Gan ārsti, gan pacienti labi zina, ka miokarda infarkts (MI) ir dzīvībai bīstama slimība. Lielākoties šī “bēdīgā reputācija” ir saistīta ar slimības akūto periodu. Neapšaubāmi – pirmās stundas kopš MI sākuma ir vissvarīgākās un saistītas ar daudzām nopietnām (t.sk. dzīvību apdraudošām) izpausmēm. Tieši šajās stundās nepieciešams veikt manipulācijas, kas pasargā pacienta dzīvību no briesmām. Nosacīti pie MI akūtā perioda pieskaita arī pirmās 30 dienas pēc akūta notikuma. Bet MI ir diagnoze uz visu mūžu – arī tad, kad tam tiek piešķirts apzīmējums “vecs”.
Pirms 20 gadiem 1990. gada 4. aprīlī Andrejs Ērglis un Andis Dombrovskis Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā veica pirmo angioplastiju Latvijā pacientei ar stabilu stenokardiju un hemodinamiski nozīmīgu stenozi labajā koronārajā artērijā. Šobrīd, kad mūsu valstī veikts jau vairāk nekā 30 000 angioplastiju (skat. 1. attēlu), ne tikai kardiologiem, bet arī ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem praksē arvien biežāk jāsastopas ar pacientiem pēc invazīvām ārstnieciskām procedūrām. Šā raksta mērķis ir iepazīstināt ne tikai ar zinātniskiem pierādījumiem, bet arī ar ikdienas praksē gūto pieredzi pacientu aprūpē pēc angioplastijām.
Hipertensīvā nefroskleroze, labdabīgā nefroskleroze, kā arī nefroangioskleroze Eiropā un ASV apzīmē vienu un to pašu klīnisko stāvokli. 25% slimnieku, kas sasniedz nieru mazspējas beigu stadiju (NMBS), ir hipertensīva nefroskleroze, kas ir otrs nozīmīgākais NMBS iemesls baltajai rasei. Līdz šim uzskatīja, ka ilgstoša, neārstēta arteriālā hipertensija izraisa asinsvadu remodelāciju (bojājumus), kas vēlāk izpaužas mērķa orgānu (smadzeņu, sirds, acu un nieru) bojājumos. Tagad tiek izvirzīta hipotēze, ka nieru bojājumi attīstās tiem slimniekiem, kam jau iepriekš bijuši funkcionāli nieru traucējumi, un hipertensija viena pati nemaz tik bieži neizraisa nieru bojājumus.
Metabolais sindroms ir viena no tipiskākajām veselības problēmām attīstītās valstīs. Tas ir komplekss daudzfaktoru stāvoklis ar plašām asociācijām dažādās orgānu sistēmās, no kurām visredzamākā ir metabolā sindroma vai tā komponentu dramatiskā saikne ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Šobrīd literatūrā pieejami ļoti daudzi darbi par šīm tēmām, kuri tomēr sniedz visai maz jaunu ziņu, pamatā apstiprinot vai niansējot jau iepriekš atklāto.
Perorālie antikoagulanti klīniskajā praksē zināmi jau sen. Tomēr, lai gan pieredze antikoagulantu lietošanā ir pietiekami liela, tie joprojām nereti sagādā daudz grūtību un neskaidrību, un tieši tāpēc daļa pacientu, kam būtu indicēta antikoagulantu terapija, to nesaņem. Latvijā visbiežāk nozīmētais antikoagulants ir K vitamīna antagonists varfarīns. Raksta mērķis – apkopot un sistematizēt informāciju par varfarīnu, izveidojot lakonisku materiālu par varfarīna terapiju un ar to saistītām problēmām.
Sirds un asinsvadu slimību izplatība Latvijā ir nozīmīga veselības aprūpes problēma, tās ir vadošais nāves iemesls ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā (skat. 1. attēlu). Akūts koronārs sindroms (AKS) ir saistīts ar augstu pacientu mirstību un hospitalizācijas biežumu. Lai mazinātu AKS pacientu mirstību un uzlabotu ārstēšanas kvalitāti visā Latvijas teritorijā, 2001. gadā tika sākta Akūta koronāra sindroma reģistra izveide. AKS reģistra datubāzes veidošanā piedalās arī Jelgavas slimnīca. Rakstā apkopota šīs slimnīcas datu analīze.
Līdzekļi, kas spēj veicināt sirds saraušanās spējas, ir minēti jau vissenākajos medicīnas traktātos. Leģenda vēsta, ka Senajā Ēģiptē, lai risinātu mūžseno tēvu un dēlu problēmu faraona galmā, vecajam faraonam reizi gadā esot bijis jānoskrien noteikts attālums. Ja faraons to nav spējis noskriet laikā, tad tronis bijis jāatdod dēlam vai troņmantniekam. Lai ilgāk saglabātu varu, faraoni esot lietojuši jūras sīpolu, kas satur sirds glikozīdus.
Elektrokardiogrāfiska (EKG) monitorēšana ir neatņemama un plaši izmantojama dažādu slimību izmeklēšanas daļa, kas nepieciešama gan diagnozes noteikšanai, gan pacientu novērošanā. Piedāvājam literatūras apskatu par pasaulē šobrīd rekomendētām EKG monitorēšanas metodēm, aprīkojumu un indikācijām.
Latvijas Kardioloģijas centrā 2007. gadā izveidots pulmonālās arteriālās hipertensijas reģistrs. No 2007. gada Latvijā pieejama pulmonālās arteriālās hipertensijas patoģenētiska terapija ar fosfodiesterāzes inhibitoriem un endotelīna receptoru antagonistiem. Pulmonāla hipertensija, kas radusies saistībā ar sirds kreisās puses patoloģiju, plaušu saslimšanām, hronisku PATE vai citiem iemesliem, ārstējama simptomātiski un nav pieskaitāma pulmonālas arteriālas hipertensijas slimību grupai.
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Pētījums atklāj, ka "nedēļas nogales kareivja" pieeja fiziskajām aktivitātēm – iegūstot 150 minūtes mērenas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes vienas vai divu dienu laikā, nevis visu nedēļu – uzlaboja veselību un samazināja mirstības risku.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
