Bērni pirms sešu gadu vecuma vidēji slimo 6—8 reizes gadā. [3] Biežāk slimo bērni, kuri apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi: pētījumi rāda, ka bērni, kas atrodas mājaprūpē, slimo 4,7 × gadā, bet bērndārznieki — 7,1 × gadā. [4] Biežo slimošanu ar ARVI bērniem nosaka gan virālo izraisītāju daudzums, to serotipi, gan tas, ka bērni vēl nav ieguvuši imunitāti pret daudziem vīrusiem. Viņiem ir sliktāka personīgā higiēna un biežāks kontakts ar citiem saslimušajiem. [1] Zīdaiņiem un mazākiem bērniem saaukstēšanās parasti noris 10—14 dienas, pīķi sasniedz 2.—3. dienā, bet vecāki bērni un jaunieši parasti slimo 5—7 dienas. [5]
Biežākais saaukstēšanās izraisītājs ir rinovīruss, kuram ir vairāk nekā 100 serotipu, un tas izraisa līdz 50 % no ARVI gadījumiem. [6] ARVI var izraisīt tādi vīrusi, kuri pēc pārslimošanas neveido ilgstošu imunitāti, piemēram, respiratoriski sincitiālais vīruss, paragripas vīruss, cilvēka koronavīruss, kā arī vīrusi, pēc kuru pārslimošanas veidojas imunitāte, piemēram, rinovīrusi, adenovīrusi, gripa, ehovīrusi, koksaki vīrusu grupas, taču tiem raksturīgs lielāks serotipu skaits, sevišķi rinovīrusiem un adenovīrusiem. [1] Lai gan ar ARVI var saslimt jebkurā gadalaikā, šiem vīrusiem tipiska sezonalitāte un lielāka izplatība rudenī un ziemā. [1; 2]
Vīrusi izplatās gaisa pilienu ceļā, ieelpojot daļiņas, kā arī cieša kontakta ceļā, daļiņu pilieniem nonākot tieši uz gļotādām vai ar rokām aizskarot gļotādas. Saslimšanas risks palielinās pēc ilgstoša kontakta. Vislielākā vīrusu izdale parasti ir trešajā dienā pēc inficēšanās, kas sakrīt ar slimības simptomu pīķi. Inkubācijas periods šiem vīrusiem ir 24—72 stundas. [3]
Simptomi pacientiem var būt dažādi — tas saistāms gan ar pacientu vecumu, gan izraisošo aģentu.
Zīdaiņiem biežāk ir drudzis, izdalījumi no deguna, var novērot arī nemierīgumu, apgrūtinātu ēšanu, samazinātu apetīti, miega traucējumus. Pirmsskolas un skolas vecuma bērniem raksturīgs deguna aizlikums, izdalījumi un klepus.
Galvenie papildu simptomi var būt šķaudīšana, galvassāpes, sāpošs kakls, paaugstināta ķermeņa temperatūra. [1; 3; 4]
Lielāks saslimšanas un vēlāku komplikāciju attīstības risks ir gan bērniem, kam jau ir zināmas hroniskas slimības, sevišķi, ja tās skar elpceļus, piemēram, astma, primāra ciliāra diskinēzija, primārs imūndeficīts, gan arī jaunākiem bērniem, sevišķi zīdaiņiem. Saslimšanas risku palielina arī smēķēšana, pasīvā smēķēšana. Jāatceras, ka bērniem, kas pirmajā dzīves gadā piedzīvo vairāk nekā vienu apakšējo elpceļu iekaisumu, ir lielāka varbūtība dzīves laikā saslimt ar astmu. [7; 8]
Drudzis bērnam
Drudzis bērniem ir viens no biežākajiem medicīniskās palīdzības meklēšanas iemesliem. Attīstītajās valstīs ziņots, ka ~ 40 % bērnu līdz sešu mēnešu vecumam un 60 % bērnu vecumā no sešiem mēnešiem līdz pieciem gadiem ir bijis drudzis. [9] Primārajā aprūpē drudzis un ar to saistītās infekcijas ir iemesls līdz 30 % no bērnu vecuma pacientu vizītēm, [10; 11] bet neatliekamās palīdzības nodaļās līdz ¼ pediatrisko vizīšu. [12]
