Ārstniecības augi Latvijā. No folkloras materiāliem līdz praktiskam lietojumam mūsdienās

Par pētījumu

Pērn Rīgas Stradiņa universitātē promocijas darbu “Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze” aizstāvēja nu jau farmācijas doktore Inga Sīle. Profesores Maijas Dambrovas un docentes Editas Romānes vadībā tapušais darbs ir pirmais Latvijā izstrādātais pētījums etnobotānikā, kas ieļauj tik plašu folkloras materiālu apkopojumu un analīzi.

Tā ietvaros izpētīti 40 000 latviešu tautas ticējumu, no tiem atlasīti vairāk nekā 1900, kuros identificēti un aprakstīti 211 ārstniecības augi, bet 59 no tiem atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums Eiropas valstu monogrāfijās.

;Sie ir tikai daži skaitļi un fakti, kas raksturo pētīšanas procesā iegūtos rezultātus. 

Promocijas darba pilnā versija šeit.

Pētījuma mērķis bija sistematizēt zināšanas par ārstniecības augu lietošanu latviešu tautas medicīnā, analizēt tās no botāniskā un farmakoloģiskā viedokļa, kā arī padarīt pieejamas starptautiskam salīdzinājumam un meklēt tām praktisku lietojumu mūsdienās.

Ideja pētīt ticējumus radās prof. Maijai Dambrovai, jo tēma par ārstniecības augiem folklorā viņu interesēja jau sen. Latviešu tautas ticējumos minēti daudzi augi, bet nebija pētījumu par to ārstnieciskajiem efektiem. No tradicionālajā medicīnā zināmajiem augiem ir izdalītas daudzas bioloģiski aktīvas vielas. Tiek lēsts, ka izstrāde 80 % no 122 augu izcelsmes zālēm notikusi pēc informācijas no etnomedicīnas.

Labi zināmu zāļu piemēri, kas iegūti no augiem, ir digoksīns no uzpirkstītes (Digitalis spp.), hinīns un hinidīns — no hinīnkoka (Cinchona spp.), atropīns — no beladonnas (Atropa belladonna), morfīns un kodeīns — no miega magones (Papaver somniferum), vinkristīns un vinblastīns — no rozā katarantes (Catharanthus roseus). Interesanti, ka ~ 50 % no visām pretaudzēju zālēm pēdējos 30 gados ir dabas izcelsmes vielas vai to pussintētiskie analogi.

Augi, ko izmantoja 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā

Slimību vai to simptomu ārstēšanai 

Pētījuma ietvaros tika izpētīti 40 tūkstoši latviešu tautas ticējumu no folkloras pētnieka Pētera Šmita tautas ticējumu sējumiem un Latviešu folkloras krātuves arhīviem. No tiem vairāk nekā 1900 vienībās bija pieminēti augi izmantošanai humānajā medicīnā. 

Konstatēts, ka augi pieder 211 ģintīm un 71 dzimtai. Dzimtas ar vislielāko augu skaitu bija kurvjziežu, rožu, lūpziežu un čemur­ziežu. Jāpiemin, ka augu identificēšana nebija tik vienkārša, kā sākotnēji domāts, jo augiem bija daudz sinonīmu. Piemēram, pelašķis ticējumos minēts kā “žužaine”, “tītara puķe”, “peļ­­astes”, “asins puķe” un saukts vēl 20 citos vārdos (1. attēls).

Pētījuma gaitā izveidots saraksts ar ārstniecības kontekstā minētajiem augiem Latvijas teritorijā, izmantotajām auga daļām, pagatavotajām zāļu formām un visbiežāk aprakstītajām slimībām, to simptomiem. Visvairāk minētie augi: parastais pelašķis (Achillea millefolium), ārstniecības kumelīte (Matricaria chamomilla), dārza sīpols (Allium cepa), vērmele (Artemisia absinthium), ceļteka (Plantago sp.), bērzs (Betula sp.), tabaka (Nicotiana sp.), parastais ozols (Quercus robur), parastā ieva (Prunus padus), Zviedrijas kadiķis (Juniperus communis) (2. attēls).

Šos augus plaši varēja ievākt dzīvesvietu tuvumā. Ticējumos minēti arī svešzemju augi: alveja, pelargonija, ingvers. Interesanti, ka dažādās valstīs etnobotānikas pētījumos populārāko augu saraksts un to indikācijas atšķiras, pat Igaunijā un Lietuvā visvairāk izmantotie augi bijuši citi. Piemēram, Latvijā pelašķis minēts kā līdzeklis pret klepu un saaukstēšanās slimībām, bet citviet Eiropā vairāk izmantots gremošanas traucējumu ārstēšanai.

