2010. gada 3.–4. septembrī Rīgā notika 3. Baltijas Osteoporozes kongress. Osteoporoze ir viena no biežākajām slimībām, un to konstatē sievietēm un vīriešiem visās pasaules valstīs, radot būtisku sociālo un ekonomisko slogu. Kongresā piedalījās ne tikai osteoporozes jomā tieši iesaistītie speciālisti, bet arī reimatologi, endokrinologi, neirologi, nefrologi, ģimenes ārsti, ginekologi, internisti un radiologi. Šajā rakstā esam apkopojuši svarīgākās atziņas no kongresa.
25 (OH) vitamīns D un kaulu minerālais blīvums Igaunijas populācijā
M. Kull, R. Kallikorm, M. Lember, Internās medicīnas nodaļa, Tartu Universitāte, Igaunija
Līdz ar populācijas novecošanos osteoporoze kļūst par arvien nozīmīgāku sabiedrības veselības problēmu. D vitamīna nepietiekamība un deficīts ir nozīmīgs šīs slimības riska faktors. Pazemināts un izteikti pazemināts D vitamīna līmenis ir izplatīts visā pasaulē, it īpaši ziemeļvalstīs. Igaunijā līdz šim nebija datu par D vitamīna nepietiekamības izplatību. Pētījuma mērķis bija noskaidrot D vitamīna nepietiekamības un samazināta kaulu minerālā blīvuma izplatību Igaunijā.
Nejaušināti populācijā tika atlasīti 367 indivīdi (vecumā no 25 līdz 70 gadiem). 25 (OH) D vitamīna un PTH līmenis tika noteikts divas reizes gadā (ziemā un vasarā). Kaulu minerālais blīvums diagnosticēts ar Lunar DPX-IQ osteodensitometru gūžā un mugurkaulā.
Vidējais D vitamīna līmenis ziemā bija 43,7±15 nmol/l ar lielāko populācijas pārsvaru ar D vitamīna nepietiekamību (73%), bet D vitamīna deficīts tika novērots 8% gadījumu. Vidējais 25 (OH) D vitamīna līmenis vasarā bija 59,3±18 nmol/l. Pētījumā osteoporozes prevalence pētāmajā vecuma grupā variēja no 1,3% līdz 8,6% - pēc anatomiskā reģiona un references datubāzes, kas tika izmantota diagnostikā. Pārrēķinot uz vispārējo populāciju šajā vecuma grupā, tie ir 1300-8600 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju.
Gan pazemināts D vitamīna līmenis, gan samazināts kaulu minerālais blīvums Igaunijas populācijā ir izplatīti. Uzlabojot D vitamīna stāvokli, būtu iespējams samazināt osteoporozes izraisīto slogu Igaunijā.
Primārā un sekundārā osteoporoze pacientiem ar reimatiskām slimībām
D. Andersone, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centrs
Reimatiskās slimības, kas saistītas ar osteoporozi: ankilozējošais spondilīts, reimatoīdais artrīts, gūžas reģionālās migrācijas osteoporoze, sistēmiskā sarkanā vilkēde, sistēmiskā skleroze, dermatomiozīts, polimiozīts. Pacientiem ar reimatoīdo artrītu biežāk novēro samazinātu kaulu minerālo blīvumu un biežākus kaulu lūzumus, salīdzinot ar vispārējo populāciju. Ankilozējošais spondilīts arī tiek saistīts ar lūzumiem un samazinātu kaulu blīvumu mugurā un proksimālajā augšstilba kaulā.
Glikokortikoīdu terapija ir visbiežāk sastopamais sekundārais kaulu minerālā blīvuma zuduma cēlonis. Osteoporotiski lūzumi tiek novēroti 30-50% pacientu, kas terapijā saņem glikokortikoīdus. Citi sekundārie riska faktori: medikamenti (metatreksāts, ciklofosfamīds, ciklosporīns), agrīna menopauze, ko veicinājusi reimatiskas slimības patoģenēze un agresīva ārstēšana, fiziska mazaktivitāte, sintētisko imūnsupresīvo medikamentu izraisīta amenoreja un hipogonādisms, kas var paaugstināt kaulaudu samazināšanās risku, estrogēna aktivizētas kaulaudu rezorbcijas trūkums, kā rezultātā ir samazināts kaulu minerālais blīvums un paaugstināts lūzumu risks.