Attīstoties vakcinācijas programmām, mūsdienās drudža iemesls attīstītajās valstīs lielākoties ir pašlimitējošas vīrusu slimības, bet smagas bakteriālas infekcijas (SBI) tiek diagnosticētas tikai 1 % bērnu, kuri sakarā ar febrilu slimības gaitu nokļūst primārās aprūpes iestādēs. [15; 16]
Neatliekamās palīdzības nodaļās SBI īpatsvars bērniem ar drudzi ir lielāks, tās tiek diagnosticētas 4—25 % gadījumu. [17; 18] Attīstītajās valstīs SBI vēl joprojām ir nozīmīgs mirstību izraisošs faktors, [19; 20] tāpēc svarīgi tās savlaicīgi diagnosticēt un atbilstīgi ārstēt. Vienlīdz svarīgi ir arī spēt agrīni nodalīt bērnus, kuri atbilst zemam smagu infekciju riskam un kuru izmeklēšanā nav nepieciešami nedz dārgi un laikietilpīgi izmeklējumi, nedz stacionēšana.
Bērna ar drudzi izvērtēšana
Sākot bērna ar drudzi izvērtēšanu, nepieciešams atpazīt kādas no dzīvību apdraudošām pazīmēm, izmantojot atdzīvināšanas algoritmos lietoto ABC shēmu elpceļu, elpošanas un sirdsdarbības izvērtēšanai (airways, breathing, circulation), izvērtējot arī apziņu. [21]
Tabula
Klīniskās pazīmes piesardzības līmeņa noteikšanai bērniem ar drudzi
Ja dzīvību apdraudošas pazīmes nekonstatējam, pirmais solis bērna izvērtēšanā ir anamnēzes ievākšana. Jānoskaidro, ar kādiem simptomiem sākusies slimība, par temperatūras pacēlumiem jāprecizē to ilgums, biežums, ar kādām metodēm noteikta ķermeņa temperatūra, kā arī tās pazemināšanai lietotie medikamenti (un kādās devās).
Ārstam jāievāc informācija par citiem simptomiem bērna saslimšanas laikā, kā arī par to, kāda ir bērna uzvedība starp temperatūras pacēlumiem: vai bērns starp temperatūras pacēlumiem ir aktīvs, interesējas par apkārt notiekošo vai pārsvarā guļ, ir apātisks vai nedabīgi uzbudināts, vai neskaidri, nesaprotami runā. Jānosaka uzņemtā šķidruma daudzums, jāizvērtē urinācijas biežums.
Jānoskaidro arī epidanamnēze: vai bērns ir bijis kontaktā ar saslimušajiem ģimenē vai citā kolektīvā, vai apmeklējis kādu ārstniecības iestādi, vai nesen nav atgriezies no kāda ārvalstu ceļojuma. Jāprecizē dati par hroniskām blakusslimībām, pastāvīgi lietotajiem medikamentiem, smagām slimībām un operācijām dzīves laikā, par bērna vakcināciju.
Katram bērnam ar drudzi piešķirams piesardzības līmenis, izvērtējot bērna vitālos rādītājus, uzvedību, ādas krāsu un elementus, hidratāciju, kā arī citas pazīmes (tabula).
Jāņem vērā, ka visiem bērniem, kas nav sasnieguši trīs mēnešu vecumu, drudža gadījumā jāpiemēro taktika, kas atbilst augstam piesardzības līmenim.
Aprūpes un izmeklēšanas taktika piešķirtā piesardzības līmeņa ietvaros
Ja bērnam ir kāda no dzīvību apdraudošām pazīmēm vai kaut viena pazīme, kas atbilst augstam piesardzības līmenim, tālākai izmeklēšanai un ārstēšanai bērns nosūtāms uz stacionāru, nepieciešamības gadījumā izsaucot NMPD brigādi.
