B grupas vitamīni. Sāpju un neiropātisku sāpju terapijas ko–analgētiķi

Tāpēc sāpju terapijā izmanto adjuvantus: medikamentus, kuru darbības mehānismi atšķiras un kuri kombinācijā ar pretsāpju līdzekļiem pastiprina atsāpinošo efektu, darbojas sinerģiski un sniedz pieņemamu pretsāpju darbību ar mazāku pretsāpju līdzekļa devu.

Visbiežāk šādi izmanto benzodiazepīnu, baklofēnu, tizanidīnu, gabapentīnu, pregabalīnu. Kombinācijā lietoto medikamentu blaknes ne vienmēr var novērst, un, kopš pētījumi 20. gadsimta 50. gados pierādījuši lielu B grupas vitamīnu devu, sevišķi B₁, B₆, B₁₂, pretsāpju efektu gan nociceptīvām, gan neiropātiskām sāpēm, [1; 2] tos izmanto kombinētā pretsāpju terapijā.

Vitamīnus organisms pats nevar sintezēt, tos uzņemam ar barību. Visi B grupas vitamīni ir ūdenī šķīstoši. B vitamīnu komplekss: B₁ (tiamīns), B₂ (riboflavīns), B₃ (niacīns), B₅ (pantotēnskābe), B₆ (piridoksīns), B₇ (biotīns), B₉ (folskābe), B₁₂ (kobolamīns).

Pētījumā par B₁, B₆ un B₁₂ lietošanu kombinācijā konstatēts, ka tie piedalās glikozes, aminoskābju, olbaltumu un taukvielu maiņā, [3] palielina noradrenalīna un 5–hidroksitriptamīna sāpes inhibējošo iedarbību. [4] B vitamīnu lietošana pazemina paaugstinātu homocisteīna līmeni, tāpēc pieaug neirotransmiteru sāpes mazinošā iedarbība. [4]

B kompleksa vitamīni organismā pilda vairākas svarīgas funkcijas enerģijas ražošanā, hemoglobīna sintēzē u.c. Tie nepieciešami imūnsistēmas, nervu sistēmas un aknu funkciju uzturēšanā, muskuļu audu veidošanā. [7; 8] 

B grupas vitamīni piedalās šūnu membrānu un apvalku uzbūvē, DNS, fosfolipīdu un monoaminooksidāzes (MAO) sintēzē. To deficīts ietekmē atmiņas funkcijas un var būt iemesls neiroķīmisko procesu traucējumiem, kas izraisa depresiju, kognitīvus traucējumus, demenci. [9]

B₁ vitamīns — tiamīns

Tiamīns jeb B₁ vitamīns ietekmē Krebsa ciklu un adenozīntrifosfāta (ATF) sintēzi, kas nodrošina šūnas ar enerģiju. Tiamīnu eritrocīti transportē uz orgāniem ar augstu metabolismu — smadzenēm, muskuļiem, nerviem, sirdi, aizkuņģa dziedzeri, aknām. Tāpēc tiamīna deficīts izpaužas ar šo orgānu funkciju traucējumiem. 

Nervu sistēmas bojājums izpaužas kā glutamāterģiskās un GASS sistēmas bojājums un nervu mielinizācijas traucējumi. Tiamīna deficīts nozīmīgs metaboliskas acidozes attīstības procesā.

Pirmie pētījumi par B₁ vitamīna deficītu saistīti ar beriberi slimību Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas valstīs sakarā ar vienveidīgu pārtiku, kas pārsvarā sastāv no pulētiem rīsiem (kam tiek noņemts apvalks un dīglis, kas satur B₁ vitamīnu). 

B₁ vitamīna deficīta klīniskās izpausmes var būt nespecifiskas: sirdskaites, krampji, vājums, nistagms, parestēzijas, tirpšana un sāpes ekstremitātēs.

Bieži B₁ deficīts tiek diagnosticēts kombinācijā ar citu vitamīnu vai mikroelementu (magnija) deficītu vai ģeneralizētu nopietnu malnutrīciju. Valstīs, kur lieto dažādu uzturu, tiamīna deficītu biežāk novēro dažu slimību ar komorbiditātēm gadījumā, piemēram, alkoholisma, diētas ar ļoti pārstrādātu pārtiku, ēšanas traucējumiem, bariatriskām operācijām, nieru slimībām un parenterālu barošanu. 

