Doctus piebilde. Sabiedrība un arī liela daļa ārstu netradicionālo medicīnu neatbalsta un jauc to ar dziedniecību. Tomēr tās ir divas pilnīgi atšķirīgas jomas, jo ar netradicionālās medicīnas metodēm strādā sertificēti ārsti un ārstēšanas metodes balsta zinātniski pierādījumi. Lai kliedētu bažas un iepazīstinātu ar netradicionālās medicīnas iespējām, sākam rakstu sēriju “Netradicionālās medicīnas virzieni”. Rakstu sēriju sāksim ar apiterapiju, kas tika izmantota jau 3500 gadu p.m.ē. un kas sniedz plašas iespējas dažādu slimību ārstēšanā.
Bišu produkti
Latvijā jau sen pazīstama tāda lauksaimniecības nozare kā biškopība. Arī to, kas ir medus, zina pat bērni. Taču ne vienmēr iedomājamies par pārējiem bišu ražotajiem produktiem. Mūsu dienās, kad veselības uzturēšanai cilvēkiem nereti pietrūkst naudas dārgajiem medikamentiem, parādās interese par dabīgiem produktiem, to skaitā arī par bišu saražotiem. Tiesa, bišu produkti nav lēti, taču noderīgi gan. Lietojot bišu produktus veselības uzlabošanai un slimību ārstēšanai, organismam nerodas pierašana (nezūd efekts) un nav arī tādu blakusparādību kā no ķīmiskiem preperātiem. Protams, šo produktu lietošana medicīniskos nolūkos nav nekāda panaceja. Nereti jālieto ķīmiskie līdzekļi un bišu produkti - apiterapija - līdztekus.
Likumsakarīga ir bišu produktu lietošanas renesanse, jo šo produktu iedarbības spektrs ir ļoti plašs. Paplašinoties laboratoriem pētījumiem par dažādu bišu produktu iedarbību uz cilvēka organismu, tiek atrasti arvien jauni to darbības aspekti.
Vēsture
Bišu produktu izmantošana cilvēka uzturā un slimību ārstēšanā zināma jau tūkstošiem gadu.
Slavenajā Ēģiptes rokrakstā - Ebersa papirusā (ap 3500. g. p.m.ē.) - aprakstīta tā laika dziedniecības māksla: medus lietošana, ārstējot ievainojumus, acu, aknu, nieru, kuņģa, zarnu slimības.
Ķīnas literatūrā norādījumi par medus izmantošanu ārstnieciskos nolūkos sastopami jau 3.-2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Ķīnieši bišu dzēlienus (bišu indi) izmantojuši kā terapeitisku metodi.
Indijā jau vairāk nekā pirms 1000 gadiem aprakstīts medus izmantojums dziednieciskos nolūkos, medus lietots kā pretinde augu, dzīvnieku un minerālajām indēm.
Ļoti daudz rakstisku liecību par medus, propolisa, peru pieniņa - karaliskās želejas, ziedputekšņu, bišu indes izmantojumu atrodami Grieķijā.
Par bišu produktu derīgumu cilvēka atveseļošanā rakstīja Hipokrats un Aristotelis.
Latvijā pirmās rakstiskās liecības par bišu produktu izmantojumu ārstniecībā atrodamas XVI-XVII gadsimtā. 1970. gados bišu produkti ar panākumiem tika lietoti tuberkulozes ārstēšanā, ķirurģijā, ginekoloģijā, terapijā, neiroloģijā, stomatoloģijā u.c.
Mūsdienās apiterapiju pamato zinātniski atzinumi.