Kopumā ticējumos identificēti 1976 gadījumi, kas apraksta kādas slimības vai tās simptoma ārstēšanu ar augiem vai to lietošanu profilaktiskam nolūkam.

Pēc PVO akceptētās Starptautiskās primārās aprūpes klasifikācijas (International Classification of Primary Care; ICPC; www.who.int/classifications/icd/adaptations/icpc2/en/) ticējumos minētie augu lietojumi tika grupēti kādā no 17 veselības problēmu kategorijām.

Gremošanas orgānu sistēmas traucējumu ārstēšana minēta visbiežāk. Trīs no 24 biežākajām kaitēm, kas skar gremošanas orgānu sistēmu, bija vēdera sāpes, zobu sāpes un caureja. Ievērojams skaits gadījumu apraksta arī elpošanas sistēmas traucējumus (klepu, krūšu sāpes), ādas problēmas (iegriezumus, augoņus, atlēta pēdu, kašķi), vispārīgus traucējumus (drudzi, tūsku, tuberkulozi), balsta—kustību aparāta traucējumus (reimatismu, kram­pjus, kaulu sāpes) (tabula).

Vairāk nekā astoņās kategorijās nosaukti 13 augi. Visplašākais lietojums uzskaitīts kumelītei (13 kategorijās no 17) un bērzam (11 kategorijās). Kumelīte minēta kā panaceja — pret visām slimībām. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā cilvēki dzīvoja daudz īsāku mūžu, nebija tādas diagnostikas kā mūsdienās, ticējumos maz pieminēts vēzis, vielmaiņas problēmas, kardiovaskulārās un nervu sistēmas slimības. Folkloras materiālos pieminētās slimības un simptomi ir tā laika aktualitāte — gremošanas un elpošanas orgānu problēmas, drudzis, sāpes.

Mūsdienās joprojām plaši izmanto ārstniecības augus, tomēr, mainoties paradumiem, drogas un dabas izcelsmes vielas biežāk iegādājamies tirdzniecības vietās, nevis paši vācam mežos, pļavās vai dārzos. Tās tiek lietotas ne tikai uzlējumu, novārījumu vai tinktūru veidā, kas ticējumos bija visbiežāk pieminētās zāļu formas, bet mūsdienās plaši izmanto ekstraktus, kas tiek iestrādāti tabletēs un kapsulās.

Ārstniecības augu monogrāfijas

Lai saprastu, vai folkloras materiālos minētā informācija mūsdienās ir aktuāla, augu tradicionālā izmantošana tika salīdzināta ar mūsdienu zināšanām par ārstniecības augu izmantošanu cilvēka veselības uzlabošanai, šo informāciju salīdzinot ar ES augu monogrāfijām, ko izstrādājusi Augu izcelsmes zāļu komiteja un publicējusi Eiropas Zāļu aģentūra (EZA) (www.ema.europa.eu).

Spriežot pēc šīs datubāzes, zinātniski pierādīta ārstnieciska iedarbība ir tikai ¼ pieminēto augu. Augu monogrāfijās daļu indikāciju pamato klīniskie pētījumi, bet daļu — ilgstošas lietošanas pieredze un gadsimtu gaitā novērotais, kad auga lietošana atzīta par drošu un efektīvu. Piemērs no EZA par baldriāna saknes drogu: 

1. vispāratzīta, ar pierādījumiem pamatota lietošana (40—70 % spirta ekstraktiem) — mazina vieglu nervu spriedzi un miega traucējumus;
2. tradicionāli lietotas augu zāles ar indikācijām, kas noteiktas ilgstošas lietošanas pieredzē (droga, sausais ūdens ekstrakts, tinktūra, svaigas drogas sula, eļļa) — mazina vieglu nervu spriedzi un miega traucējumus.

Klīniskie pētījumi par ļoti bieži lietoto ārstniecības kumelīti nav veikti, jo tās efektivitāte kuņģa—zarnu trakta problēmu, saaukstēšanās simptomu, ādas, mutes un rīkles iekaisumu, virspusēju brūču un nelielu augoņu mazināšanai sen pierādīta novērojumos. Šāds izņēmums, ka ne vienmēr nepieciešami klīniskie pētījumi, attiecas tikai uz augu izcelsmes zālēm.

Eksperimentālie pētījumi ar ievas un pelargonijas ekstraktiem

Ievas ekstrakts

Lai raksturotu parastās ievas un pelargonijas pretiekaisuma aktivitātes molekulāros darbības mehānismus, saskaņā ar etnobotāniska pētījuma rezultātiem tika veikti eksperimentāli pētījumi ar abu šo latviešu tautas ticējumos minēto augu ekstraktiem.

