Agrīnās ēdināšanas vēlīnās sekas

Zīdaiņu barošanas problemātika

Zīdaiņu barošana - gan dabīgā ar krūti, gan mākslīgā - un bērnu tuklums ir būtiska veselības problēma visā pasaulē. Eiropas Savienībā tā tiek zinātniski pētīta dažādu programmu ietvaros.

Izpētes hronoloģija

G. Dornera pētījums

Apmēram pirms 30 gadiem profesors Ginters Dorners formulēja koncepciju par hormonu un metabolītu koncentrācijas ietekmi agrīnajos prenatālajos un postnatālajos kritiskajos periodos, kas var ieprogrammēt slimību risku un organisma funkcionēšanu pieaugušo vecumā. G. Dornera zinātniskās izpētes objekts bija grūtnieces, barojošas mātes un zīdaiņa diētas faktoru saistība ar vēlīna cukura diabēta, aptaukošanās un kardiovaskulāro slimību risku. Konstatētās likumsakarības un secinājumi bija tam laikam revolucionāri, bet trūka eksperimentālu pierādījumu.

 Mūsdienīgu zinātnisku pieeju šis G. Dornera koncepts guvis apjomīgā zinātniskā projektā EARNEST (Early Nutrition Programming of Adult Health), kas no 2005. līdz 2012. gadam risinās 13 Eiropas valstīs. [7] (www.metabolic-programming.org) Piedāvājam ieskatu šajā ļoti apjomīgajā ES projektā, kas ietver daudzas programmas, pēta gan grūtnieču, gan bērnu diētas ietekmi uz vēlāko dzīvi, ar dzīvnieku eksperimentiem meklē pamata mehānismus, tostarp gēnu regulāciju un sintēzi, kā arī ietver sociālo un ekonomisko faktoru ietekmi uz turpmāko dzīvi, pēta īslaicīgos efektus un ilgtspējīgu ietekmi uz IQ, asinsspiedienu, sirds išēmisko slimību, holesterīna līmeni u. c.

Šā raksta uzdevums ir formulēt - vai agrīnā barošana var „ieprogrammēt" veselību pieaugušo vecumā? Tā kā bērnu aptaukošanās ir aktuāla pasaules veselības problēma ar ilgtermiņa sekām, tad projekts EARNEST ietver arī Eiropas bērnu aptaukošanās pētījumu programmu (www.childhood-obesity.org), kuras ietvaros vispirms klīniski tiek pētītas olbaltumvielas piena maisījumos, kā arī vecāku atšķirīga izpratne par barošanu saistībā ar zīdaiņa uzvedību (kliegšana, gulēšanas ilgums), diētas ieradumi dažādās valstīs u. c. - proti, tiek pētīta dažādu agrīnās ēdināšanas pieeju saistība ar aptaukošanos.

 Kā liecina statistikas dati - katram piektajam Eiropas bērnam ir savam vecumam pārmērīgs svars. [8] Līdz šim aptaukošanās profilaksē un ārstēšanā kā galvenā pieeja kalpojis sauklis: „Mazāk ēst, vairāk darboties fiziski!" Diemžēl rezultāti nav devuši vēlamo efektu, radot milzīgu diskomfortu gan slimniekiem, gan ārstiem, gan veselības aprūpes sistēmai kopumā. Tāpēc ārsti un zinātnieki meklē jaunas pieejas aptaukošanās profilakses jautājumiem. [6]

E. E. Zieglera pētījums

Jau vairāku līdzšinējo epidemioloģisko pētījumu rezultāti ļauj secināt, ka zīdaiņu agrīnā ēdināšana ietekmē vēlīnu aptaukošanās risku. Uzskatāmi par to liecina daži pētījumu rezultāti: E. E. Zieglers izpētījis, ka bērni, kas tiek ēdināti ar maisījumiem, aug straujāk nekā ar krūti ēdinātie bērni tieši agrīnajā vecumā starp diviem mēnešiem un vienu gadu. [3]

Von Kries u. c. pētījums

 Von Kries un citi autori pierādījuši zīdaiņu ēdināšanas saistību ar bērnu aptaukošanos skolas vecumā: šajā pētījumā aptaukojušos bērnu grupā (kuru ķermeņa masas indekss bija virs 97 procentilēm no vecuma normas) 4,5 % bija bērni, kas nekad nebija ēdināti ar krūti - pret 2,8 % ar krūti ēdināto bērnu. Attiecīgi tika atrasta arī sakarība starp krūts ēdināšanas ilgumu un pārmērīgo svaru. Piemēram, bērnu, kas tika ēdināti ar krūti vismaz 12 mēnešus, aptaukošanās biežums bija tikai 0,8%. Von Kries un vēl deviņu citu zinātnieku pētījumu meta-analīze pārliecinoši pierādīja krūts ēdināšanas nozīmību zīdaiņu vecumā, kas samazina aptaukošanos vēlākā vecumā. [2]