Osteoporozes risku pacientiem ar reimatiskām saslimšanām palīdz mazināt:
- reimatiskās saslimšanas aktivitātes mazināšana ar efektīviem bioloģiskajiem medikamentiem;
- agrīni jau osteopēnijas fāzē (kaulu blīvums starp -1,0un -2,5SD) jāsāk osteoporozes ārstēšana pacientiem ar reimatiskām saslimšanām.
Osteoporozes pacientu rehabilitācija
A. Vētra, Rīgas Stradiņa universitāte, Nacionālais Rehabilitācijas centrs "Vaivari"
Rehabilitācijas programmas osteoporozes pacientiem ir ar individuālu pieeju atbilstīgi slimības tipam un smagumam. Lai nodrošinātu optimālu pacienta aprūpi, tajā jāiesaistās daudzdisciplinārai komandai (piemēram, ārstam, dietologam, psihologam). Kopējais rehabilitācijas mērķis ir palīdzēt pacientam atgriezties iespējami labākā funkcionālā līmenī un uzlabot kopējo dzīves kvalitāti. Rehabilitācijas programmā ir vairāki elementi: psihosociālais novērtējums un atbalsts, fizisko vingrinājumu programma, lai paaugstinātu fizisko sagatavotību, izmaiņas uzturā, pacienta un ģimenes izglītošana - it īpaši par kritienu profilaksi un sāpju mazināšanas metodēm.
Kaulaudu bioķīmiskie marķieri un kaulu minerālais blīvums vecākām sievietēm
R. Piliciauskiene, V. Alekna, M. Tamulaitiene, Medicīnas fakultāte, Viļņas Universitāte, Lietuva
Kaulaudu bioķīmiskie marķieri saistīti ar kaulu minerālo blīvumu, un tie atspoguļo kaulaudu stāvokli. Pētījuma mērķis bija noskaidrot saistību starp bioķīmisko kaulaudu marķieri un kaulu minerālo blīvumu. Tika novērotas 52 sievietes un ievākti dati par sociāli demogrāfisko stāvokli, slimībām, lietotajiem medikamentiem, alkohola un smēķēšanas paradumiem. Mugurkaula un gūžas kaula minerālais blīvums tika diagnosticēts ar iDXA. Seruma paraugos noteica kaulaudu marķierus: C terminālo telepeptīdu (CTX) un N-terminālā propeptīda I tipu (P1NP). Kaulaudu rezorbcijas marķiera (CTX) un kaulaudu formēšanās marķiera (P1NP) sakarības tika salīdzinātas ar kaulu minerālo blīvumu divās grupās - pēc menopauzes un pirms menopauzes.
Kaulaudu marķieri statistiski ticami neatšķīrās sievietēm pēcmenopauzes grupā un pirmsmenopauzes grupā. Tāpat netika atklātas statistiski ticamas kaulaudu marķieru atšķirības sievietēm ar normālu kaulu minerālo blīvumu un osteopēniskām sievietēm (kaulu minerālais blīvums -1,0 SD un mazāks).
Osteoporoze, menopauze un hormonus aizvietojošā terapija - mūsdienu pierādījumi
D. Matule, Medicīnas sabiedrība "ARS"
Līdz 2001. gadam hormonus aizvietojošā terapija (HAT) bija pirmās izvēles terapija, lai aizkavētu agrīnu pēcmenopauzes kaulaudu zudumu un ārstētu osteoporozi. Mūsdienās HAT izvēlei jābūt individuālai un balstītai riska-ieguvumu attiecībā. Zemas devas HAT paaugstina kaulaudu masu un samazina blakusparādības. Jāveic plaši kohortas pētījumi par HAT. Paaugstinātais krūts vēža un kardiovaskulāro slimību risks īpaši vecākām sievietēm neatsver ieguvumus kaulaudiem un ierobežo ilgstošu HAT lietošanu. Pašreizējās rekomendācijas iesaka ierobežot estrogēna lietošanu lielākajai daļai sieviešu pirmsmenopauzes periodā.
