Ārstniecības augi – drošākās un efektīvākās zāles?

Jebkura, tai skaitā ārstniecības, auga organismā notiek dzīvības norises, kuru laikā augā veidojas liela sastāvvielu dažādība. Ir ķīmiski savienojumi, kas nodrošina auga organisma enerģētiskās vajadzības (ogļhidrāti, olbaltumvielas, lipīdi) un to izmantošanu (fermenti jeb enzīmi, fitohormoni, vitamīni, mikroelementi).

No cilvēka viedokļa raugoties, minētie savienojumi šķiet veidoti un uzkrāti auga šūnās tieši cilvēka vajadzībām, jo, piemēram, ogļhidrāti jeb cukuri - glikoze, fruktoze, saharoze, ciete, inulīns - ir cilvēka organisma enerģijas ieguves avoti, daļa no tiem veido uztura piramīdas pamatu. Arī augu olbaltumvielas, ar kurām bagātas pupas, pupiņas, soja, zirņi, cilvēka organismā noārdoties, apgādā to gan ar enerģiju, gan svarīgām aminoskābēm. Arī daļā lipīdu (taukos - eļļās) ir enerģētiskā rezerve, ko cilvēka organisms efektīvi izmanto, vienlaikus saņemot no šiem savienojumiem nepiesātinātās taukskābes, kas organismā veic svarīgas antioksidantu funkcijas (tādas funkcijas taukskābes veic arī auga organismā).

Tomēr viss, kas augos veidojas un uzkrājas, ir paredzēts tikai un vienīgi paša auga vajadzībām, auga dzīvības norišu nodrošināšanai, stabilizēšanai un aizsardzībai pret ārējiem faktoriem. Taču šūnu un bioķīmisko reakciju norises līmenī augs un cilvēks ir radniecīgi organismi, līdz ar to daudzi ķīmiskie savienojumi gan augu, gan cilvēku organismā veic vienas un tās pašas funkcijas. Tāpēc augi var derēt gan kā zāles, lai ārstētu kādu slimību, gan kā preventīvi līdzekļi potenciālu slimību novēršanai, tātad ir noderīgi fitoterapijā.

Realitāte ir tāda, ka ārstniecības augi būtībā tomēr ir zāles ar daudzveidīgu ķīmisko sastāvu un daudzpusīgu farmakoloģisko darbību, kam ir savas pozitīvās un mazāk pozitīvās iezīmes. (Tiesa, šīs zāles ir pašas Dabas gatavotas, ar sabalansētu, dabīgu, cilvēka organismam pazīstamu, varētu pat teikt radniecīgu, sastāvvielu kompleksu, kas gan patiesībā nemaz nav cilvēkam domāts.)

Fitoterapeitiskie preparāti Latvijā

Terminu fitoterapija praksē ieviesa franču ārsts Henrijs Leklērks (Henri Leclerc, 1870-1955), viņu arī uzskata par fitoterapijas pamatlicēju. Fitoterapija ir farmakoterapijas sastāvdaļa, kas izmanto ārstniecības augus un zāles no ārstniecības augiem. Līdz ar to, kā jebkuram līdzeklim, ko izmanto terapijā, arī augu zālēm ir jābūt lietošanā drošām, efektīvām un cilvēkam nekaitīgām. Tas nozīmē, ka augu zāļu izstrādes procesā jāievēro tie paši principi, kas ir obligāti zāļu izstrādē vispār. Ir jābūt izvērtētai izejmateriāla kvalitātei, atbilstībai noteiktiem normatīviem dokumentiem, ir jāievēro tehnoloģisko procesu, starpproduktu un gala produkta kvalitātes prasības, ir jāveic zāļu farmakoloģiskā un klīniskā izpēte. Tikai tā var garantēt zāļu kvalitāti un iekļūšanu Zāļu reģistrā.