Jāatceras, ka bērni līdz viena mēneša vecumam netiek dalīti piesardzības līmeņos, jo drudža gadījumā vienmēr nosūtāmi uz stacionāru. Arī bērni ar drudzi, kuri nav sasnieguši trīs mēnešu vecumu, nosūtāmi uz stacionāru, izņemot, ja pēc klīniskiem simptomiem un epidemioloģiskiem datiem ir pārliecinoša pašlimitējoša vīrusinfekcija, kā arī postvakcinālas reakcijas gadījumā, ja bērns pēc klīniskas izvērtēšanas atbilst zemam piesardzības līmenim. Tālākā bērna izmeklēšanas, ārstēšanas un aprūpes taktika stacionārā detalizēti izklāstīta algoritmā par drudža vadību bērniem stacionārā etapā.
Ja bērns pēc klīniskajām pazīmēm atbilst vidējam piesardzības līmenim, tālāko taktiku nosaka pazīmju skaits, izmeklējumu pieejamība, kā arī tas, vai pēc bērna apskates iespējams precizēt infekcijas perēkli. Ja bērnam ar drudzi ir vismaz divas pazīmes, kas atbilst vidējam piesardzības līmenim, bērns nosūtāms tālākai izmeklēšanai stacionārā. Ja bērnam ir viena pazīme no vidējā piesardzības līmeņa, bet pēc objektīvās izmeklēšanas nav iespējams noteikt infekcijas perēkli, jāveic izmeklējumi: pilna asinsaina, CRO, urīna analīze (īpaši bērniem līdz divu gadu vecumam).
Ja ir elpceļu infekcijas pazīmes, temperatūra virs 39 ˚C, kā arī leikocitoze virs 20 ×10³/mm³, apsverama krūškurvja Rtg. Ja izmeklējumus iespējams veikt ambulatori un rezultātus iegūt tuvākajā laikā, bērna izmeklēšana un ārstēšana var notikt ambulatori, taču, ja līdz izmeklējumu rezultātu iegūšanai paredzams ilgs laiks, bērnu labāk nosūtīt izmeklēšanai uz stacionāru.
Ja pēc bērna apskates iespējams precizēt infekcijas perēkli, par izmeklējumiem var lemt individuāli. Šādā gadījumā jāorganizē “drošības tīkls”, sniedzot informāciju vecākiem par drošu bērna aprūpi un izvērtēšanu mājās, tāpat vajadzētu vienoties par atkārtotu vizīti noteiktā intervālā, kā arī informēt, kur pēc palīdzības vērsties ārpus ģimenes ārsta darba laika.
Ja bērna vispārējais klīniskais stāvoklis atbilst zemam piesardzības līmenim, bērnu var aprūpēt mājās, tikai viņa vecākiem jāsniedz rekomendācijas par slimības ārstēšanu un pazīmēm, kad palīdzība jāmeklē atkārtoti. Tomēr, ja nav skaidrs infekcijas perēklis, bērnam ar zemu piesardzības līmeni rekomendēts veikt urīna analīzi, kā arī klīniski izvērtēt pneimonijas iespējamību.
Jāatceras, ka iespējami gadījumi, kad bērns pēc klīniskajām pazīmēm atbilst zemam piesardzības līmenim, taču papildu faktori rada bažas par pacienta tālāko aprūpi un ārstēšanu mājās. Gadījumā, ja pacientam ir iedzimti vai iegūti imūnās sistēmas darbības traucējumi vai citas hroniskas slimības, kas var ietekmēt akūtās infekcijas gaitu, apsverams bērnu nosūtīt izmeklēšanai un ārstēšanai stacionārā.
Arī nevakcinētu bērnu izmeklēšana jāveic rūpīgi, ja ir aizdomas par vakcīnkontrolējamu infekciju. Bakteriāla infekcija zīdaiņiem līdz sešu mēnešu vecumam jāārstē stacionārā. Uz stacionāru izmeklēšanai nosūtāmi arī bērni, kuru drudzis ilgst vairāk par septiņām dienām bez būtiskas uzlabošanās. Stacionēšana iespējama arī sociālu indikāciju dēļ, ja ir aizdomas par vecāku nespēju nodrošināt adekvātu bērna aprūpi un ārstēšanu mājās.
