Čūlainais kolīts ir hroniska resnās zarnas slimība, kuras izplatība visā pasaulē pieaug. Čūlainā kolīta diagnoze ASV un Eiropā ir gandrīz miljonam cilvēku. Šī slimība nešķiro pēc vecuma, bet pīķi sastopamībā lielākoties sasniedz pacientu 15—30 gadu vecumā.
Slimība skar ne tikai fizisko ķermeni — smagās, nepatīkamās slimības gaitā tiek traucēta arī psihiskās veselības labbūtība, attīstot tādus traucējumus kā depresija, trauksme, turklāt ievērojami pasliktinās pacienta dzīves kvalitāte, mazinās vēlme socializēties. Ilgtermiņa sekas — displāzija vai kolorektāls vēzis ilgstoša, nerisināta iekaisuma gadījumā. [10]
Ēst ātri vai lēni, būt brokastīm vai nebūt?
Tā kā nebija skaidrs, vai ēšanas paradumi ietekmē čūlainā kolīta pacientu veselības iznākumus, pētnieki Japānā meklēja saistību starp ātru ēšanu, ēšanu līdz pilnuma sajūtai, brokastu izlaišanu un klīnisko iznākumu pacientiem ar čūlaino kolītu, analizējot pacientu zarnu gļotādas dzīšanas rādītājus. Kā potenciālie jaucējfaktori tika ņemti vērā pacienta vecums, dzimums, ĶMI, smēķēšanas statuss, alkohola lietošanas paradumi, prednizolona lietošana, anti–TNF alfa monoklonālo antivielu lietošana.
Tika secināts, ka vidēji ātra un ātra ēšana, kā arī ēšana līdz pilnuma sajūtai inversi asociējas ar gļotādas dzīšanu. Līdzīgi ar brokastīm — sliktāks iznākums endoskopijā bija pacientiem, kas izlaida brokastis.
Taču pētnieki neatrada ticamu saistību starp ēšanas paradumiem un klīniskas remisijas iznākumu. [3]
Kādi soļi jāveic, lai inducētu vieglas gaitas čūlainā kolīta remisiju?
Pacientiem ar vieglas aktivitātes čūlainu proktītu rekomendēta rektāla terapija ar 1 g 5–ASA dienā, bet pacientiem ar vieglas aktivitātes kreisās puses kolītu rektāli ievadīta 5–ASA devai jābūt vismaz 1 g dienā, taču jāizvairās no steroīdiem remisijas ierosināšanai. Kā papildu rekomendācija (kurai gan ir zemas kvalitātes pierādījumu līmenis) tiek sniegta 5–ASA perorālas formas (vismaz 2 g dienā) un rektālas formas (vismaz 1 g dienā) kombinācija.
Pacientiem, kam ir rektālo un orālo 5 ASA formu nepanesība, rekomendē budezonīda MMX 9 mg dienā. Rekomendācija ar zemākas kvalitātes pierādījumiem ir lietot kortikosteroīdus, lai neveiksmīgas terapijas ar 5–ASA gadījumā ierosinātu remisiju. 5–ASA neveiksmes gadījumā rekomendē pārdomāt arī izvēlēto zāļu formu, jo tā var ietekmēt rezultātu. [10]
Vai zāļu forma varētu ietekmēt pacienta līdzestību?
Lai būtu labvēlīgs terapeitiskais iznākums, viens no stūrakmeņiem ir sadarbība ar pacientu un viņa līdzestības faktors. Par to aizdomājušies pētnieki no Japānas, analizējot, vai 5–ASA zāļu forma ietekmē pacienta līdzestību medikamentozai terapijai.
Perspektīvā pētījumā iekļāva 121 pacientu, kas pētījuma sākumā 5–ASA lietoja tablešu formā. Pacienti pēc izvēles varēja turpināt lietot tabletes, pāriet uz granulu formu un pēc tam atgriezties pie tabletēm, ja tā vēlējās.
