Mainoties sezonām, mainās gan cilvēku, gan dzīvnieku uzvedība un darbības. Cilvēkam atkal jāpierod pie jaunajiem apstākļiem, jāatceras, kā ir dzīvot vasarā, līdzīgi kā katru ziemu no jauna jāmācās iet pa slidenu ledu. Bieži cilvēki ar prātu vairāk ir darbā, prasmes un roku veiklība vēl nav pamodusies no ziemas miega.
Īpaši tas jūtams reģionālā slimnīcā, kur pārsvarā nāk cilvēki, kas veic lauku darbus. Tomēr, laikam kļūstot siltākam, ciemos sabrauc pilsētas radi, kas vēlas palīdzēt, bieži pārcenšas un savainojas.
Redzēti vairāki identiski gadījumi, kad jauns puisis, ciemojoties pie saviem vai draudzenes radiem, ar cirvi skaldot skaliņus, iecērt sev kreisās plaukstas pirmā pirksta pamatnē.
Vai cits gadījums — fiziski nesagatavots cilvēks talkas karstumā mēģina celt un nest smagus priekšmetus, tādējādi muguras lejasdaļā gūstot traumu ar izteiktu sāpju sindromu.
Lai gan darbs traumpunktā ir rosīgs vienmēr, tomēr novērojamas sezonālas atšķirības, kas ik gadu atkārtojas. Vairākus gadus strādājot gan traumpunktā, gan traumu nodaļā, radusies intuitīva nojausma par gaidāmajām traumām.
Biežāk novērotais traumu spektrs caur sezonām
Pavasara tīrīšanas darbos un talkās cilvēki nereti saduras ar vecām naglām, stikliem, skabargām, ērkšķiem. Gūst apdegumus ugunskuru kurināšanas vai kūlas dedzināšanas reizēs un traumas ar zāģiem, apzāģējot augļu koku zarus vai izkopjot aizaugušo piemājas dārziņu.
Lielākā daļa šo negadījumu notiek neuzmanības, noguruma vai alkohola lietošanas dēļ. Dažreiz vainīgi ir nepiemēroti vai neiepazīti darba instrumenti, kā arī darba aizsardzības ekipējuma nelietošana. Īpaši tas attiecas uz darbu ar tādiem spēka instrumentiem kā zāģi, urbji, virpas, frēzes un zāles pļāvēji.
Svarīgi ir instrumentu pirms darba savest labā darba kārtībā un iepazīties ar tā lietošanu. Lietot kvalitatīvu darba aizsargekipējumu ir gudri un pareizi. Tas var mazināt traumas un ievainojuma smaguma pakāpi vai pat novērst.
Visbiežāk traumas pēc talkām ārstē ģimenes ārsti un ķirurgi, jo pamatā tās ir mazas virspusējas netīras brūces, kas laikus nav dezinficētas, tāpēc izveidojusies mīksto audu infekcija.
Ar stikla lauskām, zāģiem un citiem asiem priekšmetiem var gūt patiešām dziļas brūces ar dažādu struktūru bojājumiem: muskuļu, cīpslu, nervu un asinsvadu bojājumiem. Dažreiz nepieciešama mikroķirurga palīdzība.
Laikam ejot, kad dārza darbi apdarīti, parādās dažādas sporta traumas, izteiktāk bērniem. Sporta treniņā par traumu profilaksi rūpējas treneris, bet pagalmā bērni bieži vien ir bez uzraudzības.
Vairāki bērni batutā bez drošības tīkla ir gandrīz garantēta vieta rindā pie traumpunkta durvīm, kur šāda tipa traumām biežāk diagnosticē augšdelma vai apakšdelma kaulu lūzumus vai potīšu lūzumus.
Kritieni no augstuma, no kokiem, nedrošas ūdenstilpes vai aizmirsta nenorobežota būvbedre pagalma tuvumā ir tieša vecāku atbildība par bērna gūtajām traumām. Bērnam tā ir sabojāta vasara, atliktas sporta nometnes, sāpes un reizēm arī paliekoši funkcionāli traucējumi. Tāpēc ir svarīgi rūpēties par drošu vidi, kurā bērniem augt un attīstīties.