Hipotēzes

Pētījumu rezultātā izvirzītas vairākas hipotēzes, kuras izskaidro krūts ēdināšanas profilaktisko efektu pret aptaukošanos, bet vislielākā loma, jādomā, ir mātes piena un adaptēto maisījumu sastāva atšķirībām. Ņemot vērā to, ka piena maisījumu enerģētiskā vērtība vidēji ir augstāka nekā mātes pienam, var vienkārši aprēķināt mākslīgi ēdināto bērnu saņemto kaloriju daudzumu. Aprēķini ir nepielūdzami - mākslīgi ēdinātie bērni saņem par 10-18% vairāk kcal uz svara kilogramu nekā dabīgi barotie. Aprēķinot uzņemto olbaltumvielu starpību grupā dabīgi un mākslīgi baroti bērni, konstatē vēl lielāku atšķirību - par 55-80% augstāks uzņemto olbaltumvielu daudzums ar maisījumu ēdinātajiem. [9]

Konstatēta sakarība: pārmērīgs olbaltumvielu daudzums zīdaiņu uzturā - bet ne enerģētiskais, tauku un ogļhidrātu sastāvs - tiek saistīts ar vēlīno aptaukošanās risku. Šobrīd pētījumus turpina, tiek izvirzīta un pārbaudīta jauna, intriģējoša hipotēze - bērnu aptaukošanās varētu būt saistīta ar augstu olbaltumvielu saturu adaptētajos piena maisījumos (early protein hypothesis). [7; 8; 10]

ES bērnu aptaukošanās pētījumu projekts

Ieskicēsim jaunāko Eiropas Savienības bērnu aptaukošanās pētījuma (EU childhood Obesity Programme) projektu (2002.-2010. gads), kas Minhenes Universitātes profesora Bertholda Koletzko vadībā tiek veikts piecās valstīs (Vācijā, Polijā, Beļģijā, Itālijā, Spānijā), iesaistot astoņus zinātniskos centrus. Šā pētījuma mērķis ir pierādīt, vai atšķirīgs uzņemto olbaltumu daudzums ar uzturu pirmajā dzīves gadā ietekmē augšanas kinētiku un vēlīno aptaukošanās risku.

Pētījuma pirmajā posmā (2002.-2006. gadā) tika iesaistīti 990 bērni iepriekš minētajās piecās valstīs, no kuriem pirmā gada laikā:

• 305 tika baroti ar krūti;
• 335 saņēma maisījumu ar zemu olbaltumvielu saturu (sākotnēji 1,8 g/100 kcal, pēc sešu mēnešu vecuma 2,25 g/100 kcal);
• 350 saņēma maisījumu ar augstāku olbaltumvielu saturu (attiecīgi 3 g/100 kcal un 4,5 g/100 kcal).

Pēc citiem parametriem pētījumā izmantotie maisījumi būtiski neatšķīrās, tie bija iz okaloriski, ar līdzvērtīgu ogļhidrātu un tauku sastāvu.

Pēc 12 mēnešu vecuma visās trijās grupās bērnu diēta vairs netika koriģēta, bet turpinājās mērījumi un izmeklējumi līdz divu gadu vecumam.

Jāpiebilst, ka sākumā šo grupu bērni neatšķīrās pēc dzimšanas svara, garuma, gestācijas vecuma un sociālekonomiskā stāvokļa.

Projekta pirmā posma rezultāti

2007. gada aprīlī tika publicēti pirmie rezultāti, kas daļēji apstiprina primāro hipotēzi. Izpētei pakļauto bērnu antropometriskajos mērījumos konstatēta būtiska atšķirība svara un ķermeņa masas indeksa mērījumos tiem bērniem, kas saņēma zema un augsta olbaltuma piena maisījumus. Augstas olbaltumvielu diētas grupai gan 12 mēnešos, gan 24 mēnešos šie rādītāji bija ievērojami augstāki. Salīdzinot bērnus, kas saņēma zemo olbaltumvielu maisījumus, un dabīgi barotos, netika konstatētas būtiskas atšķirības augšanas parametros visā 24 mēnešu periodā.

Ātrās augšanas patoģenētiskie faktori

Šīs ātrākas augšanas iespējamais patoģenētiskais mehānisms ir šāds: pārmērīga olbaltumvielu uzņemšana palielina insulīna un insulīnam līdzīgā augšanas faktora 1 (IGF-1) sekrēciju, kas stimulē augšanu, adipocītu diferenciāciju un aktivitāti (1. attēls).

IGF-1

IGF-1 ir trofiskais hormons, kas ietekmē ķermeņa augšanu, kā arī muskuļu un tauku masas veidošanos. Lai gan pilnībā nav izpētīta zīdaiņu endokrīnās sistēmas reakcija uz ēdināšanu, pētījumos ir atrasts, ka IGF-1 līmenis ar maisījumu ēdinātiem bērniem ir augstāks nekā ar krūti barotiem. Arī minētajā pētījumā ievērojami augstāks IGF-1 līmenis bija bērniem, kas saņēma augstāku olbaltumvielu diētu, salīdzinot ar abām pārējām grupām.

