Viens no ģimenes ārsta prakses pamatuzdevumiem ir vēža (resnās zarnas, dzemdes kakla vēža, krūts un prostatas) skrīnings, attiecīgi sekojot arī onkoloģisku pacientu aprūpei un uzraudzībai. Kad ikdienas praksē iekrājas neskaidri jautājumi par onkoloģisku pacientu aprūpi, atceramies par “zvanu draugam”. Šajā rubrikā ģimenes ārsti uzdod jautājumus onkoloģei ķīmijterapeitei Lindai Jurginauskai.
Taktikas izvēle pacientei ar resnās zarnas vēzi
Paciente, 78 gadi, sūdzības par sāpēm iegurņa kaula apvidū. Anamnēzē resnās zarnas vēzis pirms apmēram desmit gadiem. Veicot radioloģiskos izmeklējumus: maligns mezgls vairogdziedzera labajā daivā ar izplatību uz reģionāliem limfmezgliem, kā arī multiplām kaulu metastāzēm.
Kāda ir tālākā taktika? Vai nepieciešams veikt vairogdziedzera punkcijas biopsiju, ja zināms, ka ir attālas metastāzes? Vai var uzreiz sūtīt uz konsiliju?
Dr. L. Jurginauska: “Vēzis vienā lokalizācijā neizslēdz otru vēzi citā. Šajā gadījumā obligāta būtu vairogdziedzera veidojuma biopsija, tikai tad sūtīt uz onkokonsiliju. Ir gadījumi, kad jābioptē attālas metastāzes, ja primārā veidojuma biopsija tehniski sarežģīta vai bīstama pacientam. Tad onkokonsilijs palīdzētu izlemt, kuru metastāzi visdrošāk un ērtāk bioptēt, un saskaņot tālākās darbības, lai pacientam nav ilgstoši jāgaida rindās. Jāpiebilst, ka visi vēži būtu jāpierāda morfoloģiski. Svarīgi saprast, vai tas ir tas pats vēzis, kas pirms desmit gadiem, tā radītas metastāzes vai audzējs otrā lokalizācijā ar metastātisku procesu, jo atšķiras ārstēšanas taktika — dažādas ķīmijterapijas utt.”
Aizkuņģa dziedzera vēzis — ilgstošais klusētājs
Kādi ir jaunumi aizkuņģa vēža agrīnā diagnostikā, īpaši, ja pacientam ir zināma nelabvēlīga ģimenes anamnēze? Viens no “klusākajiem” audzējiem, šķiet, ir aizkuņģa dziedzera audzējs, jo pie mums šie pacienti parasti nokļūst pēc stacionāra, kur nonākuši ar dzelti (visbiežāk tie ir pacienti, kuri bieži lieto alkoholu vai vispār nenāk pie ārsta). Vai šajā gadījumā būtu iespējama/vēlama profilaktiska USG vēdera dobuma orgāniem konkrētām pacientu grupām? Un cik vērtīga ir USG vēdera dobuma orgāniem kā profilaktisks izmeklējums iespējamām onkoloģijām per se?
Dr. L. Jurginauska: “Piekrītu, ka aizkuņģa dziedzera vēzis pieder “klusajiem” audzējiem. Bet nepiekrītu, kas tas visbiežāk veidojas cilvēkiem, kuri lieto alkoholu. Manā praksē ļoti bieži slimo sievietes, kas nekad nav hroniski lietojušas alkoholu.
Agrīna aizkuņģa dziedzera vēža diagnostikā vēdera dobuma USG kā skrīnings nav attaisnojusies. USG vēdera dobumam ir labs izmeklējums, lai verificētu attālas metastāzes, bet kā primāra diagnostika aizkuņģa dziedzera gadījumā nederēs.