Ievas ziedu ekstrakta pētījumus tieši iniciēja atklājums, ka ieva ir starp desmit augiem, kas visvairāk pieminēti ticējumos, bet oficiālajās augu monogrāfijās Eiropā ieva nav minēta. Mūsdienās tā ir gandrīz aizmirsta, tās droga nav nopērkama tējas, uztura bagātinātāju vai zāļu veidā. Tautas ticējumos minēta ievas augļu, mizas un ziedu izmantošana. Augļus galvenokārt izmantoja caurejas ārstēšanai, ziedus — locītavu un reimatisko sāpju, rozes ārstēšanai. Ticējumos minēta arī ievas drogu lietošana tādu traucējumu ārstēšanai kā galvassāpes, zobu, ausu, kakla un vēdera sāpes, klepus, zilumi un tūska.

Eksperimentālajos pētījumos ievas ziedu ekstraktā tika identificēts liels daudzums kvercetīna un hlorogēnskābes. Šie ir galvenie savienojumi, kas atbild par pretiekaisuma aktivitāti. Ievas ziedu ekstrakts samazināja divus iekaisuma procesus: citokīnu sekrēciju un makrofāgu polarizāciju par iekaisuma veicinošo M1 fenotipu. Turklāt ekstrakts uzrādīja daudzsološu pretiekaisuma aktivitāti uz M2 makrofāgiem, kas iesaistīti audu dzīšanas procesā. Kopumā šie dati liecina par iespējamu ekstrakta izmantošanu kā dabisku pretiekaisuma līdzekļa avotu. Pateicoties ievas ziedu ekstrakta patīkamajai smaržai, radās ideja pārbaudīt arī ievas potenciālo izmantošanu kosmetoloģijā, un tika secināts, ka augam piemīt pretnovecošanas efekts (3. attēls).

Pelargonijas ekstrakts

Pelargonija ir tautas ticējumos visbiežāk minētais svešzemju augs, turklāt pelargonija tika pētīta starptautiskā projektā Pelargodont. Projekta mērķis bija izveidot medicīnisku ierīci pelargonijas (Pelargonium sidoides) ekstrakta aktīvo vielu piegādei periodontīta izraisīta iekaisuma zonā.

Ja tradicionāli pelargonijas lapas pazīstam kā līdzekli ausu sāpju mazināšanai, tad šis ir labs piemērs, kā sakņu ekstrakts var kalpot jaunas zāļu formas un lietojuma izstrādē. Pelargonijas sakņu ekstrakts un no tā izolēto proantocianidīnu ekstrakts noder ne tikai klepus un saaukstēšanās ārstēšanai. Pretiekaisuma un antibakteriālās iedarbības dēļ tie palīdz samazināt infekciju un iekaisumu izraisošas slimības, lokāli palīdz mazināt periodontītu.

Iegūtie rezultāti sniedz pierādījumu, ka abu augu drogu ekstraktiem ir izteikta pretiekaisuma aktivitāte, tādējādi apstiprinot to lietderību, latviešu tautas medicīnā izmantojot par efektīvu līdzekli iekaisuma procesu mazināšanai.

Noslēgumā

Cilvēki uzticas dabas izcelsmes vielām un labprāt tās lieto, turklāt ne tikai zāļu tējas, jo parādās arī jaunas zāļu formas un metodes, kā efektīvāk izmantot augu drogas.

Pētījums aktualizējis Latvijas tautas kultūras mantojuma izpētes nozīmību, padarījis apkopoto informāciju starptautiski pieejamu, rosinot idejas jaunu pētījumu veikšanai un produktu izstrādei, piemēram, augu izcelsmes medikamentu, uztura bagātinātāju vai kosmētikas produktu radīšanai gan Latvijā, gan starptautiskā līmenī. 

Kopsavilkums

• Pētījuma “Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze” ietvaros izpētīti 40 tūkstoši latviešu tautas ticējumu no folkloras pētnieka Pētera Šmita tautas ticējumu sējumiem un Latviešu folkloras krātuves arhīviem.
• Pētījuma autore izveidojusi sarakstu ar ārstniecības kontekstā minētajiem augiem Latvijas teritorijā, izmantotajām auga daļām, pagatavotajām zāļu formām un visbiežāk aprakstītajām slimībām, to simptomiem.
• Ticējumos identificēti 1976 gadījumi, kas apraksta kādas slimības vai tās simptoma ārstēšanu ar augiem vai to lietošanu profilaktiski.