Pubertātes laikā hipotalāms izdala gonadotropīnu atbrīvojošo hormonu, kas stimulē hipofīzi izdalīt hormonus (folikulus stimulējošo hormonu jeb FSH, luteinizējošo hormonu jeb LH), kas, savukārt, veicina testosterona un estrogēna izdali. Testosterons atbild par vairākām izmaiņām ādā pubertātes laikā: tas palielina sebuma produkciju un apokrīnu dziedzeru darbību, izraisa matu augšanu padusēs un pubikālajā rajonā. Hormonu svārstības menstruāciju laikā var pastiprināt tādu iepriekšējo slimību kā psoriāze un atopiskais dermatīts paasinājumus. [2]
Pubertātes laikā var novērot izmaiņas mikrobiomā. Izteiktākas mikrobioma variācijas pētījumā tika novērotas bērniem, kas atbilst Tannera 5. stadijai, nekā bērniem, kas atbilst Tannera 1. stadijai. Predominantie organismi Tannera 1. stadijas bērniem ir Streptococcus, Moraxella, Haemophilus un Neisseria, bet 5. stadijas bērnu mikrobiomā pārsvarā mīt Corynebacterium, Cutibacterium un Turicella — lipofilas baktērijas, kas sastopamas galvenokārt uz sejas, skalpa un ķermeņa augšdaļā. [2]
Ādas problēmu negatīvā psihoemocionālā ietekme pusaudžiem ir labi dokumentēta. Pusaudži kaunas par savu izskatu, kas pasliktina pašvērtējumu un traucē socializēties. Trauksme un depresija biežāk novērota pacientiem ar ādas slimībām. [3]
Rakstā apkopotas biežākās ādas problēmas, kas parādās pusaudžu vecumā, pieminētas slimības, kas raksturīgas gan bērnu, gan pusaudžu vecumā.
Acne vulgaris
Akne ir hroniska, iekaisīga ādas slimība, kad seborejiskās zonās (visbiežāk skarta seja, krūškurvis, mugura) parādās komedoni, iekaisīgas papulas, pustulas, cistiski elementi un rētas. Etiopatoģenēze ir daudzfaktoru. Aknes patoģenēzē nozīme ir pārmērīgai sebuma sekrēcijai, hiperkeratozei tauku dziedzeru izvadkanālos un atverēs, bakteriālai florai un iekaisuma mediatoru izdalei ādā.
Akne ir visbiežākā ādas slimība pacientiem vecumā no 11 līdz 30 gadiem. Tiek lēsts, ka tā skar ap 80 % personu šajā vecumgrupā vai pat 100 %, ja tiek ņemta vērā arī ļoti viegla slimības gaita. [1]
Par pusaudžu akni dēvējama akne, kas attīstās 10—19 gadu vecumā. Pusaudžu vecumā izsitumi uz sejas vērojami pieres, deguna, zoda un vaigu zonā, var būt arī uz rumpja ādas. Aknes smaguma pakāpe variē no vieglas komedogēnas līdz smagai nodulocistiskai aknei. Akne pusaudžu vecumā daudz labāk pakļaujas terapijai nekā pieaugušo akne. Pusaudžu aknes gadījumā retāk novēro rētu veidošanos.
Jāņem vērā, ka aknes elementu kasīšana un plēšana, ko var veicināt psihoemocionāls stress, var palielināt iekaisīgo elementu skaitu, veicināt rētu un pēciekaisuma hiperpigmentācijas veidošanos.