Protams, daudz kas atkarīgs no speciālista kompetences, pieredzes, no aparāta izšķirtspējas utt. Skrīningu var veikt cilvēkiem, kam ģimenē ir bijuši aizkuņģa dziedzera audzēji, kā arī pacientiem ar iedzimtiem ģenētiskiem sindromiem (Linča sindromu, BRCA2 mutāciju nēsātājiem utt.), izvēles metode ir endoskopiska ultrasonogrāfija (EUS). Noder DT vēdera dobumam ar aizkuņģa dziedzera protokolu, MR vēdera dobumam.”
Onkologa un ģimenes ārsta sadarbības iespējas
Kāda būtu iespējami produktīvākā komunikācija ģimenes ārstam ar onkologu ķīmijterapeitu pacienta ārstēšanas/uzraudzības laikā Latvijā? Bieži pacientiem ir ķīmijterapijas, mērķterapijas vai imūnterapijas blaknes, un kādreiz mums trūkst zināšanu par jaunākajiem preparātiem un to blaknēm vai arī ir grūtības novirzīt pacientu akūtai palīdzības sniegšanai uz stacionāru, ja, piemēram, nepieciešama eritrocītu masas pārliešana vai ir drudzis. BKUS ir brīnišķīgs piemērs — viņiem ir konsultatīvais tālrunis ģimenes ārstiem, pa kuru var noskaidrot profesionālos jautājumus. Varbūt šis ir konstruktīvs risinājums arī onkoloģijas jomā?
Dr. L. Jurginauska: “Ļoti labs jautājums. Šobrīd atsevišķa konsultatīvā tālruņa ģimenes ārstiem nav. Latvijā ir apmēram 24 praktizējoši onkologi ķīmijterapeiti (tādi, kas nodrošina i/v ķīmijterapiju), Liepājā viens, Daugavpilī viens, PSKUS 8, RAKUS > 13. Atšķiras katras iestādes darbība, konsultāciju principi, rekomendāciju sniegšana pacientiem utt. Pacientu skaits turpina pieaugt, slodze uz vienu ārstu kļūst lielāka. Ļoti svarīga būtu multidisciplināra darbošanās — pacienta uzraudzība gan ķīmijterapijas kursu laikā, gan starplaikos. Ja pacientam ir drudzis, tad obligāti jānodod pilna asins aina un CRO, lai izslēgtu febrilu neitropēniju. PSKUS pacientiem ir izstāstīta šāda ķīmijterapijas blakne, mēs izsniedzam individuālas rekomendācijas + skatāma informācija Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas mājaslapā onkomed.lv, kas speciāli radīta pacientiem un viņu radiniekiem. Ģimenes ārsti aicināti tur ieskatīties un iepazīties ar aktuālo informāciju par blaknēm. Asins masu pārliešanas būtu jāorganizē reģionālajās slimnīcās, kas tuvāk pacientam pēc dzīvesvietas. Ģimenes ārsti ir kompetenti, lai lemtu jautājumu, vai nepieciešamas eritrocītu masu pārliešanas. Būtu jāorganizē kopīgi semināri utt.”
Cilvēka papilomas vīruss un audzēju izplatība
Vai arī Latvijā pieaug ar CPV saistīto citu lokalizāciju, ārpus dzemdes kakla audzēju biežums? Kuras ir biežākās lokalizācijas Latvijā? Šo informāciju mēs varētu izmantot sarunā ar puišiem un viņu vecākiem, pārrunājot vakcinācijas pret CPV nepieciešamību.
Dr. L. Jurginauska: “Pasaulē pieaug ar CPV saistīto audzēju biežums: ne tikai dzemdes kakla, bet arī mutes dobuma/rīkles, dzimumlocekļa, sieviešu ārējo dzimumceļu audzēji — vulvas, anorektālie utt. Konkrētu statistikas datu par Latviju diemžēl nav.”
Neiroendokrīni audzēji un to atpazīšana
Kā ģimenes ārstam atpazīt pacientu ar neiroendokrīnu tumoru (NET) — kāda simptomu kopa varētu liecināt par problēmu? Kādi izmeklējumi varētu palīdzēt noteikt diagnozi?
