Autisms (grieķu autos - pats) - slimīgs psiholoģisks stāvoklis, ierobežota kontaktēšanās ar ārpasauli, noslēgšanās sevī. Autisms ilgst visu mūžu, tas ietekmē veidu, kā persona komunicē un izturas pret apkārtējiem cilvēkiem. Bērniem ar autismu spēja veidot draudzību ir ierobežota, tāpat ierobežota ir arī viņu spēja saprast citu cilvēku emocijas. Dažiem bērniem (bet ne visiem) ir arī mācīšanās traucējumi. Šajā rakstā aplūkotas biežākās autisma pazīmes un to koriģēšanas iespējas.
Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti gan ārstu, gan pacientu vidū iegūst farmakoterapijas un psihoterapijas kombinācija, kuras pārraudzību īsteno vai nu viens ārsts-psihiatrs ar zināšanām kādā no psihoterapijas novirzieniem, vai arī divi - ārsts-psihiatrs un psihoterapeits ar ārsta vai psihologa izglītību, kas labi orientējas psihiatrijā. Raksta mērķis ir parādīt, ka ar pētījumiem pamatota farmakoterapija un psihoterapija sekmīgi viena otru papildina, palīdzot pacientiem pārvarēt psihiskos traucējumus.
2012. gada oktobrī piedalījos XIX Pasaules hipnoterapeitu kongresā Vācijas pilsētā Brēmenē, kuru organizēja un vadīja Starptautiskā hipnoterapeitu biedrība un Rotveilas Miltona Eriksona institūts. Kongresa psihodinamiskās psihoterapijas pētījumu sēdē prezentēju savu pētījumu "Īstermiņa psihoterapija strādājošiem pieaugušiem ar trihotillomānijas klīnisko diagnozi".
Trauksme un bailes var būt normāla ikdienas parādība, reaģējot uz bīstamu vai saspringtu situāciju. Taču trauksme un bailes, kas nav adekvātas situācijai vai izpaužas pārāk intensīvi, var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai somatisku saslimšanu. Rakstā apkopoti biežākie trauksmes veidi un to pārvaldības iespējas.
1818. gadā terminu “psihosomatika” medicīnā ieviesa vācu ārsts Hainrots, kas vēlāk specializējās psihiatrijā. Tolaik morāles aspektu gaismā daudzu ķermeņa slimību izcelsme tika skaidrota ar psihiskiem procesiem. “Nelabas un grēcīgas” kaislības, piemēram, dzimumdzīve, tika uzskatītas par tuberkulozes, epilepsijas un vēža izraisītājām. Pēc aptuveni desmit gadiem radās pretējs vārds – somatopsihisks – un uzskats, ka atdalīt ķermeni no pasaules ir tas pats, kas atdalīt dvēseli no ķermeņa, un ka slimības jāuzlūko par ķermeņa vājprātu.
“Lielākais apdraudējums no visiem ir zaudēt pašam sevi. Tas var notikt ļoti klusi, it kā tā nebūtu vispār. Citi zaudējumi nenotiek tik klusi; visi citi zaudējumi – roka, kāja, piecu dolāru naudas zīme vai sieva – ir pārliecinoši pamanāmi,” teicis Sērens Kjerkegors. [1] Katrs jūt savu “es” (self), tā tagadējo pieredzi, savu ķermeni un mentālos procesus šajā brīdī (domas, emocijas, sajūtas) – līdz ar uztveri par ārējo pasauli tagadnē, pagātnes atmiņām un projekciju nākotnē. Tā ir vieta, kur mēs spējam sevi just, kur uztveram pasauli un arī darbojamies. Vai vienmēr tas ir pašsaprotami?
Pēdējos gados pasaulē ik nedēļu parādās kāds jauns preparāts. Tiesa, psihiatrijā jaunu medikamentu parādīšanās ir salīdzinošo reta, taču 2009. gadā mediķi pacientiem varēja nozīmēt vairāk nekā 4000 dažādu medikamentu. Iespējamība, ka līdztekus lieto vairākus medikamentus, ir liela. Aprēķināts, ka ikvienu jaunu preparātu, kas parādās tirgū, var nozīmēt 2,3 miljardos kombināciju ar citiem medikamentiem. [1] Polifarmācija īpaši aktuāla ir tieši psihiatrijā. Tiek lēsts, ka apmēram viens no desmit pacientiem lieto kombinēto psihofarmakoterapiju. Iespējams, Latvijā šis skaitlis ir pat vēl lielāks. Medikamentiem, ko lieto līdztekus, ir savstarpēja farmakokinētiska un farmakodinamiska ietekme. Ja medikamentu mijiedarbību izmanto prasmīgi, tā var kļūt par papildu iespēju efektīvi palīdzēt pacientam.
