Centrāli dzirdes traucējumi

Dzirdes traucējumi ir trešā biežākā hroniskā patoloģija vecākiem cilvēkiem, ko pieaugušo populācijā reģistrējusi veselības statistikas organizācija ASV. [1] Statistikas dati liecina, ka 17 procenti pieaugušo atzīmē dzirdes traucējumus, bet tikai 20 procenti no šiem cilvēkiem iegādājušies dzirdes palīgierīci, savukārt no tiem 30 procenti cilvēku nav apmierināti ar dzirdes sajūtas rezultātu, bet 16 procenti šo ierīci nelieto. [2]

Patoloģiska kognitīvo (izziņas) spēju pavājināšanās un neirosensorais deficīts ir pieaugoša sabiedrības veselības problēma. Dzirdes traucējumi apgrūtina ne tikai saziņu, bet negatīvi ietekmē arī personas psihosociālo sfēru. Ar dzirdi saistītā saziņas diskomforta dēļ biežāk novēro satraukumu, noslēgtību, var attīstīties somatizācija un depresija.

Dzirdes pavājināšanās līdz ar novecošanos ir fizioloģisks process. Vecākiem cilvēkiem ir grūtības uztvert valodu trokšņainā vidē, kad skaņa ir dzirdama, bet grūtības izšķirt vārdus, ko vēl vairāk apgrūtina, ja runā ātri, dialektā vai svešvalodā. Daļa dzirdes deficīta izskaidrojama ar novecošanās procesu radītajām augstfrekvenču dzirdes sajūtas izmaiņām perifērajos dzirdes orgānos (gliemezī un dzirdes nervā), kas ietekmē dzirdes funkciju kopumā. Tomēr ievērojami apgrūtināta normāla tīro toņu uztvere vai viegla sensoneirāla vājdzirdība arī runas konteksta uztverē norāda par akustiskā signāla analīzes traucējumiem centrālās dzirdes struktūrās. Par komplekso akustisko signālu uztveres traucējumu svarīgākajiem aspektiem uzskata izmaiņas tieši centrālajā dzirdes funkcijā un ar tiem saistītajā kognitīvajā sfērā.

Centrālā dzirde

Centrālā dzirde (ASHA, 2005a) ir akustiskās informācijas uztveršanas process centrālajā nervu sistēmā un neirobioloģiskā aktivitāte, kas izraisa elektrofizioloģiskos dzirdes potenciālus. [3] Centrālās dzirdes process saistīts ar šādām funkcijām, spējām un prasmēm: skaņas lokalizācija un lateralizācija, akustiskā signāla diskriminācija un uztvere, akustiskā signāla integrācija, diskriminācija un orientācija laikā, dzirdes spēja kompleksu un izsīkstošu skaņas signālu gadījumā.

Par centrālu dzirdes traucējumu klātbūtni liek domāt šādas sūdzības: apgrūtināta dzirdamība un saprotamība troksnī, pārklausīšanās, grūtības sekot mutiskiem norādījumiem, runas skaņu diskriminācijas un identifikācijas grūtības, neatbilstīga atbilde uz dzirdēto informāciju, mācīšanās grūtības, pārjautāšana, neuzmanība. Centrālās dzirdes funkcijas pavājināšanās būtiski ietekmē runas uztveri troksnī vai sabiedriskās vietās, kad jāklausās daudzu runātāju fonā. Parasti tie ir cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, pat 76% vecāku cilvēku [4], kaut gan arī jaunāki cilvēki ar šādām sūdzībām apmeklē otorinolaringologu. Ar centrāliem dzirdes bojājumiem saistītie traucējumi, ko parasti novēro jau bērnu vecumā, ir uzmanības deficīts, hiperaktivitātes sindroms, grūtības mācību procesā, valodas attīstības traucējumi, lasīšanas un saziņas grūtības. To sastopamība ir 2-5% skolas vecuma bērnu, kam ir grūtības mācībās. [5]

Veiksmīgai saziņai nepieciešama ne tikai skaņas sajūta, bet arī spēja koncentrēt uzmanību uz informāciju kontekstā, reizē saglabājot reaģēšanas spēju uz iespējami svarīgu paralēlu informāciju.