Pretdrudža medikamentu lietošana
Bērna ķermeņa temperatūra jāpazemina, ja paaugstinātās temperatūras laikā bērns izrāda manāmu diskomfortu, piemēram, īd vai čīkst, sūdzas par galvassāpēm, izteiktu sagurumu vai atsakās dzert. Šādas sūdzības visbiežāk novēro, ja ķermeņa temperatūra ir 39 ˚C vai augstāka.
Nav pierādījumu, ka pretdrudža medikamentu lietošana pasargā no febriliem krampjiem, tāpēc tikai šāda iemesla dēļ tos lietot nevajadzētu. [22]
Bērna ķermeņa temperatūras pazemināšanai iesaka paracetamolu vai ibuprofēnu. Jāatceras, ka bērniem līdz trīs mēnešu vecumam ibuprofēna lietošana ir kontrindicēta. Bērniem, kas nav sasnieguši trīs mēnešu vecumu, neiesaka dot temperatūru pazeminošus līdzekļus pirms ārsta apskates, jo paaugstinātā temperatūra var būt vienīgā pazīme, kas var liecināt par smagu infekciju, un, ja tā pazemināta, bērna izvērtēšana būs apgrūtināta.
Paracetamolu var lietot gan iekšķīgi suspensijas vai tablešu veidā, gan rektāli supozitoriju veidā. Paracetamola deva iekšķīgi bērniem ir 10—15 mg/kg ik 4—6 h, ne vairāk kā piecas devas diennaktī. Maksimālā dienas deva ir 75 mg/kg/dn. Bērnam ar svaru virs 50 kg un pieaugušajiem reizes deva var sasniegt 1000 mg ik sešas stundas (maksimālā diennakts deva 4000 mg/24 stundās). Paracetamola deva rektāli ir 10—20 mg/kg ik 4—6 h pēc vajadzības, maksimālā diennakts deva 75 mg/kg/dn. [23]
Ibuprofēns Latvijā plašākai lietošanai pieejams iekšķīgā formā suspensijā vai tabletēs. Ibuprofēna deva ir 5—10 mg/kg, lietojot ik pēc 6—8 h pēc vajadzības, maksimāli četras devas dienā jeb 40 mg/kg/dn. Līdz 12 gadu vecumam devai vēlams nepārsniegt 300 mg. Bērniem no 12 gadu vecuma (svars virs 40 kg) un pieaugušajiem sākotnējā deva ir 200 mg, neefektivitātes gadījumā to var palielināt līdz 400 mg ik 4—6 h pēc vajadzības, bet ne vairāk kā 1200 mg dienā. [24]
Abu medikamentu vienlaicīga lietošana nav ieteicama, tāpat nav ieteicams medikamentus rutīnā dot pamīšus, izņemot, ja līdz nākamajai tā paša medikamenta devai vēl nav pagājis nepieciešamais laiks. Svarīgi ir nogaidīt vismaz 30—40 minūtes līdz medikamentu iedarbības novērtēšanai, un temperatūras pazemināšanās par vienu grādu uzlūkojama kā labs efekts — pazemināt temperatūru līdz normālai nav nepieciešams. [22]
Ieteikumi saaukstēšanās simptomu mazināšanai
Saaukstēšanās ir pašlimitējoša slimība un parasti nav jāārstē specifiski. Ārstēšanas mērķis ir atvieglot simptomus un novērst iespējamu komplikāciju attīstību. Saaukstēšanās gadījumā netiek rekomendēts lietot antibakteriālus līdzekļus, jo galvenie saaukstēšanās izraisītāji ir vīrusi. Antibakteriāla terapija nemazina risku bakteriālu komplikāciju attīstībai.