Dr. L. Jurginauska: “Ne visi neiroendokrīnie audzēji rada simptomus — kamēr vien nav izauguši tik lieli, ka rada sāpes vai citus nepatīkamus fiziskus traucējumus. Ir tā sauktie “funkcionālie” NET, kas paši ražo hormonus, bioloģiski aktīvas vielas — serotonīnu, P vielu, histamīnu, kateholamīnus, prostaglandīnus. Šo vielu hipersekrēcijas gadījumā novēro klīniskos sindromus. Tie izpaužas ar sejas, kakla ādas piesārtumu/pietvīkšanu, caureju, biežu urināciju, slāpēm, ādas izsitumiem, nemieru, trīci, tahikardiju utt. NET pieder retiem vēžiem, kas var rasties jebkurā ķermeņa vietā. Bieži attīstās plaušās, tievajā zarnā, aizkuņģa dziedzerī, taisnajā zarnā, apendiksā. Lielāks risks ir cilvēkiem ar MEN1, MEN2, neirofibromatozi, tuberous sclerosis. Mājaslapā onkomed.lv ir informatīvs buklets par neiroendokrīniem audzējiem. Jāizvērtē pacienta simptomi, tad jānolemj, uz kuriem izmeklējumiem sūtīt: tā var būt fibrokolonoskopija, DT krūškurvim, 5–HIAA līmeņa noteikšana urīnā utt. Domāju, ka sīkāka, specifiskāka izmeklēšana būtu jāatstāj klīniskajām universitātes slimnīcām un speciālistiem, kas ar to nodarbojas biežāk.”
Onkoloģiska pacienta uzturs un rekomendācijas
Onkoloģiskā pacienta uztura/diētas uzraudzība ir izaicinājums ģimenes ārsta praksē. Bet, tā kā uztura speciālists ir maksas pakalpojums un pacientiem, īpaši reģionos, nav viegli pieejams, ģimenes ārstam nepieciešamas zināšanas šajā jautājumā. Kādas ir pirmās nepietiekama uztura pazīmes onkoloģiskam pacientam? Ar kādām metodēm varam mazināt pacienta novājēšanas, kaheksijas risku? Varbūt ir vēl kādi praktiski ēdienkartes/uztura/režīma ieteikumi kahektiskam pacientam ar samazinātu apetīti, taču ne apgrūtinātām spējām ēst?
Dr. L. Jurginauska: “Uztura vajadzības onkoloģiskiem pacientiem dažādos slimības un terapijas posmos atšķiras. Pacienti ar normālu svaru ķīmijterapiju panes vieglāk nekā tie, kam svars ir samazināts. Cilvēkam jāuzņem uzturvielas, kas ķermeņa normālajām šūnām palīdz atjaunoties pēc ķīmijterapijas. Saviem pacientiem es neiesaku specifiskas diētas terapijas laikā. Praktiski ēdienkartes/uztura režīma ieteikumi atrodami LOĶA mājaslapas sadaļā “Pareiza uztura principi onkoloģisko slimību ārstēšanā”. Ēšanu organizēt tā, lai maltītes ir ik pēc 2—3 stundām.
Svarīgi ievērot ēdienreizes arī brīžos, kad nav izsalkuma un liekas, ka ēst negribas. Lietot šķidrumu starp ēdienreizēm. Var uzstādīt mērķi — katru dienu trīs nelielas maltītes un trīs uzkodas, izvirzīt uzdevumu — ēdienreižu grafiks, kam sekot.
Runājot ar pacientiem, redzu, ka ikdienā tas bieži darīts netiek, tāpēc zūd svars un netiek uzņemta nepieciešamā enerģija. Ja pacientam ir samazināta apetīte un grūtības uzņemt lielas porcijas, svarīgi, lai mazajā porcijā ir iespējami vairāk uzturvielu. Aptiekās nopērkamo medicīniskiem nolūkiem paredzēto pārtiku rekomendējam ļoti bieži. Negaidot to nozīmējam, ja pacients ir pēc ķīmijterapijas, kahektisks, slikti uzņem uzturu, ja ir mutes dobuma audzējs. Slimnīcā ir uztura specialists, kurš skrīnē pacientus. Ambulatori ārsti vadās pēc savas klīniskās pieredzes.”