Medus
Medus ir vispazīstamākais bišu produkts. Pēc sastāva medus var atšķirties, tas atkarīgs no ziediem, no kuriem ievākts nektārs. Medu organisms izmanto viegli, jo tas vairāk satur fruktozi, bet saharozi maz vai nemaz. Ar to arī var izskaidrot medus iedarbīgumu liela noguruma gadījumā, jo smadzeņu šūnas jau piecu minūšu laikā saņem barības vielas, nogurums mazinās. Ir dažādi medus veidi:
- liepu medus- gaiši dzeltens, maigs. Labi noder aknu, nieru, angīnas, klepus ārstēšanai;
- viršu medus- tumši dzeltens, ass, rūgtens. Derīgs nieru, prostatas, urīnpūšļa ārstēšanai;
- griķu medus- tumši sarkanbrūns, stipru smaržu, satur daudz dzelzs un ol bal tumvielu. Der anēmiju, neirožu ārstēšanai;
- rapša medus- dzeltenīgi balts, viegla sinepju smarža, zems skābuma saturs. Labs līdzeklis kuņģa slimību ārstēšanai;
- āboliņa medus- ļoti gaišs, gandrīz balts, maigs. Tiek uzskatīts par vienu no labākajiem gaišo medu veidiem. Noder respiratoro slimību ārstēšanai, kuņģa slimībām;
- poliflorais medus- parasti ir no pļavu vai meža ziediem savāktais, dzeltenā krāsā, aromātisks, satur daudz Cun Bvitamīnu. Labi noder augšējo elpošanas ceļu slimību ārstēšanai.
Ārstnieciskās īpašības
Profilaktiski medus jālieto katru dienu, apmēram 100 gramu dienā (pieaugušajiem), noteikti vairākos paņēmienos.
Neaizvietojams medus ir aknu slimību ārstēšanā. Labi rezultāti sasniegti, A hepatīta ārstēšanā lietojot tikai medu.
Medus antibakteriālās īpašības pierādītas pētījumos ar tīfa baktērijām - medū tās iet bojā 48 stundās. Pētījumos ar dizentērijas baktētrijām konstatēta to bojāeja 10 stundās.
Nereti ārstēšanā medu lieto atšķaidītā veidā - šķīdinot ūdenī vai tējā. Noteikti jāatceras, ka medu nedrīkst karsēt virs 40 grādiem, jo tad zūd medus vērtīgās īpašības.
Medu var lietot arī cukura diabēta terapijā, īpaši 2. tipa cukura diabēta gadījumā, taču nelielos daudzumos, labāk gaišo medu, īpaši no baltajām akācijām, bet tam jānotiek ārsta uzraudzībā.
Medu lieto arī ārīgi, īpaši dažādu čūlu un brūču ārstēšanai, jo medum ir arī antibakteriālas un reģeneratīvas īpašības.
Medus lieliski noder kosmetoloģijā - masāžām, maskām u.c.
Propoliss
Bites propolisu ievāc no augu sveķiem. Jauno augu pumpuru izdalītie ķīmiskie savienojumi ir bioloģiski aktīvi, tajos ir daudz polifenolu, kas iedarbojas uz mikrobiem. Propoliss ir dabīgais antibiotiķis. Tā sastāvā ir augu sveķi, ēteriskās eļļas - terpenoīdi, aptuveni 5% ziedputekšņu, aptuveni 25% vaska. Propolisa klātbūtne bišu stropu padara sterilu.
Ārstnieciskās īpašības
Tā kā plašā antibiotiķu izmantošana medicīnā dod arī negatīvu efektu - rezistenci, tad nepieciešamības gadījumā propoliss ir alternatīva.
Laboratori pierādīta propolisa efektivitāte pret zelta stafilokoku. Pēdējo gadu pētījumos konstatēts, ka propolisa šķīdums ir pat iedarbīgāks par tīru propolisu. Propoliss darbojas lēnāk nekā antibiotikas, taču nerada pieradumu un neiedarbojas uz normālu zarnu floru.
Pēdējos 50 gados pierādīta propolisa efektivitāte kā lokālam anestezētājam un imunitātes paaugstinātājam (V. Kivalkina 1964. gadā: propoliss paaugstina nespecifisko gamma globulīnu asinīs).
Propolisa efektivitāte pārbaudīta arī Latvijā. 1964. gadā bijušajā Republikāniskajā bērnu tuberkulozes slimnīcā 5 gadu laikā pārbaudīta 10% propolisa ūdens šķīduma efektivitāte 91 bērna ārstēšanā - labāki rezultāti tika sasniegti grupā, kur tika lietoti antibiotiķi kopā ar propolisa šķīdumu.