Lai mazinātu saaukstēšanās simptomus, rekomendējama simptomātiska terapija. Specifisku antivirālu medikamentu nav, ARVI gadījumā tie nav rekomendēti. Pretvīrusu terapija ir tikai gripai un nozīmējama smagas vai vidēji smagas infekcijas gadījumā. Arī simptomātiska terapija piemērojama vien tad, ja simptomi traucē bērnam, jo jāatceras, ka slimība ir pašlimitējoša. [5; 25]
Būtiska ārstēšanas sastāvdaļa mājas apstākļos ir rehidratācija. Pienācīgs šķidruma daudzums palīdzēs atvieglot arī tādus saaukstēšanās simptomus kā iesnas un klepus.
Rehidratācija tiek rekomendēta gan ar ūdeni, gan ar siltiem šķidrumiem, piemēram, tēju. Silta šķidruma uzņemšana atvieglos arī sekrētu izvadi, mitrinot gļotādas. [5]
Rehidratācija jāsāk iespējami ātrāk, nelielā apjomā un bieži, 5—10 ml jāpiedāvā ik 15 minūtes (4 h), šķidruma apjomu pakāpeniski kāpinot. Rehidratāciju veic ar fizioloģiski nepieciešamo šķidruma daudzumu, ko aprēķina pēc Hollidey—Segar formulas: [26]
- bērnam svarā līdz 10 kg nepieciešami 100 ml/kg/d,
- bērnam 11—20 kg svarā nepieciešami 1000 ml + 50 ml/kg/d par katru kg virs 10 kg,
- bērnam svarā virs 20 kg nepieciešami 1500 ml + 20 ml/kg/d par katru kg virs 20 kg.
Iesnas vai deguna aizlikums var ļoti traucēt, sevišķi jaunākiem bērniem, zīdaiņiem apgrūtināt ēšanu un šķidruma uzņemšanu. Kā pirmās rindas ārstēšana izmantojama deguna higiēna ar sālsūdens jeb “jūras” ūdens pilieniem, pēc tam veicot atsūkšanu.
Ja iesnas saglabājas apgrūtinošas, deguns jākopj biežāk. Var nozīmēt dekongestantus pēc vajadzības, taču jāatceras, ka to lietošana nav paredzēta bērniem pirms divu gadu vecuma, tāpēc tos drīkst lietot tikai pēc saskaņošanas ar ārstu. Lielākiem bērniem to lietošana ir drošāka. Topiskie dekongestanti izraisa tādas blaknes kā deguna asiņošana un gļotādu sausināšana. [5]
Sāpoša kakla gadījumā lietojami lokāli atsāpinoši līdzekļi. Var izmantot gelus, kuru sastāvā ir anestezējoši līdzekļi, bet vecākiem bērniem — arī aerosolus vai pastilas.
Klepus gadījumā specifiski sīrupi maziem bērniem nav rekomendēti, lielākiem (virs divu gadu vecuma) var lietot sīrupus uz augu bāzes, piemēram, priežu čiekuru sīrupu. Inhalācijas ar medikamentiem ordinē pēc ārsta ieskatiem, ja tā liecina objektīvā atrade, piemēram, auskultatīvi dzirdami sausi, obstruktīvi trokšņi plaušās.
Antihistamīnu lietošana ARVI gadījumā nav indicēta, pētījumu dati liecina, ka tie neietekmē akūto simptomu mazināšanu, saslimšanas ilgumu un gaitu. Arī antibakteriāla terapija, ārstējot saaukstēšanos, nav indicēta rutīnā, jo neietekmē slimības gaitu un nemazina risku sekundāras bakteriālas infekcijas attīstībai, tā lietojama tikai komplikāciju — bakteriālas infekcijas — gadījumā. [4]
Svarīgi atcerēties arī “sarkanā karoga” simptomus, kad bērns jāstacionē:
- vidēji smagas pakāpes vai smagas pakāpes dehidratācija, ko neizdodas novērst mājas apstākļos,
- drudzis ilgāk par trim diennaktīm, nepadodas terapijai ar antipirētiķiem,
- izmainīts apziņas stāvoklis (piemēram, neatbild uz sociāliem stimuliem, pamostas tikai pēc ilgstošas modināšanas),
- hemorāģiski izsitumi,
- pieaug elpošanas darbs (stenēšana, nāsu cilāšanās, krūškurvja padevīgo vietu ievilkšanās).
