Nejauši, bet pusgadsimtu — acu ārste. RASMA LŪKINA, oftalmoloģe
Vēl decembrī oftalmoloģe, medicīnas doktore, docente RASMA LŪKINA strādāja, bet nu pēc gandrīz 59 (!) ārstes darba gadiem pierod dzīvot rimtākā ritmā.
Vēl decembrī oftalmoloģe, medicīnas doktore, docente RASMA LŪKINA strādāja, bet nu pēc gandrīz 59 (!) ārstes darba gadiem pierod dzīvot rimtākā ritmā.
“Man ir mīļš teiciens, ko sev atgādinu: ja iesi pa ceļu, kur gāji vakar, nonāksi turpat, kur esi šodien,” saka kardioloģijas rezidents ROBERTS FEDERS. Berlīnē rit viņa sestais rezidentūras gads, un viņš ir apņēmies drīz atgriezties Latvijā.
Publiskajā telpā viņas bija pamanāmas pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Lūcija Akermanes vārds bija saistīts ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru, bet Inetas Zīriņas — ar Veselības veicināšanas centra vadību. Abas šīs iestādes vairs nepastāv. Bet abas vadītājas joprojām ir... vadītājas. Tikai tagad vada ārstniecības iestādes.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra virsārsts, kardiologs IĻJA ZAKKE 31 gadu bijis uzticīgs šai darba vietai, izglābis daudzus infarkta un citu sirdskaišu skartus slimniekus. Par sevišķiem nopelniem kardioloģijā un medicīnā apbalvots ar Atzinības krustu.
Topošās zobārstes ANNAS JURKOVSKAS uzņemtās dokumentālās fotogrāfijas publicē vadošie pasaules mediji, citu valstu privātklīnikas aicina Annu iemūžināt mediķus un viņu darba procesu. Mākslas foto vārdā viņa gatava internetā samedīt pērnā gadsimta holeras paraugus. Arī Latvijas medicīnas iestādes pamazām atver Annai savas durvis, lai ļautu dokumentēt medicīnas vidi.
Otolaringoloģe AINA KRAVALE un ginekologs JURIS URTĀNS ir pamanāmi ne tikai Preiļos. Izcili savu specialitāšu pārstāvji, aktīvi ikdienas dzīvē, enerģijas, gudrības un labsirdības pilni, aizrautīgi piedalās kultūras pasākumos. Tādi viņi ir vienmēr — gan kā dzīvesdraugi, gan kā darba kolēģi un biznesa partneri.
Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas ārste BAIBA RAUHVARGERE izbaudījusi gan administratores darbu, gan nopelnījusi ventspilnieku piešķirto titulu “Gada ārsts”. Sarunā ar viņu uzrunā cieņpilnā attieksme pret pacientiem un viņu tuviniekiem. Viņa teic: mediķim nav tiesību pacelt balsi slimnieka klātbūtnē un pat tad, ja ārsts ir nevaļīgs, slimniekam jāvelta tik ilgs laiks, cik nepieciešams.
Vairāku rakstu sērijā uzrunājām cilvēkus, kas savulaik bijuši aktīvi medicīnā un farmācijā. Laiks mainījies, viņi vairs neatrodas uz publiskās skatuves. Kā mainījusies viņu dzīve? Ko viņi domā par laiku toreiz un tagad, par piepildītiem un nepiepildītiem sapņiem? Ko darītu citādi, ar šodienas acīm skatoties?
Viņas pacienti ir īpaši. Īpaši tāpēc, ka tik ļoti pasteigušies ienākt šajā pasaulē un viņu dzīvība tik trausla, sargājama, lolojama, ka cerību no nolemtības lielākoties šķir ārkārtīgi smalka robeža. Dažs no Stradiņa slimnīcas dakteres neonatoloģes IRĒNAS ZAHARES un viņas vadītās Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas pacientiem ir tikai puscukurpaciņas svarā. Tas, vai viņi spēs izdzīvot un kā dzīvos izdzīvojušie, atkarīgs arī no Irēnas Zahares darba.