Latvijas Zāļu reģistrā (2007. gada dati) ir iekļautas 35 individuālas ārstniecības augu drogas, dažas no tām iestrādātas tabletēs (ehinaceju laksti, sennas lapas, ķiploka sīpols, žeņšeņa sakne). Reģistrā ir arī astoņu ārstniecības augu drogu jauktās tējas, 11 tinktūras (vilkābeļu, māteres, vērmeles, arnikas u. c.), 26 ekstrakti (vilkābeļu, zirgkastaņas, beladonnas u. c.), daļa no tiem iestrādāta tabletēs (Kardiovitāls ar vilkābeļu lapu un ziedu ekstraktu, Ardeihepāns ar mārdadža augļu ekstraktu, Prospāns ar vijīgās efejas lapu ekstraktu, Tanakāns ar divdaivu ginka lapu ekstraktu, Prostaherbs ar nātres sakņu ekstraktu u. c.), sīrupos (Babikums ar šaurlapu ceļtekas ekstraktu, Bronhikums ar timiāna ekstraktu u. c.), kapsulās (Bilobils ar divdaivu ginka lapu ekstraktu). Reģistrēti arī septiņi kompleksie preparāti, kuru sastāvā ir vairāku ārstniecības augu ekstrakti, tinktūras, eļļas, piemēram, sirds pilieni (piparmētras tinktūra, māteres tinktūra, baldriāna tinktūra, vilkābeļu ekstrakts), sausā mikstūra pret klepu pieaugušajiem, kuras sastāvā no augiem ietilpst termopses ekstrakts, lakricas ekstrakts, anīsa eļļa (1. tabula). [4]

Diemžēl zāļu reģistrācijas process ir resursietilpīgs un dārgs, tāpēc tirgū ir parādījusies relatīvi jauna produktu grupa - uztura bagātinātāji, kuru izstrāde un arī reģistrācija notiek ar stipri vienkāršotiem nosacījumiem. Pats termins uztura bagātinātāji jau norāda uz to lietošanas jomu un mērķi - bagātināt, papildināt uzturu ar to, kā tajā pietrūkst. Ja uzturs ir pārāk vienveidīgs, varētu pietrūkt vitamīnu, minerālvielu, aminoskābju, tātad šos un varbūt vēl kādus uztura vērtību uzlabojošus komponentus varētu izmantot. Taču daudzu uztura bagātinātāju sastāvā atrodami ārstniecības augi, turklāt dažkārt nebūt ne tie nekaitīgākie un ne mazākajās devās (kadiķa jeb paegļa čiekurogu ēteriskā eļļa, bebrukārkliņa ekstrakts, asinszāles ekstrakts, apiņa augļkopu ekstrakts, nātru ekstrakts, vītolu mizas ekstrakts u. c.). Turklāt jēdziens uztura bagātināšana būtībā nav korekts, ja produkta lietošanas norādījumos minētas konkrētas norādes (piemēram, 15 minūtes pirms ēšanas; lietot 1-3 reizes dienā; lietot kursu veidā) vai pat norādīts, kā tas ietekmē organismu (piemēram, palīdz uzlabot miegu, stiprina organisma aizsargspējas, uzlabo prostatas un urīnpūšļa funkcijas utt.). Visdīvainākais ir tas, ka uztura bagātinātāju klāstā iekļauti pat ārīgi lietojami līdzekļi! Būtībā tā ir maldinoša informācija, un šādu uztura bagātinātāju lietošana ikdienā faktiski ir fitoterapija, taču bez pietiekamām drošības garantijām. Turklāt uztura bagātinātājus drīkst tirgot ārpus aptiekas (piemēram, lielveikalos), kur patērētājam diez vai kāds sniegs profesionāli precīzu informāciju par šī produkta lietošanu un potenciālajiem riskiem.

Augu preparātu lietošanas drošība

Runājot par augu lietošanas drošību, īpaša vērība jāpievērš to ķīmiskajam sastāvam (kas lielai daļai cilvēku šķiet apgrūtinoši un pat nevajadzīgi). Taču katrā augā atrodams daudzveidīgs savienojumu komplekss, kurā ir sastāvvielas gan ar saudzīgu darbību, gan dažādas pakāpes agresīvu darbību. Tas nozīmē, ka pilnīgi indiferentu, nekaitīgu augu nav.

