Dzelzs deficīta anēmija. Preparātu izvēle un lietošanas iespējas

Pirmie divi dzelzs deficīta attīstības posmi norit bez klīniski nozīmīgiem simptomiem, tātad cilvēku, kas sirgst ar dzelzs deficītu, ir vēl vairāk nekā dzelzs deficīta mazasinības skarto! Iemesli dzelzs trūkumam ir dažādi: ilgstošs niecīgs asins zudums, pastiprināts dzelzs patēriņš, uzsūkšanās traucējumi un trūcīgs uzturs (1. attēls).

Kopējais dzelzs daudzums organismā ir aptuveni četri grami. Ikdienas dzelzs zudums ar sviedriem, nolobījušos ādas epitēliju ir 1—2 mg, tikpat uzņem atpakaļ ar pārtiku. Organismā uzsūcas 10 % no dzelzs, kas ir pārtikas produktos.

Neievērojot īpašas diētas, ikdienā lietotie produkti satur 15—20 mg dzelzs, ar ko pietiek, lai nosegtu ikdienas zudumu.

Pamatapjomu veido eritrofagocitozes ceļā iegūtā dzelzs, proti, tā, kura atbrīvojas, sabrūkot novecojušo eritrocītu pūlim.

Dzelzs pastāv divās oksidācijas pakāpēs: ferrous (Fe²⁺) un ferric (Fe³⁺). Gaļas produkti ir divvērtīgās dzelzs avots. Augu valsts produkti satur trīsvērtīgo dzelzi. Uzsūkšanās atšķiras. Šis process notiek tievās zarnas sākuma daļā. Mehānisms ir sarežģīts, arvien tiek atklātas jaunas procesa detaļas. Šobrīd noskaidrots, ka trīsvērtīgā dzelzs jeb ferric (Fe³⁺) uzsūcas skābes klātbūtnē, pārvēršoties par divvērtīgo ferrous (Fe²⁺). Divvērtīgajai hēma dzelzij enterocītos ir īpaši kanāli. No 85 % ferric (Fe³⁺), kas ir pārtikā, uzsūcas līdz 10 %, bet ferrous (Fe²⁺) 30 % no dzelzs daudzuma.

Hēma Fe²⁺ uzsūcas caur hēmu pārnesošu olbaltumu 1 (HCP1, heme carrier protein), skatīt 2. attēlu. Uztura Fe³⁺ ferireduktāzes divpadsmitpirkstu zarnas citohroma b (DCYTB, duodenum cytohrome b) ietekmē pārvēršas par Fe²⁺. Pārvēršanās iespējama skābā vidē. Tālāk Fe²⁺ caur divvērtīgo metāla transportieri 1 (DMT1, divalent metal transporter1) uzsūcas enterocītā.

Hēma oksidāze atbrīvo Fe²⁺, kas ir hēmā. Caur feroportīnu dzelzs nokļūst asinsritē, ferooksidāzes hefastīna ietekmē pārvēršoties par Fe³⁺. Dzelzs, saistoties ar apoferitīnu, veido transferīnu, kas dzelzi transportē uz visām izmantošanas vietām.

Aknās sintezētais hepcidīns kontrolē dzelzs nokļūšanu asinīs. Iekaisuma un dzelzs pārmērīgas uzkrāšanās gadījumā hepcidīns šo procesu bloķē. Dzelzs trūkuma gadījumā hepcidīns ir neaktīvs un ļauj dzelzij pastiprināti nonākt asinīs (dzelzs sadale skatāma tabulā).

Dzelzs deficīta ārstēšanas iespējas

Cenšoties izzināt dzelzs deficīta iemeslus, jāpieliek lielākas vai mazākas pūles, veicot laboratoriskos, instrumentālos un attēldiagnostikas izmeklējumus. Ne vienmēr izdodas precizēt iemeslu, taču tas nedrīkst būt šķērslis terapijas sākšanai.

