Atmiņas problēmas — norma vai patoloģija? Svarīgi saprast atšķirību starp normālu un patoloģisku atmiņas zudumu. Tas var notikt jebkurā vecumā. Šajā rakstā nepārspriedīsim vaskulāru demenci un Alcheimera slimību, bet analizēsim citas situācijas, kādās ikviens var nokļūt ik brīdi un jebkurā vecumā.
Vairākos pētījumos pierādīta saistība starp veselības problēmām un kognitīvām funkcijām. Ir ziņojumi par pētījumiem, kur pierādīta domāšanas spēju labāka kvalitāte cilvēkiem ar labāku kardiovaskulāro veselību, saistība starp artēriju sašaurināšanos un atmiņas problēmām. Sūdzības par atmiņas traucējumiem jauniem cilvēkiem (18—39 gadu vecumā) pārsvarā saistītas ar sliktāku vispārējo veselības stāvokli, de-presiju un nelabvēlīgiem dzīvesveida faktoriem.
Jaunā pētījumā, kas veikts Kalifornijas un Los-andželosas Universitātēpar agrīnu atmiņas traucējumu riska faktoriem, pētnieki 18 552 cilvēkus (18—99 gadus vecus) telefonintervijās aptaujāja par atmiņu un dažādiem dzīvesveida un veselības faktoriem, koncentrējoties uz pozīcijām, kas vairo Alcheimera slimības un demences risku, piemēram, depresiju, diabētu, aptaukošanos, smēķēšanu un zemu izglītības līmeni. Pētījuma dati liecina, ka daudzi riska faktori palielina iespēju subjektīvām sūdzībām par atmiņas traucējumiem, bet īpaši svarīgi, ka tas skar visas vecumgrupas. Kopumā atmiņas traucējumus konstatēja 20 % pētījuma dalībnieku, no tiem: 14 % jaunu cilvēku, 22 % vidēja vecuma (40—59 gadi) un 26 % vecāku cilvēku (60—99 gadi). Konstatēja, ka atmiņas traucējumu risku ievērojami palielina depresija, zems izglītības līmenis, mazkustīgs dzīvesveids un augsts asinsspiediens. Visās vecumgrupās dominējošais riska faktors bija depresija.
Septiņas “normālas” atmiņas problēmas
Nepastāvība
Tendence ar laiku aizmirst faktus vai notikumus. Atmiņa darbojas pēc principa “lieto vai zaudē” (use–it–or–lose–it ) — atmiņas, ko regulāri atsauc un lieto, tik ātri neaizmirst, bet nelietoto informāciju aizmirstam. Neirozinātnieki to uzskata par pozitīvu parādību, jo tas atbrīvo smadzenes no nevajadzīgas (nelietotas) informācijas, atbrīvojot vietu jaunākai, vairāk lietojamai informācijai.
Neklātbūtnes noskaņojums
Šis aizmiršanas veids notiek, kad notiekošajam nevelta ciešu uzmanību. Cilvēks aizmirst, kur tikko nolika zīmuli, jo tajā brīdī nedomā, kur to liek, jo domā par kaut ko citu un smadzenes nepaspēj informāciju nošifrēt. Tādā pašā veidā var aizmirst iedzert zāles noteiktā laikā vai aizmirst tikšanos.
Blokāde
Kāds uzdod jums jautājumu, atbilde jau ir mēles galā — jūs zināt to, ka zināt, bet nevarat pateikt. Daudzos gadījumos barjera ir tāda, ka atmiņa, kas ienāk prātā, ir līdzīga meklētajai, bet jūs aktivizējat nepareizo. Šīs konkurējošās atmiņas ir tik uzmācīgas, ka jūs nespējat domāt par nepieciešamo.
Nepareizs piedēvējums
Notiek tad, kad jūs kaut ko precīzi atceraties pa daļām, bet nepareizi piedēvējat tādas detaļas kā laiks, vieta vai iesaistītie cilvēki. Cita veida nepareizs piedēvējums rodas tad, kad jūs pilnīgi pārliecināti ticat, ka doma ir jūsu, lai gan patiesībā tā nāk no kaut kā, ko agrāk esat dzirdējis vai redzējis, bet par to aizmirsis. Šādi nepareizie piedēvējumi izskaidro netīšu plaģiātismu, kad autors informāciju pasniedz kā oriģinālu, kaut gan par to ir lasījis kaut kad agrāk. Izteiktāk šo parādību novēro līdz ar vecumu, jo kļūst grūtāk koncentrēties uz jauno informāciju, bet vecākām atmiņām ir īpaša tieksme uz nepareizu piedēvējumu.
Domu uzvedinājumi
Tā ir atmiņas ievainojamība suģestijas spēka ietekmē — informācija, ar kuru iepazīstaties par kādu gadījumu, iesakņojas atmiņā par notikumu arī tad, ja pats to neesat piedzīvojis. Par šo fenomenu, kā tas darbojas smadzenēs, zināms maz, taču tas liek domāt, ka atmiņas ir īstas.