25(OH) D vitamīna līmenis serumā sievietēm pēcmenopauzes periodā un šā līmeņa izmaiņas gadu pēc vitamīna lietošanas atbilstīgi rekomendācijām
I. Valter, N. Silagava, I. Talvik, J. Pail, S. Nomm, M. Vahet, A. Vork. Klīnisko un bāzes pētījumu centrs, Tallina, Igaunija
Igaunijā pacientiem, kas saņem specifisku osteoporozes terapiju, plaši tiek lietots arī kalcijs un D vitamīns, lai paaugstinātu kalcija absorbciju. Zināms, ka D vitamīna līmenis Igaunijas populācijā ir zemā līmenī, tomēr nav zināma efektivitāte papildus uzņemtajam D vitamīnam.
Pētījumā kopumā tika apsekota 871 sieviete (vidējais vecums 68,2±6,7 gadi), kas saņēma profilaktisku terapiju vai osteoporozes specifisku terapiju un kam D vitamīna līmenis serumā pirms ārstēšanas bija pazemināts. 653 (75%) pacientēm pēc DXA mērījumiem diagnosticēja osteoporozi, bet 218 (25%) pacientēm - osteopēniju. 105 pacientes atkārtoja mērījumus gadu pēc terapijas. Pacientes papildus osteoporozes terapijai saņēma 400 vai 800 IU holekalciferola dienā (attiecīgi 51 un 55 pacientes). Vidējais D vitamīna līmenis serumā bija 63,1 nmol/l osteopēnijas pacientēm un 56 nmol/ l osteoporozes pacientēm. Vidējais līmenis virs 60 nmol/l bija vasaras mēnešos, tad samazinājās. Viszemākais D vitamīna līmenis (vidēji 40,6 nmol/l) bija vecumgrupā 80 un vairāk gadu. 62% osteoporozes pacienšu un 44,5% osteopēnijas pacienšu D vitamīna līmenis pirms terapijas bija zem 60 nmol/l. Pacienšu īpatsvars ar pazeminātu D vitamīna līmeni samazinājās līdz 17,9% pēc 1 gadu ilgas D vitamīna lietošanas.
Igaunijā statistiski nozīmīga osteoporozes pacienšu daļa ir ar pazeminātu D vitamīna līmeni serumā; vasarai ir tikai īslaicīgs efekts uz D vitamīna metabolismu. Lai gan D vitamīna papildu uzņemšana 800 IU/dienā uzlabo vidējo līmeni serumā, tomēr ievērojamai daļai pacientu joprojām ir nepietiekams D vitamīna līmenis. Iespējams, daļai pacientu būtu jālieto vairāk nekā 800 ID dienā, īpaši gados vecu cilvēku grupā.
D vitamīna nozīme optimālas veselības nodrošināšanā
I. Gailyte, Kauņas Medicīnas universitāte, Lietuva
D vitamīnam ir būtiska nozīme osteoporozes procesā. D vitamīns nodrošina adekvātu kalcija uzsūkšanos, normālu kaulaudu veidošanos un mineralizāciju un normālu paratireoīdo hormonu (PTH). D vitamīns un tā metabolīti nodrošina daudzus darbības mehānismus organismā, ne tikai novērš rahītu un osteomalāciju. Samazināts D vitamīna daudzums var paaugstināt vēža, osteoporozes, rahīta, kritienu un multiplās sklerozes risku, bet šo risku izdodas samazināt, paaugstinot D vitamīna līmeni organismā. Pacientiem ar cukura diabētu, gripu, depresiju, hronisku nogurumu un lieku ķermeņa svaru bieži novēro pazeminātu D vitamīna līmeni. Pazemināts D vitamīna līmenis var veicināt autisma, alerģiju un preeklampsijas attīstību. Pietiekams D vitamīna līmenis ir svarīgs skeleta un muskuļu funkciju nodrošināšanai. D vitamīnam ir būtiska nozīme kopējā veselībā, ne tikai kaulu veselībā. Eksperti nav vienisprātis par visatbilstīgāko D vitamīna līmeni, kas nodrošinātu optimālu veselību. Jaunākie atklājumi liecina, ka nepieciešamais D vitamīna līmenis ir augstāks, nekā tas ir lielākajai daļai cilvēku.