Tiamīna deficītu var konstatēt arī kritiski slimiem pacientiem ar infekciju vai citām slimībām intensīvās terapijas nodaļās.

Tiamīna līmenis var būt zems insulta slimniekiem, bet šīm izmaiņām nav zināms izskaidrojums. Pacientiem ar hronisku alkoholismu attīstās Vernikes encefalopātija. Ja to neārstē, tā progresē par Vernikes—Korsakova sindromu ar atmiņas un kognitīvo funkciju traucējumiem, kas dažos gadījumos izraisa komu. Tāpēc hroniska alkoholisma slimniekiem nozīmē tiamīnu 500 mg i/v 2 × dienā 3—5 dienas un turpmāk 50 mg 4 × dienā p/o. Viegla tiamīna deficīta ārstēšanai izmanto 10 mg tiamīna dienā p/o vienu nedēļu, turpina 3—5 mg dienā sešas nedēļas. 

B₆ vitamīns — piridoksīns

B₆ vitamīns darbojas kā koenzīms, kurš regulē vairāk nekā 150 enzīmu darbību un tādējādi piedalās olbaltumvielu, lipīdu, hēma un aktīvo metabolītu vielmaiņā. [10] 

Vislabāk zināmais process ir glikogēna noārdīšana, aminoskābju transformācija, triptofāna katabolisms un ietekme uz transkripcijas faktoru NF–κB. B₆ vitamīnam ir antioksidanta, pretiekaisuma darbība, tas modulē gēnu ekspresiju un iedarbojas uz imunitāti. 

Pēdējos desmit gados veikti pētījumi par piridoksīna lietošanu hronisku slimību, vēža ārstēšanā, bet šā vitamīna pretiekaisuma un pretvēža darbība nav līdz galam skaidra. [10]

B₁₂ vitamīns — ciānkobalamīns

B₁₂ ir lielākais un sarežģītākais vitamīns cilvēka organismā. Ciānkobalamīna ķīmiskā formula nedaudz līdzīga hemoglobīnam un hlorofilam, tas piedalās specifisku enzīmu reakcijās. B₁₂ vitamīns pārtikā parasti ir saistīts ar olbaltumvielām, un tā pārvēršanai brīvā formā nepieciešama kuņģa skābe un gremošanas enzīms pepsīns. Pēc tam B₁₂ savienojas ar specifiskiem gremošanas faktoriem un absorbējas tievajās zarnās. Kuņģa skābi pazeminoši līdzekļi (protonu sūkņu inhibitori), [13] histamīna H₂ receptora antagonisti, [14] metformīns [15] vājina B₁₂ vitamīna uzsūkšanos.

B₁₂ deficītu rada arī slimības un operācijas, kas skar gastrointestinālo traktu. [16] B₁₂ deficīta sastopamība gados vecākiem cilvēkiem svārstās 6—40 % robežās. [17]

Pētījumi ar dzīvniekiem apstiprina vairākus B₁₂ vitamīna labvēlīgos efektus: nervu atjaunošanos, ciklooksigenāzes enzīmu un citu sāpju signālu ceļu inhibīciju. 

B₁₂ lietošanai > 100 mikrogramu devā ir pierādīts pretsāpju efekts, tomēr ārstēšanas shēmas nav noteiktas. Tā kā blakusparādības attīstās ļoti reti, B₁₂ var būt papildu līdzeklis sāpju ārstēšanā. [18]

B grupas vitamīni kā adjuvanti sāpju un neiropātisku sāpju terapijā

Kopš 2005. gadā Wang, Gan, Rupert, et al. pētījumā [19] ar grauzējiem pierādīja lielu B₁, B₆, B₁₂ vitamīna devu ietekmi uz neiropātiskām sāpēm, šī vitamīnu grupa sevišķi saista zinātnieku un praktisko ārstu interesi. Pētījumos ar dzīvniekiem konstatēja, ka tie inhibē termālu hiperalgēziju, kas ir nekavējoša, bet atkarīga no devas. [20]

Kaut gan nav precīzi zināms darbības mehānisms, kā tie darbojas sāpju mehānismos, arvien vairāk B vitamīnus pēta un lieto nervu sistēmas slimību, diabētiskas neiropātijas un neiralģijas ārstēšanā.

