Trīs ievērojamu atmiņas pētnieku Alana Bedlija (Baddeley), Maikla Aizenka (Eysenck) un Maikla Andersona (Anderson) grāmata par atmiņu sākas ar vārdiem: "Atmiņa ir tā kognitīvo spēju funkcija, par kuru mēs biežāk mēdzam sūdzēties. Mēs sakām: "Man ir slikta atmiņa", bet nesūdzamies par vāju domāšanu." Cilvēki problēmas ar atmiņu patiešām pamana salīdzinoši biežāk nekā citu kognitīvo funkciju traucējumus. Turklāt atmiņas pasliktināšanos pavada virkne neiroloģisku, psihiatrisku traucējumu un, protams, ir arī normālā aizmiršana. Atmiņas pasliktināšanās biežāk saistāma ar novecošanu, kaut gan par sliktu atmiņu nereti sūdzas arī gados jauni cilvēki.
Atmiņas neiropsiholoģiskie aspekti
Atmiņa ir procesu komplekss centrālajā nervu sistēmā, kas nodrošina individuālās pieredzes uzkrāšanu, glabāšanu un reproducēšanu. Spēja saglabāt dzīves laikā iegūto informāciju ir viena no svarīgākajām nervu sistēmas īpašībām. Atmiņa nav izolēts process, tā ir saistīta ar visām kognitīvajām funkcijām, emocijām. Var teikt, ka atmiņa ir psihiskās darbības fundamentālais process, ko veido gan iekšēji, gan ārēji faktori.
Klasifikācija
Ir vairāki atmiņas klasifikācijas veidi, piemēram, pēc iegaumējamiem stimuliem, informācijas saglabāšanas laika.
Tradicionāli izšķir trīs atmiņas sistēmas.
- Darba atmiņas sistēma. Šis termins tika ievests, paplašinot īslaicīgās atmiņas jēdzienu (Baddeley, 1974). Ar darba atmiņu saprot aktīvu informācijas uzturēšanu un saglabāšanu īsā laikā (dažas sekundes vai minūtes). Vēlāk šī informācija tiek vai nu izdzēsta, vai saglabāta ilglaicīgajā atmiņā. Var teikt, ka darba atmiņa ir nosacīts īslaicīgās atmiņas "buferis". Darba atmiņa ir daļa no vadības funkcijas (executive function), ko veido arī plānošana, lēmumu pieņemšana, uzmanība, kognitīvs elastīgums (mental flexibility) u.c. Darba atmiņa saistīta arī ar vizuāli telpisko uztveri. Darba atmiņas apjoms ir ierobežots. Gan darba atmiņas, gan īslaicīgās atmiņas darbību galvenokārt pārvalda galvas smadzeņu pieres daivas (īpaši prefrontal cortex) un deniņu daivas.
- Ilglaicīgās atmiņas sistēma. Šīs atmiņas apjoms ir gandrīz neierobežots un saglabā informāciju visa mūža garumā. Šīs atmiņas darbības regulēšanā iesaistītas praktiski visas smadzeņu struktūras. Svarīgs ir hipokamps, kas pats informāciju, visticamāk, nesaglabā, bet nodrošina informācijas pāreju no darba atmiņas un īslaicīgās atmiņas uz ilglaicīgo atmiņu. Tas nozīmē, ka bez hipokampa starpniecības jauna informācija netiek apgūta un saglabāta.
- Uztveres atmiņas sistēma - saglabā jutekļu informāciju.
Atmiņu iedala deklaratīvā un netiešā ("implicītā") atmiņā. Deklaratīvās atmiņas nozīmīgs saturs ir semantiskā un epizodiskā informācija, t.i., autobiogrāfiskā informācija, enciklopēdiskās zināšanas par pasauli, dažādiem jēdzieniem, noteikumiem, sabiedrību utt.
Implicītās atmiņas saturs ir mūsu iemaņas (gan ar izziņu, gan ar kustību saistītie komponenti), piemēram, braukšana ar velosipēdu vai problēmu risināšana. Pie implicītās atmiņas pieder arī t.s. priming-effect, kas saistīts ar zināmas informācijas atpazīšanu.
Ir pieņemts, ka deklaratīvā atmiņa lokalizējas galvenokārt kortikālajās struktūrās, bet netiešo atmiņu lielākoties regulē subkortikālās galvas smadzeņu struktūras.
