Vārds “radiācija” cilvēces lielākajai daļai izraisa paniku un baiļu izjūtu, jo pasaulē valda priekšstats, ka radiācija ir kaut kas ļoti slikts un bīstams, ka tās iedarbība izraisa iedzimtas slimības, ļaundabīgus audzējus un nāvi. Bailes pastiprina neziņa, informācijas trūkums, indivīda fantāzijas lidojums un fakts, ka cilvēka organismā nav neviena maņu orgāna, kas varētu atpazīt radiāciju, jo radiāciju nevar redzēt, tai nav ne smaržas, ne garšas.
Dabīgais radiācijas fons
Uztraucoties par radiāciju, mēs aizmirstam faktu, ka kopš pasaules sākuma un cilvēces aizsākuma mēs visu laiku atrodamies pastāvīgā radiācijas ietekmē - mums visapkārt ir dabīgais radiācijas fons. Pasaulē vidējais radioaktīvais fons ir 2,4 mSv gadā. Dabīgās radiācijas fona diapazons dažādās pasaules vietās svārstās no 1 mSv līdz 10 mSv gadā. Parasti cilvēks dzīves laikā saņem dabīgās radiācijas devu no 100 mSv līdz 700 mSv. Pasaulē ir vietas, kur radiācijas fons ir dabīgi paaugstināts, piemēram, daži reģioni Brazīlijā, Indijā un Ķīnā, kur dabīgais radiācijas fons ir 5-10 mSv gadā un 20 gadu laikā iedzīvotājs saņem 100-200 mSv.
Runājot par radiāciju, nedrīkst aizmirst, ka ik reizi, kad lidojam ar lidmašīnu (lidojums no Tokijas uz Ņujorku - 0,19 mSv), mēs saņemam papildu radiācijas devu no kosmiskā starojuma. Katru reizi, kad mums medicīnisku indikāciju dēļ veic rentgenu (plaušu rentgenogramma - 0,06 mSv) vai datortomogrāfiju (DT plaušām - 6,9 mSv), mēs atkal saņemam papildu radiācijas devu un tomēr turpinām dzīvot, un šajos gadījumos radiācija mūs neuztrauc.
Katastrofas
Atombumbu sprādzieni
Cilvēcei ir arī cita pieredze par radiāciju. 1945. gada augusts - lielākais spēka un ziņkārības demonstrējums pasaulē: atombumbas sprādziens 1945. gada 6. augustā Hirosimā un 1945. gada 9. augustā Nagasaki. Pirmo reizi cilvēces vēsturē tika radīts un pārbaudīts šāds ierocis. Cilvēka ziņkārībai nav robežu: ja šīs bumbas nebūtu uzspridzinātas Japānā, tad tās, visticamāk, būtu izmēģinātas citur, citā konfliktā. Eiropai paveicās, ka Otrais pasaules karš jau bija beidzies un Vācija kapitulējusi, jo vairs nebija iemesla šo jauno ieroci izmēģināt tur. Savukārt Japānas tautai bija jāpārcieš atombumbas sprādziens, tas viss bija pirmo reizi cilvēces vēsturē, cilvēki absolūti nesaprata, kas notiek. Vienā mirklī beidzās ierastā dzīve un sākās apokalipses aina - spilgts gaismas uzliesmojums, karstums, sprādziena triecienvilnis... un pazīstamās ielas un pilsētas kvartāli pārvērtās par gruvešiem, apkārt ugunsgrēki, miruši cilvēki un izdzīvojušo vaidi.
Lai uzzinātu atšķirību starp dažādiem atombumbu "pildījumiem", 1945. gada 6. augustā Hirosimā tika nomesta atombumba ar iesauku Little boy, kas saturēja urānu 235, tās trotila ekvivalents bija 16 kilotonnas, bet 1945. gada 9. augustā Nagasaki tika nomesta atombumba ar iesauku Fat boy, kas saturēja plutoniju 239, un tās trotila ekvivalents bija 21 kilotonna. Teorētiski Nagasaki nomestā bumba bija spēcīgāka nekā Hirosimā, bet dažādu citu apstākļu dēļ sprādziena sekas lielākas bija Hirosimā.
