Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Pirmie pētījumi mikroalbuminūrijas jomā pieder izcilam amerikāņu diabēta pētniekam Harijam Kīnam (Harry Keen, 1. attēls), kurš pirms vairāk nekā 50 gadiem publicēja pirmos rakstus par mikroalbuminūriju. [1; 2] 1984. gadā trīs pētnieki — Gian Carlo Viberti, Hans–Henrik Parving un Carl Eric Mogensen (2. attēls) sasaistīja cukura diabētu un mikroalbuminūrijas attīstību.
Ar šo klīnisko gadījumu vēlamies izcelt patiesībā sen zināmus, taču mūsdienu steigā bieži piemirstus medicīniskās aprūpes stūrakmeņus: komandas darbu un individualizētu pieeju pacientam.
Minerālvielas cilvēka organismā ir svarīgs un neaizstājams komponents normālai attīstībai un fizioloģisko procesu darbībai. Kaut arī minerālvielas iespējams nodrošināt ar sabalansētu uzturu, ir daudzi citi iemesli, kuru dēļ var rasties minerālvielu deficīts. Rakstā apkopoti biežākie šā deficīta iemesli un risinājumi.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka cukura diabēts kopā ar onkoloģiskām, kardiovaskulārām un hroniskam elpceļu slimībām pieder četru “nekomunicējamo” jeb hronisko slimību grupai, kuru pieaugošā izplatība un ar tām saistītās komplikācijas ir aktuāls jautājums 21. gadsimta sabiedrības veselības aprūpē, jo šīs slimības ir iemesls 65 % nāves cēloņu.
Par nieru funkciju traucējumiem liecina izmaiņas glomerulu filtrācijas ātrumā (GFĀ), taču gan klīniskie simptomi, gan laboratoriskie radītāji var norādīt par nieru darbības traucējumiem. Kāda ir vispiemērotākā nieru funkciju noteikšanas metode katram pacientam?
Vācu patologs Teodors Fārs pirms vairāk nekā 100 gadiem ieviesa terminu “nefroskleroze”, kas burtiski nozīmē “nieru sacietēšana” (Heidland, 2001). ASV un Eiropas valstīs jēdzieni “hipertensīva nefroskleroze”, “benigna nefroskleroze” un “nefroangioskleroze” tiek lietoti viena un tā paša stāvokļa apzīmēšanai (Rule, 2010).
Skleroze ir audu pārveidošanās process, kad veidojas saistaudi, kas satur daudz nobrieduša kolagēna šķiedru. Nierēs tā attīstās, dzīstot nieru audiem pēc akūta nieru bojājuma vai hroniskas nieru slimības progresēšanas gaitā. Rakstā par nefrosklerozes attīstības mehānismiem un par to, kam pievērst uzmanību, ja pacientam tāda attīstījusies.
Attīstoties mūsdienu attēldiagnostikas tehnoloģijām, medicīnā atvērušas plašas iespējas, kas atvieglo uzstādīt pareizu diagnozi, ļauj atklāt potenciāli fatālas saslimšanas agrīnās stadijās, kā arī sekot ārstēšanas efektivitātei, un līdz ar to samazināt pacientu mirstību. Augstas precizitātes vizuālā diagnostika kļuvusi par ikdienu gandrīz katra ārsta praksē.
Autosomāli dominanta nieru policistoze (ADNP) ir biežākā ģenētiski determinētā nieru cistiskā slimība, ko diagnosticē vienam cilvēkam no 400 līdz 1000 cilvēkiem pasaulē, turklāt tā ir ceturtais biežākais terminālas nieru mazspējas iemesls. Apmēram pusei cilvēku, kas slimo ar ADNP, terminālas nieru mazspējas dēļ 60 gadu vecumā nepieciešama nieru aizstājterapija.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
2025. gada februārī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikā pirmoreiz veiksmīgi sākta melanomas ārstēšana, izmantojot pacientam saudzīgo rutēnija-106 aplikatoru, kas ietver arī starošanu.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