Atmiņas traucējumi
Deklaratīvās atmiņas funkcijas ir informācijas saglabāšana jeb kodēšana, informācijas meklēšana un reproducēšana. Šo funkciju darbību ietekmē dažādi faktori. Pārslodze vai uzmanības trūkums ir ikdienas situācijas, kas var negatīvi ietekmēt atmiņas darbību. Šādos gadījumos runā par "aizmiršanu". Viens no piemēriem ir "uz mēles gala" fenomens, kad cilvēks nevar atsaukt atmiņā zināmu informāciju (piemēram, vārdu), bet zina, ka varētu atpazīt to vai atcerēties vēlāk. Taču, ja atmiņas darbību ietekmē organiskas vai psihiskas izmaiņas, runā par atmiņas traucējumiem.
Atmiņas traucējumus nosacīti iedala divos veidos: tādi, kas saistīti ar informācijas pazušanu, un tādi, kas saistīti ar informācijas meklēšanas kļūdām vai disociatīviem procesiem. Pirmā veida atmiņas traucējumi biežāk saistīti ar neirodeģeneratīviem procesiem, metaboliskiem traucējumiem vai ilgstošu intoksikāciju. Neirodeģeneratīvo traucējumu gadījumā saglabātā informācija tiek izdzēsta (vismaz daļēji), līdz ar to informācijas meklēšana zaudē nozīmīgumu. Otrā veida atmiņas traucējumi bieži saistīti ar funkcionāliem un psihiskiem traucējumiem. Šajos gadījumos informācija glabājas atmiņā, bet to nevar atsaukt (vismaz laikus), un to skaidro ar bremzēšanas procesiem, kas varētu būt saistīti, piemēram, ar emocijām.
Ja smagu deklaratīvās atmiņas traucējumu izpausme ir amnēzijas sindromi, tad netiešās atmiņas traucējumi galvenokārt izpaužas ar agnozijas, apraksijas vai afāzijas pazīmēm.
Vairākas atmiņas funkcijas pakāpeniski pasliktinās līdz ar vecumu, taču dažas paliek salīdzinoši stabilas, piemērām, semantiskā atmiņa (glabā informāciju par vārdiem, jēdzieniem, noteikumiem, abstraktām idejām) un implicītā atmiņa. Vieglu kognitīvo traucējumu gadījumā šie atmiņas veidi, salīdzinot ar normālas novecošanas procesiem, būs vājāki. Līdz ar vecumu vairāk pasliktinās epizodiskā atmiņa (autobiogrāfiskā informācija par cilvēka personiskās dzīves notikumiem), perspektīvā atmiņa (informācija par nākotnes aktivitātēm) un arī darba atmiņa.
Organiskus galvas smadzeņu traucējumus, kuru etioloģija var atšķirties, piemēram, neirodeģeneratīvi traucējumi (Alcheimera slimība, frontotemporāla deģenerācija, Parkinsona slimība), vaskulāri galvas smadzeņu traucējumi, traumatiski galvas smadzeņu bojājumi, galvas smadzeņu bojājumi narkotisko vielu lietošanas dēļ, HIV infekcija u.c., parasti pavada atmiņas traucējumi, atšķirības var būt traucētās atmiņas funkcijās.
Alcheimera slimības gadījumā tiek traucēta gan deklaratīvā, gan netiešā atmiņa. Atmiņa sastingst, sašaurinās tās apjoms, cilvēkiem ir grūtības veidot jaunas atmiņas un atcerēties nesenus notikumus. Alcheimera slimība skar autobiogrāfiskās atmiņas, tas ir, slimībai progresējot, cilvēki aizmirst savas dzīves vēsturi vai faktus no dažādiem dzīves posmiem, dzīves laikā iegūtās zināšanas, cilvēku vārdus, emocijas u.c. Ar laiku zūd arī dzīvē nepieciešamās ikdienas iemaņas.
Bet, piemēram, frontotemporālās deģenerācijas gadījumā atmiņas traucējumi parasti nav primāri. Tad priekšplānā risinās motivācijas un emocionālās sfēras problēmas, valodas traucējumi, bet atmiņa uz pašreizējiem un iepriekšējiem dzīves notikumiem sākumā nemainās.