Kazaņas Medicīnas institūtā pierādīta propolisa efektivitāte tuberkulozes ārstēšanā gadījumos, kad antibiotiku lietošana bija neefektīva.
Propolisu lieto arī:
- ārīgi brūču (arī strutainu) kopšanā, herpētisku izsitumu, tonsilīta, faringīta, laringīta, stomatīta gadījumos;
- iekšķīgi- gripas gadījumos.
Tāpat propoliss noder ausu slimību, gastroenteroloģisko, ginekoloģisko slimību, artrīta ārstēšanā u.c.
Propolisam ir antibakteriāla, pretvīrusu, pretsēnīšu, pretiekaisuma un spazmolītiska darbība. Propoliss pazemina asins recēšanu, asinsspiedienu, holesterīna līmeni, darbojas kā antioksidants.
Propolisu var lietot sirds-asinsvadu slimību, acu saslimšanu, tuberkulozes gadījumos. Tiek pētīts iespējamais propolisa izmantojums AIDS, boreliozes un onkoloģisku slimību terapijā.
Propolisu gatavo ūdens, spirta vai eļļas šķīdumā, var gatavot arī ziedes.
Par propolisa izmantošanas iespējām medicīnā un ārstēšanas rezultātiem ķirurģisku, ādas, ginekoloģisku, gremošanas trakta, neiroloģisku un citu saslimšanu gadījumos dati fiksēti 1985. gada Apimondijas apkopotā izdevumā, kas liecina, ka propoliss ir efektīvs dažādu infekciju, acu un ausu slimību, tuberkulozes, plaušu un gastroenteroloģisko saslimšanu, ķirurģisku, ginekoloģisku un nervu patoloģiju terapijā, stomatoloģijā.
10 gadu laikā Krievijas Gorkija v.n. apdegumu centrā veikti pētījumi, izmantojot analīzi 830 slimnieku ārstēšanā ar propolisu.
Jau 1967. gadā Skandināvijas valstīs notika 5 pētījumu sērijas ar 16 tūkstošiem cilvēku. Kā pirmā tika pierādīta antibakteriālā aktivitāte, tajā pašā laikā propolisam ir ietekme arī uz vīrusiem un sēnītēm. Līdztekus tika atklāta propolisa ietekme uz organisma hormonu līdzsvaru. Līdzīgu rezultātu ieguva arī Dānijas un ASV mediķi.
Paralēli šiem pētījumiem tika pierādīta propolisa anestezējošā iedarbība. Turpinās pētījumi propolisa izmantošanā onkoloģisko slimību ārstēšanā.
Peru pieniņš
Peru pieniņš ir bišu bērnu - peru - uzturs. Tas sastāv no aminoskābēm, ogļhidrātiem, taukvielām, vitamīniem, minerālvielām un mikroelementiem. Peru pieniņa un govs piena sastāva salīdzinājums apkopots tabulā.
Peru pieniņa masa ir krēmveida, ar skābenu garšu. Šo masu gatavo bites-barotājas - 4-12 dienas vecas bites, kas to izdala no speciāli šim nolūkam paredzētiem dziedzeriem.
Ārstnieciskās īpašības
Peru pieniņš stimulē simpatisko un parasimpatisko nervu sistēmu, labvēlīgi iedarbojas uz imūno sistēmu, regulē lipīdu vielmaiņu, asinsspiedienu, uzlabo audu elpošanu.
Peru pieniņu lieto, lai uzlabotu atmiņu, domāšanas procesus un miegu. Peru pieniņš pazemina cukura līmeni asinīs, holesterīna līmeni, pastiprina piena sekrēciju mātēm, kas zīda bērnu. Peru pieniņš iedarbojas arī uz endokrīnajiem dziedzeriem.
Labs efekts no šā produkta lietošanas novērots arī sirds patoloģiju un galvas smadzeņu asinsrites nepietiekamības gadījumos, kā arī klimaksa, neauglības un dzimumfunkciju traucējumu terapijā.
