Emocijas ir svarīgs faktors, kas nosaka hronisku ādas slimību attīstību un paasinājumu veidošanos. Psihodermatoloģija ir medicīnas nozare, kas fokusējas uz ādas, prāta un ķermeņa mijiedarbību. Trešdaļai dermatoloģisko pacientu ir psiholoģiska rakstura problēmas, tieši tāpēc svarīgi to ņemt vērā, ārstējot pacientus ar hroniskām ādas problēmām.
Atopiskais dermatīts (AD) kalpo par piemēru slimībai, kuras attīstībā vienlīdz nozīmīga ir iedzimtība, apkārtējā vide un psiholoģiskie faktori. Pētījumi rāda, ka pacientiem ar AD bieži vien ir arī hronisks stress, kas būtiski pasliktina viņu dzīves kvalitāti. AD raksturīgi psihofizioloģiskie traucējumi, un pētījumi apstiprina arī to, ka stress grūtniecības periodā būtiski ietekmē bērna imūnsistēmas izmaiņas, kam seko arī ādas barjerfunkcijas izmaiņas, alerģijas un AD attīstība. Tātad stress ir gan slimības attīstību provocējošs faktors, gan slimības paasinājuma faktors. Stresa pilni dzīves notikumi provocē niezes pastiprināšanos vairāk nekā 70 % AD pacientu. [1]
Stresa ietekme uz imunitāti
Psihoneiroimunoloģija pēta saistību starp psihes, imūnsistēmas un nervu sistēmas procesiem. Labi izpētīta ir korelācija starp neiroimunoloģiskiem ceļiem un ādas iekaisumu. Stress spēj izjaukt organisma homeostāzes līdzsvaru. Ir divu veidu stress: akūts (uzlabo imunitāti) un hronisks (negatīvi ietekmē veselību).
Procesu var sadalīt trīs fāzēs: 1. fāzē notiek stresa uztvere un fizioloģiskās sistēmas aktivācija, 2. fāzē organisms mēģina pielāgoties stresa izraisītājam, 3. fāzē process ir kļuvis hronisks, veidojas izsīkums, distress un slimība.
Neiroendokrīnā stresa bāze ir labi pazīstama: gan psiholoģiskie, gan fiziskie stresa faktori ieslēdz neiroendokrīnās atbildreakcijas, kas ietekmē ādas fizioloģiju. Sistēmisks stress ietekmē divas bioloģiskās sistēmas: hipotalāma—hipofīzes—adrenālo ceļu, kas regulē adrenokortikotropīna, endorfīna un kortizola izdali, un simpatoadrenālo ceļu, kas regulē epinefrīna un norepinefrīna izdali.
Imūnsistēmu spēcīgi iespaido kateholamīni un kortizols, šie mediatori ietekmē T šūnu diferenciāciju Th2 šūnās un kavē Th1 šūnu produkciju, tādējādi pastiprinot alerģiskā iekaisuma atbildreakciju. No ādas nervgaļiem izdalās neiropeptīdi, kas daudzveidīgi ietekmē lokāla iekaisuma atbildreakciju. Tuklās šūnas spēlē centrālo lomu neirogēna iekaisuma attīstībā. Kortizolam ir negatīva atgriezeniska saite uz hipotalāmu, savukārt tas kavē kortikotropīna izdali.
Vienā no pētījumiem aprakstīts, ka AD pacientiem ir iedzimts hipotalāma funkcijas deficīts. Šiem cilvēkiem novēro samazinātu kortizola izdali kā atbildreakciju uz stresu. [3]
Stresa ietekme uz ādas barjerfunkciju
Psiholoģiskais stress nav tikai faktors, kas provocē AD paasinājumu, tas ietekmē arī ādas barjerfunkciju. Šajā mehānismā iesaistīti stresa inducēti endogēnie glikokortikoīdi, kas izjauc barjerfunkciju un stratum corneum veselumu, epidermas mikrobu līdzsvaru. Indivīdiem ar augstu stresa līmeni ir kavēta ādas barjerfunkcijas atjaunošanās.