Rīcība Covid–19 infekcijas gadījumā bērniem
Lai gan saslimstības rādītājs ar Covid–19 infekciju bērnu vecumā ir zemāks nekā pieaugušajiem un saslimšana līdz 95 % gadījumu ir vieglas gaitas vai asimptomātiska, ir gadījumi, kad akūta Covid–19 infekcija bērniem norit ar pārmērīgu iekaisuma reakciju, izraisot vairāku orgānu bojājumu un šoku.
Lai saprastu, vai pacients ar Covid–19 infekciju tālākai ārstēšanai jānosūta uz stacionāru, jāizvērtē dažādi riska faktori smagākai infekcijas gaitai, kā arī dažādas klīniskās pazīmes, kas var liecināt par vidēji smagu vai smagu slimības gaitu.
Riska faktori, kas var būt saistāmi ar smagāk noritošu infekciju, ir:
- jaundzimušie un zīdaiņi līdz gada vecumam,
- hroniskas blakusslimības (bronhiālā astma, cistiskā fibroze u.c. plaušu slimības, iedzimtas sirdskaites, hipertensija, cukura diabēts, hroniska nieru slimība, autoimūnas vai heatoonkoloģiskas slimības),
- imūnsupresīvi stāvokļi: iedzimti vai iegūti imūndeficīti, transplantātu recipienti, HIV, imūnsupresējošu (arī bioloģisko) medikamentu lietošana,
- aptaukošanās,
- smēķēšana,
- grūtniecība u.c.
Pacientus ar viegli noritošu Covid–19 (apstiprinātu vai aizdomīgu gadījumu) var aprūpēt un ārstēt medicīnas iestādē, aprūpes centrā vai mājās, ja iespējama adekvāta ārstēšana un aprūpe, nav nelabvēlīgu sociālo apstākļu. Jāizvērtē riska faktoru ietekme uz infekcijas gaitu, klīniskās pazīmes, to pasliktināšanās gadījumā apsverot pacienta nosūtīšanu uz stacionāru.
Vidēji smagas infekcijas gaitai atbilst zīdaiņi ar drudzi, bērni ar akūtām sāpēm vēderā, neiroloģisko simptomātiku, kā arī bērni ar pneimonijas pazīmēm (klepus un/vai neliela palīgmuskulatūras iesaiste, neliela aizdusa, bērniem līdz pusaudžu vecumam temperatūra < 38,5 ˚C, elpošana < 50 ×/min. bērniem vai < 30 ×/min. pusaudžiem), vispārējais klīniskais stāvoklis nav smags, bērns ēd un dzer labi, SaO2 ≥ 94 % bez papildu O2 atbalsta, nav vemšanas, nav hroniskas slimības. Šos pacientus ārstē stacionārā, taču, ja pacientam ir pavadoši riska faktori smagai slimības attīstībai, hospitalizē Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS).
Pacientiem pirms piecu gadu vecuma ar aizdomām par pneimoniju apsverama antibakteriālā terapija, primāri izvēloties amoksicilīnu vai amoksicilīnu/klavulānskābi.
Vecākiem un pusaudžiem antibakteriālā terapija izvērtējama individuāli, nosakot risku bakteriālas infekcijas attīstībai.
Smagas gaitas infekcijai atbilst jebkura vecuma bērns ar drudzi, akūtām sāpēm vēderā vai smagu neiroloģisko simptomātiku un hipoperfūziju, kā arī bērni ar smagu pneimoniju (vismaz viena no pazīmēm: centrāla cianoze vai SpO2 < 92 %: apnoja (< 1 gadam), smags elpas trūkums (paātrināta elpošana, stenēšana, izteikta palīgmuskulatūras līdzdalība), atteikšanās zīst krūti vai uzņemt šķidrumu, letarģisks izskats, apātija, ilgi guļ, neatbild uz sociāliem stimuliem, monotoni raud, bezsamaņa, krampji. Rekapilarizācijas laiks > 2 s).