Aizspriedumi, neobjektivitāte
Pat ļoti labai atmiņai var būt trūkumi, realitātes kļūdas. Atmiņu, uztveri filtrē personīgā tendenciozitāte — pieredze, pārliecība, iepriekšējās zināšanas un arī noskaņojums konkrētajā brīdī. Aizspriedumi ietekmē uztveri un pieredzi, kad tas tiek iekodēts smadzenēs. Kad atmiņas atsaucat, garastāvoklis un citi aizspriedumi ietekmē to, ko varat atcerēties.
Neatlaidība, noturība
Lielākā daļa cilvēku baidās aizmirst, bet dažus cilvēkus atmiņas moka: viņi vēlas, lai varētu aizmirst, bet tas neizdodas. Traumatisku notikumu atmiņas, negatīvas sajūtas un pieaugošas bailes ir cita veida atmiņas traucējumi. Daļa šo atmiņu ir reālas, bet daļa var būt negatīvs realitātes izkropļojums. Uz pastāvīgām traucējošām atmiņām pārsvarā tendēti cilvēki, kas cieš no depresijas. Arī cilvēkiem ar pēctraumas stresa sindromu (PTSS), kuri pārdzīvojuši traumatiskus notikumus (karu, seksuālu vardarbību), nemitīgas negatīvas atmiņas ir galvenais simptoms.
Atmiņas veidošanās
Bieži vien atmiņu un mācīšanos uztver kā līdzvērtīgus procesus, kas lielā mērā arī ir pareizi, jo mācīšanās nevar pastāvēt bez atmiņas, bet atmiņas veidi var pastāvēt bez apzinātas ilgstošas mācīšanās, piemēram, ja kaut kas prātā tiek paturēts dažas sekundes, bet pēc tam pazūd bez pēdām. Tas notiek, kad bez īpašas intereses klausāmies kādā vai vērojam kādu notikumu. Tad 1—2 sekunžu periodā varam praktiski detalizēti atstāstīt redzēto vai dzirdēto, bet pēc piecām sekundēm tas ir prom.
Tāpat kā ir dažādas mācīšanās formas, tā pastāv dažādas atmiņas formas, kas cita no citas atšķiras ar saturu, apjomu un laika struktūru. Populārākais ir dalījums divos pamattipos, ko ieviesis amerikāņu psihologs Lerijs Skvairs (Larry Squire , 1987). Viņš izveidoja pretstatu pāri “deklaratīvā” un “procesuālā” atmiņa. Skvaira kolēģis Daniels Šekters (Daniel Schacter , 1996) piedāvāja jēdzienus “eksplicītā” un “implicītā” atmiņa. Cits populārs pretstatu pāris ir “kontrolētā” un “automatizētā” atmiņa. Jebkurā gadījumā abi atmiņas funkciju pamattipi saistīti ar ļoti atšķirīgu smadzeņu centru darbību.
Deklaratīvā atmiņa
Igauņu—amerikāņu izcelsmes atmiņas pētnieks Endels Tulvigs (Endel Tulvig ) deklaratīvo atmiņu iedalījis apakštipos: epizodiskā atmiņa un zināšanu vai faktu atmiņa.
Epizodiskā atmiņa
Tā nozīmē atcerēšanos īstenības izpratnē — autobiogrāfisko un avotu atmiņu.
Autobiogrāfiskā atmiņa attiecas uz konkrētās personas atmiņu saturu, telpisko un laika kontekstu, kas saistīti ar konkrētiem notikumiem (“kas ar mani notika pagājušajā pirmdienā Liepājā”), un attiecīgo personu likteņiem, kas saistītas ar konkrēto likteni. Tā nodarbojas arī ar atmiņas telpisko, laika un saturisko kontekstu, tāpēc to sauc arī par kontekstuālo atmiņu.
Avotu atmiņa ir zināšanas par to, kad, kur, kā un no kā kaut kas ticis uzzināts vai iemācīts. Avotu atmiņa ir īpaši nozīmīga zināšanu tālāknodošanā saistībā ar uzticēšanos personai, kas māca vai sniedz informāciju (svarīgi mācību procesā).
Faktu atmiņa
Tā ietver zināšanas un attiecas uz ar personu, laiku, vietu un kontekstu nesaistītām lietām (piemēram, 2 × 2 = 4). Lielākoties mēs vairs nezinām, kur un no kā esam to iemācījušies, bet tas arī nemainītu faktu nozīmi.
