Sadzīvē iegūta pneimonija ir viens no biežākajiem nāves iemesliem pasaulē. [1] Mirstība hospitalizēto pacientu vidū pasaulē svārstās no 5% līdz 20%. [2] Latvijā kopējā letalitāte pneimoniju dēļ hospitalizēto pacientu vidū 2010. gadā bijusi 3,1%, ar vislielāko pacientu īpatsvaru virs 60 gadu vecuma. [3]
Ārstu uzdevums ir sniegt iespējami labāko pārvaldību un ārstēšanu pacientiem, kas slimo ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS). Ir vairāki šķēršļi, kas jāpārvar, lai veiksmīgi izpildītu šo uzdevumu, piemēram, pacienti atšķirīgi reaģē uz ārstēšanu, jo HOPS pacientu populācija ir neviendabīga, var būt vāja saistība starp simptomiem un slimības smagumu, kā arī ir ierobežoti dati par ārstēšanas ilgtermiņa HOPS rezultātu. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pētījumi par HOPS diagnosticēšanu un ārstēšanu.
Idiopātiska pulmonāla fibroze (IPF) ir viena no idiopātiskām intersticiālām pneimonijām, pie kurām pieder vēl septiņas citas nozoloģiskas formas, bet IPF ir visbiežāk sastopamā un prognostiski vissmagākā forma. Pēc definīcijas IPF ir nezināmas etioloģijas progresējoša intersticiālas plaušu slimības forma, ko raksturo īpašu klīnisko, radioloģisko un histoloģisko pazīmju kopums. Šoreiz klīniskajā gadījumā - paciente ar sarežģītu diagnozi. Demonstrējot šo klīnisko gadījumu, diferenciāldiagnozē tika minēta arī sarkoidoze, jo bija paaugstināta angiotenzīna konvertāze, kas var būt paaugstināta arī dažu aknu slimību gadījumā.
Mūsdienās no astmas cieš vairāk nekā 300 miljoni cilvēku. Tā ir biežāk sastopamā hroniskā slimība bērnu vecumā. [1] Lai pievērstu sabiedrības, arī ārstu un valdības pārstāvju uzmanību šai problēmai, ik gadu maija pirmajā otrdienā pasaulē tiek atzīmēta Astmas diena, ko rīko Pasaules Astmas iniciatīvas organizācija (GINA – Global Initiative for Asthma). Šajā rakstā aplūkoti vairāku vadlīniju ieteikumi akūtas astmas ārstēšanā pacientiem bērnu vecumā.
Pacientus ar klepu viegli var iedalīt divās grupās:pacienti ar akūtu klepu un pacienti ar hronisku klepu. Akūts klepus ir biežākais konsultāciju iemesls primārās veselības aprūpes ārsta praksē, savukārt hronisks klepus ir viens nobiežākajiem cēloņiem pulmonologa apmeklējumam. Lai ganakūta un hroniska klepus cēloņi ir plaši pētīti, tomēr vēlarvien notiek pētījumi un tiek atklātas jaunas klepus saistības ar citām saslimšanām, kā arī meklēti efektīvāki terapijas veidi. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pētījumu rezultāti par akūtu un hronisku klepu.
Pneimonija (pneumonia grieķu val. – plaušu iekaisums) ir alveolu un terminālo elpceļu iekaisums, kas radies infekcioza aģenta invāzijas rezultātā pēc tā inhalācijas vai hematogēnas izplatības. [1] Akūtu sabiedrībā iegūtu jeb mājas pneimoniju raksturo akūtas apakšējo elpceļu infekcijas pazīmes iepriekš nehospitalizētam veselam bērnam. Var būt arī radioloģiski pierādīts vienas vai abu plaušu bojājums. [4; 5] Precīza pneimonijas definīcija maziem bērniem ir grūti definējama, jo pneimonija un bronhiolīts ir vienādi bieži sastopami.
Astmas menedžments vienlaikus ir vienkāršs un grūts uzdevums. Vienkāršs, jo lielai daļai pacientu simptomu kontroli var sasniegt viegli, vadoties pēc skaidri definētām vadlīnijām. Grūts, jo astma ir mutifaktoriāla slimība: vienmēr ir pacienti, kam optimālu kontroli sasniegt neizdodas, jo līdzīgi kā ar daudzām hroniskām slimībām vēl joprojām runājam par kontroli, nevis izārstēšanu. Pētījumiem astmas lauciņā raksturīga tematiska daudzveidība, kas daļēji aplūkota arī šajā literatūras apskatā.
Pēdējos gados lielu interesi izraisa dažādu kopsakarību meklēšana starp atšķirīgām internās medicīnas nozarēm. Šajā rakstā aplūkotas plaušu funkcijas pārmaiņu likumsakarības dzīves laikā no agras bērnības līdz sirmam vecumam, smēķēšanas un slimību ietekme uz plaušu funkcijas raksturlielumiem, elpceļu funkcijas un sistēmiskā iekaisuma ietekme uz sirds-asinsvadu slimību un nāves risku, kā arī pievērsta uzmanība iespējām attiecībā uz šobrīd pieejamiem līdzekļiem risku samazināt.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir izplatīta hroniska slimība ar smagu norisi, it īpaši slimības pēdējās stadijās. HOPS joprojām netiek laikus diagnosticēta, pacienti pie ārsta bieži vien nonāk ar sūdzībām par elpas trūkumu un nespēju veikt ikdienas aktivitātes, elpošanas rādītāji ir jau izteikti samazinājušies. Raksta mērķis – iepazīstināt ar šīs slimības rehabilitācijas pasākumiem, jaunākajām atziņām ERS kongresā.
Klepus – viens no izplatītākajiem slimību simptomiem. Ir skaidra tā reflektoriskā reakcija uz elpceļu, pleiras vai iegareno smadzeņu kairinājumu. Svarīgākās patiesības par klepu ir nemainīgas – klepus fizioloģiskā nozīme ir bronhu pašattīrīšanās. Revolucionāru jaunumu saistībā ar klepu nav, taču pēdējā gada laikā pasaules literatūrā publicētajos rakstos vairāki jauni aspekti norāda uz iespējamajiem attīstības virzieniem.
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
