Cirkumcīzija – vīriešu dzimumlocekļa priekšādiņas rezekcija jeb apgraizīšana – ir viena no biežāk veiktajām uroloģiskajām operācijām pasaulē. Tomēr cirkumcīzijas biežuma ziņā dažādās populācijās ir ievērojama atšķirība. Tās prevalence lielā mērā ir atkarīga no reliģiskiem, etniskiem, socioekonomiskiem un daudziem citiem faktoriem. ASV neonatālā cirkumcīzija sevišķi populāra bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sasniedzot pat līdz 90% jaundzimušo zēnu. Šobrīd tā svārstās 65 un 82 procentu robežās. Savukārt Eiropas valstīs, Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kā arī Āzijā cirkumcīziju izdara salīdzinoši retāk.
Katru gadu no dažādiem stacionāriem ar diagnozi – izgulējums – izrakstās vidēji simts cilvēku, kas, domājams, ir tikai neliela daļa no patiesā ar šo problēmu saistīto cilvēku skaita. Izgulējumu ārstēšanas taktikas izvēle bieži vien ir atkarīga no stacionāra, kurā atrodas pacients, un ārsta kompetences šīs problēmas risināšanā. Latvijā nav izstrādātas vadlīnijas izgulējumu ārstēšanai, un tas apgrūtina šādu slimnieku aprūpi un noved pie daudzām kļūdām, no kurām cieš pacienti. Publikācijas mērķis ir parādīt spināla pacienta ar IV pakāpes izgulējumu krustu rajonā ārstēšanas gaitu ar veiksmīgu galarezultātu.
Intrakraniālās aneirismas kā slimība ietver pārsteidzoši lielu spektru ar hemorāģiskām un išēmiskām cerebrovaskulārām izpausmēm, klīniski variējot no pavisam mēmiem asimptomātiskiem stāvokļiem līdz pat pēkšņai nāvei. Jautājuma aktualitāti nosaka tas, ka pacienti ar spontānu subarahnoidālu hemorāģiju bieži vien netiek adekvāti izvērtēti prehospitālajā etapā, kā arī optimāli ārstēti, nonākot nespecializētos stacionāros. Sekojošais teorētiskais pārskats sniedz informāciju par problēmām un to risinājumiem, savukārt Klīniskajā slimnīcā Gaiļezers veiktais pētījums – atspoguļo klīniskos rezultātus mūsu pacientiem.
Mūsdienu darba tirgus pret strādājošajiem ir ļoti prasīgs. Labi izskatīties tagad nepieciešams ne vien aktrisēm un televīzijas diktorēm, bet arī biroju administratorēm un administratoriem, grāmatvedēm un grāmatvežiem, un, protams, augsta līmeņa vadītājiem. Var droši apgalvot, ka ir skaidri saskatāma sakarība starp ārējo izskatu un sociālo veiksmi – cilvēki, atbrīvojoties no nepilnvērtības kompleksa, kas bijis saistīts ar viņu izskatu, spēj labāk izmantot savas potences. Tātad forma izceļ saturu.
19. gadsimtā pazīstamais franču ārsts Šarko (J.M. Charcot) novērojis, ka daudzi pacienti, kam attīstās brūces krustu un sēžas rajonā, drīzumā mirst, pasludināja izgulējumu par nenovēršamas nāves priekšvēstnesi. Protams, toreiz nepazina antibiotikas un specifiskas ķirurģiskas un aprūpes taktikas. Taču arī mūsdienās decubitus jeb izgulējuma nepatīkamo dabu skaidrot lieki. Turklāt šī nav tikai gultai vai ratiņkrēslam piesaistīto slimnieku problēma – imobilizācijas apstākļos audu izmaiņas, kas ir pamatā izgulējuma čūlas attīstībai, var izveidoties pat dažu stundu laikā, piemēram, ilgstošas operācijas apstākļos, vai pirms pacients vispār saņem medicīnisku palīdzību. Palūkosimies, ko par šo tēmu raksta pasaulē.
Regulāra mērena kafijas un kofeīna daudzuma lietošana var nodrošināt aizsargājošu efektu pret vairāku kardiometabolisku slimību attīstību, tostarp 2. tipa cukura diabētu, koronāro sirds slimību un insultu.
Pulmonologs, brohoskopists, RAKUS Brohoskopijas kabineta vadītājs AINĀRS ZARIŅŠ dzīvi tver visaugstākajās frekvencēs. Jau no pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs, ka šis ir stāsts par hipsteri, kurš savu protestu pret visu mietpilsonisko pauž gan ar neprātīgi izaicinošu mīlestību pret kalniem, gan valkājot Joe Zawinul cepurīti, gan traucoties pa kalnu upēm ar kajaku vai ar motociklu tepat pa Latvijas ceļiem. Bez adrenalīna viņš nevar arī profesionālajā ikdienā, kur lieti noder spēja ātri pieņemt pareizos lēmumus.
Hipotireoze ir biežākais vairogdziedzera funkcijas traucējums. Tās sastopamība populācijā pēc daudzu pētījumu meta–analīzes datiem Eiropā sasniedz 3,05 %. Nediagnosticēta hipotireoze konstatēta gandrīz 5 % gadījumu (4,94 %). [1] Var runāt par vairākiem hipotireozes variantiem: primāru, sekundāru, terciāru un kvartāru jeb tireoīdo hormonu rezistences sindromu.
Migrēna, iespējams, ir stigmatizējošāka nekā demence, Parkinsona slimība, insults — lielākoties tāpēc, ka tiek uzskatīta par parastām galvassāpēm. Tikmēr pacienti, īpaši smagas migrēnas gadījumā, izjūt bezspēcību, dusmas, vientulību un skumjas, jo sāpju pārvaldība un sabiedrības atbalsts ne vienmēr ir pilnvērtīgs. Kā varam radīt labāku vidi migrēnas pacientam? Izglītojoties un veicinot izpratni. Kādā situācijā ir migrēnas pacienti Latvijā? To vaicājam Dr. Lindai Zvaunei, neiroloģei, algoloģei, kas specializējusies galvassāpju pārvaldībā.