Auga šūnas struktūrelementu, audu un līdz ar to visa auga organisma aizsardzību pret kaitīgiem ārvides faktoriem - karstumu, aukstumu, sausumu, UV starojumu u. c. - nodrošina arī tādi savienojumi kā flavonoīdi, karotinoīdi, askorbīnskābe jeb C vitamīns, tokoferoli (E vitamīns), bet auga organisma kopējo aizsardzību pret vīrusu, baktēriju, sēnīšu, dzīvnieku un cilvēku radīto iespējamo kaitējumu veic alkaloīdi, daži glikozīdi, fenolu savienojumi, tai skaitā miecvielas jeb tanīdi, ēteriskās eļļas un citi. Daļu no šiem savienojumiem mēdz apzīmēt ar saīsinājumu BAV (bioloģiski aktīvās, bioaktīvās vielas) - tātad vielas, kam ir noteikta iedarbība uz citu organismu bioloģiskajām sistēmām. Tieši šie savienojumi nosaka augu ārstnieciskās īpašības, un ar šādiem savienojumiem bagāti ir ārstniecības augi. Par nosacīti nekaitīgiem savienojumiem uzskatāmi polisaharīdi, flavonoīdi, vitamīni, miecvielas, organiskās skābes, kamēr alkaloīdi, dažu grupu glikozīdi, arī dažas ēteriskās eļļas var būt ar toksisku darbību. Tos saturošus ārstniecības augus, kas bieži ierindoti indīgo augu kategorijā, ārstnieciskiem nolūkiem drīkst lietot tikai ar ārsta ziņu un ārsta uzraudzībā. [5; 6]

Augu ķīmiskais sastāvs ir ģenētiski noteikts, bet atkarīgs arī no to augšanas ap­stākļiem (ģeogrāfiskās vietas, klimata, saules radiācijas intensitātes, dienas garuma, veģetācijas perioda garuma, augsnes), no augu ievākšanas, žāvēšanas un uzglabāšanas apstākļiem. Protams, drošībai svarīgi ir arī citi faktori - vai augs tiek izmantots viens pats kā individuāla, patstāvīga vienība vai maisījumā ar citiem augiem, kāds pagatavojums tiek gatavots (uzlējums, novārījums, ekstrakts, tinktūra, ziede), ar kādu ekstraģentu (ūdens, noteiktas koncentrācijas spirts, eļļa), ar kādu gatavošanas tehnoloģiju (ekstraģēšana ar karstu ūdeni, macerēšana), kādās devās un cik ilgu laiku pagatavojums tiks lietots. Dažkārt jāņem vērā arī gadalaiks - piemēram, žeņšeņa preparātus nav ieteicams lietot pavasarī un vasarā.

Kopumā piesardzība jāievēro, lietojot ārstniecības augu drogas, kuru sastāvā atrodami stipri iedarbīgi ķīmiski savienojumi ar specifisku iedarbību - alkaloīdi, dažu grupu glikozīdi (cianogēnie, kardiotoniskie), arī atsevišķi ēterisko eļļu komponenti (tujons, cineols). Taču arī citas bioaktīvās vielas var izraisīt nevēlamus efektus organismā. Īpaša piesardzība jāievēro cilvēkiem, kam ir nosliece uz alerģijām vai individuāla jutība pret kādiem noteiktiem ķīmiskiem savienojumiem, piemēram, salicilskābi. Ierobežojumus ārstniecības augu drogu lietošanā jāievēro grūtniecēm, jaunajām māmiņām bērna zīdīšanas periodā, gastrīta, kuņģa čūlas, žultsakmeņu, nieru slimniekiem, kā arī cilvēkiem ar augstu vai zemu asinsspiedienu, vielmaiņas un asinsreces traucējumiem. Šī informācija ir atrodama speciālajā literatūrā (daži piemēri minēti 2. tabulā).

Par relatīvi nekaitīgiem var uzskatīt tos ārstniecības augus, kam ir sena lietošanas pieredze, kas ir pazīstami un populāri daudzu valstu medicīnā, kuru ķīmiskais sastāvs ir labi izpētīts ar mūsdienīgām analīzes metodēm, kuru efektivitāti un nekaitīgumu ir apstiprinājuši farmakoloģiskie pētījumi. Var minēt ārstniecības kumelīti (Chamomilla recutita, izmantojamā daļa - droga - ir ziedi), parasto ozolu (Quercus robur - miza), parasto liepu (Tilia cordata - ziedi), balto panātri (Lamium album - ziedi un laksti), ārstniecības pieneni (Taraxacum officinale - saknes, saknes ar lakstiem), parasto rasaskrēsliņu (Alchemilla vulgaris - laksti), stāvo retēju (Potentilla erecta - sakneņi), rozes (savvaļā sastopamās sugas - Rosa spp. - augļi), vilkābeles (Crataegus spp. - ziedi, augļi, lapas), parasto ķimeni (Carum carvi - augļi), parasto cigoriņu (Cichorium intybus - saknes), upeni (Ribes nigrum - augļi), trejdaivu sunīti (Bidens tripartita - laksti), pabērzu smiltsērkšķi (Hippophae rhamnoides - augļi), ārstniecības kliņģerīti (Calendula officinalis - ziedi). Pagatavojumus no minēto augu drogām bieži izmanto mājas apstākļos dažādu saslimšanu gadījumos un arī ikdienas tēju maisījumos. [1]