Pieredze ar perifēro osteodensitometriju
A. Krauskiene, G. Butkuviene. Kauņas Medicīnas universitātes Endokrinoloģijas institūts, Lietuva
Perifērā osteodensitometra modelis ir DXL Calscan, mērīšanas laiks in vitro in vivo 1,2 CV (novirzes koeficients). Lūzumu prognozēšanas spēja DXL Calscan aparātam tiek novērtēta kā līdzīga vai pat labāka, salīdzinot ar mērījumiem gūžā, mugurkaulā vai apakšdelmā. Kaulu minerālā blīvuma mērījumiem iesaka lietot DXL Calscan, jo tam ir minimāla ārējā radiācija, to var lietot jebkurā vietā, tā lietošanai nav nepieciešama papildu piesardzība.
Lietuvā veiktā pētījuma mērķis bija noskaidrot saistību starp DXL Calscan izmērīto kaulu minerālo blīvumu un antropometriskajiem rādītājiem atšķirīgās vecumgrupās sievietēm pēcmenopauzē. Kopumā pētījumā piedalījās 1572 sievietes no dažādām Lietuvas pilsētām. Populācijas vidējais vecums bija 62,9 gadi. Kaulu minerālais blīvums tika mērīts dominantajā kājā pēc pacientes izvēles (63% labajā un 37% kreisajā). Vidējais kaulu minerālais blīvums starp vecumgrupām atšķīrās (p
Pētījuma laikā nevienā vecumgrupā netika novērota saistība starp kaulu minerālo blīvumu un ķermeņa masas indeksu, ķermeņa svaru un augumu. Pētījuma dati parādīja, ka perifērais DXL Calscan nodrošina ērtu skeleta kaulu minerālā blīvuma diagnostiku un tam ir vairākas priekšrocības, salīdzinot ar aksiālo kaulu minerālā blīvuma mērīšanu. Dažiem pacientiem tika novērots, ka, mērot ar aksiālo DXA, netika konstatēti osteoporotiski bojājumi, bet ar perifēro DXA šiem pašiem pacientiem konstatēja osteoporozi.
Rentgenoloģiskā, osteodensitometriskā, kvantitatīvā datortomogrāfiskā, ultrasonogrāfiskā vai magnētiskās rezonanses izmeklēšana osteoporozes diagnosticēšanai
A. Platkājis, Rīgas Stradiņa universitāte
Pazeminoties kopējam kalcija līmenim kaulos, samazinās rentgenstaru kaulu absorbcijas apjoms. Osteodensitometrs (DXA) ir "zelta standarts" kaulu minerālā blīvuma mērīšanai. Mērījumu veic mugurkaulā, gūžā vai perifērajos kaulos, izmeklējumam nepieciešamais laiks ir neliels, tas ir lētāks nekā datortomogrāfija, turklāt mērījumam ir augsta validitāte. Ultrasonogrāfiju izmanto, lai novērtētu osteoporotisku lūzumu risku. Muguras datortomogrāfija ļauj atsevišķi izmē rīt kortikālā un trabekulārā kaula blīvumu. Datortomogrāfijai ir augstākas diagnostiskās iespējas atšķirt pacientus ar un bez osteoporotiskiem lūzumiem. Magnētiskā rezonanse ļauj novērtēt vertebrālos lūzumus un veikt kaulu trabekulāros izmeklējumus.