Vaskulāro galvas smadzeņu traucējumu gadījumā bieži samazinās darba atmiņa. Informācijas iegaumēšanu un reproducēšanu var raksturot labilitāte, bet atmiņas par dzīves vēsturi parasti nav traucētas. Turklāt atmiņas un arī citu kognitīvo funkciju traucējumi akūtu vaskulāro stāvokļu gadījumā parasti ar laiku mazinās.
Viens no smagākiem atmiņas traucējumu veidiem saistīts ar demenci. Jaunākajā psihisko traucējumu klasifikatorā (The Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, DSM-5, izdots 2013. gada maijā) jēdziens "demence" iekļauts neirokognitīvo traucējumu klāstā un aizvietots ar jēdzienu "smagi neirokognitīvie traucējumi". To raksturo smagi izziņas spēju traucējumi: atmiņas, uzmanības, vadības funkcijas, valodas, sociālo prasmju, emociju atpazīšanas traucējumi u.c. Kognitīva deficīta rezultātā cilvēki nespēj veikt pat visvienkāršākās ikdienas aktivitātes.
Problēmas ar atmiņu, ko pavada psihiski traucējumi, piemēram, depresija vai šizofrēnija, bieži saistītas ar izmaiņām vadības funkcijā, kas mijiedarbojas ar motivācijas un emocionālo sfēru. Cits iemesls, kas ietekmē atmiņas konsolidācijas procesus, var būt miega traucējumi. Piemēram, depresijas gadījumā bieži parādās grūtības iegaumēt tikko iegūtu, jaunu informāciju, arī atcerēšanās norit gausi. Parādās grūtības atcerēties tikko veiktas darbības un iegaumēt lielu informācijas apjomu.
Atmiņas traucējumus novēro arī spēcīga stresa ietekmē. Piemēram, viens no pēctraumas stresa traucējumu (PTST) diagnostiskajiem kritērijiem ir sastinguma (numbing) simptomi, kas var izpausties ar nespēju atcerēties traumatisko notikumu vai svarīgus tā aspektus, tas saistīts ar disociatīvu reakciju, piemēram, disociatīvo amnēziju. Turklāt PTST gadījumā attīstās arī cits atmiņas fenomens, kas arī saistīts ar disociatīvu reakciju - atmiņas uzplaiksnījumi (flashback). Tās ir nekontrolējamas, atkārtotas un uzmācīgas atmiņas ar tēliem, domām, sajūtām un izjūtām, it kā traumatiskais notikums atkārtotos (pieredzes atdzīvošanās), un izraisa smagus emocionālus pārdzīvojumus.
Atmiņas psiholoģiskā izpēte
Atmiņu psiholoģiski izvērtē klīniskie psihologi, izmantojot vairākas metodes. Atmiņas testus lielākoties veido informācijas atpazīšanas, reproducēšanas un asociāciju pārbaude. Īpaši vērtīgi ir standartizētie testi, jo iegūtos rezultātus var salīdzināt ar vidējo normu vecumgrupai, vēlama arī salīdzināšana ar izglītības līmeni.
Atmiņa nav izolēta, bet ir cieši saistīta ar citām izziņas spējām un emocionālo stāvokli. Atmiņas traucējumu gadījumā līdz ar atmiņas izvērtēšanu plaši izmanto arī citu kognitīvo funkciju testus. Kognitīvo funkciju psiholoģiska izvērtēšana parasti nozīmē vairāku metožu izmantošanu, izpētes gaitā novērtējot pacienta uzmanības noturību, domāšanas īpatnības, uztveri, atmiņas stāvokli u.c. aspektus Reizēm kognitīvo spēju izpēti paplašina arī ar pacienta emocionālā stāvokļa izvērtēšanu, personības un rakstura iezīmju izpēti, piemēram, ar trauksmes vai depresijas aptaujām vai personības iezīmju izpētes aptauju.
Izpētes noslēgumā psihologs apkopo un analizē iegūtos rezultātus un sniedz atzinumu par pacienta kognitīvo spēju stāvokli, emocionālo sfēru un personības iezīmēm, grūtībām, ja tādas ir, un pacienta resursiem.
Psiholoģiskās intervences atmiņas traucējumu gadījumā
Ārstēšanās iespējas pacientam ar atmiņas traucējumiem tiek izvērtētas pēc traucējumu dziļuma un rašanās iemesliem. Šādos gadījumos lielākoties palīdz ģimenes ārsts, neirologs, psihiatrs, taču palīdzību var sniegt arī psihologi un psihoterapeiti.