Pacientus ar smagi noritošu Covid–19 stacionē un ārstē BKUS, nepieciešamības gadījumā transportē ar SMC. Pacientus ar kritisku Covid–19 gaitu (ARDS, sepse, septisks šoks, akūta tromboze vai MIS–C) nepieciešams stacionēt un ārstēt BKUS Intensīvās terapijas nodaļā.
Detalizēta informācija par bērnu ar Covid–19 infekciju ārstēšanu publicēta BKUS mājaslapas sadaļā “Profesionāļiem” / “Ārstniecība”/ “Akūta Covid–19 klīniskās izpausmes bērniem, rīcības un terapijas taktika”.
Saaukstēšanās profilakse
Liela nozīme ir nespecifiskai saaukstēšanās profilaksei:
- rūpīga roku higiēna, [29]
- klepus higiēna,
- biežāk skarto virsmu (durvju rokturi, rotaļlietas, mobilie telefoni, planšetes) dezinfekcija,
- slimu personu agrīna izolācija no veselām personām (neapmeklēt publiskas vietas — pirmsskolas izglītības iestādes, skolas, veikalus utt., ja ir saaukstēšanās simptomi). [30]
Saaukstēšanās specifisko profilaksi nodrošina vakcinācija. Vakcinācija ir iespējama pret gripu un Covid–19 infekciju.
Vakcinācija pret gripu
PVO atzinusi, ka efektīvākā gripas profilakse ir vakcinācija. [31] Ik gadu PVO Globālā gripas uzraudzības un reaģēšanas sistēma izziņo attiecīgajā sezonā cirkulējošos vīrusu celmus, kas jāizmanto gripas vakcīnu ražošanā. Ik gadu atbilstoši veiktajam gripas vīrusa monitoringam tiek izveidota jauna vakcīna.
Vakcinācija pret gripu pasargā cilvēku no saslimšanas ar gripu, reizē samazinot gripas izplatību sabiedrībā un tādējādi no slimības pasargājot īpaši uzņēmīgos: mazus bērnus, vecākus cilvēkus, grūtnieces, cilvēkus ar hroniskām kaitēm un imūndeficītu. Vakcinācija mazina gripas komplikāciju risku, stacionēšanas biežumu un letalitāti gripas dēļ. [32]
Gripas profilaksei ir gan trivalentās, gan kvadrivalentās vakcīnas. Trivalentās gripas vakcīnas veicina antivielu veidošanos pret diviem A gripas veidiem un vienu B tipa gripas vīrusu, bet kvadrivalentās vakcīnas veicina antivielu veidošanos pret diviem A gripas vīrusa veidiem un diviem B gripas veidiem (Victoria un Yamagata), tātad šī vakcīna pasargā no plašāka skaita vīrusu apakštipu. [19]
Gripas profilaksei tiek izmantotas trīs veidu vakcīnas: inaktivētas, dzīvas novājinātas un rekombinētās gripas vakcīnas. Inaktivētā vakcīna (gan trivalentā, gan kvadrivalentā), kas paredzēta intramuskulārai ievadei, rekomendēta bērniem no sešu mēnešu vecuma un plaši tiek izmantota visur pasaulē un arī Latvijā.
Dzīvā novājinātā vakcīna tiek iesmidzināta degunā, tā ir piemērota lietošanai bērniem no divu gadu vecuma. To plaši izmanto, piemēram, Somijā, Lielbritānijā, kopš 2021. gada gripas sezonas šī vakcīna ir arī Latvijā. Rekombinētās vakcīnas bērniem neizmanto. Tās var izmantot no 18 gadu vecuma intramuskulārai ievadei. [33]
Vakcinācija pret gripu veicama ik gadu, tiklīdz izlaista aktuālās gripas sezonas vakcīna. Bērniem, kurus pret gripu vakcinē pirmoreiz un kuri ir vecumā no sešiem mēnešiem līdz astoņiem gadiem, jāsaņem divas gripas vakcīnas devas ar četru nedēļu intervālu. Nākamo sezonu laikā šie bērni turpina saņemt vienu gripas vakcīnas devu.