Rentgenoloģiskā izmeklēšana ļauj novērtēt osteoporotiskus lūzumus, bet radiologs var atklāt osteoprozi tikai tad, ja kauls zaudējis vismaz 25% kaulu minerālā blīvuma. Morfometrija uzlabo vertebrālo lūzumu diagnosticēšanu. Muguras un gūžas datortomogrāfija mēra kaulu minerālo blīvumu kaula tilpuma vienībās (mg/cm3).
Perifērā datortomogrāfija ļauj novērtēt kaulu lūzumu risku. Magnētiskā rezonanse atšķir labdabīgus un ļaundabīgus vertebrālos lūzumus, novērtē kaula trabekulāro struktūru.
Ķermeņa uzbūves izmaiņu mērīšana ar iDXA vecumdienās
A. Mastaviciute, M. Tamulaitiene, V. Alekna. Viļņas Universitātes Medicīnas fakultāte, Lietuva
Ķermeņa uzbūves izmaiņām ir liela nozīme vecumdienās, tās ietekmē kognitīvo un funkcionālo stāvokli, uztura un endokrīno stāvokli, dzīves kvalitāti un blakus saslimšanas. Galvenie atklājumi: vecākiem indivīdiem samazinās tauku masa, kaulu minerālais blīvums un muskuļu masa.
Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot kopējās un reģionālās ķermeņa uzbūves izmaiņas vīriešiem un sievietēm vecumdienās un saistību salīdzināt starp dažādiem ķermeņa uzbūves komponentiem. Pētījumā piedalījās 66 dalībnieki. Visiem tika mērīts kaulu minerālais blīvums ar iDXA. Visiem tika noteikta arī tauku masa, beztauku masa un kaulu minerālu sastāvs. Vīriešiem relatīvais skeletālais muskuļu masas indekss zem 7,26 kg/m2 un sievietēm zem 5,45 kg/m2 tika uzskatīts par sarkopēniju. Aptaukošanās tika noteikta tad, ja ķermeņa tauku proporcija bija lielāka par 27% vīriešiem un 38% sievietēm.
Tika atklāts, ka vīrieši ir garāki un smagāki nekā sievietes. Beztauku masa un kaulu minerālais sastāvs samazinās un tauku masa pieaug vecākiem vīriešiem un sievietēm, salīdzinot ar jaunākiem. Vecākiem cilvēkiem visi antropometriskie rādītāji uzrādīja zemākas vidējās vērtības nekā gados jaunākiem cilvēkiem, un šī atšķirība izteiktāka bija sievietēm nekā vīriešiem.
Osteoporoze un sāpes
I. Logina, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Sāpju izpētes biedrība
Sāpes osteoporozes gadījumos var būt saistītas ar vairākiem aspektiem:
- osteoporoze kā galvenais cēloniskais sāpju mehānisms;
- sāpes saistītas ar osteoporotisku pacientu ārstēšanas blakusparādībām;
- sāpes, ko izraisa citas patoloģijas pacientiem ar osteoporozi;
- sāpes kā biopsihosociāls fenomens.
Adekvāta ārstēšana un ārstēšanas efektivitāte atkarīga no sāpju cēloņu izprašanas un atbilstīgas ārstēšanas. Sākumā pacientu, kam ir osteoporotiskas lūzuma sāpes, ieteicams ārstēt ar pirmās izvēles preparātiem: salicilātiem, nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, paracetamolu; ja tie nepalīdz, jāpāriet uz perorāliem opioīdiem un adjuvantiem, piemēram, antidepresantiem.
Ap 85% osteoporozes pacientu sūdzas par kaulu sāpēm. Vienmēr jāmēģina noskaidrot, vai osteoporoze ir galvenais un vienīgais sāpju cēlonis. Vairākas sāpes radošas saslimšanas bieži sastopamas tieši vecāka gadagājuma populācijā.
Trīs galvenie principi, aprūpējot pacientu ar sāpēm:
- jautā pacientam par sāpēm (novērtē tās);
- tici pacientam;
- ārstē pacientu aktīvi, līdz sasniegts rezultāts.