Labi zināmā vai tuvā (intīmā) atmiņa
Arī pieder deklaratīvajai atmiņai. Labi zināmā vai tuvā (intīmā) atmiņa rūpējas par to, lai mēs varētu spriest, vai noteikts objekts vai notikums ir vai nav pazīstams/tuvs. Šis atmiņas veids strādā vairāk vai mazāk automātiski un bez piepūles. Bieži vien mums kaut kas šķiet pazīstams vai nepazīstams bez īpaši ilgas domāšanas.
Visi trīs atmiņas veidi var pāriet cits citā, tātad autobiogrāfiskā atmiņa tiek būvēta uz faktu atmiņas bāzes, savukārt tā uz intīmās atmiņas bāzes. Es nevaru atcerēties nevienu noteiktu savas dzīves notikumu, nezinot noteiktus faktus un bez tā, ka noteiktas lietas man ir pazīstamas vai tuvas. Otrādi tas gan ir iespējams. Bieži vien var novērot, ka epizodiskās atmiņas pāriet faktu atmiņā un no turienes intīmajā atmiņā. No sākuma mēs labi atceramies daudzas sīkas detaļas no kādas personas lekcijas vai nodarbības. Detaļu asums pamazām izplēn, paliek kopsakarības, daudz kas atkarīgs no lektora personības un prasmes interesanti un aizraujoši nodot informāciju, jo aizraujoši pasniegta epizodiskā informācija atmiņā paliek ātrāk un pamatīgāk nekā tikai sausi fakti.
Procesuālā atmiņa
Ne–deklaratīvā jeb implicītā atmiņa ir heterogēnāka nekā deklaratīvā atmiņa. Tā ietver visas ierastās darbības (ieradumus), kas ir mūsu rīcībā, neatkarīgi no tā, vai tās ir kognitīvas, piemēram, ātra kļūdu atpazīšana kādā procesā, vai motoriskas, piemēram, klavieru spēlēšana vai braukšana ar velosipēdu, kā arī ieradumu veidošana. Procesuālai atmiņai izšķir zināšanu reproducēšanu pēc atslēgvārdiem un citiem mācīšanās palīglīdzekļiem; kategoriālo mācīšanos — spēju klasificēt pēc prototipiem; klasisko kondicionēšanu; neasociatīvo mācīšanos — pieradināšanu un sensibilizāciju. Par ieradumiem mēs gandrīz vienmēr zinām, ka tos protam, tomēr mums nav priekšstata par detaļām. Ieradumiem raksturīgi, ka vingrināšanās sākumā jāvelta ļoti liela uzmanība un jākoncentrējas; mēs varam arī labi aprakstīt, ko mēs kā darām un kur ir mūsu specifiskās grūtības. Bet, jo vairāk vingrināmies un jo labāk rit process, jo mazāk jākoncentrējas un jo mazāk “aprakstāms” kļūst process. Un, ja mums kāds jautā: “Kā tu to dari?”, mēs parasti atbildam: “Nav ne jausmas, es vienkārši to protu.” Piemēri: autovadīšana, pārvietošanās ar velosipēdu.
Emocionālā atmiņa
To varētu uzskatīt par trešo atmiņas veidu līdzās deklaratīvai un procesuālai atmiņai. Tai ir gan procesuālās, gan deklaratīvās atmiņas pazīmes. Tās pamatā ir emocionālā kondicionēšana: organisms uztver kādu stimulu (kairinājumu vai situāciju) vai veic kādu darbību, kurai ir negatīvas vai pozitīvas sekas. Šīs sekas tiek saistītas ar kādu noteiktu sajūtu (prieku, skumjām, labsajūtu, bailēm) un saglabātas kopā ar notikuma uztveri vai darbības procesu. Tiklīdz notikums vai situācija atkārtoti parādās tādā pašā vai līdzīgā veidā vai tiklīdz darbība notiek tādā pašā vai līdzīgā veidā, arī sajūta tiek atmodināta. Tas darbojas kā motivācijas pamatojums, lai atkal uzmeklētu vai atkārtotu pozitīvos un izvairītos no negatīviem notikumiem vai darbībām.
Atmiņas laika struktūra
Mēs regulāri piedzīvojam lietas, ko atceramies ilgi, bet tajā pašā laikā citas lietas aizmirstam, pat nepamanot, ka tās mūs ir nodarbinājušas. Dažas lietas mums šķiet ļoti interesantas, bet pēc pāris dienām mēs par tām vairs neatceramies. Lielākā daļa cilvēku šādu ātru atmiņas satura izgaišanu uztver kā biedējošu.