Biežāk lietotie medikamenti ir lokāli uzklājamie retinoīdi, benzoilperoksīds. Tos var kombinēt arī ar antibakteriāliem līdzekļiem. Smagākos gadījumos lieto sistēmisku terapiju (antibakteriālos līdzekļus, sistēmiskos retinoīdus). [4]
Acne fulminans
Reta un smaga iekasīgas aknes forma, ko novēro pusaugu zēniem. Acne fulminans izpaužas ar sāpīgu, hemorāģisku pustulu un ulcerāciju veidošanos. To var pavadīt arī tādi sistēmiski simptomi kā drudzis, poliartrīts, izmaiņas laboratoriskajos rādītājos. Attīstībā nozīme ir ģenētiskiem faktoriem, patoloģiskai imunoloģiskajai atbildei, medikamentu lietošanai, hormonālām izmaiņām un virālām infekcijām. Ārstēšanā visbiežāk lieto sistēmiskus retinoīdus, nereti terapiju sāk kopā ar sistēmiskiem kortikosteroīdiem. [5]
Hiperhidroze
Pastiprināta svīšana saistīta ar pastiprinātu sviedru dziedzeru aktivitāti. Sviedru dziedzeri atrodas gandrīz visās ķermeņa zonās, bet īpaši lielā skaitā tie ir pēdu, plaukstu, padušu, cirkšņu rajonā. Sviedru dziedzerus var iedalīt ekrīnos, apokrīnos, apoekrīnos.
Ekrīnie sviedri ir bez aromāta, un to izdali primāri veicina paaugstināta vides temperatūra un psihoemocionāls stress. Pēc dzimšanas apokrīnie sviedru dziedzeri attīstās ģenitāliju, ānusa, nabas un krūtsgalu rajonā. To izmērs un aktivitāte pubertātes laikā palielinās. Apokrīno sviedru dziedzeru sekrētu uz ādas virsmas degradē baktērijas, tāpēc rodas nepatīkams aromāts. Šo dziedzeru loma nav skaidra. Iespējams, ka vēsturiski tie paredzēti partnera piesaistīšanai.
Par sviedru pārmērīgu izdali galvenokārt atbild ekrīnie dziedzeri. Hiperhidrozi var iedalīt primārā, kas var būt fokāla (pārlieku svīst tikai, piemēram, paduses, plaukstas vai pēdas) un ģeneralizēta (viss ķermenis), sekundāra, kuras iemesls ir cita slimība, piemēram, hroniska infekcija (tuberkuloze, bruceloze), endokrīnas slimības (cukura diabēts, hipertireoīdisms, hipoglikēmija), onkoloģiskas slimības (leikēmija, Hodžkina slimība, limfoma, feohromocitoma), neiroloģiskas slimības, saindēšanās (acetilholīnesterāzes inhibitori, pesticīdi).
Pubertātes laikā pastiprinātu svīšanu var izraisīt psihoemocionāli faktori, taču tā saistīta arī ar hormonālām svārstībām. Hiperhidrozi var veicināt pārmērīga karstu dzērienu un ēdienu uzņemšana.
Hiperhidrozes diagnostikā par pamatu tiek ņemtas pacienta subjektīvās sajūtas. Klīniskos pētījumos par patoloģisku sviedru izdales daudzumu tiek uzskatīts vairāk nekā 20 mg/min. ķermeņa miera pozīcijā un vairāk nekā 50 mg/min. padusēs.
Hiperhidrozes terapija ir sarežģīta un nereti nesniedz gaidīto efektu. Terapijā var lietot antiperspirantus, jonoforēzi, botulīna toksīna injekcijas, klonidīnu, simpatektomiju. [1]
Infekcijas slimības
Bakteriālās infekcijas — impetigo
Impetigo ir kontagioza, virspusēja ādas infekcija, ko galvenokārt izraisa grampozitīvi mikroorganismi. Impetigo ir salīdzinoši bieža dermatoloģiska problēma bērnu vecumā: sūdzības par ādu ~ 10 % gadījumu saistītas ar impetigo. Lai gan pārsvarā skar mazākus bērnus 2—5 gadu vecumā, ar impetigo var slimot jebkurš, arī pusaudži. Pīķis parasti ir vasarā un rudenī.
