Saslimstība ar mugurkaulāja infekcijām (skriemeļu osteomielīts, discīts, spondilodiscīts) pieaug visā pasaulē. [1; 2; 3; 4] Par saslimstības pieauguma iemesliem tiek uzskatīts cilvēku imūndeficīta vīrusa (HIV) radītais imūnās sistēmas vājums, nepietiekams un/vai nesabalansēts uzturs, cukura diabēts, onkoloģiskās slimības, vecums virs 70 gadiem un stress. [5]
Acinetobacter baumanii daudzus gadus tika uzskatīts par samērā nekaitīgu mikroorganismu; ja tas izauga mikrobioloģiskajos paraugos, to lielākoties ignorēja. Šodien Acinetobacter baumanii tiek uzskatīts par vienu no visbīstamākajiem intrahospitālajiem patogēniem, daži autori tieši šo mikrobu – nevis MRSA – uzskata par potenciālu antibiotiku ēras beigu cēloni. [1]
Pacientiem, kas nonākuši slimības gultā un ilgāku laiku vai pat līdz mūža galam nespēs no tās celties, visbiežāk jāraizējas par izgulējumu rašanos. Iepazīstinām ar jaunākajām tehnoloģijām šīs problēmas risināšanā, vēlreiz uzsverot profilakses nozīmību.
Trofisko čūlu vai ilgstoši nedzīstošu brūču problēma skar apmēram 2% iedzīvotāju, tas ir vidējais statistiskais rādītājs Eiropā. Palūkosimies uz šo problēmu no praktiskās puses. Lai labāk izprastu trofisko čūlu vai ilgstoši nedzīstošu brūču ārstēšanu, nepieciešams atsaukt atmiņā zināšanas par brūces dzīšanas procesu un mediķu uzdevumiem katrā šā procesa stadijā.
Sirds ķirurģijas rezidents MĀRTIŅŠ KALĒJS šā gada pavasarī kā viens no labākajiem jaunajiem ārstiem saņēma brāļu Zariņu studiju ceļojuma stipendiju, kas dāvāja viņam iespēju pusgadu praktizēt Lozannas klīnikā pie viena no Eiropā respektablākajiem ārstiem sirds un asinsvadu ķirurģijā.
Bronhogēnas cistas ir iedzimta cistiska veida bronhu attīstības anomālija, kas attīstās agrīnā embrionālā periodā no primārās traheobronhiālās caurules. Cistas sieniņa sastāv no skrimšļaudiem, dziedzeraudiem, irdenajiem saistaudiem, fibrotiskajiem audiem, gludajiem muskuļaudiem un elastīgajām šķiedrām. Cistas iekšpusi klāj cilindriskais skropstiņepitēlijs. Visbiežāk cistas ir lokalizētas videnē vai intrapulmonāli, retāk iespējamas arī citas lokalizācijas. Parasti bronhogēnās cistas ir asimptomātiskas un tiek konstatētas nejauši, veicot plaušu rentgenogrāfiju. Tomēr nereti attīstās arī nopietnas komplikācijas. Augstā komplikāciju riska dēļ ķirurģiska terapija tiek rekomendēta arī lielu asimptomātisku cistu gadījumā. Parasti šādas videnes cistas nav saistītas ar elpošanas ceļiem, bet mūsu klīniskajā gadījumā saistība tika pierādīta.
Kā vienu no neskaidrākajiem aspektiem hemoroidālās slimības kontekstā var atzīmēt problēmas izplatību. Proti, tās patieso incidenci ir praktiski neiespējami definēt, jo daudzi pacienti privātu un “estētisku” apsvērumu dēļ nelabprāt runā par šāda veida problēmām un vēl nelabprātāk akceptē atbilstošu medicīnisku apskati. Vienlaikus daudziem, kuriem ir hemoroidālā slimība, nav simptomu, un ne visiem, kam ir īstie simptomi, patiešām ir hemoroīdi. Skaidrs ir tik daudz, ka problēma ir aktuāla – pat ļoti. Vispārīgi tiek lēsts, ka hemoroidālā slimība skar 50% piecdesmitgadnieku, bet epidemioloģiskos pētījumos tās incidence variē no 4-5% pieaugušo ASV līdz > 30% Lielbritānijā.
Lai runātu par bioflavonoīdu farmakoloģisko iedarbību, vispirms nepieciešams raksturot tās slimības un stāvokļus, kuru gadījumā bioflavonoīdu lietošana ir lietderīga. Ķirurģiskajā praksē šie preparāti lielākoties ir lietojami fleboloģijā un proktoloģijā.v
Pēdējo 20-30 gadu laikā krūts vēža ķirurģijā veikts pagrieziens no maksimāli izturamas ārstēšanas uz minimāli nepieciešamo (prof. Umberto Veronesi). Ir pierādīts, ka no onkoloģiskā viedokļa plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par saudzējošo operāciju rezultātiem, taču tie ir daudz sliktāki no funkcionālā viedokļa. Tādas operācijas kā Halsteda mastektomija vai paplašināta Urbana mastektomija jau ir kļuvušas par pagātni. Krūts vēža ķirurģiskās ārstēšanas tendences mūsdienās raksturo krūti saglabājoša ķirurģija mastektomijas vietā, onkoplastiskās ķirurģijas pielietošana, krūts rekonstrukcija un saudzējoša paduses ķirurģija.
Aknu transplantācija ir dzīvību glābjoša operācija slimniekiem ar hronisku un akūtu aknu mazspēju, hroniskām aknu slimībām gala stadijā: dekompensētu aknu cirozi, kā arī primāru biliāru cirozi, primāru sklerozējošu holangītu un citām autoimūnām, metaboliskām un neoplastiskām aknu slimībām, kurām nav efektīvas alternatīvas terapijas. Eiropas 23 valstu 131 aknu transplantācijas centrā no 1968. gada maija līdz 2006. gada jūnijam kopā veiktas 70 862 aknu transplantācijas operācijas. Visaktīvāk strādā Spānijas, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Zviedrijas aknu transplantācijas centri. Līdz 2006. gadam šādi centri nebija nodibināti tikai dažās valstīs, diemžēl arī Latvijā. ASV tagad ik gadu 120 aknu transplantācijas centros veic vairāk nekā 6 000 aknu transplantācijas operāciju. ASV nacionālajā aknu transplantācijas gaidītāju sarakstā (The national waiting list for OLT) 2007. gadā bija reģistrēts ap 18 000 personu. Pateicoties progresam, kas gūts imūnsupresīvajā terapijā, operācijas tehniskajā izpildījumā un pacientu aprūpē, tagad 85-90% pacientu pēc aknu transplantācijas nodzīvo vienu gadu, bet 60-80% – piecus gadus un ilgāk, atgriežoties aktīvā dzīvē.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