Tika secināts, ka 5–ASA granulu formā tomēr uzrāda nedaudz labāku līdzestības rādītāju, salīdzinot ar tabletēm. Pacienti to skaidroja ar pilnas slodzes darbu un grūtībām iedzert tabletes. Interesanti, ka granulu forma viņiem šķita ērtāka. [8]
Čūlainā kolīta ķirurģiska terapija — kādi ir riski?
Pēcoperācijas vēnu trombembolijas sastopamības risks pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām ir augsts. Pētnieki, retrospektīvi analizējot datus par 140 kolorektālās ķirurģijas gadījumiem, atklāja, ka pēcoperācijas vēnu trombembolija sastopama 17,1 % pacientu.
Viņu veiktajā pētījumā visbiežāk tā bija portālās vai mezentērija vēnas tromboze (lielākajai daļai pacientu bija veikta totāla proktokolektomija ar IPA (ileal pouch–anal) anastomozi). Univariablas analīzes dati norāda, ka vēnu trombembolija biežāk sastopama pacientiem ar neoplāziju, nevis tiem, kas rezistenti pret medikamentozu terapiju.
Pētījuma autori rekomendē nākamajā dienā pēc ķirurģiskās procedūras noteikt D dimērus serumā, jo vēnu trombembolija sākotnēji nereti ir asimptomātiska. [1]
Vai čūlainā kolīta ārstēšanā varētu izmantot cannabis?
Dažviet pasaulē cannabis izmanto čūlainā kolīta ārstēšanā, bet kontrolētu pētījumu par šo intervenci ir maz. Divkārt maskētā, nejaušinātā, ar placebo kontrolētā pētījumā 32 pacienti astoņas nedēļas saņēma vai nu cigaretes ar 0,5 g žāvētu cannabis ziedu (satur 80 mg tetrahidrokanabinola jeb THC), vai placebo cigaretes.
Pacientiem novērtēja Lihtigera slimības aktivitātes indeksa, CRO, kalprotektīna, Mayo endoskopiskā rezultāta un dzīves kvalitātes izmaiņas pētījuma laikā.
Īstermiņa ārstēšana ar THC tiešām inducēja klīnisku remisiju un uzlaboja dzīves kvalitāti pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas gaitas aktīvu čūlainu kolītu. Tomēr šie pozitīvie klīniskie efekti netika novēroti, analizējot iekaisuma marķieru izmaiņas, kuras netika novērotas, vai endoskopisko iznākumu. [4]
Čūlainais kolīts ar locītavu iesaisti — kādi ir risinājumi?
Ukrainā veikta pētījuma mērķis bija salīdzināt tofacitiniba, adalimumaba un budezonīda klīnisko efektu pacientiem, kam līdz ar čūlaino kolītu attīstījušies arī locītavu bojājumi. Simt pacienti tika iedalīti trīs grupās: viena grupa saņēma 10 mg tofacitiniba 2 × dienā, otra grupa adalimumabu pēc shēmas, trešā grupa budezonīdu 9 mg 4 × dienā.
Augstāks klīniskais un laboratoriskais ieguvums tika novērots tofacitiniba un adalimumaba grupās, jo samazinājās leikocitoze, pazeminājās CRO līmenis asinīs un nedaudz paaugstinājās hemoglobīna līmenis. [5]
Kas var traucēt standarta terapijas efektivitātei?
Aminosalicilāti (5–ASA) ir pirmās līnijas uzturošās terapijas līdzekļi pacientiem ar vieglu līdz vidēji smagu čūlaino kolītu. Agrīna to pacientu identifikācija, kuriem jāpievērš īpaša uzmanība terapijas izvēlē, nepieciešama tādēļ, lai uzlabotu iznākumu un saglabātu remisiju. Neveiksmes rādītāji terapijai ar 5–ASA dažādos pētījumos variē 17—75 % robežās, biežākie iemesli terapijas neveiksmei ir jaunāks pacienta vecums, endoskopiskā aktivitāte diagnozes noteikšanas brīdī, plašs, ekstensīvs kolīts, agrīna nepieciešamība lietot glikokortikosteroīdus, paaugstināti iekaisuma marķieri un pacienta nelīdz-
estība terapijai. [6]
Nelīdzestība grūtniecības laikā — riski?
