“Lai strādātu, baterijas ir jāuzlādē,” saka Liepājas reģionālās slimnīcas ginekoloģe IEVA RAMANE. “Citi to dara skrienot, citi bauda kultūras pasākumus, citi lielpilsētā, bet es dabā.” Savulaik vecāki Ievu iepazīstināja ar ūdenstūrismu, un pie tā viņa ir palikusi.
“Man ir tik laba profesija! Vienmēr patikuši bērni un ziedi. Visu izdevies apvienot, ar visu esmu lutināta. Katru dienu satieku mazus bērniņus, man dāvina arī ziedus un pašai ir savs dārzs. Tas ir tik forši,” smaidot un izrādot pašas un ģimenes veidoto dārzu, kas krāšņi aug un zied jau vairāk nekā desmit gadu garumā, saka ginekoloģe un dzemdību speciāliste INGUNA ZUPA. Zupu ģimene ir cēsnieki, un Briežu ielu viņi sauc par savu oāzi zemes virsū.
Otolaringoloģe AINA KRAVALE un ginekologs JURIS URTĀNS ir pamanāmi ne tikai Preiļos. Izcili savu specialitāšu pārstāvji, aktīvi ikdienas dzīvē, enerģijas, gudrības un labsirdības pilni, aizrautīgi piedalās kultūras pasākumos. Tādi viņi ir vienmēr — gan kā dzīvesdraugi, gan kā darba kolēģi un biznesa partneri.
Pacients izvēlas savu ārstu. Bet vai taisnība pretējam apgalvojumam: ārsts veido savu pacientu loku? Kā personība ar savu temperamentu, raksturu, izturēšanos pievelk konkrētus pacientus, piemēram, lietišķākus, tādus, kam netīk izplūst garās sarunās vai — gluži pretēji — kas bez sausas anamnēzes un sprieduma vēlas sirsnīgu uzmundrinājumu.
Kad notiek mūsu saruna, viņas dzīvē ir Jurģi. No Desavas, pilsētas Austrumvācijā, latviešu ginekoloģe KARĪNA BREMMERE pārceļas uz Bavārijas dienvidrietumiem. Skaidrā laikā varot redzēt Alpus, kas pa gaisa līniju sākas pēc nieka simts kilometriem. Pēc četrarpus gadu darba pieredzes Vācijā viņa iegādājusies privātpraksi.
“Nekas nenotiek uzreiz un ātri, bet, ja regulāri atgādini, tad solīti pa solītim aiziet,” saka Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas viceprezidente prof. Dace Rezeberga. Viņa stāsta par asociācijas redzējumu un aktuālajiem darbiem.
Kas tur īpašs, dzīvības pusē taču stājas visi mediķi jau pēc definīcijas, vai ne? Bet Dr. GINTS LAPIŅŠ, Vidzemes slimnīcas dzemdību un ginekoloģijas nodaļas virsārsts, to izdarījis vēl īpaši.
Vai nu palīdzēs daktere Tirāne, vai neviens – ar šādiem vārdiem sievietes, kam neizdodas ieņemt vai iznēsāt bērniņu, pie viņas bieži vien sūta kolēģi. Viņa ar pacientēm nečubinās, ir lietišķa, dažkārt arī paskarba, taču pie ginekoloģes endokrinoloģes ASTRĪDAS TIRĀNES prakses kabineta vienmēr kāda sieviete gaida uz pieņemšanu.
Būt ārstam nozīmē ne tikai piederēt zināmai profesijai – tas ir dzīvesveids. Tāpēc laikam jau likumsakarīgi, ka šīs profesijas pārstāvji var lepoties ar daudz un spēcīgām dinastijām. Kādas bērnības atmiņas iespaidojušas profesijas izvēli? Ko nozīmē vecāku “zīmogs”? Cik viegli vai sarežģīti turpināt iešanu vecāku pēdās – jo pacienti un kolēģi vismaz sākumā vērtēs, salīdzinās... Un kādas vecāku mācības paturētas prātā?
Ar ANITU DRESMANI tiekamies ginekologu prakses “Quartus” telpās. Viņa ir atbraukusi ciemos – “Quartus” bijusī direktore jau gadu strādā Norvēģijā, Tronheimā, šīs valsts lielākajā privātajā veselības centrā “Aleris”. Anita izsaiņo torti “Cielaviņa”, Norvēģijā ļoti pietrūkstot skaistu kūciņu, bulciņu. “Ar mazo meitu iegājām kafejnīcā. Bērnam mirdz acis – tik daudz kūku! Tronheimā tā nav. Bet tur ir kas cits. Varu iziet ārā un kāpt kalnā vai kāpt lejā uz fjordu...”
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
Jau 25 gadus ar geriatriskiem pacientiem strādā geriatre DAINA ZEPA, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas virsārste. Darbs ar gados ļoti veciem cilvēkiem ir smags — pacienta dzīves līkne slīd lejup, vajag lēnu un pacietīgu attieksmi. Taču šajā darbā ir daudz gandarījuma. “Geriatrija mani ļoti saista, jo ļauj uz cilvēku paskatīties vispusīgi,” teic Dr. Zepa, kura tagad audzina un izglīto nākamo geriatru paaudzi.