Pēdējos gados, kad iedzīvotājiem jāpiedzīvo dažādas krīzes, bieži var novērot, ka pēc grūtas dzīves situācijas viss “it kā pāriet”, tomēr vēlāk cilvēkam parādās somatiski simptomi. Ārstiem ir svarīgi atpazīt pacienta dzīvē krīzi un tās radītos psihosomatiskos traucējumus, lai mudinātu pacientu saņemt adekvātu krīzes psihoterapiju.
Ko nozīmē būt cilvēkam? Šī jautājuma atbildes daļa slēpjas mūsu intelekta evolucionārajā veidošanās procesā. Ir daudz teoriju, kas pārsvarā koncentrējas vai nu uz smadzeņu izmēra nozīmi, vai specifiskām ģenētiskām izmaiņām. Freds H.Prevics piedāvā gana provokatīvu teoriju, kurā galvenais faktors, kas nosaka “modernā cilvēka” uzvedību, ir augsts dopamīna līmenis, uzsverot epiģenētiskos faktorus, nevis ģenētiskos faktorus, kas veicinājuši dopamīna pieaugumu cilvēces vēsturē un formējuši mums labi pazīstamo “moderno cilvēku”.
Koitālas galvassāpes (KGS) saskaņā ar SSK-10 ir pēkšņas lēkmjveida, pulsējošas, plēsošas galvassāpes pieres vai acu ābolu apvidū, kas attīstās cilvēkam seksuālas kulminācijas, orgasma jeb ekstāzes brīdī dzimumakta laikā vai tūlīt pēc akta, arī masturbējot. Pacienti bieži tās dēvē par “pērkona grāviena, eksplozīvām” galvassāpēm. Tās var ilgt 15–20 minūtes, pāris stundas, dažreiz – pāris dienas. Rodas izbīlis, trauksme, bailes no dzimumakta, no pēkšņas nāves.
“Ir vērtīgi ik pa laikam paelpot svaigu gaisu citur, iegūt medicīnas un dzīves pieredzi,” saka pediatri Dr. med. REINIS BALMAKS un Dr. BAIBA BALMAKA. Viņi bija paņēmuši pauzi no Latvijas medicīnas, lai gadu strādātu Austrālijas pilsētā Melburnā. Pacientu drošība, vadlīniju medicīna, Melburnas īpašais darba grafiks, labsirdība komunikācijā, apsēstība ar kafiju un barista, kurš naktī ierodas slimnīcā, — šie ir daži no atslēgas vārdiem dakteru Balmaku stāstā.
Žults atvilnis jeb žults reflukss, jeb duodenogastroezofageālais reflukss ir medicīnisks stāvoklis, kad žults, kas ir aknu ražota gremošanas sula, no divpadsmitpirkstu zarnas plūst uz kuņģi un reizēm uz barības vadu. Šis atvilnis var izraisīt diskomfortu, sāpes un citus simptomus, kas bieži vien ir līdzīgi skābes refluksa (gastroezofageālā atviļņa slimības jeb GEAS) simptomiem un sūdzībām.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par tādām medikamentu grupām neirotiskā spektra traucējumu ārstēšanā kā benzodiazepīni un antidepresanti. Tā kā ar šīm divām zāļu grupām farmakoterapijas iespējas neaprobežojas, šajā žurnāla numurā turpinām aprakstīt citu anksiolītisko un sedatīvo līdzekļu potenciālu.
Medicīniskais papilduzturs (oral nutritional supplements) jeb īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta pārtika nodrošina uzturvielas cilvēkiem, kuri slimo vai cieš no uzturvielu trūkuma konkrētas diagnosticētas slimības vai veselības traucējuma dēļ, kas šiem pacientiem kavē apmierināt uztura vajadzības ar parastu pārtiku. Ikdienas sarunās biežāk lietojam terminu “medicīniskais papilduzturs”, savukārt likumdošanā to sauc par “īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku”.
Uztura bagātinātāji (UB) ar kurkumu ir dabiski antioksidanti un pretiekaisuma līdzekļi. Izteikta hipotēze, ka šie līdzekļi varētu noderēt acu veselībai, mazinot risku attīstīties ar vecumu saistītas makulas deģenerācijai (MD). Lai novērtētu šo UB efektu, veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
