Jaunākās Eiropas kardiovaskulāro slimību profilakses vadlīnijas īpaši uzsver nepieciešamību kā mērķi uzlūkot ne tikai koronārās sirds slimības un tās seku novēršanu, bet arī cerebrovaskulāro slimību un perifēro artēriju slimību profilaksi, jo visām minētajām patoloģijām būtībā ir kopīga etioloģija – ateroskleroze. Viens no galvenajiem modificējamiem riska faktoriem kardiovaskulāro slimību primārajā un sekundārajā profilaksē ir seruma holesterīna līmenis. Pašreiz visplašāk lietotie un vairumam pacientu arī pirmās izvēles medikamenti dislipidēmijas ārstēšanā ir hidroksimetilglutarilkoenzīma A inhibitori – statīni. Raksta ietvaros aplūkosim atsevišķu stratēģiju pacientiem, kuriem holesterīna rādītājus nav izdevies normalizēt ar statīnu monoterapiju.
Kopš 1977. gada, kad A. Gruntzigs izdarīja pirmo angioplastiju, perkutānā koronārā intervence ir piedzīvojusi ļoti strauju attīstību. Pēdējos gados šo procedūru skaits Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs sasniedzis 2 000 gadījumu uz vienu miljonu iedzīvotāju gadā. Šobrīd, kad pilnveidojušās tehnoloģijas un uzkrājusies ārstu pieredze, intrahospitālo komplikāciju īpatsvars ir zemāks par 1% (1. tabula). Tomēr restenoze – ārstētā segmenta atkalsašaurināšanās vairāk par 50% – saglabā lielu klīnisku un ekonomisku nozīmi.
Ateroskleroze ir globālas izplatības organisma patoloģija. Aterosklerotiskas izcelsmes artēriju stenozes un oklūzijas mūsu valstī sastopamas ap 80% slimnieku ar sirds-asinsvadu sistēmas patoloģiju. Lielākoties tie ir vīrieši, vecāki par 50 gadiem. Aterotrombotiskas komplikācijas ir iemesls pusei no visiem nāves cēloņiem. Trīs gadu laikā no 12,5% ar perifēro aterosklerozi mirušiem slimniekiem 70% nāves cēlonis bija tieši sirds-asinsvadu sistēmas patoloģija. [1]
Kompensatoro mehānismu ieslēgšanās miokarda infarkta akūtajā fāzē ļauj mobilizēt organisma sistēmas akūtas sirds mazspējas apstākļos, saglabāt homeostāzi un izdzīvot. Turpretī hroniska angiotensīna-aldosterona un simpātiskās nervu sistēmas aktivācija, kas seko akūtai infarkta fāzei, ir graujoša, jo izraisa asinsrites sistēmas remodelāciju ar sekojošu progresējošu hronisku sirds mazspēju. Mūsdienīga ārstēšana ievērojami samazina mirstību no miokarda infarkta, taču izdzīvojušie papildina hroniskas sirds mazspējas slimnieku rindas. Kādas iespējas sniedz modernais farmakoloģisko līdzekļu klāsts šīs nepatīkamās tendences ietekmēšanai?
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens ir nozīmīgs kardiovaskulāro slimību riska faktors gan jauniem, gan gados vecākiem pacientiem. Kāda vecuma pacienti būtu uzskatāmi par vecākā gadagājuma cilvēkiem? Būtībā nav vienota vecuma, kurā pacients kļūst par gados vecāku, kaut gan 60 gadu vecums ir vadlīnijās biežāk lietotais vidēja un lielāka vecuma pacientu diferencēšanai. Global Risk Assessment Scoring Chart (balstotoies uz Framingham pētījuma datiem) parāda, ka vecumam kā koronārās sirds slimības riska faktoram ir nozīme ik pēc katriem pieciem dzīves gadiem [1]. Arteriālā hipertensija ir galvenais nāves cēlonis cilvēkiem vecumā virs 75 gadiem [2].
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