Izšķir divas klīniskās formas — bullozo un nebullozo impetigo. Bullozo impetigo, kas pārsvarā sastopams bērniem pirms divu gadu vecuma, galvenokārt izraisa S. aureus, savukārt nebullozā impetigo gadījumā izraisītājs var būt gan lielākoties S. aureus, gan citi mikroorganismi. Pēdējos gados pieaug pret meticilīnu rezistentā S. aureus sastopamība impetigo gadījumos, īpaši hospitalizētiem pacientiem.
Klīniski novēro eritematozas plātnītes ar dzeltenu kreveli, var būt nieze, sāpes. Pārsvarā tiek skarta seja, ekstremitātes. Bullozā impetigo gadījumā vērojami pūšļi. Izsitumi ir lipīgi, infekcija var strauji izplatīties tieša un netieša kontakta ceļā.
Diagnoze pārsvarā ir klīniska. Ja nepieciešams, tiek paņemts ādas uzsējums. Ārstēšanā izmanto lokālus un/vai sistēmiskus antibakteriālus līdzekļus. [6]
Vīrusu kārpas
Vīrusu kārpas ir ādas bojājumi, ko izraisa cilvēka papilomas vīruss (CPV). Lielākoties novēro skolas vecuma bērniem. Pētījumā Nīderlandē, kurā piedalījās 4—15 gadus veci bērni (n = 1465), novēroja, ka 33 % bērnu ir vismaz viens vai divi CPV izraisīti ādas bojājumi. Atšķirības starp dzimumiem netika novērotas. Četru gadu vecumā CPV izraisītu ādas bojājumu sastopamība bija 15 %, 11 gadu vecumā 44 %. Šajā pētījumā 59 % bērnu novēroja tikai plantārus ādas bojājumus, 13 % bija iesaistītas gan pēdas, gan plaukstas. Interesanti, ka aktivitātes, kad netiek nēsāti apavi, un peldēšana risku attīstīties kārpām nepaaugstināja.
Citos pētījumos novērots, ka vīrusu nēsāšana normālā ādā sastopama salīdzinoši biežāk, ja bērna mājās ir ģimenes loceklis ar aktīvu infekciju. Pediatriskajā populācijā lielākoties novēro 2., 27. un 57. CPV apakštipu.
Diagnostika ir klīniska. Dermatologi kārpu diagnostikā nereti izmanto arī dermatoskopiju. Ārstēšanā pārsvarā lieto lokālos līdzekļus vai izmanto tādas metodes kā krioterapija, lāzerterapija, imūnterapija. Bieži kārpām raksturīga spontāna rezolūcija, sevišķi bērnu vecumā. Plantārās kārpas ir vairāk rezistentas pret ārstēšanu.
Sistemātiskā pārskatā, kas publicēts 2014. gadā, tika salīdzināta dažādu kārpu ārstēšanas iespēju efektivitāte pieaugušajiem un bērniem. Salicilskābes preparāti bija efektīvi kārpu ārstēšanā, bet krioterapija un imūnterapija uzrādīja mazāk pārliecinošu efektivitāti. 2020. gadā publicēts pārskats par kārpu ārstēšanu bērniem, kurā apkopotas 38 publikācijas, kas izdotas no 1969. līdz 2011. gadam.
Pārskata autori iesaka: bērniem, kuriem ir plantāras kārpas un ir grūtības sadarboties, izmantot taktiku “novērot un gaidīt” vai lietot lokālos salicilskābes preparātus.
Tādu pašu pieeju var izmantot vecākiem bērniem, kam kā otrās izvēles opcija tiek piedāvāta krioterapija. Trešās izvēles metodes — imūnterapija un lāzerterapija, taču tām ir mazāk pierādījumu par efektivitāti. [7]
Kontagiozie moluski
Kontagiozie moluski (KM) ir Poksvīrusa izraisīta infekcija, kas primāri skar pediatrisko populāciju, seksuāli aktīvus jaunus cilvēkus un imūnkompromitētas personas jebkurā vecumā. Sastopamība ASV vispārējā populācijā ~ 5 %, biežāk novēro bērniem pirms 14 gadu vecuma.
