Āda un gadalaiki. Rudens

Rudenī vērojama ciklonu darbības aktivizēšanās, kas atnes lietu. Gaisam atdziestot, lietu nomaina slapjdraņķis – lietus ar sniegu. Rudenim raksturīgie laika apstākļi pie mums saglabājas samērā ilgstoši. To nosaka Baltijas jūras tuvums. Būtiski, ka līdz ar rudens iestāšanos mainās ne tikai laika apstākļi, bet notiek izmaiņas visā organismā – tai skaitā ādā.

Diennakts ritma un gadalaika izmaiņas dermatoloģijā ir nozīmīgākas, nekā pierasts domāt. Kopumā, tāpat kā visa dzīvā daba, arī āda pakļaujas gadalaiku maiņai. Ārējās temperatūras svārstības saistās ar ādas homeostāzi un metabolismu regulējošo sistēmu, hormonu iesaistīšanos, zināmu spriedzi šais sistēmās. [1] Vēsajos gadalaikos ļaudis vairāk laika pavada mākslīgā vidē, āda tiek pakļauta mākslīga klimata un apģērba iespaidam. [2]

Rudens periodā uz ādas ir redzamas vasaras atstātās pēdas - no saules, kukaiņu kodieniem, vasaras piedzīvojumiem (t.sk., mīlestības dzēlumi seksuāli transmisīvo slimību veidā). Uz iedeguma fona ir viegli konstatēt tādu hronisku sēnīšu slimību kā Pytiriasis versicolor, ko klīniski raksturo depigmentēti plankumi ar klijveida lobīšanos (1.attēls).

Daudziem pārmērīgā cepināšanās saulē ir izraisījusi kolagēna un elastīgo šķiedru destrukciju, kā rezultātā samazinās ādas elastīgums. Agrāk smaidīgā seja kļūst drūma, pat dusmīga - šādu iespaidu piešķir noslīguši lūpu kaktiņi un pavairots grumbu daudzums. Bojāti tiek arī asinsvadi, kas klīniski var izpausties kā atsevišķs sarkans zirnekļa tīklojums ādā vai kā rozācija (rosacae), kam raksturīga difūza sārti-iezilgana sejas eritēma, kuru veido teleangektāzijas (2.attēls).

Saules peldes veicina priekšvēža veidojumu - aktīnisko keratožu - attīstību ādā. Klīniski tas ir raupjš, sarkans, viegli zvīņains veidojums saules atklātajās vietās. Atsevišķos gadījumos pārmērīgas aktīniskās keratozes hipertrofijas gadījumā var attīstīties ciets veidojums - ādas rags (3.attēls). Rudens perioda saules izsīkumā daļa aktīnisko keratožu var atkal regresēt, bet daļa saglabājas.

Saules apdullināta lokālā imūnsistēma ādā nav tikusi galā ar jaunveidojumiem - pigmentētiem un nepigmentētiem audzējiem. Tieši rudens periodā maksimāli parādās dažādiem ādas audzējiem raksturīgie simptomi un sūdzības. Vizuāli jaunveidojumi var būt pacelti vai nepacelti, biežāk pigmentēti veidojumi, kuri pēdējā laikā iespējams ir sākuši mainīties - strauji augt, mainīt krāsu, pārklāties ar erozijām, kreveli, niezēt, sāpēt vai citādi subjektīvi traucēt. Tāpat uzmanība ir jāpievērš, ja veidojums ir lielāks par pieciem milimetriem, nelīdzenu virsmu, asimetrisks, neregulārām robežām un veidojumā redzamas dažādas krāsas - tās ir vēždraudes pazīmes! [3]

Vasarā uzkrātajiem piedzīvojumiem brīvā dabā bieži ir nepatīkama garoza, ko rada tur mītošie kukaiņi (kodumi, sakasījumi). Taču arī rudens periods raksturojas ar dažādu insektu aktivitāti. Rudens augļu laikā vērojama lapseņu un sirseņu aktivizēšanās, kuru dzēlieni var izraisīt lokālu tūsku, sāpes, apsārtumu, niezi, līdz pat anafilaktiskā šoka attīstībai. Dzēliena vieta var kļūt par ieejas vārtiem mikroorganismiem vai alergēniem. Šādiem dermatītiem attīstībā ir tendence progresēt, jo īpaši cilvēkiem ar jutīgu (sausu) ādu. [4; 5]

Arī ērces saglabā savu aktivitāti līdz pat novembrim. Daži pacienti ir pamanījušies tās saķert, tirgū pērkot sēnes vai pastaigājoties Rīgas un Stokholmas centrālajos parkos. Laima slimības gadījumā ērces koduma vietā pēc 2-28 dienām attīstās eritematoza makula, kas pakāpeniski palielinās līdz delnas lielumam; tās centrs pamazām sāk balēt, un eritēmas vietā paliek īslaicīga pigmentācija. Vēlāk attīstās sekundāri multipli eritematozi bojājumi, kuru izmērs ir mazāks kā primārajam eritēmas plankumam, bet izsitumu skaits var variēt no pāris līdz pat simtam.