Skrīnings un ielaistie vēža gadījumi
Latvijā ir ieviestas vairākas skrīninga programmas, bet Covid–19 pandēmijas laikā bija nedaudz citas prioritātes, tāpēc pacientu līdzestība šobrīd ir krietni sarukusi un novērojam ielaistus gadījumus.
Ko ieteiktu ģimenes ārstiem — kam pievērst uzmanību (ne tikai “sarkanā karoga” simptomiem)? Varbūt uzmanība jāpievērš arī citas lokalizācijas audzējiem, ne tikai tiem, kuri iekļauti skrīninga programmās? Vai jāaktualizē plašāk valsts mērogā, par to jārunā televīzijā, presē?
Dr. L. Jurginauska: “Diemžēl pacienti ar IV stadijas audzējiem bija, ir un būs mūsu realitāte. Ļoti vēlētos, lai mainās cilvēku attieksme pret savu veselību. Cilvēki ir līdzatbildīgi par savu veselības stāvokli. Šī tēma jāskata plaši — profilakse/regulāras pārbaudes/attieksme/smēķēšana/alkohols utt. Jau skolas laikā būtu jāmāca, kā pareizi jārīkojas, ka jāuzticas ārstiem. Manā praksē ir daudzas krūts vēža pacientes ar ielaistiem, izčūlojušiem audzējiem, kuras baidījušās vērsties pie ārsta savlaicīgi, jo viņu vainošot ielaistā audzējā. Ja man būtu vara un iespējas, es tāpat kā kovidlaikā taisītu reklāmas kampaņas lielveikalos, aicinot ierasties uz mamogrāfijas skrīningu un uz citiem izmeklējumiem. Veidotu videoklipus ar īstu cilvēku stāstiem. Iedrošinātu.”
Plaušu vēža skrīninga iespējas
Manā praksē, kopš strādāju, bijuši divi plaušu vēža gadījumi, abi smēķētāji. Ir dzirdēts par iespējamu skrīninga programmu plaušu vēža agrīnā noteikšanā, respektīvi, pēc noteiktiem paku gadiem veikt skrīninga DT. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai šobrīd pēc noteiktiem smēķēšanas gadiem pacientam katru gadu veikt skrīninga Rtg plaušām? (Piebilde: manā praksē bija astmas pacients, kurš sūdzējās par muguras sāpēm. Bijis pie pneimonologa, bija veikts arī Rtg plaušām (post tbc izmaiņas), bet pēc dažiem mēnešiem nokļuvis slimnīcā un tur DT atklāja plaušu audzēju ar ieaugšanu mugurkaulā).