Ar vecumu saistīta sintaktiski sarežģītu teikumu klausīšanās un saprašana [6] var būt atkarīga vairāk no izmaiņām operatīvajā atmiņā vai informācijas ieguvē no ilgtermiņa atmiņas nekā no sintaktiskā deficīta. [7] Vecāki cilvēki pat labāk nekā jauni pieaugušie spēj uztvert informāciju teikumu līmenī, izmantojot lingvistisko kontekstu.

Līdz ar novecošanos parasti pasliktinās sensorās un kognitīvās funkcijas. Pētījumi liecina, ka iemesls ir ne tikai izmainīta kortikālā aktivitāte, bet arī pārrāvumi funkcionāli saistītajos savienojumos starp smadzeņu struktūrām, kas nodrošina dzirdes funkciju ar runas uztveri.

Dzirdes izvērtēšana

Dzirdes sajūtas izvērtēšanu sāk ar pazīstamāko metodi, t.i., tonālo audiometriju, kas bieži vien neatspoguļo tik lielas pakāpes dzirdes bojājumu, par kādu sūdzas pacients. Tādēļ izmanto psihoakustiskas pārbaudes, proti, dažādus valodas un runas audiometrijas testus un elektrofizioloģiskos mērījumus - elektroencefalogrāfijas veida metodes - smadzeņu stumbra un kortikālos izsauktos dzirdes potenciālus.

Kognitīvo funkciju izvērtē, nosakot uztveres un mentālo procesu ātrumu. Eksperimentālās pārbaudēs novājinātas kognitīvās funkcijas gadījumā reakcijas laiks ir pagarināts, vecākiem cilvēkiem parasti garāks nekā jauniem. Valodas uztveres testu rezultāti rāda, ka vecākiem cilvēkiem ir grūtības identificēt akustiskos signālus - īpaši diferencēt līdzīgu frekvenču skaņas. Elektrofizioloģiskā atbildes reakcija atspoguļo automātisko signāla izmaiņu uztveri dzirdes sistēmā, kodējot signāla frekvenci un garumu laikā.

Centrālās dzirdes funkcijas diagnostikai ir svarīga nozīme ne tikai dzirdes deficīta identificēšanā un dzirdes rehabilitācijas efektivitātes izvērtēšanā. Centrāli dzirdes bojājumi var būt agrīni kognitīvo traucējumu, ar atmiņas traucējumiem saistīto patoloģiju, arī demences riska vēstneši, tāpēc dzirdes smadzeņu garozas izsauktos potenciālus izmanto šo patoloģiju diagnostikā. [13]

Centrālu dzirdes bojājumu etioloģija

Centrālu dzirdes bojājumu etioloģija nereti nav zināma. To provocējoši faktori var būt galvas traumas, CNS saslimšanas, išēmija, deģeneratīvas slimības, neoplazmas, vielmaiņas disfunkcija, neirotoksicitāte, vīrusu infekcija, ķirurģiskas manipulācijas, attīstības traucējumi.

Pētījumi rāda, ka centrālu dzirdes traucējumu attīstību nosaka vairāki mehānismi: neprecīza nervu impulsu pārvades sinhronitāte, netipiska pusložu asimetrija akustiskā (īpaši runas) signāla reprezentācijā nervu struktūrās, neefektīva akustiskās informācijas pārvadīšana starp puslodēm. [8]

Dzirdes traucējumu saistība ar galvas smadzeņu neiroanatomiju tiek pētīta, izmantojot strukturālo un funkcionālo attēlu diagnostikas un morfometrijas metodes. [9] Šo pētījumu rezultāti pierāda saistību starp dzirdes sajūtas un izziņas spējas traucējumiem. Anatomiski cilvēka smadzeņu garozas dzirdes zona lokalizēta supratemporāli un sastāv no vairākām citoarhitektoniskām daļām. Primārā smadzeņu garozas dzirdes zona atrodas deniņu daivas gyrus Heschl un saistīta ar Brodmann 41. lauku, to apņem sekundārā un terciārā smadzeņu garoza, kas tiek uzskatīta par dzirdes analizatoru (skat. attēlu). Turklāt funkcionālajā kodolmagnētiskajā rezonansē novērotā hemodinamiskā aktivitāte uz skaņas signāla deviācijām iezīmē trīs noteiktas pakāpes signāla analīzes procesā: iniciāla uztvere primārajā smadzeņu garozā, kam seko detalizētāka analīze asociētajā smadzeņu garozā un uzmanības mehānisms frontālajā garozā.