No praktiskās puses dzelzs deficīta mazasinību var atpazīt pēc asins analīzes. Zems hemoglobīna līmenis, mazs eritrocītu tilpums (MCV) un zems feritīna līmenis, bet ne dzelzs līmenis, jo tas var būt dažāds. Citi papildu laboratoriskie izmeklējumi ikdienas praksē būs nepieciešami mazāk.

Ar ko sākt terapiju, ja ir perorāli lietojami, parenterāli ievadāmi dzelzs preparāti un vēl prāvs uztura bagātinātāju klāsts, kuros arī ir dzelzs? Dzelzs deficīta ārstēšanas principi ir šādi:

• likvidēt dzelzs deficīta cēloni,
• atjaunot dzelzs rezerves,
• ārstēšanā visbiežāk lieto perorālos dzelzs preparātus. Parenterāli ievadāmos līdzekļus izmanto tikai pēc īpašām indikācijām,
• dzelzs deficīta anēmijas recidīva novēršana riska grupās,
• ārstēšanai jābūt drošai,
• ārstēšanai jābūt izmaksu efektīvai,
• terapiju beidz, kad sasniegts normāls hemoglobīna līmenis un atjaunotas dzelzs rezerves (feritīns). Jo izteiktāka mazasinība, jo ilgāka ārstēšana.

Perorālie dzelzs preparāti

Perorālie dzelzs preparāti ir visplašāk lietotie, tie ir samērā lēti un, lietojot pietiekamā devā, efektīvi. Dzelzs neuzsūcas kuņģī, bet gan divpadsmitpirkstu zarnas distālajā daļā un tukšās zarnas proksimālā daļā. Tie obligāti jālieto pusstundu pirms maltītes.

Ordinējot perorāli lietojamos dzelzs preparātus, jāatceras arī daži vispārīgi ieteikumi.

• Dzelzs sāļus nevajag lietot kopā ar uzturu, jo fosfāti, fitāti un tanāti saista dzelzi un mazina tās uzsūkšanos. Dzelzs uzsūkšanos mazina antacīdi, H₂ receptoru blokatori, protonu sūkņu inhibitori, kalcija tabletes, dažas antibiotikas (kvinoloni, tetraciklīni), kā arī daži uzturprodukti (auzu pārslas, diētiskās šķiedras, tēja, kafija, olas un piens).
• Ja slimnieks lieto antacīdus, dzelzs preparāts jālieto vai nu divas stundas pirms, vai arī četras stundas pēc antacīda lietošanas.
• Dzelzs vislabāk uzsūcas kā ferrous (Fe²⁺) sāļi vidēji skābā vidē. Lai šo vidi nodrošinātu, var pievienot 250 mg askorbīnskābes vai izdzert pusglāzi apelsīnu sulas.
• Parasti gremošanas trakta blaknes (diskomforts vēderā, slikta dūša/vemšana, caureja/aizcietējumi) atkarīgas no dzelzs daudzuma medikamentā. Ja tādas ir, mēģina sākt ar mazu preparāta devu, to pakāpeniski titrējot līdz maksimāli panesamajai.
• Slimniekiem pēc 80 gadu vecuma iesaka mazāku perorāli lietojamo preparātu devu.

Būtisks ir dzelzs saturs preparātā. To parasti norāda anotācijā. Vēlamais daudzums ir 100 mg vienā tabletē vai kapsulā. Vislielākais proporcionālais saturs ir dzelzs sulfātā (600 mg savienojuma ir 120 mg dzelzs). Dzelzs deficīta mazasinības gadījumā, ja tā ir smaga vai vidēji smaga, visplašāk lietotie ir divvērtīgās dzelzs (II) preparāti. Lietojot tos perorāli, kopējo devu parasti sadala 2—3 reizēm. Ir dažādas perorālās dzelzs formas: dzelzs sulfāts, dzelzs glikonāts, dzelzs fumarāts. Dzelzs preparāti obligāti jālieto tukšā dūšā, vislabāk — pusstundu pirms ēšanas.