Dr. L. Jurginauska: “Problēma slēpjas tajā, ka agrīnā stadijā plaušu vēzis ir nesāpīgs, tam nav nekādu īpašu agrīnu simptomu, tāpēc šī slimība bieži tiek ielaista. Angļu valodā ir ļoti labs termins — plaušu vēzis ir self-inflicted condition, proti, “paša izraisīts stāvoklis”: ja cilvēks smēķē, viņš pats sevi noved pie šīs slimības. Ja to zinām, tad šos pacientus var savlaicīgi skrīnēt. Agrāk tika taisītas fluorogrammas, plaušu rentgeni, krēpu citoloģija. Taču pētījumos netika pierādīts, ka šīs darbības kaut kādā veidā būtu mazinājušas pacientu mirstību, tāpēc šobrīd netiek izskatītas par opciju. Protams, salīdzinot ar to, ka cilvēki vispār neko nedara, tad plaušu rentgenogramma kaut cik palīdz, jo 5—15 % gadījumu mēdz būt t.s. nejaušās atrades, kad rentgenogrammā konstatē plaušu vēzi. Ir arī zemu devu datortomogrāfijas izmeklējums, to sauc arī par zema starojuma līmeņa datortomogrāfiju. 2017. gadā Eiropas Medicīniskās onkoloģijas biedrība (ESMO) pieņēma lēmumu, ka Eiropas valstīs jāievieš šis plaušu vēža skrīnings, tomēr Latvijā tas joprojām nenotiek. Pieejamā informācija rāda, ka tas šobrīd notiek Polijā, Horvātijā un Nīderlandē. Problēma slēpjas apstāklī, ka pilnvērtīgs skrīnings lielā mērā ir finansiāls jautājums, tāpēc valstīs ar zemu ienākumu līmeni to nodrošināt ir sarežģīti. Varētu būt arī tādi sarežģījumi, ka skrīningā plaušu vēzi konstatē, bet netiek nodrošināta tālākā ārstēšana. Piemēram, finanses nebūtu problēma tādās augsta ienākumu līmeņa valstīs kā ASV vai Šveice, bet arī tur tas ikdienā netiek darīts.
Pētījumi, kas tika veikti Amerikā un arī Eiropā, liecināja, ka ar šo metodi iespējama mirstības rādītāju samazināšanās par 20 %. ASV pirmās stadijas lokāla slimība 2004. gadā bija konstatēta tikai 17 % no visiem gadījumiem, bet 2018. gadā šis rādītājs bija paaugstinājies jau līdz 28 %, arī trīs gadu dzīvildze ir pieaugusi. Domāju, tas panākts, pateicoties tieši pētījumos iekļautajiem pacientiem un veiktajām skrīninga programmām.
2022. gada februārī tika publicēts liels Ķīnā veikts pētījums par vairāk nekā miljonu pacientu, kas atrodas augsta riska grupā un ir asimptomātiski. Proti, tie bija cilvēki, kas smēķē ilgstoši un kam varētu būt plaušu vēzis, bet bez simptomiem. Rezultāti ir daudzsološi — augsta riska grupā mirstība samazinās par 31 %. Jāņem vērā, ka 80 % pacientu, kas smēķē, dzīvo zema vai vidēja ienākumu līmeņa valstīs. Pateicoties šim pētījumam, varbūt šajā jomā varētu kaut kas mainīties, protams, ja to atzīs par finansiāli lietderīgu.
Nesen veiktas izmaiņas plaušu vēža skrīninga vecumgrupā — vecuma slieksnis no 55 gadiem samazināts uz 50. Samazināts arī nepieciešamais “stāžs” — agrāk bija vajadzīgi 30 paku gadi smēķēšanas, šobrīd tie ir 20 paku gadi.
Paku gadi, ko vienoti lieto visā pasaulē, nozīmē: ja pacients dienā izsmēķē, piemēram, vienu paciņu, tad, ja viņš nosmēķē 20 gadus šādā daudzumā, veidojas 20 paku gadi. Ja viņš smēķē divas paciņas dienā, tad 20 gados tie būs jau 40 paku gadi.”
Onkoloģisko pacientu paliatīvā aprūpe
Rūpju bērns ir paliatīvā aprūpe onkoloģiskiem pacientiem — tās trūkums, lielās rindas Paliatīvās aprūpes nodaļā. Kāda ir ģimenes ārsta kompetence paliatīva pacienta pārvaldībai mājās, kamēr pacients gaida rindā uz nodaļu, — atsāpināšana, parenterāla barošana, citas manipulācijas?