Psiholoģiskais stress maina epidermas funkciju, proti, samazina lipīdu sintēzi, tādējādi izjaucot ādas homeostāzi. Atjaunojot epidermas lipīdu slāni un lietojot lokālo terapiju, veidojas vēlamais terapeitiskais efekts AD pacientiem. [4]
Stress ģimenē
Grūtnieces stresa ietekme uz jaundzimušā veselību
AD attīstību lielā mērā nosaka arī iedzimtība — atopiskiem vecākiem daudz biežāk piedzimst bērns ar atopiju nekā ģimenē bez atopijas anamnēzē. Bet vai stress ir iespējams slimības attīstības faktors jaundzimušajam?
Pēdējā laikā pieaug AD sastopamības biežums, tāpēc zinātnieki rūpīgāk pievērsušies slimību provocējošajiem faktoriem, mātes psiholoģiskajam stāvoklim. Parādījusies interese par sievietes stresu grūtniecības laikā, izsakot pieņēmumu, ka tas ietekmē augļa patofizioloģiskos procesus un arī alerģisko slimību attīstību.
Embrioģenēzes laikā no ektodermas slāņa attīstās mati, nagi, āda un nervu sistēma, tātad nervu sistēmas un ādas attīstība iet roku rokā. Interesanti, ka stresa hormoni brīvi šķērso placentu, iekļūst auglī un izmaina imūnsistēmas homeostāzi. Sievietes stress ietekmē augļa imūnsistēmu tieši tikpat lielā mērā, cik viņa pati savu imūnsistēmu.
Pētījumos pierādīts, ka sievietes stress grūtniecības laikā kavē augļa smadzeņu attīstību, ietekmē bērna dzimšanas svaru, paaugstina risku AD attīstībai un iespaido iespējamās bērna alerģijas. Aptaujās noskaidroti arī biežākie stresa faktori, ko atzīmē sievietes: tie ir nelabvēlīgi dzīves notikumi, liela darba slodze grūtniecības laikā, depresija grūtniecības un pēcdzemdību periodā, slimība, līdzatkarīgas attiecības, trauksme.[5]
Dati no aptaujas Latvijā rāda, ka 50 % sieviešu izjūt pēcdzemdību skumjas, kas nereti rezultējas ar depresiju, bet pēcdzemdību depresiju konstatē 10—20 % sieviešu. [6]
Bērns un viņa ģimenes psihoemocionālais stāvoklis
Grūtnieces un jaunās mātes dzīves uztvere un emocionālie traucējumi ietekmē arī bērna psihoemocionālo stāvokli.
Novērots, ka bērni ar AD agrīnā vecumā atšķiras no kontrolgrupas, viņi izteiktāk pieķērušies vecākiem (50 % pret 10 %), viņiem ir izteiktāka baiļu izjūta (40 % pret 10 %), uzvedības traucējumi (50 % pret 12 %).
Lielākiem bērniem un pusaudžiem, kuri cieš no AD, raksturīgas pašvērtējuma problēmas. AD bieži vien sākas pirmajā dzīves gadā un var ietekmēt mātes—bērna attiecības.
Mātēm, kuru bērniem ir AD, biežāk ir depresīvs noskaņojums, raksturīga hiper-
aprūpe un bezcerības izjūta, tāpēc pieaug stress, aprūpējot bērnus ar hroniskām ādas problēmām. Vēl joprojām attiecībā uz hroniskām ādas slimībām sabiedrībā ir daudz stigmu, kas tikai padziļina ģimenes emocionālos traucējumus. Ar AD slima bērna aprūpe iespaido ģimenes dinamiku, tiek traucēta ģimenes sociālā dzīve, vecāki biežāk konfliktē savā starpā un ar citiem bērniem.
Psihoterapeita palīdzība kombinācijā ar adekvātu lokālu ādas terapiju varētu būt daudz efektīvāka, aprūpējot bērnu ar AD, salīdzinājumā ar terapiju, kad izmanto tikai lokālu ādas terapiju (45 % pret 10 %).
Aprūpējot bērnu ar hroniskām ādas slimībām, tiek ietekmēts ģimenes finansiālais stāvoklis (medikamentu izmaksas), kā arī rodas virkne netiešo izmaksu: samazināta darba produktivitāte, darba kavējumi biežo slimības paasinājumu dēļ, koncentrēšanās grūtības sakarā ar neizgulētām naktīm utt. [7]
Ārsta—pacienta attiecības un terapijas iespējas
Ņemot vērā slimības daudzpusīgo raksturu, AD pacientu aprūpei jābūt kompleksai. Uzsvars jāliek uz ilgtermiņa attiecībām starp ārstu, pacientu un viņa ģimeni, un šo attiecību pamatā jābūt uzticībai, draudzīgai attieksmei un psiholoģiskam atbalstam.