Ar fKMR konstatēts, ka dzirdes smadzeņu garozas fizioloģiskā atbilde var būt izmainīta, pat ja bojājums nav vizualizējams vai anatomiski tai neatbilst. [10] Spilgts piemērs ir informācijas paralēla apstrāde skaņas atpazīšanas un lokalizēšanas procesā, ko pacientiem novēro unilaterāla smadzeņu bojājuma neskartajā puslodē.

Dzirdes sensorā bojājuma rehabilitācijai efektīvi izmanto tradicionālos dzirdes aparātus, tomēr tie nekompensē deficītu, kas radies centrālajā dzirdes sistēmā. To varētu izskaidrot ar akustiskā signāla analīzes traucējumiem dzirdes smadzeņu garozā un izmaiņām kognitīvajā sfērā, kas saistītas ar runas uztveri.

Ārstēšana

Neiroplasticitātes dēļ dzirdes smadzeņu garozā notiek skaņu diskriminācijas funkcijas pārmaiņas, par ko liecina elektrofizioloģisku mērījumu rezultāti. Izpētīts, ka dzirdes garozas neironu darbībā, kas piedalās augstākā līmeņa skaņu - arī valodas - analīzē, ļoti nozīmīgs ir inhibējošais neirotransmiters GABA A. [11] Savukārt Egb761® efektivitāte pierādīta neirodeģeneratīvo slimību ārstēšanā, jo tam ir neiroprotektīvas īpašības, stabilizējot mitohondriju funkciju, aizsargājot neironus no oksidatīva stresa. Pēdējo gadu pētījumi liecina par Egb761® pozitīvu ietekmi gan uz sensoro sfēru (dzirdi un redzi), gan kognitīvo spēju [12], kas cieši saistīta ar centrālās dzirdes funkcijai nepieciešamo operatīvo atmiņu.

Pagaidām nav izstrādātu vadlīniju centrālu dzirdes bojājumu farmakoloģiskai ārstēšanai. Šajos gadījumos varētu izmantot neiroprotektīvos preparātus, jo līdzšinējie pētījumi pierādījuši šo preparātu efektivitāti neirodeģeneratīvo slimību ārstēšanā, atmiņas un kognitīvu traucējumu gadījumā, sensoneirālu dzirdes traucējumu un tinnitus gadījumā.

Secinājumi

Pētījumi pēdējos 20 gados ne tikai ievērojami paplašinājuši zināšanas par centrālo dzirdes procesa neirofizioloģiju, bet arī ietekmējuši izpratni par dzirdes funkcijas kortikālo līmeni. Galvas smadzeņu dzirdes garozas atbildes raksturs un organizācija mainās dzīves laikā, ko parāda atšķirības elektrofizioloģiskajos mērījumos bērnu vecumā un dažādu vecumgrupu pieaugušo populācijā. To izskaidro ar neirobioloģiskām izmaiņām, ko ietekmē novecošanās procesi, kā arī ar individuālo dzirdes pieredzes ietekmi. Šīs dinamiskās izmaiņas neironu struktūrā un funkcijā, kas veidojas, atbildot uz ienākošo akustisko signālu, definē kā neiroplasticitāti. Tā ir nozīmīga dzirdes garozas neironu īpašība, jo gādā par to, ka dzirdes atmiņā saglabājas informācija par akustisko signālu, kas kopā ar kognitīvo funkciju nodrošina dzirdes procesu. Tāpēc arvien plašāk lieto neiroprotektīvos preparātus, piemēram, Egb761®, kas veicina neiroplasticitāti, kavē ar novecošanos saistītās neirobioloģiskās pārmaiņas arī centrālās dzirdes struktūrās.