Tikai 15% atombumbas sprādziena enerģijas pārveidojās par radiāciju - gamma un neitronu starojumu.
Tā kā bumbas eksplodēja gaisā 500-600 metru augstumā, tad grunts piesārņojums nebija tik liels. Ja būtu bijusi virszemes eksplozija, tad šīs teritorijas līdz šim brīdim nebūtu apdzīvojamas.
Statistikas dati
Precīza bojāgājušo statistika nav zināma - kļūda ± 10 tūkstoši. Oficiāli no atombumbas sprādziena un radiācijas 1945. gada beigās bojāgājušo skaits Hirosimā bija 140 tūkstoši ± 10 tūkstoši un Nagasaki - 70 tūkstoši ± 10 tūkstoši.
Kopējais izdzīvojušo skaits Hirosimā un Nagasaki 1950. gadā bija 284 tūkstoši. Turpmāko 50 gadu laikā tikai no audzējiem miruši 87 tūkstoši. 40% no visiem izdzīvojušiem vēl joprojām ir dzīvi, un 2006. gadā viņu vidējais vecums bija 74 gadi.
Informācija par izdzīvojušajiem, viņu veselības stāvokli un pēcnācējiem iespēju robežās tiek rūpīgi vākta kopš 1947. gada un apkopota dažādos pētījumos. Ir zināmas 3600 personas, kas atombumbas eksplozijas laikā atradās mātes miesās (in utero), kur arī tika apstarotas.
Ja runājam par nākamo paaudzi, tad piecdesmitajos gados Japānā atombumbas sprādzienā cietušo ģimenēs tika reģistrēti 77 tūkstoši gadījumu, kad dzemdības beidzās ar augļa vai jaundzimušā nāvi. Tomēr 80 tūkstoši bērnu ir dzimuši pēc atombumbas sprādziena. Un šīs paaudzes vidējais vecums 2003. gadā bija 48 gadi. Statistiski ticamas radiācijas izraisītas hromosomu aberācijas nākamajā paaudzē pagaidām nav atrastas, bet pētījumi turpinās.
Avārija Černobiļas AES
Tālākos atomenerģijas vēstures notikumus var sadalīt 2 daļās:
- atombumbu izmēģinājumi militārām un zinātniskām vajadzībām (pazemes, zemūdens, virszemes eksplozijas);
- strauja atomenerģijas attīstība un izmantošana medicīnā, zinātnē, rūpniecībā.
Šo gadu laikā periodiski bijušas lielākas vai mazākas avārijas ar radioaktīvā materiāla noplūšanu, bet tās visas ir bijušas lokālas, līdz 1986. gada 26. aprīlī notika avārija Černobiļas AES.
Statistikas dati
Pēc Pasaules Veselības organizācijas 2006. gada datiem 1000 cilvēku bija apstaroti ar devu 2-20 Gy. Sākumā akūta staru slimība tika diagnosticēta 237 gadījumos, bet vēlāk kā akūtu staru slimību oficiāli atzina tikai 134 gadījumos. 1986. gadā divi cilvēki miruši no iegūtajām traumām, bet 28 cilvēki miruši no akūtas radiācijas slimības. No šā apstarotā tūkstoša laikposmā no 1987. gada līdz 2004. gadam miruši 19 cilvēki, šiem cilvēkiem kā nāves cēlonis tiek minētas citas saslimšanas.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas 2006. gada datiem no 1986. gada līdz 1990. gadam avārijas seku likvidēšanas darbos piedalījās 600 tūkstoši cilvēku. 1986. gadā evakuēti 116 tūkstoši, pēc tam vēl 220 tūkstoši cilvēku. Pieci miljoni turpina dzīvot paaugstinātas radiācijas piesārņojuma teritorijās.
No Baltijas valstīm (Igaunijas, Latvijas, Lietuvas) Černobiļas avārijas seku likvidēšanas darbos piedalījās aptuveni 20 tūkstoši cilvēku, no Latvijas - aptuveni 6 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Pēc Černobiļas foruma 2003-2005 datiem summārā radioaktīvo vielu aktivitāte Černobiļas AES avārijā bija 14 x 1018 Bq, no tās 1,8 x 1018 Bq radīja radioaktīvais jods (I131), 0,085 x 1018 Bq - radioaktīvais cēzijs (Cs137), 0,01 x 1018 Bq - radioaktīvais stroncijs (Sr90) un tikai 0,003 x 1018 Bq - plutonijs. 50% no summārās radioaktivitātes deva cēlgāzes.