Perorāli lietojamā preparāta deva parasti ir 150—200 mg elementārās dzelzs, bērniem maks. deva 30 mg/dienā. Lietojot perorālos dzelzs preparātus, dienā uzsūcas 10—20 mg dzelzs. Šobrīd piedāvājumā ir divvērtīgās dzelzs — Fe (II) un trīsvērtīgās dzelzs — Fe (III) preparāti. Ja slimniekam ir slēpts dzelzs deficīts, priekšroka dodama Fe (III) preparātiem. Ja izveidojusies dzelzs deficīta anēmija, tad vieglas anēmijas gadījumā lietojami Fe (III) preparāti, smagas anēmijas gadījumā — Fe (II) preparāti.

Dzelzs (III) preparāts

Ferri (III) hydroxidum cum polymaltosi complexus (Ferrum–Lek) viena tablete satur 100 mg dzelzs (III) hidroksīda polimaltozes kompleksa. Ferrum–Lek reģistrētās indikācijas ir latents dzelzs deficīts un dzelzs deficīta anēmija. Kompleksa struktūra līdzīga feritīnam, dabiski sastopamam dzelzs krājolbaltumam. Šīs līdzības dēļ dzelzs uzsūcas fizioloģiski, parasti nerada gremošanas trakta blaknes.

Ieteicamā deva 1—3 tabletes dienā dzelzs deficīta anēmijas gadījumā un viena tablete dienā latenta dzelzs deficīta gadījumā. Grūtniecēm dzelzs deficīta anēmijas gadījumā ieteic 2—3 tabletes dienā, bet latenta dzelzs deficīta gadījumā pa vienai tabletei dienā.

Arī klīniskajā praksē pacienti šo preparātu panes labi, to var uzskatīt par ļoti labu izvēli grūtniecēm, jo ir mazs kuņģa—zarnu trakta kairinājums. Taču jāņem vērā, ka Fe (III) uzsūcas lēnāk, efektivitāte jākontrolē pēc sešām nedēļām (lietojot Fe (II) medikamentus, kontrole pēc trim nedēļām).

Dzelzs (II) preparāti

• Ferretab satur 152,10 mg Fe (II) fumarāta un 0,5 mg folijskābes. Reģistrētā indikācija ir smags dzelzs un folijskābes deficīts, ieteicamā deva viena kapsula dienā, bet var palielināt līdz vienai kapsulai 2—3 reizes dienā. Šis medikaments satur arī 34,47 mg laktozes monohidrāta (piena cukura), kas jāņem vērā piena cukura nepanesības gadījumā. Tā kā medikaments satur gan dzelzi, gan folijskābi, to var lietot abu šo vielu deficīta ārstēšanai.
• Tothema satur 50 mg Fe (II) glikonāta, 1,33 mg mangāna un 0,70 mg vara glikonāta. Medikaments indicēts dzelzs deficīta anēmijas ārstēšanai, kā arī profilaksei dzelzs deficīta gadījumā. Medikaments ir ampulās šķidrā veidā. Ampulas saturs jāatšķaida ūdenī vai apelsīnu sulā, veidojas tumšbrūns šķīdums ar raksturīgu smaržu un garšu. Ieteicamā deva 100—200 mg (2—4 ampulas) dienā, grūtniecēm 50 mg (viena ampula) no ceturtā grūtniecības mēneša.
• Fercelan satur 202,8 mg dzelzs (II) fumarāta, kas atbilst 66,7 mg dzelzs, 0,88 mg folijskābes un 100 mg askorbīnskābes. Medikaments reģistrēts dzelzs deficīta anēmijas ārstēšanai ar pierādītu folijskābes deficītu, īpaši vienu mēnesi pirms plānotas bērna ieņemšanas un līdz trešajam grūtniecības mēnesim. Jālieto pa vienai cietajai kapsulai reizi dienā pirms ēdienreizes. Kombinācija ar folijskābi rekomendējama grūtniecēm, jo vajadzība pēc šā vitamīna grūtniecības periodā ir lielāka.