Klīniski novēro sīkas (2—5 mm) miesas krāsas vai sārtas papulas, tās var būt lokalizētas vai diseminētas, tipiski centrā raksturīga iedobe. Lielākoties izsitumi ir asimptomātiski, taču dažkārt var novērot niezi. Parasti atopiskā dermatīta pacientiem infekcija noris smagāk, izsitumi ir diseminēti. Ap 10 % pacientu, kas inficēti ar KM vīrusu, sekundāri attīstās dermatīts.
Lai gan infekcija ir pašlimitējoša, spontāna rezolūcija var notikt pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem. Nav vienota viedokļa par ārstēšanu: tiek minēta taktika “novērot—gaidīt”, lokāla terapija, kriodestrukcija, kiretāža u.c. [8; 9]
Tinea pedis jeb atlēta pēda
Tinea pedis jeb atlēta pēda ir sēnīšinfekcija, kas skar pēdas. Biežākie izraisītāji ir Trichophyton rubrum un Trichophyton interdigitale. Atlēta pēdu novēro ~ 3 % pasaules iedzīvotāju, biežāk pusaudžiem un pieaugušajiem nekā bērniem, biežāk vīriešiem. Pīķa vecums 16—45 gadi. Biežāk infekcija tiek nodota no ģimenes locekļiem, ar inficētiem sadzīves priekšmetiem.
Klasificē trīs galvenās klīniskās formas: interdigitāla, hiperkeratotiska jeb mokasīna tipa un vezikulobullozā forma. Interdigitālā forma ir visbiežākā (sevišķi bērnu vecumā), klīniski novēro eritēmu, baltas zvīņas, ādas lobīšanos un macerāciju starp pirkstiem (biežāk IV—V pirkststarpā). Hiperkeratotiskai jeb mokasīna tipa formai raksturīgi hroniski, hiperkeratotiski iekaisuma perēkļi, savukārt vezikulobullozā forma izpaužas kā izteikti niezošas vezikulas/bullas eritematozā fonā.
Diagnostikā nozīme ir klīniskajai ainai un mikrobioloģiskiem izmeklējumiem. Ārstēšana ietver profilakses pasākumus, lokālu un/vai sistēmisku pretsēnīšu terapiju. [10]
Pityriasis versicolor
Pityriasis versicolor (PV) jeb klijveida ēde ir nekontagioza virspusēja sēnīšinfekcija, ko izraisa lipofila, no lipīdiem atkarīga raugveida sēnīte Malassezia. Klīniski novēro viegli rozā vai hipopigmentētus ādas laukumus ar smalku lobīšanos, parasti skarts ķermenis un rokas. Slimība sastopama globāli, taču biežāka sastopamība novērota mitros un siltos tropu reģionos. Slimības sastopamība vēsākos klimata reģionos ~ 1—4 %, tropu rajonos līdz pat 50 %. PV novēro jebkurā vecumā, taču biežāk raksturīga pusaudžiem un jauniem cilvēkiem — to saista ar pastiprinātu sebuma produkciju.
Diagnostika ir klīniska. Ārstēšanā galvenokārt lieto lokālus pretsēnīšu līdzekļus, retos gadījumos — sistēmisku pretsēnīšu terapiju. [11; 12]
Dermatīti
Atopiskais dermatīts
Atopiskais dermatīts (AD) ir niezoša, hroniska vai hroniski recidivējoša iekaisīga slimība, kas visbiežāk sākas bērnībā. AD vispārējā populācijā sastopams 20 % bērnu un 2—8 % pieaugušo. AD patoģenēzē nozīmīga loma ir ģenētiskai predispozīcijai, ādas barjerfunkcijas traucējumiem un imūnsistēmas disregulācijai. [13; 14]
AD parasti parādās bērnu vecumā un ~ 40 % turpina persistēt arī pusaudžu gados. Klasiski simptomi ir ādas sausums, nieze, dermatīts, kas skar ieloces. Pusaudžu gados dermatītu bieži novēro uz sejas un kakla, kas var būt saistīts ar Malassezia kolonizāciju, kā arī plaukstām un pēdām.