Augu piemēri, kuru lietošanā jāievēro piesardzība, parādīti 2. tabulā. Protams, redzamo uzskaitījumu vēl varētu turpināt, un arī minēto augu potenciālais kaitējums ir atšķirīgs - ir augi, kas ļoti bīstami visiem, un tādi, kuru lietošanā piesardzība jāievēro tikai atsevišķām cilvēku grupām.

Runājot par potenciālajām augu sastāvvielu mijiedarbēm ar sintētiskajiem medikamentiem, jāatzīmē, ka šai jomai uzmanība pievērsta tikai pēdējos gados, līdz ar to informācija par daudziem ārstniecības augiem ir nepilnīga. Ir dati, piemēram, par asinszāles preparātu (sausā ekstrakta) mijiedarbību - tie mazina proteāžu inhibitoru, perorālo pretapaugļošanās līdzekļu, teofilīna, varfarīna, digoksīna, ciklosporīna, ami­triptilīna, nortriptilīna, sertralīna, pretvirālo līdzekļu darbību. Tādējādi, ja asinszāles lakstu preparātu lieto līdztekus ar šiem medikamentiem, tā lietošanu nedrīkst pārtraukt bez ārsta ordinējuma, jo var pastiprināties citu lietoto preparātu darbība. [3] 

Nākotnes vīzijas fitoterapijā

Ņemot vērā sabiedrības augošo interesi par augu izcelsmes zālēm, var rasties cita problēma. Ārstniecības augu resursi nav neierobežoti. Pasaules urbanizācija, mežu izciršana, iedzīvotāju skaita pieaugums atsevišķos reģionos var novest pie tā, ka savvaļā ārstniecības augu praktiski vairs nebūs, jo šajās teritorijās tiks audzēti pārtikas augi vai augi citām vajadzībām, piemēram, biodegvielas ieguvei.

Šādā situācijā perspektīva varētu būt ārstniecības augu audu kultūra - no augiem izolētu šūnu, tā dēvēto meristematisko šūnu, audzēšana sterilā barības vidē in vitro. Šobrīd šo metodi plaši izmanto puķkopībā, augļkopībā un dārzeņkopībā šķirņu sēklas materiāla atjaunināšanai un atbrīvošanai no potenciālajām vīrusu infekcijām, kā arī stādāmā materiāla pavairošanai. [2]

Viena no audu kultūras īpatnībām ir spēja saglabāt mātesaugam raksturīgo sekundāro metabolītu - alkaloīdu, glikozīdu, fenolu, steroīdu, ēterisko eļļu sastāvvielu (izoprenoīdu) sintēzi, turklāt atsevišķos gadījumos veidojas arī jauni ķīmiski savienojumi, kas, augot dabiskos apstākļos, augā nav sastopami. Tātad tiek saglabāta spēja šūnām barotnē sintezēt tās pašas vielas, ko vesels augs sintezē, augot sev raksturīgajā biotopā. Nodrošinot noteiktus apstākļus, iespējams iegūt galaproduktu ar noteiktu bioaktīvo vielu kompleksu, netērējot resursus augu audzēšanai, kopšanai, drogu vākšanai un pārstrādei. Protams, pagaidām audu kultūras process ir dārgs, taču, biotehnoloģiskajām metodēm attīstoties un progresējot, var pienākt brīdis, kad tas kļūs ekonomiski izdevīgāks par tradicionālajām ārstniecības augu audzēšanas un augu zāļu ieguves metodēm.

Pagaidām saprātīgi jāizmanto tie ārstniecības augu resursi, kas mums ir, pārdomāti izmantojot ārstniecības augu drogas un augu zāles, jānovērtē un jāizmanto fitoterapijas reālās iespējas. Un tās nav mazas.