Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā sākts pilotprojekts, lai uzlabotu sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostiku un ārstēšanu. Kā informē Latvijas Medicīnas Fonds - pozitīvi pilotprojekta rezultāti ļaus ieviest inovatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, kas mazinātu ārstēšanas izmaksas un būtiski - arī mirstību. Novērtējot šī projekta nozīmību Latvijas veselības aprūpē, Latvijas Medicīnas fonds finansiāli to atbalstījis ar 50 000 USD.
Pieaugušajiem vecumā virs 65 gadiem augstāks bezmiega simptomu līmenis un biežāka miega zāļu lietošana bija saistīti ar paaugstinātu invaliditātes risku pēc gada.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Migrēnas stigmatizācija ir zināms fenomens, par ko rakstījām arī 2024. gada Doctus septembra numurā. Tuvinieki, darba devēji un pat ārstniecības personas ne vienmēr izprot, ko nozīmē dzīvot ar migrēnu, pārciest regulāras galvassāpju lēkmes un nesaņemt vajadzīgo atbalstu. Bet, lai pielietu eļļu ugunij, jāteic, ka problēma ir ne tikai stigmatizējošā attieksme, ar ko migrēnas pacients saskaras, jo pētījumi rāda palielinātu risku dažādu blakusslimību un veselības traucējumu attīstībai.
Ir daudz mūžīgu mītu par acīm, taču, lai būtu ceļā uz labāku acu veselību, būtiski atšķirt faktus no izdomājumiem. The Lancet Global Health publicētais pētījums rāda, ka 2020. gadā nekoriģēta presbiopija vai pasliktināta redze tālumā bija 1,1 miljardam pasaules iedzīvotāju, no kuriem 41 miljons piedzīvoja aklumu. Uzskata, ka līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits, kuriem ir acu slimības vai redzes traucējumi, pieaugs līdz 1,8 miljardiem, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka rodas dažādi mīti par acu veselību un slimību profilaksi.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Globālā pētījumā noteikts ilgtermiņa insulta risks. Rezultāti liecina, ka viens no pieciem cilvēkiem, kuri pārcietuši vieglu insultu vai pārejošu išēmisku lēkmi (TIA), desmit gadu laikā piedzīvos atkārtotu insultu.