Vakcīnas pret gripu ir efektīvas un drošas. Visu reģistrēto vakcīnu kvalitāti un drošumu kontrolē Eiropas Komisijas noteiktie kritēriji. Biežākās reakcijas pēc vakcinācijas pret gripu ir vieglas (lokāla reakcija vakcīnas ievades vietā, īslaicīgs drudzis, nespēks, muskuļu sāpes) un ilgst 1—2 dienas.
Vakcinācija pret gripu rekomendējama ikvienam cilvēkam no sešu mēnešu vecuma. Tomēr ļoti rekomendējams pret gripu vakcinēties ir cilvēkiem ar augstu risku komplikāciju attīstībai gripas infekcijas rezultātā. Šīs grupas ir:
- cilvēki, kas slimo ar hroniskām plaušu, sirds un asinsvadu sistēmas, nieru un vielmaiņas slimībām,
- cilvēki, kam plānota operācija vai ārstēšanās stacionārā,
- bērni no sešu līdz 24 mēnešu vecumam, jo viņiem vēl nav izveidojusies imunitāte ne pret vienu no gripas vīrusiem,
- cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, jo šajā vecumā imūnā sistēma vairs nenodrošina pilnvērtīgu aizsardzību pret saslimšanu un nereti saasinās arī hroniskās slimības, kas kopā ar gripas vīrusu var radīt dzīvībai bīstamas komplikācijas,
- grūtnieces un sievietes, kuras plāno grūtniecību gripas sezonā,
- mediķi un sociālie darbinieki, kas rūpējas par pacientiem ārstniecības un sociālās aprūpes iestādēs. [34]
No 2019./2020. gripas sezonas vakcinācija pret gripu ir iekļauta Latvijas imunizācijas kalendārā bērniem no sešu mēnešu līdz divu gadu vecumam un grūtniecēm.
Vakcinācija pret Covid–19 bērniem
Vakcinācija un tādi infekcijas ierobežošanas pasākumi kā roku higiēna un distancēšanās ir būtiski soļi Covid–19 infekcijas izplatības mazināšanai.
Šobrīd vakcinācija bērniem no 12 gadu vecuma Eiropas Savienībā apstiprināta ar divām mRNS vakcīnām: Pfizer/BionTech ražoto Comirnaty un Moderna ražoto Spikevax.
Eiropas Zāļu aģentūrā reģistrētā Moderna vakcīna Spikevax uzrāda augstāku imūnās sistēmas atbildi, kas šajā vecumā saistāma ar augstāku risku tādām mRNS vakcīnu izraisītām blaknēm kā miokardīts vai perikardīts, tāpēc ar to nevakcinē cilvēkus, kas jaunāki par 25 gadiem.
Bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem, sākot no piecu gadu vecuma, vakcinācijai pret Covid–19 EZA apstiprinājusi Pfizer/BionTech ražoto Comirnaty vakcīnu.
Vakcinācija īpaši svarīga ir bērniem, kuri pieder kādai no riska grupām smagas Covid–19 infekcijas attīstībai. Riska grupas smagai slimības gaitai:
1) pacienti ar hroniskām blakusslimībām:
- bronhiālā astma, cistiskā fibroze un citas hroniskas plaušu slimības,
- iedzimtas sirds—asinsvadu sistēmas slimības, arteriālā hipertensija,
- cukura diabēts,
- hroniskas nieru slimības,
- hemoglobinopātijas,
- autoimūnas slimības,
- onkoloģiskas slimības,
2) imūnsupresīvi stāvokļi (iedzimti un iegūti imūndeficīti, transplantātu recipienti, HIV/AIDS infekcija, bioloģisko medikamentu lietošana),
3) smagi ģenētiski, neiroloģiski vai metaboliski stāvokļi,
4) aptaukošanās,
5) smēķēšana,
6) grūtniecība,
7) zīdaiņi. [35; 36]