Psiholoģijā izšķir ilgtermiņa un īstermiņa atmiņu, tās eksperimentāli vai ievainojuma rezultātā var tikt atdalītas un atsevišķi ietekmētas. Smadzeņu satricinājums var izraisīt retrogrādo amnēziju, kad skarti ilgtermiņa atmiņas krājumi, bet dažādu vielu lietošana (piemēram, antibiotiku), kas bloķē neironu aktivitāti, noteiktu gēnu aktivāciju vai olbaltumu sintēzi atmiņas sistēmas neironos, var izraisīt kombinētu — retrogrādu un anterogrādu amnēziju. Līdzīga iedarbība var būt smadzeņu asinsrites traucējumiem vai smadzeņu audzējam. Atmiņas zuduma laika logs var svārstīties no sekundēm līdz gadiem un ir atkarīgs no traumatiskās ietekmes veida un stipruma. Eksperimentos ar dzīvniekiem, kam pēc apmācību procesa smadzeņu neironu aktivitāte bloķēta ar īslaicīgu un vāju elektrošoku, retrogrādās amnēzijas laika logs ilga dažas sekundes vai minūtes. No tā var secināt, ka sākotnēji jauns atmiņas saturs ir viegli ievainojams un tikai ar laiku tiek pārcelts stabilā ilgtermiņa atmiņā.
No vairākiem eksperimentiem zināms, ka jebkura mācīšanās procesa agrīnā, īslaicīgā atmiņa tiek pārcelta vai konsolidēta vēlīnā, ilgtermiņa atmiņā. Cilvēkiem šī konsolidēšanās fāze saistīta ar mācību satura apzinātu atkārtošanu (piemēram, tālruņa numura atkārtošana). Apzinātā mācīšanās procesā ļoti nozīmīgs ir acetilholīns(ACH). Galvas smadzenēs ACH darbojas pārsvarā kā neiromodulators un caur nikotīnerģiskiem un muskarīnerģiskiem receptoriem ietekmē citu neirotransmiteru atbrīvošanos vai smadzeņu atbildi uz tiem. ACH galvenā iedarbība ir selektīvās uzmanības radīšana, mācīšanās un atmiņas (arī darba atmiņas) veicināšana caur n. basalis šķiedrām uz garozu un no septum uz hipokampu.
ACH palīdz uzmanību fokusēt uz kairinājumiem, kas ir fokusā šobrīd, samazinot to kairinājumu ietekmi, kas uzmanību novērš. Tas palielina to šūnu aktivitāti, kas objektu notur uzmanības fokusā, un pastiprina tā iebūvēšanos sinhroni aktīvo neironu lokos. Turklāt ACH piedalās uzvedībā, kas atbilst aktuāliem vides nosacījumiem, samazinot atbildi uz kairinājumiem, kuri neprasa neatliekamu rīcību. ACH ir arī cieši saistīts ar neiroplasticitātes procesiem smadzenēs, ko objektīvi iespējams novērtēt ar BDNF līmeņa izmaiņām.
Veidi
Sensorā krātuve jeb ultra–īstermiņa atmiņa
To aktivē specifiski kairinājumi uz 1—2 sekundēm. Tas mums sniedz iespēju redzēto vai dzirdēto tieši nodot tālāk. Šajā laikā norit arī asociācijas ar citiem kairinājumiem vai iekšējiem stāvokļiem.
Īstermiņa atmiņa
Atmiņas logs ir apmēram 30 sekundes, tā ar savu ierobežoto saglabāšanas kapacitāti līdzīga darba atmiņai.
Ilgtermiņa atmiņa
Mazāk jutīga pret traucējošiem faktoriem, tai ir ļoti liela uzglabāšanas kapacitāte. Iespējams, ir vairāki ilgtermiņa atmiņas veidi. Ilgtermiņa atmiņa nav statisks mehānisms kā cietais disks, bet gan dinamisks process, tātad mūsu ilgtermiņa atmiņa jaunu notikumu un pieredzes ietekmē nepārtraukti tiek pārrakstīta un atjaunināta, pakļauta iekšējiem reorganizācijas procesiem, kas līdzinās datu kompresijai.
Nav skaidrs, vai ultra–īstermiņa, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņa noteiktā secībā iziet cauri konsolidācijas fāzei, lai nodrošinātu citu citam sekojošu (secīgu) procesu, vai arī šie procesi notiek paralēli. Pirmajā gadījumā īstermiņa atmiņas saturs iziet cauri konsolidācijas fāzei, pēdējā gadījumā saturs vienlaicīgi nokļūst īstermiņa, starpniecības un ilgtermiņa atmiņā, bet apstrādes un saglabāšanas laiks ļoti atšķiras.
Miegs un atmiņas veidošanās
Būtu labi, ja, zem spilvena paliekot grāmatu ar mācību vielu, no rīta tās saturs būtu nonācis mūsu atmiņā. Diemžēl tam nav nekādu empīrisku pierādījumu. Tomēr kopsakarības starp miegu un informācijas saglabāšanu atmiņā ir sen zināmas, bet tādā formā, ka miega trūkums vai nemierīgs miegs slikti ietekmē mācīšanās un darba spējas. Līdz nesenam laikam gan nebija skaidrs, kāpēc tas tā ir.