Uzplaukstot pirmajiem ziediem, uz ielām parādās motociklisti, kas pavasarī īpaši tendēti uz negadījumiem. Parasti tie ir jaunāki, nepieredzējuši braucēji, kas traumas gūst, braucot nelielā ātrumā un nenovaldot transportlīdzekli.
Bieži vainojams mānīgais ceļa segums krustojumos un līkumos, ko sedz smiltis un akmentiņi un ko vasaras lietavas nav paspējušas noskalot. Šie pacienti visbiežāk gūst dažādu līmeņu lūzumus apakšstilbā, kā arī mugurkaula lūzumus.
Gaisa temperatūrai pieaugot, parādās traumas arī ūdenstilpēs. Vistraģiskākās — nepieskatītu bērnu slīkšana vai pārgalvīgu jaunu vīriešu lēcieni uz galvas seklā ūdenī. Šādus gadījumus redzam katru gadu, lai gan brīdinājumu kampaņas skan regulāri. Protams, ar izņēmumiem, bet parasti šie pacienti paliek paralizēti vai ar ievērojamiem kustību traucējumiem. Ir gadījumi, kad cietušais saviem spēkiem vairs nespēj uzpeldēt un zaudē dzīvību slīkstot.
Vasaras beigas un rudens ir ražas laiks, kad lielās slodzes dēļ nogurušie lauksaimnieki gūst traumas darbā, un bieži tas notiek ar smago tehniku. Traumas var būt pat ļoti smagas. Steigā un nogurumā tīrot neizslēgtu mehānismu, var pamatīgi sakropļot ekstremitāti, kas var beigties pat ar amputāciju. Svarīgi ievērot visus darba drošības pasākumus! Gan savus pacientus, gan draugus un radus aicinu vienmēr būt modriem, uzmanīgiem un steigties lēnām.
Gaisa temperatūrai pazeminoties un tuvojoties ziemai, sāk parādīties ledus traumas. Gan ceļu satiksmes negadījumi, gan kritieni uz slidena ledus. Biežāk tiek gūti apakšdelma kaulu lūzumi un apakšstilba kaulu lūzumi.
Samērā bieži un īpaši vecāki cilvēki slidenā laikā gūst galvas traumas.
Ja galvas traumu guvis seniors, kurš lieto antikoagulantus, prātīgāk būtu doties uz uzņemšanas nodaļu, lai cietušo pienācīgi izmeklētu un izslēgtu intracerebrālas hemorāģijas iespējamību.
Pēc šādas traumas neiroloģisks deficīts hematomas tilpumprocesa dēļ var parādīties arī novēloti.
Protams, jāpiemin nepacietīgie zemledus makšķernieki — katru gadu dzīvību zaudē vairāki. Šaubos, vai tās pāris zivis ir cilvēka dzīvības vērtas.
Seniors un traumas
Ir viena ļoti liela pacientu grupa, ko redzam katru dienu — seniori, kas krīt istabā un gūst gūžas, iegurņa, galvas vai krūškurvja ievainojumus un visbiežāk ar kaulu lūzumiem. Tā kā šī grupa ir īpaši liela un ar augstu pēctraumas komplikāciju risku, tad gan ģimenes ārstiem, gan jebkuram, kura vecāki vai pacienti ir vecumā virs 70 gadiem, vēlētos piekodināt — pieskatiet seniorus! Rūpējieties par viņu kaulu stiprību, pārliecinieties, vai seniors atbilstīgās devās lieto D vitamīnu, kalcija preparātus, pretosteoporozes preparātus, ja tādi indicēti. Īpaša uzmanība jāpievērš senioru asinsspiediena kontrolei un galvas reiboņiem.
Pacientu piederīgajiem rekomendējam regulāri apraudzīt savus sirmos tuviniekus. Nereti redzam pacientus, kas vairākas dienas pēc traumas pavadījuši uz zemes, jo nav varējuši piecelties un pārvietoties, lai aizsniegtu telefonu. Ieteicams telefonu iekārt kaklā, aukliņā. Šādām novēloti diagnosticētām traumām ir ievērojami augstāks komplikāciju risks, tās arī grūtāk ārstējamas. Ja seniors ir kritis, atzīmē sāpes un grūtības pārvietoties vai kustināt traumēto ekstremitāti, tad ar lielu varbūtību kauls ir lauzts, un tad nepieciešama pienācīga neatliekama diagnostika un ārstēšana.