Peru pieniņu var lietot arī profilaktiski organisma funkciju uzlabošanai, taču ir nepieciešams, lai vajadzīgās devas noteiktu speciālists - apiterapeits.
Ziedputekšņi un bišu maize
Ziedputekšņus bites savāc no dabā ziedošiem augiem. Tas tiek darīts no rītiem, kad ziedi tikko atvērušies. Putekšņi ir ziedošo augu vīrišķās dzimumšūnas. Katram augam ziedputekšņi atšķiras gan pēc krāsas, gan pēc formas. Ķīmiski tie ir pilnvērtīgi olbaltumi, satur vairāk nekā 20 aminoskābju (arginīnu, cisteīnu, glutamīnu u.c.) Vairāk nekā puse no visām aminoskābēm ir nepiesātinātās aminoskābes - linolskābe, linolēnskābe u.c. Tās ietilpst prostaglandīnu sastāvā, kas darbojas kā hormonālās aktivitātes regulators, kā arī pazemina holesterīna līmeni asinīs un sekmē tā izdalīšanos no organisma.
Ziedputekšņi satur arī fosfolipīdus, kas sekmē šūnu membrānu caurlaidību un veic svarīgu lomu vielmaiņas procesos.
Putekšņos ir karotinoīdi, kas piedalās A vitamīna sintēzē, un tokoferols (E vitamīns), tāpat arī C vitamīns, B grupas vitamīni, P, PP, D, K vitamīns.
Ziedputekšņu sastāvā ir arī ūdens, ogļhidrāti, minerālvielas, nedaudz taukvielu, fermenti, hormoni. Stropā bites ievieto putekšņus šūnās.
Bišu maize veidojas ziedputekšņu fermentācijas procesos - bites ziedputekšņus sapilda šūnās 2/3 no šūnu tilpuma, virsū uzliek medu un aizvāko. Dažu nedēļu laikā mainās ziedputekšņu ķīmiskais sastāvs. Proteīni sašķeļas peptīdos un aminoskābēs. Šī forma ir bioloģiski aktīvāka par ziedputekšņiem.
Ārstnieciskās īpašības
Ziedputekšņus un bišu maizi izmanto anēmijas, nervu, endokrīno un sirds slimību, prostatīta, aknu, nieru un zarnu saslimšanu gadījumos, atveseļošanās periodā pēc smagām slimībām. Ziedputekšņu un bišu maizes sastāvā ietilpstošās aminoskābes uzlabo atmiņu, veicina domāšanu un spēju mācīties. Šie produkti noderīgi aterosklerozes ārstēšanai, jo spēj saistīt holesterolu, un, tā kā to sastāvā ir alfa un beta karotīns, tad lietojami arī redzes uzlabošanai.
Ziedputekšņi nav ieteicami pusaudžiem to dzimumbriedumu veicinošo īpašību dēļ.
No uztura viedokļa raugoties, 100 g ziedputekšņu pēc proteīna daudzuma ir līdzvērtīgi 500 g liellopa gaļas vai 7 olu dzeltenumiem.
Vasks
Vasks veidojas no darba bišu īpašiem dziedzeriem. Vasks sastāv no ēteriem, taukskābēm, karbonātiem, tā sastāvā ir arī mikroelementi, A vitamīns. Tā krāsa ir dzeltenīga, vaskam ir īpatnēja smarža. Vasks nešķīst ūdenī. Vēl joprojām bišu vasks ir neaizvietojams - to mākslīgi nav izdevies izgatavot. No vaska var iegūt vaska eļļu - no 1 tonnas vaska iegūst 5 kg eļļas. No vaska var gatavot sveces, ar to var pulēt, dažādām vajadzībām izgatavo vaska diegus.
Medicīnā vasku lieto aplikācijām - perifēro nervu slimību ārstēšanai, ginekoloģijā, otolaringoloģijā, dermatoloģijā, traumatoloģijā, ķirurģijā u.c. Vaska košļāšana palīdz mutes dobuma slimību gadījumos.