Lai saprastu, kas notiek ar atmiņu miegā, jāatceras, ka miegā smadzenes neatrodas miera stāvoklī, bet ir ļoti aktīvas — dažādos veidos. Miegam izšķir vairākas fāzes: izšķir ātrās acu kustības, ko sauc par REM fāzi, un fāzi bez ātrām acu kustībām, ko sauc par ne–REM fāzi. Ne–REM fāzei izšķir dziļo un seklo fāzi. REM fāzē smadzeņu garozas bioelektriskā aktivitāte EEG ir tēta intervālā (4—8 Hz). Seklā ne–REM fāze EEG izpaužas ar vārpstveida izlādēm (miega vārpstiņām) 10—15 Hz intervālā, bet dziļajā ne–REM fāzē reģistrē lēnu viļņu aktivitāti līdz 4 Hz (bieži (< 1 Hz). Miega vārpstiņas talāma ietekmē atgriežas garozā. REM un ne–REM fāze mainās katras 90 minūtes, turklāt pirmajā miega periodā dominē ne–REM fāze, otrajā miega perioda daļā — REM fāze. Sapņi parādās gan REM, gan ne–REM periodā.
Pētījumos pierādīta saikne starp ne–REM miega fāzi un deklaratīvās atmiņas satura konsolidēšanu, kā arī starp REM miegu un procesuālās un emocionālās atmiņas konsolidēšanu.
Agrīnajā atmiņas veidošanās fāzē, ko sauc par aktivācijas fāzi, garoza ir ļoti aktīva un uzrāda elektrofizioloģisko aktivitāti augstākā līmenī 30—90 Hz (gamma aktivitāte), kāda parasti rodas kognitīvu procesu laikā. Toties hipokamps tajā pašā laikā uzrāda daudz zemāku aktivitāti tēta spektrā 4—8 Hz. Turklāt hipokampa procesu vadība notiek ar pieres daivas priekšējo bazālo daļu (ar neirotransmitera—neiromodulatora ACH starpniecību), caur locus coeruleus (ar noradrenalīna starpniecību) un caur amygdala . Zinātnieki uzskata, ka šajā agrīnajā atmiņas veidošanās fāzē hipokamps darbojas kā informācijas saglabāšanas starpnieks.
Aktivācijas fāzei seko konsolidācijas fāze, kurā iesaistās vēl mazpazīstamā intermediārā atmiņa, un šajā fāzē veidojas ilgtermiņa atmiņa. Uzskata, ka ne–REM fāzes laikā hipokampā uz laiku saglabātā informācija tiek pārnesta uz noteiktām ilgtermiņa atmiņas glabāšanas vietām galvas smadzeņu garozas asociatīvajās zonās. Iespējams, tas sakrīt ar ne–REM fāzes miega vārpstiņām un lēnajiem viļņiem. Šajā pārnesē informācijas saturam jābūt saistītam ar pieejamo informācijas saturu tādā veidā, lai neviens no tiem netiku bojāts. Interesants ir atklājums, ka šāda datu pārcelšana no hipokampa uz garozu notiek tikai ar to informāciju, kas pirms tam apzināti iemācīta. Uz implicīto informāciju, tādu kā atkārtotas, ierastas darbības, ko veicam neapzināti un bez speciālas uzmanības (kas parasti notiek ļoti lēni), šis process neattiecas. Vēl nav skaidrs, vai visam iepriekš minētajam ir kāda saistība ar sapņiem, toties ir skaidrs šo atklājumu kopsakars starp miegu un atmiņas veidošanos attiecībā uz skolu un mācīšanos, īpaši ņemot vērā, ka jaunieši bieži neizguļas vai viņiem ir miega traucējumi. Tikpat kaitīga kā negulēšana ir arī filmu skatīšanās vai mācīšanās vēlu vakarā, kad acis jau krīt ciet. Smadzenes tiek uzturētas nevajadzīgā uzbudinājumā, nevis nodarbojas ar dienas laikā iegūtās informācijas konsolidāciju.
Atcerēties un aizmirst
Aizmiršana ir ļoti svarīgs process, turklāt zinātniski vēl neizprasts. Aizmiršanai ir negatīvās un pozitīvās puses. Ikdienā mēs ciešam no aizmiršanas sekām, kam reizēm ir mīklainas iezīmes (“es tik cītīgi mācījos, bet tagad viss ir prom”), vai arī stāvam istabas vidū un jautājam sev: “Ko īsti es gribēju?” Ir labi, ja aizmirstam mazsvarīgo vai negatīvo informāciju, citādi galvā nebūtu brīvas vietas jaunai un priecīgai informācijai. Bieži vien negatīvo informāciju mēs neaizmirstam tiešā veidā, bet tā tikai zaudē negatīvo nokrāsu, un mēs sakām: “Tas mani tik ļoti vairs neaizskar!”