Dr. L. Jurginauska: “Diemžēl paliatīvā aprūpe ir atstāta novārtā, pabērna lomā. Neredzu, ka šeit kaut kas mainītos uz labo pusi, pat ja tiek iesaistītas dažādas organizācijas, piemēram, Labie Samarieši. IV stadijas pacienti, kas vairs nav kandidāti sistēmiskai terapijai, pāriet ģimenes ārsta uzraudzībā. Tāpēc jo svarīgāka ir ģimenes ārstu iesaiste šajā situācijā. Ģimenes ārsts drīkst atsāpināt ar opioīdiem, parakstīt i/v sistēmas, kārtot valsts apmaksātu aprūpi mājās (Latvijā likumi paredz, ka desmit dienu paliatīvā palīdzība bez maksas pienākas cilvēkiem ar dažādām smagām slimībām — no vēžiem, multiplās sklerozes, HIV, smadzeņu infarkta izraisītām sekām, insulta, muguras smadzeņu bojājumiem līdz pat izgulējumiem. Vienpadsmitajā un visās turpmākajās dienās būs jāmaksā pacientam vai viņa tuviniekiem, vai pašvaldībai, kuras teritorijā pacients dzīvo), iesaistīt pacienta ģimeni utt. Var veikt parenterālu barošanu. Galvenais, lai pacientam nesāp, lai cilvēks būtu paēdis. Miršanas process onkoloģijā ne vienmēr ir ātrs, bieži — ilglaicīgs. Un paliatīvā aprūpe ir jānodrošina ilglaicīgi.”
Onkomarķieri un to nozīme
Pacienti ik pa laikam interesējas par dažādām analīzēm, baidoties no neatklāta onkoloģiska procesa. Vēlas veikt onkomarķieru analīzes. Cik jēgpilni un kādos gadījumos ir vērts pacientam nozīmēt kādas specifiskākas (maksas) analīzes?
Dr. L. Jurginauska: “Ja viss būtu tik vienkārši — nosaka onkomarķierus un cilvēks uzzina, ka viņam ir/nav vēzis. Tā nenotiek. Uzskatu, ka pacientiem nav pašiem sev jānozīmē analīzes. Onkomarķieri ikdienas praksē noder onkologam ķīmijterapeitam. Piemēram, marķierus nosaka pirms terapijas sākšanas vai pirms operācijas (kamēr audzējs vēl atrodas organismā), redz, vai tie ir virs normas. Ja tie ir virs normas, tad nākotnē tie var noderēt kā prognozes rādītājs — vai ķīmijterapija dod labumu (attiecīgi pēc specifiskas terapijas šiem onkomarķieriem ir jākrītas). Manā praksē bijuši daudzi IV stadijas audzēji, kam onkomarķieri ir normā. Tādējādi pacients var maldināt sevi, nododot onkomarķierus un domājot, ka tādā veidā ir vesels un sevi pasargās no ielaistām vēža stadijām. Onkomarķierus labāk atstāt onkologu ziņā.”
Jaunākā informācija onkoloģijā ģimenes ārstiem
Ja interesē jaunumi dažādu onkoloģisku slimību, piemēram, olnīcu vēža, sarkomas, diagnostikā un ārstēšanā, kur ģimenes ārstam saņemt visaptverošu, bet koncentrētu informāciju, īpaši saistībā ar Latvijas praksi?
Dr. L. Jurginauska: “Pie tā tiek strādāts, diemžēl šobrīd atbilde ir negatīva — nav tāda portāla vai mājaslapas, kur būtu apkopota plaša, bet koncentrēta informācija par jaunumiem onkoloģijā. Mēs, onkologi ķīmijterapeiti, mācāmies rezidentūrā piecus gadus, papildinām savas zināšanas (principā katru dienu), jo onkoloģijā viss strauji mainās. NCCN, ESMO vadlīnijas angļu valodā ir pieejamas jebkuram ārstam, tās tiek atjauninātas vismaz reizi gadā, aicinām izmantot ikdienas praksē. Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapas sadaļā “Klīniskie algoritmi un pacientu ceļi” ir apakšsadaļa “Onkoloģija”, tur var meklēt interesējošu informāciju.”