Devas un kontrole

Diennaktī nozīmējamo dzelzs daudzumu var aprēķināt pēc elementārās dzelzs daudzuma:

• latents dzelzs deficīts vai viegla mazasinība: 3 mg/kg/diennaktī,
• smagas pakāpes mazasinība: 4—6 mg/kg/diennaktī,
• pusaudžiem: 2—3 mg/kg /diennaktī.

Blaknes, kuru dēļ slimnieki atsakās no preparātu tālākas lietošanas, novēro ~ 25 % gadījumu. Blakņu izteiktība atkarīga no devas.

No blakusparādībām jāmin dedzināšana kuņģī, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, caureja. Ja, mazinot devu par 50 %, blaknes saglabājas, jāizmanto parenterāli ievadāmie līdzekļi.

Terapiju sākot ar perorāli lietojamiem dzelzs preparātiem, jākontrolē efektivitāte.

1. Retikulocītu skaits sāk palielināties 3.—5. dienā, maksimumu sasniedz 8.—10. dienā, tad mazinās.
2. Hemoglobīna pieaugumam trīs nedēļu laikā jābūt 20 g/l, ja lieto dzelzs (II) preparātus. Tas nozīmē: ja, sākot terapijas kursu, hemoglobīns slimniekam bija, piemēram, 80 g/l, tad pēc trim nedēļām tam jābūt 100 g/l. Ja lieto dzelzs (III) preparātus, pieaugums jāgaida ilgāk — sešas nedēļas.
3. MCV pieaug paralēli Hb līmenim.
4. Asinsaina parasti normalizējas 2—3 mēnešu laikā.

Ja terapijas efektivitāte nav pietiekama, jāmeklē cēloņi, kas var būt dažādi:

• dzelzs uzsūkšanās traucējumi,
• nepietiekama perorāli lietojamā preparāta deva,
• slimnieks nelieto pareizu devu vai neievēro lietošanu pusstundu pirms ēšanas,
• turpinās asins zudums,
• kombinēta deficīta anēmija (visbiežāk dzelzs deficīts ir kopā ar B₁₂ vitamīna deficītu),
• medikamentu/uztura (antacīdi, cimetidīns, tetraciklīns, penicilamīns, kalcijs, kafija, tēja) ietekmē ir mazināta dzelzs uzsūkšanās spēja,
• ir noteikta nepareiza diagnoze.

Parenterālie dzelzs preparāti

Parenterāli ievadāmo preparātu lietošana ir efektīvāka nekā perorālo, taču biežāk attīstās blakusparādības, kas var būt dzīvībai bīstamas (anafilaktiskais šoks).

Tā kā perorāli lietojamajiem dzelzs preparātiem šādu blakņu nav, tie vienmēr jāuzskata par pacientiem drošākiem un parenterāli ievadāmie jāordinē tikai noteiktu indikāciju gadījumā.

Indikācijas ordinēt dzelzs ievadi parenterāli:

• uzsūkšanās traucējumi:
  • enterīts ar uzsūkšanās traucējumiem,
  • plaša tievās zarnas rezekcija,
  • gastrektomija ar divpadsmitpirkstu zarnas izslēgšanu,
• perorāli lietojamo preparātu nepanesība,
• ātri jāatjauno dzelzs rezerves:
  • kuņģa—zarnu trakta slimība (nespecifisks čūlainais kolīts, Krona slimība),
  • smaga dzelzs deficīta anēmija,
  • pēcoperācijas periods,
  • grūtniecības pēdējās nedēļas,
  • atkārtota asiņošana hemorāģisku slimību gadījumā,
  • hroniska dialīze.

Pirms terapijas ar parenterāli ievadāmajiem dzelzs preparātiem obligāti jānosaka feritīna līmenis, lai izslēgtu citus hipohromiskas un mikrocitāras anēmijas cēloņus.

Parenterāli ievadāmas dzelzs ordinēšanas sarežģījumi saistīti ar iespējamām alerģiskām reakcijām, kā arī ar nelielu iespēju pārdozēt dzelzi un izraisīt hemohromatozi un pat letālu iznākumu.