Tradicionāli aizmiršanu uztver kā informācijas satura pazušanu no atmiņas, kā “atmiņas pēdu sadalīšanos”. Tomēr tas lielā mērā tā nav. Mēs nevaram atcerēties deklaratīvās atmiņas saturu vai vairs skaidri nezinām, kā darāmas kādas lietas (procesuālā atmiņa), vai arī emocionālās atmiņas saturs var pazust un mūs vairs nesatraukt. Ar deklaratīvo atmiņu var notikt divas lietas. Pirmkārt, var izgaist notikumi vai epizodiskās atmiņas. Piemēram, pēc divām nedēļām es ļoti labi atceros ārzemju ceļojuma detaļas, bet pēc sešiem mēnešiem paliek tikai spilgtākās pozitīvās vai negatīvās epizodes. Šeit patiešām var šķist, ka “atmiņas pēdas” izgaist. Tomēr pretī runā tas, ka noteikti atslēgvārdi var atsaukt atmiņā it kā izgaisušos notikumus, kas no savas puses provocē virkni tālāku atmiņu, it kā kaut kas būtu bijis aprakts un nu atbrīvots. Otrkārt, var gadīties, ka tikai konkrētā brīdī kaut kas ir prom, piemēram, fakti eksāmena laikā vai kāda slepenā parole. Šajā gadījumā runā par “atmiņas blokādi”. Šajā situācijā mēs zinām, ka to zinām, bet konkrētajā brīdī tas nav pieejams.
Ar procesuālo atmiņu parasti ir citādi. Normālos apstākļos ieradumi nepazūd pēkšņi, bet lēnām un samērīgi laika logam, kurā tos neesam izmantojuši; tas nozīmē, ka tie sajaukti arī ar deklaratīvo atmiņu. Pēc gadiem ilgas mūzikas instrumenta nespēlēšanas vai nebraukšanas ar velosipēdu mēs domājam, ka to vairs neprotam, bet atliek tikai pieskarties taustiņiem vai pedāļiem un viss notiek. Iznāk tā, ka mēs kaut ko protam, kaut gan nezinām, ka protam.
No neirobioloģiskā un psiholoģiskā viedokļa ir pavisam skaidrs, ka aizmiršana ir tikpat svarīga kā informācijas saglabāšana un atcerēšanās. Jebkurā gadījumā tam ir mazs sakars (vai nav pilnīgi nekāda sakara) ar to, ka mūsu atmiņai ir informācijas saglabāšanas problēmas kā ārējam cietajam diskam, kad tas ir “pilns”. Principā mūsu smadzeņu garoza var saglabāt visu, ko piedzīvojam un iemācāmies, — to novēro cilvēkiem ar superatmiņu. Atmiņas pazušana parasti saistīta ar dabisku novecošanos vai ir daļa no patoloģiskiem procesiem, ar amnēziju kā smadzeņu bojājuma vai vecuma demences sekām. Citkārt aizmiršana saistīta ar izmaiņām informācijas satura savienošanās procesā (neiroplasticitāti) vai ar izstumšanas procesu.
Visi atmiņas satura veidi piedzīvo pastāvīgas pārmaiņas. Ir daudz liecību par to, ka atmiņas saturs arvien vairāk tiek saspiests — tiktāl, ka to nevar atjaunot, salīdzinot ar elektronisko datu saspiešanu, kas iegūst izdevīgāku kodēšanu. Audiokompresijas sistēma mp3 tomēr nedarbojas bez zaudējumiem, kuri ir grūti pamanāmi. Arvien lielāka datu kompresija izraisa lielākus zaudējumus. Mēs pagaidām varam tikai pieņemt, ka mūsu atmiņā notiek gan kompresija bez zaudējumiem, gan ar zaudējumiem. Radušos zaudējumus var pamanīt vai arī atmiņas robus vairāk vai mazāk aizpilda ar fantāzijām. To sauc par konfabulācijām. Aizpildīt atmiņas robus var ar stingru pārliecību (nepareizās atmiņas). Atmiņas saturs pakļauts ļoti dinamiskai mijiedarbībai, tātad satura veidi ietekmē cits citu (arī tad, ja šajā laikposmā tie nav aktivēti) un ar katru jaunu pieredzi īpaši tiek izmainītas vecās atmiņas.
Paralēli iepriekš nosauktajiem faktoriem uz aizmiršanu iedarbojas atkārtošana. Ar katru atkārtošanu informācija ir arvien vieglāk atsaucama atmiņā. Protams, atkārtošana darbojas pretī automātiskai datu kompresijai un rūpējas par to, lai informācija tiktu saglabāta tās sākotnējā formā. Ar atkārtošanu aktīvā atcerēšanās ir īpaši efektīva, kas ir svarīgi mācīšanās procesā.