Insulīns

Kā zināms, arī insulīns darbojas kā augšanas faktors, un tā sekrēciju veicina ne tikai ar uzturu uzņemto olbaltumvielu daudzums, bet arī to aminoskābju sastāvs. Lizīns, leicīns, fenilalanīns, valīns un arginīns ir tās aminoskābes, kas visvairāk veicina insulīna sekrēciju. Samazinot olbaltumvielu daudzumu adaptētajos piena maisījumos, attiecīgi arī šo aminoskābju daudzumu iespējams mazināt, pietuvinot to cilvēka piena sastāvam un tādējādi ietekmējot insulīna sekrēciju.

Bērnu aptaukošanās pētījuma kopsavilkums

Primārie programmas rezultāti parāda, ka: 

• zemākam olbaltumvielu saturam adaptētajos maisījumos ir metabols un endokrīns efekts;
• bērnu augšanas parametri agrīnajā vecumā ir līdzīgi kā ar krūti ēdinātiem bērniem.

Vēl ir pāragri izdarīt secinājumus, vai augsts olbaltumvielu saturs uzturā pirmajā dzīves gadā saistīts ar vēlāku aptaukošanos. Tikai šo bērnu novērošana līdz astoņu gadu vecumam pilnībā apstiprinās vai neapstiprinās hipotēzi, tātad pētījuma galīgie rezultāti vēl gaidāmi.

1996. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības direktīvā, kas regulē zīdaiņu piena maisījumu ražošanu un kvalitāti, pieļaujamais olbaltumvielu daudzums bija augstāks, sa līdzinot ar mātes pienu, proti, 2,25-3,0 g olbaltumvielu/100 kcal. Pēc pēdējās šo normatīvu pārskatīšanas 2006. gadā būtiski samazināts rekomendētais olbaltumvielu daudzums, tuvinot to mātes piena līmenim, tas ir, 1,8-3,0 g olbaltumvielu/100 kcal (nemainot augšējo robežu).

Lai veiktu izmaiņas normatīvajos aktos, tika veikti citi klīniskie pētījumi, kuru mērķis bija pārbaudīt, vai, samazinot olbaltumvielu saturu maisījumos, necieš uztura kvalitāte un bērnu attīstība. Šos pētījumus veica gan bērnu pārtikas ražotāji, gan izvērtēja neatkarīgi eksperti.

Profesora E. Zieglera piena maisījumu pētījums

Uzmanības vērts pētījums 2004.-2005. gadā tika veikts prof. E. Zieglera vadībā, lai pārbaudītu hipoalerģiskā zema olbaltuma piena maisījuma drošību un efektivitāti. Pētījumā tika salīdzināti trīs hipoalerģiskie starta piena maisījumi - viens bija jau ražots maisījums ar olbaltumvielu saturu 2,4 g/100 kcal, otrs ar samazinātu olbaltumvielu saturu 1,9 g/100 kcal un trešais ar samazinātu olbaltumvielu saturu un pievienotām bifidobaktērijām B. lactis. Šo pētījumu pilnībā beidza aptuveni 100 veseli, laikā dzimuši bērni, kuri saņēma trīs dažādos maisījumus no dzimšanas līdz 16 nedēļu vecumam. Tika mērīta viņu augšana, bioķīmiskie (plazmas albumīns, kopējās olbaltumvielas, urīnviela, brīvās aminoskābes un hemo-globīns) un metabolie (IGF-1) marķieri.

Iegūtie rezultāti parādīja, ka:

• svara, garuma un galvas apkārtmēra pieaugums būtiski neatšķiras visās trijās ar dažādiem maisījumiem ēdināto bērnu grupās;
• bērnu, kas saņēma samazinātā olbaltuma maisījumu, svara, garuma un galvas apkārtmēra pieaugums bija līdzvērtīgs ar krūti barotiem bērniem;
• plazmas aminoskābju (īpaši to, kas stimulē insulīna sekrēciju) profils bija tuvāks ar krūti barotiem bērniem un zemā olbaltuma maisījuma grupas bērniem, bet salīdzinoši augstāks augstākā olbaltuma grupas bērniem (3. attēls);
• IGF-1 līmenis zema olbaltuma grupā bija tuvāks ar krūti barotiem bērniem, salīdzinot ar augstākā olbaltuma grupu (2. attēls).

Ar šo pētījumu zinātniski tika pierādīts, ka piena maisījumi ar samazinātu olbaltumvielu sastāvu spēj nodrošināt organismu ar neaizvietojamajām aminoskābēm, kas nepieciešamas olbaltumvielu sintēzei un augšanai, un šo maisījumu lietošana zīdaiņu uzturā ir droša.

Noslēgums

Šajā rakstā aplūkots tikai viens zīdaiņu ēdināšanas aspekts; jāpiebilst, ka pētījumos tiek runāts par veselu bērnu ēdināšanu, tie neaptver neiznēsāto vai slimo bērnu ēdināšanu, kā arī parenterālās barošanas pieejas.