Bērni atgriežas no vasaras atpūtas vietām, kur bijusi atšķirīga medicīniskās palīdzības pieejamība, tādēļ sekojoši septembris skolās un bērnudārzos raksturojas ar utu un kašķa infekcijas uzliesmojumiem. [4; 6] Parazītu skartajās ādas vietās stiprās niezes rezultātā veidojas daudz sakasījumu. Šādos apstākļos var pievienoties piodermijas infekcija, pat ekzematizācija, limfadenīts. Tādēļ nevienu ādas bojājumu nedrīkst atstāt bez ievērības.

Brīvā dabā saskrambātās kājas un lauku darbos sastrādātās rokas kļūst pamanāmas uz datora klaviatūras un caur zeķu gaisīgumu. Septembrī turpinās lauku darbi, cilvēki piedalās dažādās talkās - pastiprinās abrāzija, roku āda zaudē savas dabīgās aizsargīpašības, attīstās un recidivē kontakta dermatīti un ekzēmas, ko klīniski raksturo ādas nieze, apsārtums, tūska un mikrovezikulu attīstība ādas virsmā, kas ātri plīst, veidojot erozīvas virsmas ar mitrošanu. Akūtam iekaisumam beidzoties, veidojas krevelītes. Āda sabiezē, zvīņojas un plaisā. Bieži uz šādi izmainītas ādas fona pievienojas sekundāra infekcija. [2; 4]

Vasaras zaļā viesnīca ir strādājusi godam! Lielākā bērnu dzim­stība pēc neplānotas grūtniecības ir martā. Arī visdažādākās seksuāli transmisīvās slimības (STS) veicina vasaras nakts burvība un siena gubeņu čaukstoņa. Ja akūtās pazīmes nav ņemtas vērā vasarā, mīlestības slimības rudenī ieiet hroniskā fāzē un rada jau dziļākas organiskas izmaiņas. Starp citu - arī kašķis un utainība ir STS. [4; 6]

Rudens īsās un apmākušās dienas ietekmē vispārējo organisma stāvokli, izraisot hormonu līmeņa izmaiņas. Samazinās serotonīna un palielinās malotonīna koncentrācija, kas rada labvēlīgu augsni depresijas attīstībai, nogurumam, enerģijas trūkumam, vieglai aizkaitināmībai un koncentrēšanās grūtībām. Cilvēks vairāk guļ. Uz šāda emocionāla stāvokļa un samazinātās dienas gaismas fona saasinās tādas hroniski recidivējošas ādas slimības kā, piemēram, dažādas ekzēmas un psoriāze. [5]

Laikam kļūstot vēsākam, notiek arī organisma adaptācijas procesi - proti paaugstinās tiroksīna, adrenalīna un noradrenalīna produkcija, kas pastiprina vielmaiņu un palielina siltuma produkciju. [1] Par pastiprinātu metabolismu liecina arī ādas elektriskā potenciāla palielināšanās rudenī. Āda kļūst biezāka un tās temperatūra - zemāka, jo rudenī ādas asinsvados visizteiktāk darbojas vazokonstriktori. [1; 2] Interesanti, ka tieši gados vecākiem cilvēkiem aukstā laikā izteikti paaugstinās metabolisms un samazinās ādas un kāju pēdu temperatūra, kas ir veicinošs faktors ādas slimību attīstībā. [7]

Organisma enerģijas ražošanā ­iesaistās polinepiesātinātās omega-3 un omega-6 taukskābes, kas ietilpst ādas virsmas lipīdu aizsargkārtas sastāvā. Polinepiesātināto taukskābju izmantošana enerģijas ražošanas procesam rada lipīdu trūkumu ādas virsmā, kā rezultātā attīstās ādas sausums, lobīšanās, plaisāšana un nieze. Novēro arī lēnāku brūču dzīšanu. Āda zaudē tonusu, vitalitāti un sāk balēt. Ādas sausumu vēl vairāk pastiprina centrālās apkures sezonas sākums. [7] Baktēriju un vīrusu kolonizācija uz sausas ādas var izraisīt ādas infekciju attīstību (impetigo, eczema nummulare). Impetigo gadījumā klīniski vēro streptodermijai raksturīgo perēkli ar asām robežām un monētas veida formu ar erozīvu virsmu centrā un epidermas raga slāņa atslāņojumu malās. Rodas mitrošana un attīstās plākšņainas skvamozas kreveles. Pievienojoties ekzēmai, perēkļu perifērijā veidojas mikrovezikulu grupas, bet perēkļu centrā ekzematizācijas izpaužas ar serozām akām - sīkiem punktveida padziļinājumiem uz erozijas fona. [8] Ādas streptokoku infekcija rada poststreptokoku glomerulonefrīta attīstības risku.