Veiksmīga slimības vadīšana vairs nenozīmē vienīgi optimālu lokālu terapiju, bet to veido daudzi virzieni: miega traucējumu atpazīšana un novēršana, stresa mazināšana, pašvērtējuma uzlabošana, depresijas un trauksmes atpazīšana un ārstēšana, sociālās izolācijas mazināšana (pacienta un sabiedrības izglītošana, interešu grupu veidošana).
Daudzās Eiropas valstīs AD pacientu vadīšana ir komandas darbs, kurā nereti iesaistās psihologs un psihoterapeits. Tradicionālā medicīna piedāvā plašu medikamentu klāstu lokālai un sistēmiskai dermatīta terapijai. Palīgā nākuši jaunās paaudzes bioloģiskie medikamenti smaga AD gadījumā. AD pacientu galvenā sūdzība ir mokoša nieze, kas īpaši traucē naktīs. Hroniska neizgulēšanās atstāj sekas: pacienti kļūst nervozi, aizkaitināmi, parādās grūtības koncentrēties, pasliktinās sniegums skolā vai darbā.
AD izraisītas niezes mazināšana ir izaicinājums pētniekiem. Nav atrasta universāla metode, lai palīdzētu pacientiem tikt galā ar šo simptomu, tomēr izpēte turpinās, un pētījumu rezultāti rāda, ka dažām pacientu grupām izdodas palīdzēt, piemēram, novērots, ka selektīvie serotonīna inhibitori mazina psihogēno niezi. Minēti arī selektīvie neirokinīna R1 (NKR1) antagonisti, kas samazina hronisku niezi AD pacientiem.
Turklāt arvien biežāk publikācijās uzsvērts, ka labāks rezultāts AD pacientu ilgtermiņa vadīšanā ir tad, ja farmakoloģisko terapiju kombinē ar nefarmakoloģisko, pie kuras pieder psiholoģisks atbalsts, psihoterapija, stresu mazinošas (relaksācijas) tehnikas (hipnoze, elpošanas prakses, meditācija, masāža u.c.), bioloģiskā atgriezeniskā saite, uzvedības terapija un korekcija.
Protams, pacientam jābūt ieinteresētam terapijas procesā, jo visas minētās metodes ir laikietilpīgas un darbietilpīgas. Cerība uz pozitīvu ilgtermiņa rezultātu nozīmē to, ka gan pacientam, gan ārstam jānoskaņojas ilgstošai sadarbībai: terapijas plāna izveide un īpašu, konkrētajai situācijai pielāgotu metožu piemeklēšana.
Arī publikācijās izcelti mērķi un darbības, lai uzlabotu AD vadīšanu. No psihodermatoloģiskā viedokļa tie ir šādi:
- izstrādāt terapijas plānu, kas saskan ar pacienta vēlmēm,
- uzlabot pacienta un viņu vecāku izglītošanu par AD,
- optimizēt pacienta—ārsta un pacienta—vecāku attiecības,
- diskutēt ar pacientu un viņu vecākiem par nedrošību/bailēm no terapijas,
- pacienta regulāra novērošana,
- pacienta un viņa vecāku dzīves kvalitātes novērtēšana un uzlabošana. [7]
Noslēgumā
Atopiskais dermatīts ir kompleksa veselības problēma, kas mudina aizdomāties par sabiedrības fizisko un psihoemocionālo stāvokli.
Publikācijas pierāda, ka slimības pirmsākumi rodami jau mātes vēderā, kad hormonu disbalanss caur sievietes organismu ietekmē augļa attīstību. Šā apgalvojuma gaismā ļoti plaši varam skatīties gan uz sabiedrību, gan sievietes psihoemocionālo veselību, gan uz mūsu dzīves vērtībām un medicīnas sistēmu kopumā.
AD ir viena no veselības problēmām, kuras risināšanai nepieciešamas ne tikai ārsta zināšanas un konkrēti norādījumi, bet arī sadarbība, dialogs starp pacientu un ārstu, uzticība un māksla sadzīvot ar savu slimību. Šeit nederēs viena unikāla smēre vai efektīva tablete, šī slimība māca pacietību, sevis izzināšanu, novērošanu un pieņemšanu.