Ja dzelzi lieto perorāli, tad atšķirībā no parenterālā ievades ceļa to pārdozēt praktiski nevar — ja organismam dzelzs nebūs vajadzīga, tā neuzsūksies caur zarnu gļotādu. Šāda regulējoša un organismu aizsargājoša mehānisma nav, ja dzelzs preparātus ievada parenterāli. Perorāli lietojamos dzelzs preparātus pārdozēt ir grūti, tas iespējams vien tad, ja terapeitiskā devā tos lieto trīs gadus pēc kārtas.

Pirms sākt parenterālu terapiju ar dzelzs preparātiem, aptuveni jāizrēķina nepieciešamais dzelzs daudzums. Formulas ir dažādas, viena no tām — Ganzoni formula: 

Ja nav laika rēķināt, var izmantot tiešsaistes kalkulatoru: Ganzoni Equation for Iron Deficiecy Anemia. Atbildi iegūt var viegli, vien jāievada hemoglobīna rādītāji un ķermeņa masa. Parasti deva svārstās ap 1500 mg un mēs bieži ievadām mazāku devu, nekā būtu vajadzīgs.

Parenterālo preparātu priekšrocības

• Dzelzi lietojot perorāli, maksimālais daudzums, ko organisms var uzsūkt, ir 25 mg dienā. Ja ordinēta preparātu intravenoza ievade, vienā injekcijā var ievadīt 100—1000 mg dzelzs.
• Parenterālā dzelzs terapija nav atkarīga no uzsūkšanās zarnu traktā.

Mūsdienu parenterālajiem preparātiem ir jauna formula un mazināts toksiskums. Tomēr obligāti jāatceras, ka neviens parenterāli ievadāmais dzelzs preparāts nav bez riska, tāpēc vienmēr pirms parenterālās ievades obligāti jāveic raudzes deva. Anafilaktiska reakcija attīstās ļoti reti. Līdz 20 % gadījumu novērotas šādas blaknes:

• metāliska garša mutē,
• slikta dūša, vemšana,
• artralģijas,
• galvassāpes,
• arteriāla hipotensija,
• reti — parestēzijas,
• abdomināls diskomforts,
• muskuļu sāpes,
• drudzis,
• nātrene,
• paaugstināta temperatūra,
• kāju tūska,
• flebīts medikamenta ievades vietā,
• anafilaktisks šoks.

Ja dzelzs preparātus lieto parenterāli, priekšroka dodama intravenozai, nevis intramuskulārai ievadīšanai. Ja ievada intramuskulāri, efekts ir mazāks, jo daļa dzelzs nogulsnējas muskulī hemosiderīna veidā, var būt infiltrāts injekcijas vietā.

Preparāti parenterālai lietošanai ir dažādās formās: dzelzs dekstrāns, dzelzs saharāts, dzelzs glikonāts, dzelzs askorbāts, dzelzs citrāts un jaukti dzelzs preparāti.

Eiropā visbiežāk lieto dzelzs saharāta preparātus, jo tie mazāk izraisa anafilaktiskas komplikācijas, bet blakne var būt hepatotoksicitāte.

Dzelzs (III) hidroksīda dekstrāna komplekss (Ferrum Lek) ir intramuskulāri ievadāms dzelzs preparāts. Tas indicēts dzelzs deficīta ārstēšanai, kad klīniski nepieciešama ātra dzelzs aizstāšana: viena 2 ml ampula satur 100 mg dzelzs:

• smaga dzelzs deficīta gadījumā pēc asins zuduma,
• akūtas iekaisīgas zarnu slimības gadījumā, ja perorāli lietojamie dzelzs preparāti nav efektīvi,
• pacientiem, kuriem ir perorāli lietojamo preparātu nepanesība vai kuri nav līdzestīgi terapijai.