Tā kā arī rudens vēji veicina ādas izsausēšanu, pirms došanās ārā ieteicams lietot ādu mitrinošus krēmus, kā arī mazgāt ādu ar ādu aizsargājošiem līdzekļiem, kuru sastāvā ir līdz pat 60% tauku. Lai labāk piemērotu ādu aizsargājošos līdzekļus, ir iespējams noteikt ādas tauku un mitruma saturu.

Rudenī pastiprinātās vielmaiņas rezultātā palielinās arī apetīte. Cilvēki vairāk ēd smagu pārtiku, kas izraisa lipīdu disbalansu un veicina aknes vai tauku dziedzeru strutainus iekaisumus.

Izmaiņas lipīdu vielmaiņā var izraisīt seborejisko dermatītu, kam ir raksturīga pelēcīgu vai pelēcīgi dzeltenu zvīņu veidošanās uz sārti infiltrētas ādas fona (4.attēls). Biežāk tiek skarti ādas apvidi, kur koncentrēts visvairāk ādas tauku dziedzeru - uzacis, piere, aizauss rajons, ap degunu, sternālais apvidus, muguras daļa starp lāpstiņām, ādas ieloku virsmas.

Rudens mainīgie laika apstākļi, kad no rītiem ir vēss, bet dienā vēl vērojams vasarīgi silts laiks, apgrūtina piemērot atbilstošu apģērbu. Tādēļ pastiprinās svīšana, kas veicina sēnīšu slimību un bakteriālu infekciju attīstību. 

Virknei ciešanu tiek pakļautas... kāju pēdas. Vēsais laiks veicina distālo ķermeņa daļu asinsvadu problēmas, kas var izpausties Reino fenomena veidā. Tam raksturīgas pēkšņas, lēkmjveidīgas asinsvadu spazmas roku un kāju pirkstos, kas klīniski raksturojas ar stiprām sāpēm, bālumu, cianozi. Lēkmes ilgums ir no dažām minūtēm līdz pusstundai, ar pēc tam sekojošu eritēmu.

Pasliktinātā apasiņošana un samazinātās ādas aizsargspējas sekmē stāzes dermatīta saasināšanos potīšu rajonā. Klīniski vēro makulārus purpursarkanus, niezošus, zvīņojošus izsitumus ar mitrošanu (5.attēls). Attīstās ādas lihenifikācija. Vēlāk attīstās sāpīgas, ilgi nedzīstošas čūlas. Uz šādi izmainītas ādas fona bieži pievienojas bakteriāla vai mikotiska infekcija.

Mitrajā un vēsajā laikā cilvēku kājas bieži cieš no ilgstoša mitruma un aukstuma, kas veicina ierakuma pēdas attīstību. Rodas asins cirkulācijas traucējumi, attīstās tūska, parestēzijas un asinsvadu bojājumi kāju ādā. Macerācijas un trofikas traucējumu dēļ bieži pievienojas infekcija, radot ilgi nedzīstošas un sāpīgas čūlas, kas atsevišķos gadījumos var novest pie gangrēnas attīstības. Tāpēc jāatceras - galvu vēsumā, bet kājas siltumā!

Kad laukā kļūst vēsāks, cilvēki vairāk laika pavada telpās, kur telpu putekļi var izraisīt atopiskā dermatīta saasinājumu. Klīniski vēro niezošas pāpulas, no kniepadatas galviņas līdz lēcas lielumam, sausu un hiperemētu ādu. Uz sejas, kakla, elkoņu saliecēs un pacelēs ilgstošas kasīšanas dēļ āda kļūst raupja, ar izteiktu ādas zīmējumu - lihenifikāciju, eksoriācijām, klijveida lobīšanos un līnijveida rētām. Šāda izmainīta āda ir ļoti uzņēmīga pret bakteriālām, virusālām un mikotiskām infekcijām, ko ne vienmēr var atšķirt pēc klīniskās ainas. [9] Pētījumi liecina, ka tādu atopiju attīstība kā atopiskais dermatīts un alerģiskais rinīts ir cieši saistīti ar astmas biežumu. [4]

Āra apstākļos dažādas alerģiskas reakcijas var izraisīt trūdošo lapu izdalītās daļiņas un augu sporas. [10] Japānā veikts pētījums par to, ka rudenī vērojama arī paaugstināta dažādu insektu izdalīto vielu koncentrācija gaisā. Tāpat veikti pētījumi, ka biežāk alerģiskas reakcijas un atopijas vērojamas rudenī dzimušiem bērniem. [6] No otras puses - pētījumi liecina arī to, ka pēdējā desmitgadē Eiropā samazinās saslimstība ar atopisko dermatītu, kas saistīts ar cilvēku biežo migrāciju un pieejamo terapiju.

Visbeidzot - rudenī vērojama pastiprināta matu izkrišana, jo iestājas matu augšanas telogēnā fāze. [11] Koki nomet lapas, cilvēks - matus...