību un palīdzētu pacientam ceļā uz atveseļošanos.