Bērnu kardioloģija un sirds veselība laikmetu griežos

Bērnu kardioloģija kā medicīnas disciplīna veidojās, pirmkārt, pēc stetoskopa izgudrošanas un ieviešanas praksē, otrkārt, aprakstot dažādas iedzimtas sirds anomālijas. Bērnu kardioloģijas dzimšanas brīdis saistāms ar 1938. gada 26. augustu, kad Bostonas bērnu slimnīcā 33 gadus vecais ķirurgs Roberts Gross veica arteriālā vada slēgšanu 7 gadus vecai meitenei.

Tālākā specialitātes attīstība notika ļoti strauji, pateicoties pētījumiem fizioloģijā, sirds katetrizācijā un mākslīgās asinsrites izveidē. Jau 1961. gadā ASV tika izveidota pirmā pediatrijas apakšspecialitāte bērnu kardioloģijā, apvienojot pediatrus ar padziļinātu interesi sirds patoloģijās. [1]

Pēdējais pusgadsimts noritējis ar ārkārtīgi strauju nozares attīstību. Ehokardiogrāfija, krāsu doplerogrāfs, trīsdimensiju ehokardiogrāfija, magnētiskā rezonanse un elektrokardiogramma ļauj precizēt un detalizēt anatomiskas un hemodinamiskas izmaiņas sirdī.

Mūsdienās sirds katetrizācijas nozīme diagnostikā mainīta uz patoloģiju mazinvazīvu ārstēšanu, tādējādi būtiski samazinot nepieciešamību veikt tradicionālās operācijas. Vēl nesen bērnu kardiologi galvenokārt fokusējās uz pacientu aprūpi, izglītošanu un novērošanu, taču pēdējos gados vairāk tiek domāts par sirds patoloģiju savlaicīgu atpazīšanu un profilaksi.

Ir vēl daudz nezināmā gan par ilgtermiņa rezultātiem, atkārtotu operāciju biežumu un skaitu univentrikulāro sirdskaišu pacientiem, gan arī par vēlīniem rezultātiem bērniem pēc dziļās hipotermijas un garām operācijām ar mākslīgās asinsrites izmantošanu, taču mūsdienās ikvienai sirds patoloģijai ir iespējams palīdzēt, lai mazinātu simptomus un uzlabotu dzīves kvalitāti. Bērnu kardioloģijā vienmēr svarīga komanda: kardiologi, ķirurgi, intensīvās terapijas speciālisti, anesteziologi, perfuziologi, patologanatomi, pēdējos gados būtiski komandas locekļi ir ģenētikas speciālisti un molekulārbiologi.

 Pēdējos piecdesmit gados, pateicoties bērnu imunizācijai, vairs nav bieži sastopamas vairākas iegūtās sirds slimības:

• difterijas izraisīts miokardīts;
• iedzimta sirdskaite auglim, grūtniecei pārslimojot masaliņas;
• fibroelastozes attīstība bērnam, ja grūtniecības laikā mātei bijis parotīts;
• savlaicīga streptokoku infekciju ārstēšana būtiski samazinājusi reimatisko sirdskaišu gadījumus.

Profilaktiskie pasākumi

Tā kā pēdējos gados parādījusies neizprotama vecāku tendence atteikties no bērnu vakcinācijas un bakteriālu infekciju ārstēšanā antibakteriālo terapiju nereti izvēlas aizvietot ar netradicionālām ār-stēšanas metodēm, mums atkal jābūt gataviem smagi slimu pacientu ārstēšanai.

Sabiedrībā un diemžēl arī mediķu vidē joprojām valda uzskats, ka sirds koronārā slimība ir tikai pieaugušo slimība, taču pēdējos gados daudzi pētījumi apliecina slimības attīstības sākšanos jau augļa attīstības periodā. Strauji pieaug aptaukošanās un izmaiņas ieradumos (ēšanā, fizisko aktivitāšu samazinājumā), kas būtiski ietekmē agrīnu izmaiņu veidošanos asinsvadu sieniņā. Jau bērnībā ir svarīga riska grupas atpazīšana sirds—asinsvadu sistēmas slimību attīstībai bērniem, būtiski ir veikt profilaktiskos pasākumus slimības attīstības aizkavēšanai, novēršanai.

Riska faktori (aptaukošanās, mazkustīgums, smēķēšana, augsts asinsspiediens, augsts holesterīna līmenis) sirds—asinsvadu sistēmu bērniem un pusaudžiem ietekmē tieši. Īpaši svarīgi apzināt iepriekšējo paaudžu sirds—asinsvadu sistēmas slimību simptomu sākšanos, jo ģimenēs, kur pirmās un otrās pakāpes radiniekiem šīs slimības ir diagnosticētas vai konstatēts augsts holesterīna un/vai triglicerīdu līmenis pirms 55 gadu vecuma, ir nepieciešama agrīna sirds—asinsvadu sistēmas slimību sijājošā diagnostika.