Ārstēšana ir sarežģīta, ietver dažādus profilakses pasākumus, dzīvesveida rekomendācijas, lokālo un sistēmisko terapiju. [15; 16]
Seborejisks dermatīts
Seborejisks dermatīts ir pasaulē plaši sastopama hroniska, iekaisīga dermatoze, kam raksturīga recidivējoša gaita. Trīs vecuma pīķi: pirmie trīs dzīves mēneši, pusaudžu vecums un pieaugušie 40—60 gadu vecumā. Vīriešiem visās vecumgrupās seborejisko dermatītu diagnosticē biežāk nekā sievietēm.
Palielināta tauku dziedzeru aktivitāte (androgēni veicina aktivitāti), noteikti imunoloģiski fenomeni, pārmērīga Malassezia sēnīšu savairošanās un eksogēni faktori saistīti ar seborejiska dermatīta attīstību. Sebuma sekrēta sastāva izmaiņas un tā pārmērīgā izdale veicina ādas kairinājumu. Seborejisku dermatītu novēro ķermeņa zonās, kur ir vairāk tauku dziedzeru, jeb seborejiskās zonās. Tipiskās lokalizācijas pusaudžu vecumā ir skalps, seja (starp uzacīm, ap degunu), aiz ausīm, krūškurvis, cirkšņi, paduses. Raksturīgie simptomi ir ādas iekaisums, apsārtums, zvīņošanās, var būt nieze. Blaugznas ir seborejiska dermatīta viegla izpausme skalpa zonā, kad novēro zvīņošanos, var būt nieze, bet nav iekaisuma ainas. Blaugznu un seborejiska dermatīta gadījumā zvīņas ir baltas līdz dzeltenīgas. Tās var būt gan taukainas, gan sausas.
Paasinājumu laikā terapija visbiežāk ir lokāla — šampūni ar pretsēnīšu darbību, kortikosteroīdus saturoši šķīdumi/krēmi un kalcineirīna inhibitorus saturoši krēmi/ziedes. Smagos gadījumos var lietot sistēmisku pretsēnīšu terapiju. [1; 17]
Psoriāze
Psoriāze nereti tiek diagnosticēta bērnu un pusaudžu vecumā: psoriātiskie bojājumi (labi norobežoti, sabiezēti, eritematozi laukumi ar zvīņošanos) ⅓ pacientu parādās līdz 16 gadu vecumam.
Psoriāzes sastopamība pusaudžu vecumā Eiropā ir 1,2—2 %. Meitenēm psoriāze tiek diagnosticēta biežāk nekā puišiem, pieaugušo vecumā vienlīdz bieži abiem dzimumiem. Tiek uzskatīts, ka psoriāze meitenēm sākas agrīnāk. Tas tiek saistīts ar ģenētiskiem faktoriem, agrīnāku pubertāti. Novēro arī klīnisko izpausmju atšķirību — meitenes biežāk skar skalpa psoriāze, puišus — nagu psoriāze.
Ārstēšanu (lokālu vai sistēmisku) nosaka psoriāzes smaguma pakāpe. [18; 19]
Strijas
Pusaudžu fizioloģiskās, atrofiskās strijas var novērot veseliem pusaudžiem bez liekā svara, kuri strauji aug. Pēc definīcijas pacientam nav endokrīnu vai saistaudu slimību. Vīriešu dzimumam tās novēro biežāk, jo pusaudžu vecumā vīrieši aug straujāk nekā sievietes. Strijas puišiem novēro 14—20 gadu vecumā, meitenēm 10—16 gadu vecumā.