Dzelzs (III) saharoze (Venofer) ir intravenozi lietojams dzelzs preparāts, kas indicēts šādos gadījumos:

• ja klīniski nepieciešama ātra aizstāšana,
• pacientiem, kam ir perorālo dzelzs preparātu nepanesība vai tā nav iespējama,
• akūta iekaisīga zarnu slimība, kad perorāli lietojamie dzelzs preparāti nav efektīvi.

Viena 5 ml ampula satur 100 mg dzelzs.

Dzelzs (III) hidroksīda dekstrāna komplekss (CosmoFer) ir intravenozi lietojams dzelzs preparāts. Tas indicēts dzelzs deficīta ārstēšanai šādu indikāciju gadījumā:

• ja nav iespējams izmantot iekšķīgi lietojamos dzelzs preparātus, piemēram, nepanesības dēļ, vai iekšķīgā terapija ir neefektīva,
• kad nepieciešams ātri klīniski papildināt dzelzs krājumus.

CosmoFer 100—200 mg devā parasti ordinē 2—3 reizes nedēļā. Ievadīšana iespējama pilieninfūzijas veidā, intravenozi, kā arī pilnas devas infūzijā.

Grūtniecēm parenterāli ievadāmie dzelzs preparāti jāordinē pēc 12. grūtniecības nedēļas un ļoti piesardzīgi. Deva parasti ir 100 mg dzelzs (viena dzelzs hidroksīda dekstrāna vai dzelzs saharozes ampula) ne biežāk kā trīs reizes nedēļā.

Ja ir klīniskas indikācijas dzelzs rezerves palielināt ātrāk, devu var palielināt līdz 200 mg trīs reizes nedēļā. Pirms pirmās devas ordinēšanas jāveic raudzes deva. Parenterāli ievadāmos dzelzs preparātus nedrīkst ordinēt vienlaikus ar citiem dzelzs preparātiem. Perorālo dzelzs preparātu lietošana jāpārtrauc vismaz 48 stundas pirms dzelzs parenterālas ievades.

Dzelzs (III) saharozes (Venofer) 5 ml ampulu (100 mg) parasti atšķaida 100 ml 0,9 % fizioloģiskā šķīduma. Pirmie 25 ml 15 minūtēs tiek ievadīti kā testa deva. Ja blaknes nenovēro, infūziju turpina, bet maksimālais ievadīšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 ml 15 minūtēs (200 ml/h). Pirms infūzijas jāpārbauda temperatūra, pulss un asinsspiediens. Grūtniecēm infūzijas laikā pulss jākontrolē ik pēc 15 minūtēm.

Dzelzs (III) izomaltozīds (Monofer) paredzēts dzelzs deficīta anēmijas ārstēšanai šādu indikāciju gadījumā:

• ja nav iespējams izmantot iekšķīgi lietojamos dzelzs preparātus vai ja iekšķīgi lietotā dzelzs terapija ir neefektīva,
• kad nepieciešams ātri klīniski papildināt dzelzs krājumus.

Monofer var ievadīt vienmomenta (bolus) injekcijas veidā pa 100—200 mg līdz trim reizēm nedēļā, vienu reizi nedēļā 200—1000 mg intravenozā infūzijā, kā arī dzelzs krājumu atjaunošanai organismā vienā terapijas seansā, bet pēdējais variants atļauts tikai stacionārā. Viena 1 ml ampula satur 100 mg dzelzs. Ievades ilgums devai, kas lielāka par 500 mg, ne mazāk par 60 minūtēm. Medikamenta aprakstā uzrādītas formulas dzelzs devas aprēķināšanai. Monofer var lietot pēc 18 gadu vecuma, jo par jaunākiem pacientiem nav pētījumu datu.

Feritīna maksimāli augstākais līmenis asinīs novērots 7—9 dienas pēc dzelzs preparāta intravenozas ievades. Ja salīdzina Hb un feritīna dinamiku terapijas kursa laikā, tā būtiski atšķiras perorāli un parenterāli lietotiem medikamentiem. Perorāli lietojot dzelzs preparātus, vispirms paaugstinās Hb līmenis, feritīns pieaug ļoti lēni — vispirms normalizējas Hb, pēc tam feritīns. Ja dzelzs preparātus ordinē intravenozi, pirmais strauji pieaug feritīns, tikai pēc tam Hb, savukārt feritīns dinamikā mazinās līdz normai.