Noslēpumains ir izspiešanas process. Tas var iestāties pēc tādiem šokējošiem pārdzīvojumiem kā psiholoģiskā amnēzija vai arī traumatisku pārdzīvojumu apstrādes rezultātā. Pretstats izstumšanai ir nespēja aizmirst psihotraumas.
Atmiņas traucējumu cēloņi
Medikamenti
Virkne recepšu un bezrecepšu medikamentu var ietekmēt un pasliktināt atmiņu, piemēram, antidepresanti, antibiotikas, antihistamīni un prettrauksmes līdzekļi, muskuļu relaksanti, trankvilizatori (benzodiazepīni), miega zāles un atsevišķi pretsāpju līdzekļi, ko lieto pēc ķirurģiskām manipulācijām. Medikamenti, kas var ietekmēt atmiņu, apkopoti tabulā.
Tabula
Medikamenti, kas var ietekmēt atmiņu un, iespējams, to veicināt
Alkohols, tabaka un narkotikas
Pārmērīga alkohola lietošana sen zināma kā atmiņas traucējumu cēlonis. Smēķēšana kaitē atmiņai, samazinot smadzenēm piegādāto skābekļa daudzumu.
Miega trūkums
Atmiņai svarīgs ir gan miega daudzums, gan kvalitāte. Miega trūkums un strādāšana naktīs var izraisīt nogurumu, bet tas ietekmē spēju apkopot un apstrādāt informāciju. Miega apnoja, nakts murgi — faktori, kas ietekmē miega kvalitāti.
Depresija un stress
Depresīvs stāvoklis rada grūtības veltīt uzmanību un koncentrēties, bet tas var ietekmēt atmiņu. Arī stresa un trauksmes stāvoklis ietekmē atmiņu, jo pārstimulētā apziņas stāvoklī spēja iegaumēt pasliktinās. Stress, ko izraisa emocionāla trauma, var izraisīt atmiņas zudumu.
Uzturvielu deficīts
Smadzeņu darbībai ir svarīgs uzturs ar kvalitatīviem proteīniem un taukiem. B1 un B12 vitamīna deficīts var specifiski ietekmēt atmiņu.
Anēmija
Skābekļa trūkums var izraisīt vājumu, nogurumu, apjukumu un atmiņas traucējumus.
Galvas traumas
Galvas smadzeņu traumas — dažādas pēc smaguma pakāpes un lokalizācijas — var izraisīt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa atmiņas zudumu, kas laika gaitā pakāpeniski var atjaunoties.
Insults
Atmiņas traucējumi var būt ļoti dažādi (insulta perēkļa lieluma un lokalizācijas iespaidā) un iestājas pēkšņi. Tāpat arī citas cerebrovaskulāras slimības.
Smadzeņu audzēji
Līdzīgi insultam var radīt atmiņas traucējumus, bet tie var attīstīties pakāpeniskāk.
Demence
Dažādu cēloņu smadzeņu šūnu bojāeja — asinsvadu slimības, insultu sekas, narkotiku, alkohola lietošana vai citi cēloņi (piemēram, Alcheimera slimība).
CNS slimības
Epilepsija, Hantingtona horeja, multiplā skleroze, Vernikes—Korsakova sindroms, Parkinsona slimība un citas neirodeģeneratīvas slimības.
Encefalīts
Akūti galvas smadzeņu garozas iekaisumi. Vīrusu izraisīti (cūciņas, HIV, EBV, CMV, herpesvīrusi, daži arbovīrusu tipi). Bērnu infekcijas samērā reti (vējbakas, masalas, masaliņas).
Citi cēloņi
Hipo–/hipertireoze, infekcijas (HIV, sifiliss, tuberkuloze). Pārejoši stāvokļi (drudzis un dehidratācija). Diabēts un adipozitāte. Hipoglikēmija. Hiperkalciēmija.
“Digitālā demence”
Jēdziens radies Dienvidkorejā 2007. gadā, kad ārsti apkopoja jauniešu sūdzības par atmiņas, uzmanības un koncentrēšanās traucējumiem, seklākām emocijām, vispārēju notrulināšanos kā sekām intensīvai moderno informācijas līdzekļu lietošanai. Pētījumos pierādīta cieša saistība starp digitālo ierīču lietošanu, stresu un depresiju. Hronisks stress nepietiekamas kontroles pār savu dzīvi dēļ novājina imunitāti, izraisa hormonālus ungremošanas traucējumus, ietekmē muskuļu, sirds un asinsrites darbību, kā arī izraisa nervu šūnu bojāeju, īpaši hipokampā. Zināms arī tas, ka digitālo mediju patēriņa kaitīgā ietekme ir atkarīga no devas (jo vairāk, jo sliktāk) un no vecuma (jo jaunāks lietotājs, jo sliktāk). Ja mēs neizmantojam smadzenes (aizstājam ar digitālām ierīcēm) — pasliktinās atmiņa, bērniem ievērojami pasliktinās mācīšanās spējas, rodas lasīšanas un uzmanības traucējumi, bailes un emocionāla notrulināšanās, miega traucējumi un depresija, liekais svars un gatavība vardarbībai.