Biežāk atmiņas funkciju traucējumi ir galvas smadzeņu darbības traucējumu sekas. Atmiņas traucējumi var radīt problēmas cilvēka ikdienas dzīvē, veicinot grūtības būt patstāvīgam. Viens no neiropsiholoģisko pētījumu virzieniem ir cilvēku ar atmiņas traucējumiem rehabilitācijas iespējas un iespējamo psiholoģisko intervenču efektivitātes izpēte. Lielu ieguldījumu šajā jomā sniegusi kognitīvā un biheiviorālā psiholoģija. Šodien tiek attīstītas vairākas palīdzības stratēģijas, piemēram, ar kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju. Jo lielāki atmiņas traucējumi, jo vairāk uzsvars no kognitīvā komponenta mainās uz izturēšanās komponentu.
Psiholoģiskās palīdzības stratēģijas atmiņas traucējumu gadījumā iedalāmas trīs daļās.
- Metodes, kas mazina atmiņas izvirzītās prasības un samazina slodzi. Šīs metodes vērstas uz apkārtējas vides pielāgošanos cilvēkam ar atmiņas traucējumiem. Piemēram, ikdienā vajadzīgu lietu glabāšana vienā un tajā pašā vietā, uzrakstu un norādījumu pielīmēšana; ikdienas aktivitāšu plānošana un strukturēšana; pierakstu un elektronisko atgādinājumu izmantošana tieši pirms brīža, kad jāveic kāda darbība.
- Metodes, kas uzlabo atmiņas funkcijas un atmiņas stimulāciju. Smagu atmiņas traucējumu gadījumā šādas metodes diemžēl nebūs efektīvas, bet vieglu un mērenu traucējumu gadījumā šādas metodes var uzlabot atmiņas funkcijas. Un neapšaubāmi, ka veseli cilvēki lielā mērā var uzlabot savas atmiņas darbaspējas. Izmantojot šādas metodes, jāpievēršas arī uzmanības trenēšanai, jo tā ir cieši saistīta ar informācijas iegaumēšanu. Svarīga ir šo stratēģiju izmantošanas regularitāte. Kā piemēru var minēt "divkāršās kodēšanas metodi" (darbību/kustību simboliska izpilde papildināta ar verbālu informāciju, piemēram, roku kustība durvju aizvēršanai, izrunājot frāzi "aizvērt durvis") vai metodi rakstiskās informācijas iegaumēšanai. Tā ir PQRST metode, kad:
o sākumā veidojas vispārējs priekšstats (preview),
o pēc tā tiek formulēti jautājumi par informāciju (question),
o uzmanīgi izlasa (read),
o atkārto (state),
o pārbauda ar formulēto jautājumu palīdzību (test).
Pēdējā laikā pasaulē ir populāri datorizēti treniņi, kur programma varētu būt pielāgota konkrētam cilvēkam. Atmiņu stimulējošu metožu izmantošanas galvenais mērķis - pēc treniņa pacients var patstāvīgi tās izmantot ikdienas dzīvē, lai kompensētu atmiņas traucējumus vai ikdienas dzīvei nozīmīgu jaunu zināšanu veidošanos.
- Metakognitīvo zināšanu un problēmu risināšanas uzlabošana. Šo metožu, kā arī visas rehabilitācijas galvenie uzdevumi ir pacienta reālistiska attieksme pret problēmu. Pacientam māca atpazīt ikdienas aktuālās prasības, izmantot individuālās spējas to risināšanā un problēmu pārvarēšanā. Turklāt ļoti svarīga ir iespējami aktīva paša pacienta līdzdarbība.
Psiholoģiskā iejaukšanās vērsta arī uz cilvēka ikdienas aktivitātes saglabāšanu un veicināšanu. Turklāt psiholoģiskā palīdzība nereti vajadzīga arī pacienta ģimenes locekļiem.
Atmiņas traucējumu izpēte, diferenciālā diagnostika un ārstēšana ir vairāku nozaru pārstāvju (neirologu, psihiatru, radiologu, psihologu, rehabilitologu) kopdarbs.
Ar specializētu atmiņas traucējumu izmeklējumiem nodarbojas Atmiņas kabineta speciālisti RAKUS stacionārā "Gaiļezers", šis kabinets šobrīd ir vienīgais Latvijā. Izmeklējumu mērķis ir diferencēt atmiņas traucējumus un noskaidrot to cēloni.