Vasku nedrīkst lietot hematoloģisku slimību, grūtniecības, neskaidras augstas temperatūras gadījumos.
Plaši vasku lieto kosmetoloģijā - dažādās maskās, aplikācijām, depilācijai u.c.
Bišu inde
Bišu inde ir bišu indes dziedzeru sekrēts. Viens no dziedzeriem ražo skābu sekrētu, otrs - sārmainu. Dzelšanas brīdī bites sekrēti sajaucas, tikai tad inde kļūst toksiska. Lielākais indes daudzums, kas var uzkrāties bites ķermenī, ir 0,4-0,8 mg, tas atkarīgs no bites vecuma (jaunākām bitēm indes ir vairāk). Pēc iedzelšanas cilvēkam vai siltasiņu dzīvniekam dzelonis kopā ar indes dziedzeriem paliek ādā, atrautā dzeloņa muskuļi turpina darboties, jo dzelonis atdalās kopā ar bites vēdera nervu ķēdītes posmu. Šis fakts atļauj dozēt indes daudzumu, kas nokļūst cilvēka ķermenī, jo pilnībā indes pūslītis iztukšojas 30 minūšu laikā.
Bišu inde ir caurspīdīgs koloidāls šķidrums ar sausnes daudzumu 30-45%, tai ir rūgtena, dedzinoša garša un savdabīga asa smarža. Bišu inde šķīst ūdenī.
Bišu inde satur olbaltumvielas, ko var sadalīt frakcijās.
- F0 frakcijai atklāta spēcīga pretiekaisuma un pretsāpju darbība.
- F1 frakcija satur melitīnu, kura iedarbība ir samērā plaši izplatīta. Melitīns sastāv no 26aminoskābēm. Melitīna ietekmē aktivizējas virsnieru un hipofīzes darbība. Eksperimentos ar baltajām pelītēm pierādīta bišu indes efektivitāte pret nāvējošu radioaktīvo starojumu- 60% bišu indes injekciju saņēmušo pelīšu izdzīvoja, bet kontroles grupā aizgāja bojā 100% pelīšu (ASV veikts pētījums).
- F2 frakcija satur fermentus Afosfolipāzi un hialuronidāzi, kā arī 18aminoskābes. 13no tām ir identiskas F1frakcijas aminoskābēm, vēl ir tirozīns, cisteīns, metionīns, fenilalanīns un histidīns.
No fermentiem bišu inde satur fosfotāzi. Tās viena frakcija - glikoproteīns - ir ar antigēna īpašībām. Peptīds apamīns ietekmē CNS un darbojas uz imūnprocesiem.
Ārstnieciskās īpašības
Pētījumi par bišu indes darbības mehānismu turpinās. Apkopojot bišu indes iedarbību uz cilvēka organismu, var teikt, ka bišu inde:
- paplašina sīkos asinsvadus;
- palielina asins pieplūdumu slimajam orgānam;
- mazina sāpes;
- paaugstina hemoglobīna daudzumu;
- paaugstina leikocītu daudzumu;
- samazina eritrocītu grimšanas ātrumu;
- samazina asins recēšanu;
- samazina holesterīna daudzumu asinīs;
- palielina diurēzi;
- palielina kopējā slāpekļa izdali no organisma.
Apiterapijā bišu indi lieto kardioloģijā (miokardīts, koronārā sirds slimība, hipertonija, aritmijas u.c.), dermatoloģijā (ekzēmas, mikozes, kārpas, psoriāze u.c.), endokrīnu slimību gadījumos (hipertireoze, hipoglikēmija, menstruālie traucējumi u.c.), imunoloģisku traucējumu ārstēšanā, neiroloģijā (hronisks sāpju sindroms, multiplā skleroze, cerebrāla tromboze, dažādu etioloģiju muguras sāpju sindromi, neirīti u.c.), artrītu, Herpes zoster, AIDS, vīrusu etioloģijas iekaisumu terapijā, oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā, onkoloģijā.
Ir pilnīgi skaidrs, ka šai metodei ir perspektīva gan medicīnisku problēmu risināšanā, gan profilaktiski veselības uzturēšanā.