Atmiņas traucējumu terapija un profilakse
Atmiņas traucējumu terapija atkarīga no cēloņa: ja to novērš, traucējumi daudzos gadījumos var būt atgriezeniski. Piemēram, ja atceļ vai nomaina atmiņas traucējumus izraisījušos medikamentus, atmiņa var uzlaboties. Ja ir uzturvielu deficīts, to var koriģēt ar uzturu vai uztura bagātinātājiem. Arī depresijas un trauksmes ārstēšana ar pareizi izvēlētiem medikamentiem var palīdzēt atmiņai.
Atmiņas saglabāšanu var ietekmēt netieši, piemēram, ārstējot paaugstinātu asinsspiedienu, kontrolējot holesterīnu, pārtraucot smēķēšanu un veicot citus insulta profilakses pasākumus, kontrolējot glikozes līmeni asinīs (diabēta pacientiem), izguļoties. Ir pētījumi par regulāras fiziskās aktivitātes pozitīvo ietekmi uz atmiņu.
Vaskulāras un Alcheimera demences gadījumā atmiņas uzlabošanai parasti izraksta speciālus medikamentus, piemēram, ACH esterāzes inhibitorus, memantīnu, Ginkgo Biloba , nootropos līdzekļus, antioksidantus (E vitamīnu).
Labāki rezultāti viegli un vidēji izteiktas Alcheimera slimības pacientiem pētījumos pierādīti kognitīvai stimulācijai kombinācijā ar ACH esterāzes inhibitoriem nekā tikai ar ACH esterāzes inhibitoriem.
Acetilholīnesterāzes inhibitori (donepezils, galantamīns, rivastigmīns) Lielbritānijā apstiprināti vieglu līdz vidēji izteiktu Alcheimera slimības simptomu ārstēšanai, bet memantīns vidēji izteiktu līdz smagu Alcheimera slimības simptomu ārstēšanai. Latvijas apstākļos pieejamākais būtu neiromidīns.
Attiecībā uz “normāliem” atmiņas traucējumiem papildu riska faktoru un cēloņu novēršanai, cilvēkiem ar intensīvu garīgo slodzi, lielu informācijas apjoma apstrādi, lai uzlabotu fokusēto uzmanību un atmiņas struktūru veidošanos (neiroplasticitāti), neirobioloģiski pamatoti būtu lietot ACH esterāzes inhibitorus (piemēram, neiromidīnu).
KOPSAVILKUMS
Atmiņa ir aktīvs process, kurā iespējamas arī tādas “normālas” atmiņas problēmas kā nepastāvība, neklātbūtnes noskaņojums, blokāde, nepareizs piedēvējums, domu uzvedinājumi, aizspriedumi, neobjektivitāte un neatlaidība, noturība.
Ir dažādas atmiņas formas, kas cita no citas atšķiras ar saturu, apjomu un laika struktūru. Populārākais ir dalījums divos pamattipos: deklaratīvā atmiņa (apakštipi: epizodiskā atmiņa un zināšanu vai faktu atmiņa) un procesuālā atmiņa (ietver visas ierastās darbības (ieradumus), kas ir mūsu rīcībā). Par trešo atmiņas veidu varētu uzskatīt emocionālo atmiņu, kurai ir gan procesuālās, gan deklaratīvās atmiņas pazīmes.
Smadzeņu garoza var saglabāt visu, ko piedzīvojam un iemācāmies, taču atmiņas pazušana parasti saistīta ar dabisku novecošanos vai ir daļa no patoloģiskiem procesiem ar amnēziju kā smadzeņu bojājuma vai vecuma demences sekām.
Visi atmiņas satura veidi pastāvīgi mainās. Radušos atmiņas zaudējumus var pamanīt vai arī atmiņas robus vairāk vai mazāk aizpilda ar fantāzijām (konfabulācijām).
Atmiņas saturs pakļauts ļoti dinamiskai mijiedarbībai, tātad satura veidi ietekmē cits citu (arī tad, ja šajā laikposmā tos neaktivē) un ar katru jaunu pieredzi īpaši tiek izmainītas vecās atmiņas.
Atmiņas traucējumu cēloņi ir dažādi: medikamenti, alkohols, tabaka un narkotikas, miega trūkums, depresija un stress, uzturvielu deficīts, anēmija, galvas traumas, insults, smadzeņu audzēji, demence, CNS slimības, encefalīts.
Atmiņas uzlabošanai var izrakstīt medikamentus, piemēram, ACH esterāzes inhibitorus (donepezilu, galantamīnu, rivastigmīnu, ipidakrīnu), memantīnu, Ginkgo Biloba , nootropos līdzekļus, antioksidantus (E vitamīnu).