Monter, et al. 2012. gadā [23] publicētajā pētījumā “Diklofenaka un B grupas vitamīnu ietekme uz akūtu sāpju ārstēšanu, ko izraisa apakšējo ekstremitāšu lūzums un operācija” noskaidrots, ka diklofenaka un B grupas vitamīnu kombinācija ir efektīvāka sāpju mazināšanā nekā diklofenaks monoterapijā. 

B₁₂ vitamīnam ir sinerģiska iedarbība, kombinējot ar opiātiem. Pelēm B₁₂ vitamīna un morfīna ievadīšana ievērojami samazināja morfija panesību. 

Turklāt ciānkobalamīns samazināja atkarību no morfija. B₁, B₆ un B₁₂ vitamīnu kombinēta terapija ar morfiju mazināja sāpes efektīvāk nekā morfijs viens pats. [20]

Julian T, et al. 2020. gadā publicētajā pētījumu apkopojumā [24] “B₁₂ kā perifēru neiropātisku sāpju ārstēšanas metode” 24 analizētajās publikācijās novērtēja dažādas ārstēšanas shēmas: gan B₁₂ monoterapijā, gan B₁₂ kombinācijā ar citiem vitamīniem vai tradicionālām ārstēšanas metodēm. 

Kopumā sistemātiskais pārskats pierādīja B₁₂ terapeitisko iedarbību pēcherpetiskas neiralģijas, sāpīgas perifēras neiropātijas, jostas daļas sāpju, aftozu čūlu un hronisku sāpju ārstēšanā. [25]

Calderon–Ospina C. A. ar līdzautoriem 2020. gadā [32] veica meta–analīzi par vidējas un augstas ticamības pētījumiem, kas analizē diklofenaka un B grupas vitamīnu (B₁, B₆ un B₁₂) lietošanu jostas daļas sāpju ārstēšanā, kuri pārliecinoši pierādīja ārstēšanas perioda saīsināšanos par apmēram 50 % grupā, kura saņēma B grupas vitamīnu un diklofenaka kombināciju, salīdzinot ar grupu, kas lietoja vienu pašu diklofenaku. [33]

Tāpat zināms efekts bija B grupas vitamīnu lietotājiem osteoartrīta un apakšējo ekstremitāšu lūzuma sāpju terapijā. Mazāk pārliecinošs efekts bija pacientu grupā ar pēcoperācijas sāpēm sakarā ar apakšējo ekstremitāšu lūzumiem vai tonsilektomiju. Kombinētajā terapijā izmantoja diklofenaku 75—150 mg/dienā, B₁ un B₆ vitamīnu 100—300 mg/dienā, B₁₂ vitamīnu 0,75—2 mg/dienā, turklāt lielāko pretsāpju efektu sasniedza tieši pēc B₁₂ vitamīna pievienošanas.

B₁, B₆, B₁₂ analgētisko efektu pētījumos skaidroja ar dažādiem mehānismiem: antioksidantu, pretiekaisuma, adenozīna receptoru aktivāciju, nātrija kanālu aktivēšanu (tiamīns), iedarbību uz ATF (piridoksīns), gabaerģisko un serotonīnerģisko efektu (ciānkobalamīns un piridoksīns), kā arī citu neirotransmiteru sistēmu aktivāciju un neiromodulējošo iedarbību uz descendējošo sāpju sistēmu. [36]

Sports un B vitamīns

Intensīva sportošana un fiziska slodze palielina prasības pēc B₂, B₆ un pārējiem B grupas vitamīniem. Sportistiem, kuru uzturs ir nepilnvērtīgs un nesabalansēts, īpaši tiem, kas ierobežo uzņemto enerģijas patēriņu vai no ikdienas uztura izslēdz kādu no pārtikas grupām, zemā B grupas vitamīnu līmeņa dēļ (vitamīnu deficīta dēļ) var būt samazināta spēja veikt intensīvus vingrinājumus. [7; 39]

Krzywański ar līdzautoriem 2020. gada pētījumā uzsver, ka sportistiem regulāri jāuzrauga B₁₂ vitamīna koncentrācija asinīs un individuāli jāpielāgo perorāli uzņemamais papildinājums, lai sasniegtu 400—700 pg/ml. 

Īpaša uzmanība nepieciešama veģetāriešiem, vegāniem un sportistiem ar zemu (bet normas robežās) vitamīna B₁₂ koncentrāciju (200—400 pg/ml). [15]