Tipiski tās skar lumbāro rajonu un izskatās kā violetas vai sarkanas, horizontālas joslas (striae rubra). Tās atgādina “veļas dēli”. Ar laiku striju krāsa izzūd. Tās kļūst atrofiskas un ir sudrabainā nokrāsā (striae alba). Striju platums variē (1—10 mm), tās var būt vairākus centimetrus garas. Striju garenā ass ir perpendikulāra ādas sprieguma līnijām. Parādīšanās citās ķermeņa zonās, piemēram, padusēs, uz augšdelmiem un muguras augšdaļā, ir ļoti reta. Šīs strijas var radīt maldīgu iespaidu, ka pret pusaudzi veikta fiziska vardarbība.
Toties atrofiskās strijas striae distensae parādās zonās, kur ir liels iestiepums, piemēram, vēdera lejasdaļa, augšstilbu ārpuse, pēcpuse, meitenēm un sievietēm arī krūtis. Tās biežāk novēro sieviešu dzimumam (attiecība 2,5 : 1).
Striae distensae var novērot asociācijā ar lieko svaru, grūtniecību (striae gravidarum), pārmērīgu lokālo kortikosteroīdu lietošanu, Kušinga un Marfāna sindromu.
Nav ārstēšanas metodes, kas pilnībā izdzēstu strijas, taču to izskatu iespējams uzlabot. Sārtu, violetu striju terapijā lieto asinsvadu lāzerus, lai mazinātu eritēmu, bet atrofisku — frakcionētus ablatīvus lāzerus un mikroadatu radiofrekvenci, lai veicinātu jauna kolagēna sintēzi, kā arī lokālos retinoīdus. [20; 21]
Naevus
Bērnu un pusaudžu vecumā noris dažādas izmaiņas organismā, attīstās naevus — šīs izmaiņas var būt normāla attīstības daļa. [22] Pētījumā par 366 bērniem, kas tika novēroti vecumā no 11 līdz 14 gadiem, jauni naevi parādījās 75 %, bet 28 % novēroja vismaz viena naevus regresiju. Kohortas pētījumā SONIC tika apsekoti bērni no 14 gadu vecuma līdz 17 gadu vecumam (n = 121), 43 % naevi bija palielinājušies izmēros, 50 % nenovēroja nekādas izmaiņas, 5 % bija izzuduši, 2 % samazinājušies izmēros. Apsekojot 404 naevi uz muguras 11—17 gadus veciem bērniem, virsmas izmaiņas laika gaitā novēroja > 70 %, proti, 59 % palielinājās, 3 % samazinājās izmēros, 10 % izzuda. [22; 23]
Bērniem, kuriem sākotnējais naevi skaits bija lielāks, novēroja lielāku to mainību. Saules apdegumi tika asociēti ar naevi skaita pieaugumu. Citā pētījumā, kurā trīs gadus tika apsekoti 936 naevi (bērniem no 11 līdz 14 gadu vecumam), ~ 31 % novēroja dermoskopiskas izmaiņas tīklojumā — visbiežāk strukturēta tīklojuma (globulāra, retikulāra) naevi pārveidošanos par homogēnu naevi un pretēji. Šīs izmaiņas biežāk tika novērotas bērniem ar gaišāku fototipu un tendenci apdegt. [23]
Kopsavilkums
- Dermatoloģiskās problēmas pubertātes laikā saistītas ar hormonālām izmaiņām, galvenokārt androgēniem.
- Akne, izteikta svīšana, galvas ādas problēmas, piemēram, seborejisks dermatīts, ir biežākās no dermatoloģiskajām problēmām pusaudžiem.
- Ādas problēmas negatīvi ietekmē pusaudžu psihoemocionālo stāvokli.