Ikviena bērna aprūpē pēc piecu gadu vecuma ir svarīgi gādāt par to, lai katru dienu vismaz 60 minūtes būtu vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes, bet laiks datorspēlēm, televīzijai un citām ierīcēm tiktu ierobežots līdz nepilnām divām stundām diennaktī. Ieteicamas dažādas sporta nometnes un pulciņi sporta aktivitātēm skolas brīvlaikos. Vecāku un vecvecāku uzdevums — izskaust smēķēšanu mājās un kopā ar bērnu neapmeklēt vietas, kur smēķē.

Riska faktoru atpazīšana

Riska grupas atpazīšana bērnībā un pusaudžu vecumā ir pirmais solis kardiovaskulārās slimības profilaksei (1. attēls). Efektīvāka primārā profilakse un izmeklēšana uz riska faktoriem ir bērnībā. Agrīna riska faktoru atpazīšana un to kontrole varētu samazināt koronārās slimības attīstību vēlākā vecumā, savlaicīga ārstēšana mazinātu slimības izpausmes. [3]

Rekomendējams iedalījums trīs riska grupās, augstas pakāpes riska grupā iekļaujot bērnus ar homozigotu ģimenes holesterinēmiju, 1. tipa cukura diabētu, hronisku nieru mazspēju, Kawasaki slimību ar aneirismām anamnēzē un pēc sirds transplantācijas. Vidējs risks jāpiemēro bērniem ar heterozigotu ģimenes holesterinēmiju, hroniskām iekaisīgām slimībām, Kawasaki slimību ar regresējošām aneirismām anamnēzē, 2. tipa cukura diabētu. Risks koronārai sirds slimībai attiecināms uz bērniem ar iedzimtām sirdskaitēm, Kawasaki slimību bez aneirismām anamnēzē, pēc vēža terapijas izdzīvojušajiem.

Jānovērtē tādi riska faktori kā:

• kardiovaskulāras slimības ģimenes anamnēzē I un II pakāpes radiniekiem vecumā līdz 55 gadiem vīriešiem un līdz 65 gadiem sievietēm,
• izmainīts lipīdu profils,
• smēķēšana,
• paaugstināts ķermeņa masas indekss,
• glikozes vielmaiņas traucējumi,
• nepietiekamas fiziskās aktivitātes.

Jālieto piecu soļu taktika: izvērtēt riska pakāpi, riska faktorus, blakusslimības, laboratorisko rādītāju rezultātus un dzīvesveidu, novērtējot medikamentozas terapijas nepieciešamību, dzīvesveida un ieradumu maiņu (2. attēls). [4]

Rūpīga un precīza ģimenes anamnēzes izpēte, uz ģimenes atbalstu orientēta konsultācija par riska faktoru mazināšanu un izskaušanu ir iekļaujama ikvienā vizītē pie ģimenes ārsta, ārsta palīga, pediatra, skolas medmāsas vai sabiedrības veselības speciālista.

Izglītojošais darbs ģimenē par riska faktoriem jāveic tūlīt pēc piedzimšanas, jāizveido augšanas līkne, jāsniedz padomi veselīgam uzturam, vēlams rekomendēt barošanu ar krūti, uzturā govs pienu ieviest tikai pēc gada vecuma. Arteriālais spiediens jāmēra, sākot no pacienta trīs gadu vecuma, jārekomendē regulāras fiziskās aktivitātes, jāinformē par smēķēšanas kaitīgumu un 9—11 gadu vecumā jānosaka holesterīna līmenis. Konstatējot atbilstību kādai no riska grupām, jāveic pacienta aptauja un tā jāizanalizē, lai izstrādātu adekvātu novērošanas un ārstēšanas plānu. [5]

Kāda varētu būt bērnu kardioloģija nākotnē?

Lai gan ir ticējums nekad neizteikt prognozes par nākotni, jo nekad nevar zināt, kāda tā būs, tomēr ļoti cerīgi raugāmies uz jauno tehnoloģiju iespējām.

Amerikas bērnu kardiologi ar lielu ticību cer, ka jau 2024. gadā būs iespējams precizēt Kawasaki slimības cēloni, iedzimtu sirdskaiti prognozēs pirms apaugļošanās, vārstuļu maiņai būs iespējams izmantot dabiskās vārstules, būs vakcīna, kas novērstu ateromu veidošanos, pulmonālā hipertensija būs ārstējama un miokarda reģenerācija būs iespējama. [6] Laiks rit ātri, un 2024. gads nav ilgi jāgaida, kad varēsim pārliecināties, kas tad laika griežos ir īstenojies!

KOPSAVILKUMS

• Bērnu kardioloģija pēdējos piecdesmit gados pasaulē attīstījusies ārkārtīgi strauji.
• Pediatru misija vienmēr bijusi gan slimību profilakse, gan bērna normālas augšanas un attīstības veicināšana.
• Koronārā sirds slimība attīstās jau augļa attīstības periodā, tāpēc riska grupas atpazīšana sirds—asinsvadu sistēmas slimību attīstībai svarīga jau bērnībā.
• Būtiski ir profilaktiskie pasākumi slimības progresa aizkavēšanai, novēršanai.