Pirmā palīdzība traumas gadījumā
Ja negadījums tomēr noticis, pēc katras traumas cilvēkam jāprot kritiski novērtēt tās smagums un iespējas pašam ar to tikt galā. Viegli un mēreni sasitumi, nelieli nobrāzumi vai pat brūcītes būtu jāprot apkopt pašam un sadziedēt.
Šeit ar padomu var palīdzēt ne tikai ģimenes ārsts, bet arī ģimenes locekļi, draugi, farmaceits. Protams, jebkura situācija jāizvērtē kritiski un loģiski, jo ikdienā bieži redzam galējības. Dažreiz cilvēki krīt panikā un, lai ārstētu nelielu ādas skrāpējumu, izsauc NMPD, savukārt dažreiz ar plašu asiņojošu brūci vai salauztu nestabilu kaulu gaida pat vairākas nedēļas.
Lai kritiski izvērtētu radušos ievainojumu, lieti noder pamata zināšanas par pirmo palīdzību. Šādas zināšanas jāapgūst katram transportlīdzekļa vadītājam, medniekam, zemessargam. Taču ļoti vērtīgi prasmes pirmās palīdzības sniegšanai būtu ierādīt visiem cilvēkiem, lai ar ikdienas negadījumiem tiktu galā labāk.
Īpaši tagad, kad tepat kaimiņos norisinās šaušalīga karadarbība, kurā negribot iesaistīti arī civiliedzīvotāji, arvien vairāk ceru, ka cilvēki padomās par sevi un laikus iegūs zināšanas pirmās palīdzības jomā un nodrošināsies ar nelielu, bet pietiekamu pirmās palīdzības aptieciņu.
Pirmās palīdzības aptieciņa. Ieteikumi pacientam
Aptieciņu vēlams nokomplektēt pašam, to var paveikt ar farmaceita palīdzību. Paša komplektētā aptieciņā cilvēks orientēsies labāk, prātā jau būs izveidojies darbības plāns traumu gadījumā.
Aptieciņā jābūt medicīniskajiem gumijas cimdiem, sterilam pārsienamam materiālam dažādos izmēros, marles saitēm, plāksteriem.
Lai apkoptu brūci, noderēs kāds spirtu nesaturošs brūču dezinfekcijas līdzeklis. Nerekomendēsim aptieciņā likt ūdeņraža peroksīdu — tas brūces dzīšanu var tikai aizkavēt.
Aptieciņā jātur šķēres, pincete ērču un skabargu izņemšanai un kāds preparāts akūtai apdegumu apstrādei. Aptieciņā jāieliek kāds pretsāpju līdzeklis (ibuprofēns, paracetamols vai citi), aktivētā ogle kuņģa—zarnu trakta darbības traucējumiem. Klāt var piekombinēt medikamentus pēc saviem ieskatiem un vajadzībām. Individuālās aptieciņas saturu vēlams ar pacientu pārrunāt profilaktiskās apskates laikā. Noderīgu konsultāciju par bezreceptūras klāstu aptiekā var sniegt farmaceits.
Un vēl — labs un daudzpusīgs palīgs, sniedzot pirmo palīdzību un veicot imobilizāciju, būtu trijstūra lakatiņš. Bet, lai mazinātu nosalšanas risku, aptieciņā jābūt spīdīgajai folijas segai.
Pacienta rīcība traumas gadījumā
Pēc traumas gūšanas katrā iespējamā gadījumā ir jāsniedz pirmā palīdzība, tāpēc pacients par šīm prasmēm jāizglīto, šie jautājumi iespēju robežās jāpārrunā. To var veikt sev pats vai palūgt kādu palīgā.
Vispirms rūpīgi jāapskata traumētā vieta, tad jārīkojas attiecīgi situācijai. Ja sāpes spēcīgas, var lietot kādu pretsāpju medikamentu. Īpaši smagu traumu gadījumā, ja tas iespējams, cietušo ieteicams nekustināt, nepakļaut tālākai traumai, nekavējoties saukt NMPD.
Ja, izvērtējot traumas smagumu, saprotam, ka ievainojums ir tik nopietns, ka traucē normāli funkcionēt, iespējami ātri jāvēršas pēc palīdzības traumpunktā. Ja palīdzību meklē novēloti, ievainojuma ārstēšana būs ilgāka un dārgāka, bet gūtais ievainojums var atstāt smagākas sekas tālākajā dzīvē. Uz traumpunktu jādodas, ja ir dziļas brūces, smagi sasitumi, iespējami vai nepārprotami kaulu lūzumi, locītavu mežģījumi, smagas galvas traumas, apdegumi.