Līdzestība medikamentozai terapijai svarīga tādēļ, lai slimību uzturētu remisijas fāzē un novērstu komplikācijas, tas attiecas arī uz čūlainā kolīta pacientēm grūtniecēm. Kādā daudzcentru pētījumā secināts, ka grūtnieču nelīdzestība mesalazīnam pirmajā trimestrī ir ievērojami lielāka, nekā paredzējuši ārsti, un medikācijas pārtraukšana nelīdzestīgu pacientu grupā novērojama pat 42,5 % gadījumu.
Medikācijas pārtraukšana vai neregulāra lietošana šajā gadījumā bija iemesls čūlainā kolīta relapsam un iespējamam negatīvam grūtniecības iznākumam, piemēram, priekšlaicīgām dzemdībām. [2]
Kāds ir iznākums pēc desmit gadiem?
Perspektīvā kohortas pētījumā Zviedrijā novēroja 330 čūlainā kolīta pacientus, analizējot iznākumu pēc lietotajiem medikamentiem, ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamības un izdzīvotības.
Vidēji pacientiem tika sekots 11,2 gadus, lielākajai daļai (n = 298) vismaz desmit gadus vai līdz pacienta nāvei. Kumulatīvā ekspozīcija uz dažādām zālēm bija šāda: 5–ASA 96,6 %, steroīdi 73,3 %, imūnmodulatori 35,4 %, bioloģiskie preparāti 11,4 %. Kolektomija bija jāveic 14 pacientiem. Kopējā mirstība pētījuma grupā desmit gados bija 7 %, trīs pacienti nomira no tiešām slimības sekām. Trim pacientiem (0,9 %) diagnosticēja resnās zarnas vēzi, no tiem diviem bija arī sklerozējošs holangīts.
Pētījumā secināts, ka imūmodulējošo medikamentu un bioloģisko preparātu lietošana var samazināt nepieciešamību pēc kolektomijas un pazemina mirstības rādītājus. [7]
Infliksimabs čūlainā kolīta terapijā — kādi ir ieguvumi un riski?
Ilgtermiņa datu par infliksimaba efektivitāti čūlainā kolīta terapijā nav daudz. Daudzcentru retrospektīvā pētījumā Zviedrijā analizēja datus par 250 pacientiem, kuriem ir hronisks aktīvs čūlainais kolīts, kuri ir vismaz 18 gadus veci, ārstēti ambulatori, ir atkarīgi no steroīdiem vai kuriem ir imūnmodulējošās terapijas nepanesība.
No 250 pacientiem, kas saņēma infliksimabu, no steroīdiem brīvu klīnisku remisiju 12 mēnešos sasniedza 49,2 %. Primāra atbildreakcija uz ārstēšanu trīs mēnešos bija 76 % pacientu. Ilgtermiņa rādītāji par nepieciešamību veikt kolektomiju pacientiem, kas primāri atbildēja uz terapiju, bija 3,2 % pacientu, kā arī 14,2 % no tiem, kas uz terapiju reaģēja 12 mēnešos. Tas liek secināt, ka ilgtermiņa infliksimaba efektivitāte ir ļoti laba, īpaši pacientiem, kas labi reaģējuši uz indukcijas terapiju. Tomēr, ja atbildreakcija nav sasniegta pirmajos trīs mēnešos pēc infliksimaba lietošanas sākšanas, ir liela iespējamība, ka būs nepieciešama kolektomija. [9]