Slēpts dzelzs deficīts

Slēptu dzelzs deficītu visbiežāk diagnosticē nejauši laboratoriski, atrodot pazeminātu feritīna līmeni, bet normālu asinsainu. Vai tas izpaužas klīniski? Vairākums autoru to noliedz, bet daļa atzīmē, ka var būt viegls nogurums. Slēpts dzelzs deficīts ir būtisks grūtniecības laikā, kad tas jānovērš. Pazemināts feritīna līmenis grūtniecei nozīmē nevis mazāk par feritīna apakšējo normas robežu (< 12 ng/ml), bet gan zem 30 ng/ml.

Slēpta dzelzs deficīta gadījumā var lietot arī uztura bagātinātājus, kas satur dzelzi. Slēptu dzelzs deficītu var ārstēt arī ar Fe (II) preparātiem, piemēram, dzelzs glikonātu vai dzelzs fumarātu. Ja slēptu dzelzs deficītu izraisa diētas kļūdas, tās jāizskaidro pacientam.

Ja pacients ir veģetārietis, vegāns vai kādas citas diētas piekritējs, var ieteikt produktus ar lielu dzelzs daudzumu, uztura bagātinātājus, kas satur dzelzi, vai profilaksei lietot dzelzs tabletes.

Slimnieku un arī mediķu vidē visai populāri ir uztura bagātinātāji ar dzelzi. Preparātos ir mazāks dzelzs saturs nekā ārstnieciskajos dzelzs preparātos, lai gan izmantoti tie paši savienojumi — dzelzs glikonāts, dzelzs fumarāts. Izskaidrojums — mazāka deva, mazāk blakņu. Dažos ir arī dzelzs citrāts un dzelzs bisglicināts, dzelzs helāts un arī ar dzelzi bagātināts hemoglobīns.

Kopš 1997. gada, kad tika atklāti jauni mehānismi dzelzs uzsūkšanās procesā, tapa skaidrs arī īpašais hemoglobīna uzsūkšanās ceļš (skatīt 2. attēlu).

Šobrīd tirgū laista īpaša uztura bagātinātāju forma, kas satur hemoglobīna dzelzi. Pieredze tās efektivitātei vēl jāuzkrāj. Domāju, ka tā varētu būt izvēles forma no citiem uztura bagātinātājiem.

Kā papildinājums ir dažādos salikumos pievienoti vitamīni, citi mikroelementi — varš, cinks. Reizēm tiek minēts tikai dzelzs daudzums, nenorādot savienojumu. Ārstnieciskajiem dzelzs preparātiem šie papildinājumi neapšaubāmi ir dārgāki. Kopumā šo preparātu lietošana lietderīga slēpta dzelzs deficīta korekcijai, bet ne dzelzs deficīta mazasinības gadījumā.

Noslēgumā

Rezumējot visu iepriekš rakstīto, dažas svarīgas atziņas.

1. Pirmā izvēle dzelzs deficīta mazasinības ārstēšanai ir perorāli lietojamie dzelzs preparāti.
2. Slēpta dzelzs deficīta gadījumā vēlamo efektu var sniegt diētas korekcija un uztura bagātinātāji ar dzelzi.
3. Parenterāli ievadāmos līdzekļus lieto piesardzīgi un konkrētu indikāciju gadījumā.
4. Perorāli lietojamos dzelzs preparātus neordinē vienlaicīgi ar intravenozi ievadāmajiem.
5. Ārstēšanu pārtrauc tikai tad, kad atjaunotas dzelzs rezerves un ir normāls hemoglobīna līmenis.

* Autors izvēlējies rakstā norādīt dzelzs preparātu firmu nosaukumus, lai kolēģiem vieglāk savilkt kopā ar ikdienas praksē izmantotajiem preparātiem. Uztura bagātinātāji aprakstīti vispārīgi.