Cietušajam līdz ierašanās brīdim slimnīcā vēlams nedot dzert un ēst. Nekādā gadījumā nelietot alkoholu. Cietušajam nedrīkst ļaut nosalt vai atdzist — šeit noderēs folijas sega, sausas drēbes. Smagas traumas gadījumā atdzišana ievērojami pasliktina vispārējo stāvokli un atlabšanas prognozes.
Kas pacientu sagaida tālāk?
Pēc izmeklēšanas un palīdzības sniegšanas traumpunktā pacients ārstēšanos turpinās ambulatori ģimenes ārsta uzraudzībā vai smagākos gadījumos stacionārā. Bieži pēc traumpunkta apmeklējuma pacienti dosies uz aptieku, kur iegādāsies nepieciešamos medikamentus vai kādas ortopēdiskas ierīces (kruķus, ortozes, šinas) vai citu veidu palīglīdzekļus.
Tālākā ambulatorā ārstēšana parasti ietver atslodzi, atsāpināšanu, imobilizāciju, brūču apkopšanu, diegu izņemšanu, kontroles vizītes pie speciālista, kontroles rentgenogrammas, fizioterapiju.
Daļa pacientu tālāko ambulatoro ārstēšanu sev sarežģī, jo pienācīgi neizlasa izraksta rekomendāciju sadaļu, savlaicīgi nepierakstās pie speciālista uz kontroles vizīti vai neveic kontroles rentgenogrammu. Protams, katrs par savu veselību atbild pats, taču, kā rāda pieredze, kādam šīs problēmas ir jāatrisina, un visbiežāk tas ir ģimenes ārsts vai traumatologs.
Lūzumi un ārstēšanās ilgums
Ja konstatētais lūzums jāārstē ķirurģiski, stacionārā sākotnēji tiek veikta imobilizācija, atsāpināšana. Pacients tiek gatavots operācijai: asins analīzes, elektrokardiogramma, citi testi. Pacientu apskata anesteziologs. Atbilstīgi traumas smaguma pakāpei un slimnīcas kapacitātei operācijas organizēšana var ilgt no pāris stundām līdz vairākām dienām. Dažkārt pacientam operācija jāgaida pat vairāk nekā nedēļu, jo mīksto audu stāvoklis ir pārāk slikts, lai pārciestu operācijas radīto traumu.
Kaulu lūzumu un citu smagu traumu gadījumā jārēķinās ar ārstēšanos un darbnespēju vairākus mēnešus. Īpaši tas attiecināms uz cilvēkiem ar trauslu kaulu struktūru, piemēram, osteoporozes pacientiem, alkoholiķiem, smēķētājiem, cilvēkiem ar arteriālu nepietiekamību ekstremitātēs. Šajā laikā ietverts kaula sadzīšanas ilgums, kas trīsdesmitgadīgam veselīgam cilvēkam ir aptuveni sešas nedēļas, kā arī rehabilitācija vismaz 3—4 nedēļas, lai atgūtu traumētā reģiona normālu funkciju.
Tātad kopējais nekomplicēta gadījuma ārstēšanas ilgums jaunam veselīgam cilvēkam ar kaula lūzumu ir 9—10 nedēļas. Bērniem lūzumi sadzīst 2—6 nedēļās.
Noslēgumā
Vēlos novēlēt mums visiem labu un mierīgu vasaru un arī tālāko gadu. Izvairīties no traumām un slimībām pašiem un arī pacientiem. Īstenot ieceres un sasniegt mērķus. Augt un attīstīt gan savas stiprās, gan vājās puses. Būt līdzjūtīgiem un palīdzēt cits citam, protams, neaizmirstot parūpēties arī par sevi.
Ja tomēr gadījusies trauma, atcerieties, ka mēs, traumatologi, gadiem ilgi esam mācījušies un trenējušies, lai palīdzētu atgriezties pie iepriekšējās dzīves kvalitātes. Izprotot katru jaunu gadījumu, arī mēs mācāmies un augam, lai arvien labāk varētu palīdzēt nelaimē nonākušajiem.