Pacienta un radinieku vēlme — tālāk neizmeklēties
Ir situācijas ģimenes ārsta praksē, kad pacientam cienījamā vecumā ir aizdomas par malignitāti (gan klīniski, gan laboratoriski pamatotas). Reizēm šādos brīžos pacients un arī viņa radinieki, cienot pacienta lēmumu un ņemot vērā gadu stāžu, nevēlas veikt tālākus izmeklējumus vai diagnozes precizējumus. Vai bez onkologa un/vai konsilija apstiprinātas diagnozes, ja ir nepieciešamība, ģimenes ārsts drīkst izrakstīt, piemēram, opioīdus? Vai par šādu pacientu, kam nav veikti precizējošāki izmeklējumi, var rakstīt iesniegumu VDEĀK par īpašā kopšanas pabalsta/invaliditātes saņemšanu?
Dr. L. Jurginauska: “Pacientiem cienījamā vecumā arī es nespiestu doties uz biopsijām, smalkiem izmeklējumiem, lai tikai pierādītu diagnozi ar C kodu, bet pēc tam neveikt ārstēšanu. Tam nebūtu jēgas ilgtermiņā, tikai iztērētas valsts finanses. Ir vēži, kas redzami ar aci — klīniski pierādāmi, piemēram, izčūlojis krūts vēzis, ādas metastāzes, liela palpatora masa vēdera dobumā, ascīts utt. Domāju, ka ģimenes ārsts ir tiesīgs rakstīt onkoloģisku diagnozi šāda tipa audzējiem bez konsilija, kā arī pildīt VDEĀK dokumentāciju.
Pacienta vispārējam stāvoklim, sāpju sindromam ir jābūt dokumentētam un pacientam ir tiesības saņemt adekvātu atsāpināšanu, arī ar opioīdiem.”
Slēpto asiņu tests fēcēs — taktika pozitīva rezultāta gadījumā
Kā rīkoties ar pacientiem, kuriem ir pozitīvs IFOBT tests un kuriem veikta kolonoskopija, taču nav konstatētas malignitātes pazīmes (vai norādes uz adenomu). Vai jāveic atkārtots IFOBT pēc diviem gadiem? Pēc cik gadiem būtu rekomendējama atkārtota šā testa veikšana?
Dr. L. Jurginauska: “Kopš 2009. gada Latvijā tiek organizēta valsts apmaksāta vēža skrīninga programma, kuras ietvaros atbilstošās vecumgrupas iedzīvotāji tiek aicināti veikt bezmaksas krūts (mamogrāfija), dzemdes kakla (ginekoloģiskā apskate un parauga ņemšana no dzemdes kakla) un zarnu (slēpto asiņu tests fēcēs) vēža skrīningu. Sievietēm un vīriešiem ir jāveic kolorektālā vēža skrīnings vecumā no 50 līdz 74 gadiem, un valsts to apmaksā ik divus gadus.
Ja pacientam ar pozitīvu IFOBT testu tiek veikta FKS, kura bez patoloģijas, tad zarnu vēža skrīningu es atkārtotu pēc diviem gadiem. Bet, ja FKS laikā konstatē polipus, ieteiktu FKS atkārtot, bet individuāli izvērtēt, kādā intervālā. Jāņem vērā arī polipa veids.”
PSA un tā interpretācija
Vīriešiem līdz ar gadiem PSA nedaudz pieaug. Attiecīgās izmaiņas analīzēs pacientiem nereti rada satraukumu un apjukumu. Vai ir vēl kādas pazīmes vai citi ieteikumi, kas var norādīt uz iespējamu malignitāti šiem pacientiem?
Dr. L. Jurginauska: “Mans ieteikums — šādus pacientus kontrolēt: atkārtoti noteikt PSA dinamikā un, ja PSA sāk pieaugt, tad pacientu nosūtīt pie onkourologa. Klīniski prostatas tumoru no labdabīgas prostatas hiperplāzijas nevar atšķirt. Tāpēc nav citu atsevišķu pazīmju, kas varētu norādīt uz audzēju, ja PSA līmenis ir zems.”