200 000 km2 teritorijā ap Černobiļas AES Cs137 piesārņojums pārsniedz 37 kBq/km2. Stroncijs un plutonijs galvenokārt palika 100 km zonā ap atomelektrostaciju. Tātad 5 miljoni cilvēku dzīvo piesārņotās teritorijās, kur summārā radioaktivitāte ir virs 37 kBq/km2, un 400 tūkstoši no tiem turpina dzīvot stingrās uzskaites teritorijās, kur radioaktivitāte ir 555 kBq/km2. Piesārņotajās teritorijās iedzīvotājs saņem fona radiācijas devu 10-30 mSv gadā, bet stingrās uzskaites zonā dzīvojošais - 50 mSv gadā un vairāk.
Šajās teritorijās līdz 2002. gadam reģistrēti 4 tūkstoši gadījumu, kad bērniem tika atklāts vairogdziedzera vēzis.
Černobiļas forums 2003-2005 informēja, ka pēc Krievijas valsts reģistra datiem laikposmā no 1991. līdz 1998. gadam 5% nāves gadījumu, kas reģistrēti Krievijas ČAES avārijas likvidētāju grupā (61 000 likvidētāju), varētu būt radiācijas sekas. Vēža incidence piesārņotajās teritorijās 1994. gadā Brjanskā un Rjazaņā vīriešiem bija 305/100 000, salīdzinot ar kopējo Krievijas incidenci 272/100 000; sievietēm 180/100 000 un 169/100 000.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas 2006. gada datiem Ukrainā piesārņotajos reģionos 15 gadu laikā reģistrēts mirstības palielinājums par 3-4%.
Ja atombumbas sprādzienos Japānā galvenokārt bija īslaicīga, spēcīga ārējā radiācija un šā starojuma radītās sekas, tad Černobiļas AES avārijas gadījumā runa ir par:
- saņemto ārējā starojuma devu;
- paliekošo apkārtējo piesārņojumu (cēzijs137, stroncijs90u.c);
- cilvēka organismā iekļuvušā radioaktīvā piesārņojuma sekām.
Ja jods 131, cēzijs 137, stroncijs 90 u. c. radioaktīvie materiāli nokļūst organismā, radioaktīvie elementi rada iekšējo apstarojumu - apstaro katru ķermeņa šūnu no iekšpuses, kas ne uzreiz, bet ilgstošā laikā rada organisma funkciju traucējumus. Piemēram, pēc Pasaules Veselības organizācijas 2006. gada datiem bērniem, kas dzīvo piesārņotās teritorijās, novēro B limfocītu CD3+ un CD4+ šūnu samazinājumu.
Fukušimas AES avārija
2011. gada 11. marta Fukušimas AES avārija liek nopietni aizdomāties par atomenerģijas izmantošanu nākotnē, tās drošību. Atbilstīgi Japānas Atomenerģijas drošības organizācijas aprēķiniem kopējā radiācijas noplūde Fukušimas AES ir 3,7 x 1017 Bq, kas ir aptuveni 10% no Černobiļas AES avārijas radītā radioaktīvā piesārņojuma.
Fukušimas AES tagad strādā 300 darbinieku, no tiem 28 darbinieki saņēmuši radiācijas devu virs 100 mSv, bet zem 250 mSv. Japānā pieļaujamā deva avārijas seku likvidatoriem ir 250 mSv, taču pieļaujamā deva nevienā gadījumā vēl neesot pārsniegta.
Diemžēl avārijas seku likvidēšana Fukušimas AES nav vienas dienas jautājums. Par avārijas sekām uz apkārtējo vidi un iedzīvotājiem varēs runāt tikai pēc avārijas likvidācijas.
Galvenais nosacījums attiecībā uz radiācijas izraisītajiem veselības traucējumiem ir nevis radiācijas esamība vai neesamība, bet gan starojuma veids un deva.
